Kleita

Nēdēļas nogalē apmeklēju Euricom akademisko colloquiumu ar nosaukumu Normative Theories of the Media Somijā. Viens no semināra varoņiem Clifford Christians sasveicinoties ar pārējiem aptuveni 30 dalībniekiem, teica tādu kā lūgšanu - Kungs, rādi mums patiesību, bet turi mūs prom no tiem, kas to atraduši. Un jautrība divu dienu garumā varēja sākties, jo seminārā tas vien notika kā normatīvo teoriju patiesības meklējumi komunikāciju sfērā (lai neteiktu zinātnē, jo tas būtu strīdīgi) un līdz ko kāds bija nonācis pie kādiem secinājumiem, netrūka nākamā patiesības meklētāja, kas visu apstrīdēja.

Es biju pati jaunākā semināra dalībniece, ar viszemāko izglītības līmeni. Ar sevi iepazīstinot, piemēram, iepriekš minētajam Klifam , sacīju, ka es vēl tikai studēju maģistru. Taču, lai arī es vēl tikai vai jau studēju maģistrantūrā, viņiem bija aizdomas, ka es alkstu studēt doktorantūrā. Visā Somijā ir kādi 200-300 vairāk vai mazāk aktīvi komunikāciju nozares doktoranti, Latvijā droši vien ducis vai divi. Ko es darītu ar šādu izglītību? Piedalītos nākamajā colloquiumā un risinātu žurnālistikas krīzi akadēmiskajā vidē, kas izrādās ilgst jau aptuveni 15 gadus? Varbūt. Būt studentam teju mūžīgi ir brīnišķīgi, kā to apliecināja arī jaunie doktoranti, kam 30 gadi jau sasniegti vai drīz būs sasniegti. Vēl to varētu darīt kompānijas pēc. Ticu, ka neviens no viņiem reiz nezināja, ka tur nonāks. Taču ne es zinu, ne es gribu, ne man vajag (šodien!)!

Nekad nebiju tik ilgstoši un neformāli pabijusi tāda tipa kompānijā. Tagad var skaidri teikt, ka Denis McQuail noteikti nav garlaicīgs, lai cik garlaicīgas arī nebūtu viņa grāmatas (lai arī ļoti nozīmīgas). Viņš smīn un izsaka asas piezīmes, neatceras savu grāmatu nosaukumus, viņam nepatīk tukša runāšana, tāpēc tās laikā drīkst publiski arī pasnaust un viņš nekautrējās kails doties pirtī. Somiem noteikti – viņš nav cits .

Un lai cik viņi visi būtu akadēmiski un lielākoties nesaprotami pie darba galdiem, tik vienkārši un jautri viņi ir pirtī kaili un pēc tās. Pēc visām tradīcijām pat Somijā sveši vīrieši un sievietes pirtī kopā neiet. Tā nu izdevās paklausīties (tostarp pavērot savas skolotājas un akademiskās literatūras grāmatu autores kailas), kā dāmas mazliet atslābušas pēc savusauna (dūmu saunas) sāk savus koleģus aprunāt. Nav itin nekāda starpība, cik šīm gadu, izglītība, vai kādā kompānijā viņas atrodas, viņas aprunā. Rezultātā dāmas bravūrīgi nonāca pie secinājuma, ka šodien ir sasodīti moderni būt sievietei. Un tas nemaz nebija skaļi jāsaka. Jo, vērojot, kā no viņu (tostarp manējās) sejām nepazūd smaids, kailām peldot meža ezerā, un kāda vienaldzība ir pret profesoriem uz netālās terases, kas nekautrējoties ļāva acīm klīst uz mūsu pusi, viss bija skaidrs.. Noteikti, kad mainījāmies lomām ar kungu bariņu, viņi nonāca pie pretējiem secinājumiem. Dāmu acis gan uz ezera pusi neklīda, jo sievietēm modē bija paēst.

Nezin, vai pēc mana akadēmiskā snieguma šajā seminārā, jo gadījās iemigt vēl pirms D.McQuail, vēl kāds mani kur aicinās, taču kaut tā būtu! Iespaidu pār pārēm!