Šis lauku stāsts nav ieliekams nekādos rāmjos. Tas bija pārsteigums, pasaka, nebeidzama jūsma un pārvērtības manā dzīvē. Es tiešām neticu, ka vēl kāds no mums (man pazīstamajiem, vai kādiem, kas lasa šo ierakstu) tik drīz vai jelkad tur nokļūs. Lai gan Olinala ir maza skaista, neapbružāta un kultūrvēsturiska pilsēta, tā ir arī īsta Meksika un aptuveni 10 stundu! brauciena attālumā ar autobusu no Mehiko. Jā, ļoti tālu. Tikpat, cik lidojums no Amsterdamas uz Meksiku.

Stāsta vērts ir ne tikai ciematā redzētais, bet arī viss sagatavošanās process, ceļš un pēc tam atskaņas.

Iedomājamies meksikāņu ģimenes daļu – vecmāmiņu, mammu, dēlu un viņa latvisko draudzeni. Tad iedomājamies mazo Olinalu, kas ir vecmāmiņas un mammas dzimtā vieta. Gaisā virmo ideja par ciemošanos tur, kur tajā nedēļas nogalē ir arī svētki. Ģimene ciematā nav bijusi vismaz 20 un dažs arī 30 gadu. Autobusa biļetes internetā tiek pasūtītas, vēl pirms kādam ciematā noziņots, ka mēs ierodamies. Un ciematā netrūkst kam to paziņot, jo teju visi ir kaut kādā ziņā radinieki. Tomēr neilgi pirms izbraukšanas, tiek sazvanīta radiniece, kura uzreiz ir mūs gatava uzņemt. Viņu sauc Lola un viņas mājā valda sēras, jo pirms 2 nedēļām ģimene aizvadījusi jau trešo dēlu.

Ciematā ierodamies 4 naktī, pēc vairāk nekā 10 stundu brauciena pa šauriem kalnu līkločiem. Olinalā teju visi guļ. Ciematā dzimušās, nolemj iet kājām un meklēt Lolas māju. Uz ielas parādās kāds vīrietis, bet šīm bailīgajām meksikāņu sievietēm ir skaidrs, ka ciematā baidīties nav no kā (atceramies kāda milzu piesardzība valda Mehiko).

Virs Lolas mājas durvīm redzam sēru lentu. Baltu, jo nomirušais bijis teju bezgrēcīgs. Es maz saprotu no sarunām, bet jūtu, ka viņi bēdājās un ka mums jābūt nemanāmiem. Nemanāmi mājā gan nepaliek daži iemītnieki – neliela ķirzaka guļamistabā un trekni gari prusaki vannas istabā. Ak vai, prusakus nebiju ļoti ilgi redzējusi. Un arī blusas. Viss izskatījās tīrs, silts un sauss, bet redz kā.

Tā jau varētu ilgi turpināt stāstu. Par to kā pirmajās brokastīs kāri notiesāju meksikāņu pupiņas, olas, salsu, tortiljas un gardu saldu kafiju. Par to kā gājām iepazīt pilsētu un nespējām ne dažus soļus paspert, kad pretī nāca kāds radinieks vai iepērkoties tirgū, pārdevējs izrādās atkal kaut kā saistīts ar ģimeni. Par to kā šie jaunie, daži nekad neredzētie radinieki mūs laipni aicināja savās mājās, cienāja ar gardumiem, stāstīja savus dzīvesstāstus. Par to kā satikām to meksikāņu paaudzi, kas jau izdzīvojusi savu emigrācijas laiku ASV un tagad labprātāk dzīvojas pa laukiem. Varētu izstāstīt par mācītāju, kurš pec dievkalpojuma un trūcīgajiem savā durvju priekšā, pats lepni tiesāja bagātīgas pusdienas un ne šādu tādu konjaku.

Šie visi ir tādi cilvēkstāsti, bet vēl jau ir pati Olinala. Olinala ir maza pilsētiņa – ciemats, kur dažas ielas ikdienā atgādina tirgus placi, citas ielas – filmas uzņemšanas laukumu. Taču, kad izbrauc no ielejas, ceļā uz kādiem rančo, tu nonāc pasaules vidū bez likumiem. Laukā auguša arbūza sēkliņas un mizas ir  droši jāmet sētsvidū. Tu esi saimnieks, kam pagalvī bise un pistole negaidītu ciemiņu aizgaiņāšanai. Pa labi mango ogas, pa kreisi čilli lauki, bet starp tām tiek novākti kukurūzas lauki. Un no laukiem prombraucot, tu tiec cienāts kā Latvijā -  ar visu, kas viņiem ir. Pašu gatavoto sieru, gan ir jāpērk. Bizness, paliekot bizness.

Pilsētā ir romantiska baznīca ap kuru arī notiek galvenie notikumi. Šoreiz tie bija pilsētas svētki, par godu svētajam Safrancisko de Asis (iezīmētajā saitē var atrast labus video, dziesmas un kopsavilkumu par Olinalu).  Ciematā visas dienas garumā ciemos ieradās kaimiņu ļaudis. Saģērbušies, ar mūzikas instrumentiem, jautri noskaņoti un gatavi ballēties. Zīmīgi, ka saģērbušies gan varēja būt vien vīrieši. (Pūlī ir gan manāmas dažas sievietes ar bērniem) Kad es piedāvājos pievienoties, vecāki vīrieši mani pieklājīgi nolika savā vietā. Un tomēr kājas mani ienesa šajā saģērbto vīru pulkā. Es gan nesaģērbos, bet dejoju līdzi. Sievietēm šajā dienā loma būtu stāvēt skaistām ietves malās, vērot un meklēt tīģeri, kam atdot savu samteņu ziedu virteni vai veltīt to svētajam. Mans tīģeris bija man blakus, kuram gan savu ziedu virteni neatdevu. Tā palika manis krāšņošanai. Un šādi tik virpuļot un virpuļot cauri pilsētai, līdz vakarā to papildina salūts (ar neparasti senatnīgām uguņošanas metodēm) un zaļumballe, kuru nogulēju.

Pēc svētkiem nākamajā dienā var vērot buļļu rodeo sacensības. Satraukties, kad kādu jātnieku samin kājām un pārdomāt, vai gadījumā tieši šo sajūtu dēļ buļļu jāšanas sacensības apmeklēju.

Vēl par Olinalu svarīgi pieminēt, ka tieši no šī ciemata nāk slavenās linaloe koka kastītes. Tās var atrast tirdziņos visā Meksikā, bet Olinala ir to izcelsmes vieta. Te ir skola, kur apgūt šo arodu un nodot to nākamajām paaudzēm. Viss tiek radīts no dabas materiāliem, jo Meksikas dabā krāsu netrūkst. Kādā brīdī mēs radījām arī dabas dezodorantu – ielikām jasmīna ziedus padusēs:). Kā puķītes smaržojām..

Ciematā ir satraucoši ierasties, un skumji no tā doties projām. Lola man vairākas reizes atkārtoja, lai es viņu neaizmirstot. Es neaizmirsīšu.  Žel, ka divas nedēļas pēc aizbraukšanas viņa zaudēja arī ceturto dēlu. Bet tur vainīgi  gēni, ne atriebība, kas paņēmusi dažu citu dzīvību šajā ciemā un ģimenē.

VIŅŠ: 2 latiņi būs…
ES: Kā 2! Tikko bija automātā lats un tagad jau divi! (Vēljoprojām ir auksts, instinktīvi uzsmaidu, norisinās abpusēja neverbālā komunikācija.)
VIŅŠ: Bet tikko pārgāja minūte pāri pusstundai un nu ir 2 lati.
ES: Nu beidziet taču – ārā ir tik auksts!

Pēc pārdomu brīža – viņš padevās un atļāva man samaksāt tikai pusi no oficiālās summas jebšu vienu latu. Sasmaidījāmies, es pateicos, novēlēju “Lai silti!”  un aizcilpoju pie salstošās ģimenes.

Var jau būt, ka tas bija mazliet koķeti – nu un? Ģimenes budžetam tāpat vienalga, kā es ietaupu.

P.S. Lasi Kleitu arī www.espati.lv

Kā izrādās tas ir visai populārs sporta veids sieviešu vidū. Piemēram, apburošā dāma attēlā ir Ivonna Trevino, 90-to gadu Pasaules čempione vieglajā svarā.

P.S. Kleitu un par sievietēm cīnītājām lasi arī www.espati.lv.

Man ļoti patīk pārģērbšanās ballītes – es tās gaidu pat vairāk kā dāvanas dzimšanas dienā. Un re, vakar saņēmu kaujinieciski sarkanu ielūgumu uz darba Ziemassvētku ballīti. Dress code: spanish.

Tā šodien brīvbrīdī trolejbusā meklēju sevī spānisko. Pirmais meklēšanas rezultāts: Sarkanas lūpas, puķe matos un iznīcinošs skatiens. Cik garlaicīgi! Kas es par spānieti – balta āda un pelēki mati.
Un te pēkšņi vēl kas atausa amiņā:

Are you spanish?
No.
But you have the spanish ass!

Tas bija sen kādā koncertā Amsterdamā un tas noteikti bija kāds orģināls iepazīšanās triks. Taču atceroties, seja tāpat ataust smaidā. Nē nu var jau būt, ka mans dibens tiešām toreiz atgādināja ko spānisku… Katrā ziņā varbūt šo atklāsmi attīstot, sanāks kāds patiesi španierisks tērps.

Lasi Kleitu arī kleita.espati.lv.

Mācība: Sievietes mēdz būt skaistas un gudras. Vīrieši, lai kādu dzeju arī nerakstītu, mēdz vazāties pa prieka mājām.

P.S. Iedvesmai divi dižā dzejnieka dzejoļi:
О да, любовь вольна, как птица
Я всё гадаю над тобою

Meksika ir sena valsts un tas meksikānim neliekas šaušalīgi nezināt, cik tad sena tā ir. Skaidrs, ka priekš viņiem spāņi ir nelieši un viņu pēcpuses šajā vakarā ir nospārdāmas. (Nu tā poētiski, nevis burtiski.)

Kaut kādas nelaimīgas sagadīšanās dēļ man izdevās no meksikāņiem izvairīties 1.5 gadus. Es zināju, ka viņi Tamperē ir un ar vienu arī nodibināju kontaktu, taču man allaž mācās raizes par to īpašo draudzīgo atmosfēru, ko šāda pazīšanās piedāvāja. Tāpēc līdz vakardienai ignorēju to. Un par laimi tas nu ir galā!

Izrādās meksikāņi un to draudzība ir teju uz izķeršanu (lai gan izskatās, ka to draudzībai nav gala). Somi, rumāņi, franči ballītē nebeidza apgalvot, ka meksikāņi ir viņu labākie draugi. Galvenais zināt pāris vārdus spāniski – ar hola, viva un cerveza pilnīgi pietiek – un tad draudzība var sākties.

Ierodoties ballītē, man tiek iedota gaļas tortilja un Miguelito, kas esot brīnišķīgs meksikaņu gardums. Tas ir oranžs, mazliet skābs un piparots pulverītis. To iegūglējot, parādās ASV ziņojumi, ka to labāk nelietot kādām konkrētām cilvēku grupām.

Meksikāņi ir tik laipni, ka labprāt tekilu ielej tev mutē, vārdu atceras ar pirmo reizi un aicina ciemos tepat vai pāri jūrām, (un nav tādu brutālu gadījumu kā ierakstā “Nu, davai taču!”, bet galanti, džentelmeniski izrāda savu patikšanu).

No ballītes nevaru (un nemaz negribu) tikt prom, kamēr meksikāņu dejas nav apgūtas. Viens pēc otra pie manis pieiet muchacho un katrs iemāca pa kādam jaunam solim. Līdz ko kaut kas padodas un es labāk varu izsekot viņu meistarīgajiem soļiem, dzirdu daudz komplimentu. Un ne tikai muchacho, bet arī muchachas man to saka. Un, sasodīts, viņi visi dejo brīnišķīgi. (Daļa dejošanu apguvuši ballītēs, bet citus māmiņas spiestā kārtā padsmit gados sūtījušas mācīties. Un ir tā vērts!)

Ballīte liktenīga, jo meksikāņi liek sevi iemīlēt un tad nekādīgi vairs viņus neaizmirst! Viva Mexico jeb ilgu dzīvi Meksikai!

Ja uz ballīti klubā ierodas šmigaina seksa meklējumos, tad viss ir kārtībā. Taču, ja ierodas padejot, iepazīties, izsmieties, tad nepieciešams sagatavot kaudzi pieklajīgu (jo taču pusgadu vai gadu ar šiem cilvēkiem jādzīvo kopā) atbilžu uz sekojošajiem jautājumiem:

Kāpēc tu vairs nevēlies ar mani dejot? Nu, kāpēc tu ej prom?

Kāpēc es nedrīkstu tevi skūpstīt? Atvaino. .. ai!. Es taču francūzis esmu. .. atvaino. Tiešām, ne?

Kur tu vēlies šonakt gulēt? Kopā ar mani vai viena? .. Kāpēc mēs nevaram gulēt kopā? Vai tad tev nepatīk no rīta pamosties kādam blakus? Tu nevēlies arī vienkārši gulēt kopā? Bet tad apsoli, ja šonakt negulēsim kopā, tad rīt gan, obligāti, ja? Nu, kāpēc zaudēt vienu nakti?

Kad tu man prasīsi telefona numuru – tagad vai rīt no rīta?

Un, protams, jābūt skaidrībai, ko tad vispār es vēlos (no viņa/viņiem:))?! (Ar noskaņu, kāpēc, sasodīts, es esmu ballītē un nevēlos šmigainu seksu?!!)

Foršas ballītes noslēpums ir labs noskaņojums, kompānija un vieta. Noskaņojums bija – vēlme ballēties + alus. Kompānija arī – laba, izklaides alkstoša draudzene un divi tikpat alkstoši itāļu puiši ar dūmakainu jeb guļamistabas skatienu (kā reiz rakstīja Cosmo). Vieta – Doris – tātad ideāla. Un kas mazsvarīgāk, taču arī nozīmīgi – laiks – kad vēl ārvalstu studenti nezina uz kurieni doties, tāpēc Dorisa pilna gandrīz vienīgi somu.

Somi Dorisā dažādi  – Čandlera (no Draugi) tipa, trako hipiju un emo veidīgie (ļoti paviršs un optimistisks iedalījums). Somietes – gaišmates un tumšmates – ar maziem uzrautiem deguntiņiem, stīpīņām, tamborētām cepurītēm, H&M modēs tērpušās.

Mūzika, no kuras maz ko saprotu, vilinoša un vienmēr patīkami pārsteidz. Vakaru var iedalīt aptuveni trijās daļās: Common People, Sexy MF (draņķigs video, bet var klausīties) un Too Drunk to Fuck. Tas izklausās mazliet brutāli, taču nekā tamlīdzīga.

Un tā nu vakara gaitā izdodas ieskatīties gan dūmakainajās, gan Čandlertipa, gan melnu matu šķipsnas piesegtajās acīs. And the winner is … EMO! Tāpēc, ka veiklāks, asprātīgāks un noslēpumaināks.

Laiks ar viņu bija satraucošs. Nepazīstams veidols. Un tas, ka tā sasodītā matu šķipsna visu laiku priekšā labajai acij, un viņam ar to arī ir čut čut jānodarbojas, jo taču traucē. Un apjukums vai skatīties caur to, vai skatīties uz otru aci, rada tādu pirātisku atmosfēru. Taču drošu atmosfēru, jo nelaupa jau manus dārgumus, bet mēs laupām kopā. ha!

Lai nu kā, bet viņš – emo – šodien devās uz ziemeļiem, bet dūmakainās acis – uz dienvidiem. Palieku Čandleru zemē.

1. Mīlējies ar 3 vīriešiem ar mazu laika atstarpi, tad tavai meitai būs trīs pievilcīgi un veiksmīgi tēvi.

2. Rūpējies par vecu un bagātu tanti un nosauc viņas vārdā savu meitu, tad tiksi pie mantojuma un varēsi iegādāties viesnīcu Grieķijā.

3. Neprecies, ja nezini, kas esi un kas vēlies būt.

4. Grūtos dzīves brīžos vienkārši uzdziedi kādu Abbas dziesmu.

5. Ja tevi bildina Pīrss Brosnans, saki “Jā”.

Jokaina, bet tomēr jautra filma. Šeit gaudulīgākais filmas brīdis – meitenes, mācāmies dziedāt!

Manā paradīzē noteikti būtu kāds, kas man visu laiku masētu pēdas. Grāmatu veikalu paradīzē būtu sakārtotas grāmatas pēc noskaņojumiem. Kleitu paradīzē nebūtu nevienas neglītas kleitas, pie tām būtu pievilktas ērtas augstpapēžu kurpes, kas nespiež, neberž un nelūdzas doties mājup. Un visbeidzot, kleitas uzlūgtu seksīgi strīpainie uzvalki un grieztu tās veiklā dejā.

Katram ir savas iedomātās paradīzes. Izrādās, ka kleitu paradīze atrodas kādā Stokholmas lielveikalā. Parasts kleitu veikals – taču tur nebija nevienas, vēlreiz atkārtoju, NEVIENAS neglītas kleitas. Jauka mūzika, kas rosina domas par dejām un tikai vienkārši skaistas kleitas. Par spīti Kerijas Bredšovas uzburtajam sapnim par lēkšanu pāri peļķēm ar nežēlīgi augstajiem papēžiem, tajā veikalā ir sajūta, ka kurpēm ir pilnīgi niecīga loma.

Mani pārņēma skumjas, ka visi šīs vasaras kleitu pasākumi jau garām. Aizbrauciet vai ievērtējiet mājas lapu man par prieku – www.coast-stores.com. Vienkāršs veikals, vienkārša mājas lapa – bet kleitas priekš meitenēm, kam nav nekāda sakara ar Keriju no Ņujorkas.

P.S. Par ļoti lētu priekš austrumeiropietēm gan šo paradīzi nenosauksi, bet Cenu paradīze jau mums ir – tā nav ne jāiedomājas, ne tālu jāmeklē.