Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Par un ap līdzskrējēju jeb pēdējā lekcija Tamperē Maijs 27, 2009

Šodien aizvadīju savu pēdējo (vismaz pagaidām) lekciju Tamperes Universitātē. Sagadījās tā, ka šī bija arī pēdējā lekcija manam maģistra darba vadītājam un ilggadējam universitātes profesoram Kārlem Nordenstrengam (Kaarle Nordenstreng). Viņš oficiāli beidzis savu akadēmisko karjeru un tagad var vēl vairāk nodoties grāmatu rakstīšanai, projektiem un ceļojumiem, kur dalīsies savā pieredzē un prātojumos. Savus pensijas gadus viņš neplāno pavadīt mierīgi vasaras kotedžā (kesämökki) kā liela daļa somu, un izskatās, ka viņš pēc tā arī nemaz nealkst.

Aikalainen
Aikalainen

Nevarētu teikt, ka mani viņš ir būtiski iespaidojis, tomēr devis paraugu gan. Vinš ir asprātīgs, harmonisks, mazliet neorganizēts, patiess un ar spēcīgām maņām. Viņš nav tāds, kuru klausoties mute paliks vaļā un sāksies neliela panika, ka tikai neaizmirstu kaut vienu vārdu, ko viņš sacījis. Kārles lekcijas nav bagātību krātuves, tomēr tajās viņš paver durvis uz tām. Viņš parāda, kas ir būtiskais, bet neliegs arī studentam klīst ap nebūtisko un pašsaprotamo. Līdz beigas, viņam un ap viņu esošajiem, vienmēr ir vērtīgas.

Kārles pēdējā lekcija bija somiski, tāpēc nevarētu teikt, ka pilnībā sapratu viņa vēstījumu. To vairāk palīdzēja saprast blakus sēdošais somu draugs, kā arī lielais klausītāju pulks, kas sirsnīgi smējās un atvadījās no viņa. Šodien viņš bija neparasti zolīds tumšzilā uzvalkā, lai gan ikdienā ir vienkārši somisks. Viņā gribējās skatīties un skatījos tā, kā uz atvadām vēroju arī savu bakalaura darba vadītāju Ojāru Skudru (ieguvumi no abiem gan krietni atšķirīgi).

Mans somu profesors klausītājiem rādīja, ka viņa vecums nekādā gadījumā nav šķērslis izprast medijus, žurnālistiku un tendences. Viņš “nav bijis pionieris, bet laika/vēja/modes līdzskrējējs“. Viņš ir bijis kontroversiāls aukstā kara gados, par ko vēl tagad nākas skaidroties, lai klausītāji nejustos kā “čurājot uz elektriskā žoga“. Un viņš ir romantisks! Viņa “Tamperes Universitātē pavadītās dekādes ir kā mīlas stāsts“.

Nešaubīgi arī mani divarpus gadi te ir stāsts par un ap mīlestību.

 

Eiropas Parlamentā skoloties žurnālistiku Oktobris 20, 2008

Mēs dzīvojam vienotā Eiropā. Es vēl esmu ļoti jauna. ES institūcijas labprāt tērē naudu jaunatnes projektiem un tiem pat nav jābūt ļoti vērtīgiem – tātad baudi kā vari!

Tas ir tas, ko es sev vairākas dienas mēģināju atkārtot European Youth Media Days (Eiropas Jaunatnes mediju dienas) 2008 ietvaros.

Šīs mediju dienas Briselē ES parlamentā notika jau otro gadu. Es par tām neko nezināju, līdz mans daudzpusīgais Tamperes Universitātes epasts man piegādāja vēstuli ar paziņojumu par to eksistenci un iespēju piedalīties. Iespēju izmantoju un 3 dienas un naktis spēlēju jaunieti – žurnālisti Briselē.

Pasākuma mērķis ir/bija veicināt un radīt vairāk publikāciju par ES, sasaitot to interesanti kopā ar nacionālajiem jautājumiem, un iespējams, kādu dienu tuvoties visas ES kopīgā medija izveidei.

Temats man likās interesants, turklāt vēl EP vēlēšanu priekšvakarā. Vienīgi organizētājs bija Eiropas Parlaments, kas pats neprātīgi vēlas tikt atspoguļots. Līdz ar to daļu no laika aptuveni 200 Eiropas jaunajiem žurnālistiem deputāti stāstīja kā viņi redz ES medijus. Diezgan jokaina kombinācija. Plus vēl daļa no šiem parlamentāriešiem norādīja, ka paši gadiem ilgi bijuši žurnālisti. Bet nu politiķi.. Latvijā arī ir tādi kadri, vienīgi viņi pagaidām nerīko apmācības žurnālistiem.

Pārējo laiku aizņēma darba grupas, kuras dalībnieki varēja paši izvēlēties. Es izvēlējos Nuclear Windmills – TV debate. Tik nogarlaikojusies sen nebiju – un nevis ekoloģijas un vides jautājumu dēļ, bet gan organizēšanas procesa dēļ. Tik bezdarbīga, beztabildīga, vienaldzīga, pamataskolas tipa organizācija, kas liek skaļi kliegt un trīties. Un tas viss tikai tāpēc, ka man bija lielas gaidas (nākamreiz gan nolaidīšos pie zemes). Taču tehniski iemācījos ko mazliet jaunu, jo TV līdz šim nav bijis mans interešu objekts. Bet nu tā dēļ tik tālu gan nebūtu jābrauc.

Sasodīti grūti bija sevi pārliecināt, ka šī pasākuma saturs nav jāņem īpaši vērā, bet gan jācenšas iepazīties ar citu valstu žurnālistiem, lai nepieciešamības gadījumā varētu viņus izmantotu kādiem foršiem projektiem. Nejaušas satikšanās un iepazīšanās izdevās (tik tiešām ir kādi 4 cilvēki, kurus labprāt kādreiz patrobelētu), lai arī cik ļoti man šādi iepazīšanās pasākumi jau nogurdinājuši (Tamperē man šādi iepazīšanās raundi notiek katru pusgadu, jo ierodas jaunie apmaiņas studenti, kas ir neremdināmi un viņi savu enerģiju daļēji izlādē arī manā virtuvē).

Kopumā sajutu daudz šķēršļu, lai izbaudītu šo neorganizēto, bet galu galā jautro pasākumu. Domāju, ka patīkamākā puse tam bija, ka neiztērēju tam nevienu savu centu (santīmu), lai piedalītos un pēc tam, lai atgrieztos ar jauniem iespaidiem. Iztērēju tikai savu laiku, kas arvien nav līdzvērtīgs naudai, tāpēc varu mazliet šķērdēties.

 

Taustāma daudzveidība Augusts 27, 2008

Filed under: žurnālistika — Marta @ 12:12 priekšpusdienā
Tags: , , , ,

Latvijas Cilvēktiesību centrs nupat organizēja semināru par daudzveidību medijos. Par to kā mediji atspoguļo dažādas cilvēku grupas un par to kā kliedēt robežas starp tām. Par mūsējiem un citiem.

Lai par šiem jautājumiem apskaidrotu žurnālistus, bija ieradusies BBC vecākā speciāliste daudzveidības jautājumos Sjū Karo (Sue Caro) šķita prātīga sieviete, relaksēta, inteliģenta. Viņa daudz stāstīja kā multikulturālajā Liebritānijā BBC tiek galā ar daudzveidības jautājumiem.

Semināru galvenokārt veidoja TV sižetu apkopojums par dažādu minoritāšu problēmām dažādās valstīs. Daudz konfliktu ap musulmaņiem, ekstrēmāk domājošajiem, Āfrikas emigrantiem, un ap tiem, kas jau it kā gadiem asimilējušies. Viņai bija liels pārsteigums, ka mums patlaban šāda dažādība ir sveša. Nezinu, cik Sjū ir svarīga un pieprasīta savā jomā, taču diemžēl likās, ka viņa prom brauca ar sajūtu, ka nav varējusi mums/viņiem palīdzēt. Neko daudz par seksuālajām minoritātēm, krievvalodīgo/latviešuvalodīgo konfliktiem, stereotipiem pret čigāniem un vecuma diskrimināciju, kas, manuprāt, šeit ir būtiskas problēmas, Latvijas kontekstā viņa aptaustīt/sataustīt nevarēja. Droši vien, jo neko nezināja.

Rīgā vēl nav parādījušās lētās ķīniešu ēstuves, turku kebabi un picas. Katrs ārvalstnieks lielākoties ir laipni gaidīts un ja māk dziedāt, ēst gatavot, vai spēlēt basketbolu, utt., var kļūt arī populārs un mīlēts.

Neglābjami būs kādi trakie, kas allaž uz ielas piekaus melnu vai baltu. Taču, kad acu priekšā parādās piemēram, sieviete galvassegā, netrakajam un arī trakajam jādomā, kāpēc un kādas ir pieklājības robežas. Var jau BBC parādīt savu pieredzi ar dažādu cilvēku algošanu, atspoguļošanu, taču ja nav zināšanu par šīm kultūrām un rasēm, tad kāpēc vienmēr paliks. Arī ar dūri pausts, ja tā mācīts.

Tā nu sanāca, ka seminārs preventīvi mēģināja sagatavot un likt cienīt pirms ir ko cienīt.

Interesantākais, ko Sjū, manuprāt, pastāstīja, -  austrumeiropas iebraucēju bērni Lielbritānijas skolās bieži atsakās sēdēt blakus citas rases un kultūras bērniem, tos noniecinot. Rodas kautiņi un konflikti diskriminācijas dēļ. Mazā pieredze un TV aizbraucēju bērnus nav izaudzinājis.

 

“Bāreņu nams” Augusts 21, 2008

Filed under: grāmatas,žurnālistika — Marta @ 12:29 priekšpusdienā
Tags: , , ,

Šī laikam būs literārā nedēļa. Gundegas Repšes Bāreņu nams nonācis manā redzeslokā.

Repše man interesanta ar to, ka ir visai aktīva publiciste, viena no dažām rakstniecēm, kas Latvijā mazliet plosās un liekas, ka sarakstījusi visādas briesmas un, kas zina, patiesības, par RCHĢ skolas dzīvi (Alvas kliedziens). Moš es smagi maldos..

Negribu un nevaru novērtēt grāmatu kā literāru sniegumu, bet tā bija laba lasāmviela. Kādā brīdī šķita, ka Repše izvēlas vārdu virknes, kas jāpārlasa vairākkārt, lai iegūtu to pilno vēstījumu.. Šķita, ka gaidāms pārsteigums.. bet līdz tam gan nenokļuva. Un tik un tā patīkami.

Ja izdotos saprast, kas ir autores izmantotie prototipi, kuri tā skarbi un pat drusku bezcerīgi atspoguļoti, ziņkārība justos apmierināta. Recenzents R.Ceplis atzinis, ka viņam izdevies sazīmēt kādus sabiedrībā zināmus tēlus, bet viņš nenodarbojas ar publiskiem minējumiem. Tajā pašā laikā arī visi varoņi varētu būt vien viena vienīga persona, piemēram, pati autore. Vai neviens.

Grāmatā nekādas atturības, daudz atziņu un spilgtu redzējumu (samērā mūsdienīgu, brīžiem kategorisku un ciniski jautru). 

Gribējās gan grāmatu kādā brīdī aizvērt un vairs neatvērt. Sajutu krimiķa smaku un satrūkos, jo taču tādus šobrīd nelasu. Taču ātri vien izmeklēšanas garša pazuda un varēja grāmatu baudīt tālāk.

Profesionāli interesants citāts:

(..) čiepas un burunduki – žurnālisti. Viņi taču vairs neviens, neviens netic, ka var kaut ko darīt gaiša spica mērķa vārdā. (..) Vislabāk Latvijā ir nedarīt neko. Necelt mājas, neveidot interjerus. Dzīvot brezenta teltīs, kakāt krūmos un gleznu vietā lūkoties senču fotogrāfijās.

Bāreņu nama tēli (grāmatu rēgi) mani nepiemeklēs pilnmēnesī, ja tas sakrīt ar mēnešreizēm (kā tas bija kādam stāsta varonim), jo tad jāņem izkapts vai cirvis, lai tiktu vaļā (..). Tie aizmirsīsies.

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.