Pagājuši vairāki gadi un tagad varu oficiāli paziņot, ka esmu izlasījusi visas trīs “Mūsu vēsture 1985 – 2005″ grāmatas. Par katru no daļām mani iespaidi ir atšķirīgi. Par pirmo jūsmīgi, par otro bezcerīgi, bet par trešo sīkumaini un beigās pacilājoši. Un tomēr visas grāmatas izlasīt gribējās, jo neviens cits nav uzrakstījis tik iespaidīgu kontekstualizētu izklāstu par to kādā mūsdienu Latvijā mēs dzīvojam.
Lasot pirmo no daļām, gribējās kaut autori būtu ielikuši vairāk atsauču saviem novērojumiem un atziņām. Gribējās saprast, vai tās ir balstītas uz faktiem, vai kāda no autoru zināšanām. Tomēr tā nav akadēmiska literatūra un visam nav jabūt patiesam, pietiek vien ar raisītām pārdomām, ka varētu būt tā vai tā. Un raisījās.
Mācoties SZF Komunikācijas zinātni, Ingus Bērziņš ieteica lasīt “Latvijas miljonāru noslēpumus”, bet lika izlasīt “Latvenergo trīs miljonus”, Zelče – “Visus prezidenta vīrus” un pārējie lika lasīt šo un to, un tikai periodiski. Mums Ilze Nagla mācīja ievadu politikā, taču ne pat ar vieglu rokas mājienu nenorādīja, ka mēs esam gaisīgi mūsdienu Latvijas jaunieši, kas maz ko zina par tiem, kas veido politikas procesu un vēsturi Latvijā. Neviens nesūdzējās un nemēģināja aizpildīt caurumu mūsu zināšanās, neviens nebakstīja acīs. Es gan vairs nedomāju, ka universitātei būtu kaut kas jāiebaksta brutālā veidā, tomēr kaut uzvedināt uz pārdomām nebūtu slikti. Tā vietā Ilze Nagla mums uz tāfeles zīmēja horizontālo partiju piederības iedalījumu.
Šodien es uzskatu, ka, mācoties žurnālistiku “Mūsu vēstures” grāmatām ir jābūt izlasāmo grāmatu sarakstā. Neredzu tagad jēgu lasīt Votergeitas skandāla atšifrējumus. Tie iedod pašapziņu, tomēr ne pilīti sapratnes, kā sasniegt pieklājīgu žurnālistikas līmeni.
Vēl man gribētos, lai šīs grāmatas izlasa ne tikai žurnālistikas studenti, bet arī kolēģi vienaudži, arī draugi un arī tie, kas uzskata, ka izvērtēti piedalās vēlēšanu procesā. Citiem tā būs pārāk smaga, gara, garlaicīga un varbūt nebūtiska vēsture. Loģiski, ka grāmatā ir garlaicīgas sadaļas, piemēram, par to, kā mūsējie sadalījuši ārvalstu auto tirgu. Bet vēstures grāmatās ir labs personu rādītājs, kā arī saturs atraktīvi strukturēts. Tā, ka ir iespējams lasīt tikai atsevišķas nodaļas.
Skaisti, ka autori grāmatu nobeidz ar savu personīgo lepnumu un ieguldījumu. Vienā no šīm atziņām teikts arī par manu radio kolēģi un grāmatas līdzautori Kristīni Jančevsku – viņa ir lepna, esot māte. Es savukārt lepojos ar autoriem, par viņu ieguldījumu.
Laura
Marta
Pēdējie komentāri