Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Futbola garša Meksikā Jūlijs 15, 2011

Filed under: atklājumi — Marta @ 1:48 priekšpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Meksikāņi esot ķerti uz futbolu un kas ir forši, tad tie, kurus esmu redzējusi arī māk drusku bumbu apspēlēt. Tas ir drusku līdzīgi kā somi māk slidot. Es jau arī saku, ka māku, bet kad ieraugu visparastāko somu slidojam, saprotu, ka atšķiru melnu no balta, bet patiesībā slidot nemāku.
Futbolu man arī patīk spēlēt, bet nekad neesmu uzdevusies kā spēles mācētāja un pat ne noteikumu pārzinātāja. Savukārt skatīties sportu ir interesanti tikai liela satraukuma brīžos, vai masu efektaa. Vienu tādu gribēja man parādīt arī draugs Meksikā.

Veiksmīgi dabūjām biļetes uz Pasaules čempionātu futbolā jauniešiem līdz 17 gadiem. Meksika fināla cīņā pret Urugvaju. Spēle notiek pēc pašu stāstītā pasaulē trešajā lielākajā stadionā – Acteku stadionā. Tajā var ietilpt puse Tamperes iedzīvotāju, kādi 120 tūkstoši cilvēku.
Uz spēli ļaudis sarodas karogiem, cepurēm, sakrāsojušies, sadzērušies.. jautri, satraukti un patriotiski.

Futbolu skatoties jāzina dažas lietas. Pretinieku valsts himnu var nosvilpt tikai īpašos gadījumos – izšķirīgās cīņās ar pretiniekiem/ienaidniekiem kā meksikāņiem varētu būt ASV. Tomēr citos gadījumos pret to ir respekts. Savukārt pret pretinieka vārtsargu nekāda respekta nav. Katrreiz kad viņš izspēlē bumbu, skatītāji izstiepj roku, tirina pirkstus, dauza kājas un sitiena brīdī sinhroni nobļaujas…. p u t o o o. Iedomājoties pusaudzi urugvajieti, kuru visu spēli šādi lamā teju viss stadions, tad viņam droši vien pēc tam jāmeklē speciālista palīdzība. Joks, protams, bet dzīvē skarbinieks.

Šoreiz futbols izcēlās ar vēl kaut ko – ar FUA! Jauna youtube video iespaidā meksikāņu jauniešus pārņēmis Lāčplēša gars. Vai kaut kas līdzīgs somu Sisu. Viens sadzēries kundziņš video saka, ka ar fua viss ir iespējams. Un tad nu kad savukārt bumbu bija jāizspēlē Meksikas komandas vārtu sargam, tad visi kā viens izkliedza šo. Un Fua gars spēles gaitā tikai attīstījās. Bet nu tas droši vien nesaglabāsies kā kaut kas paliekošs.

Vēl futbolā ir nedrīkst ieklīst pie pretinieku līdzjutējiem. Tevi apsvaidīs un pazemos. Ja pretinieka kreklu novilksi, tad sauks tevi par par staiguli.

Vēl ir labi saglabāt kādu drusku aliņa noslēgumam, jo ja gadās, ka tava komanda uzvar, tad ar to ir gluži patīkami apliet tev līdzcilvēkus. Šī iemesla dēļ apkārtnē pirms spēles pārdod arī lietus mētelīšus.

Un bet, protams, spēlē neiztikt bez dziedāšanas (cielito lindo) un viļņiem kuru laikā jācenšas degunu nepabāzt zem ūdens. Par to gan brīdina arī rībināšana ar kājām. Nezinu gan vai tam ir spāņu valodas izcelsme, bet arī dziesmā izdziedātais vārds – olē, ole, ole, olē nozīmē apspēlēt. Meksikāņiem tas patīk un padodas gluži labi.

 

Meksikas lauki Novembris 26, 2010

Šoreiz Meksikā biju apņēmusies par saviem piedzīvojumiem un atklājumiem pavēstīt cik drīz vien iespējams. Piedzīvojums – ieraksts – piedzīvojums. Tomēr ceļojums ir ceļojums, tāpēc tagad, šķirojot bildes, mēģinu atcerēties, kā nu tur bija. Jo bija krietni labāk nekā pirmo reiz.

Šis lauku stāsts nav ieliekams nekādos rāmjos. Tas bija pārsteigums, pasaka, nebeidzama jūsma un pārvērtības manā dzīvē. Es tiešām neticu, ka vēl kāds no mums (man pazīstamajiem, vai kādiem, kas lasa šo ierakstu) tik drīz vai jelkad tur nokļūs. Lai gan Olinala ir maza skaista, neapbružāta un kultūrvēsturiska pilsēta, tā ir arī īsta Meksika un aptuveni 10 stundu! brauciena attālumā ar autobusu no Mehiko. Jā, ļoti tālu. Tikpat, cik lidojums no Amsterdamas uz Meksiku.

Stāsta vērts ir ne tikai ciematā redzētais, bet arī viss sagatavošanās process, ceļš un pēc tam atskaņas.

Iedomājamies meksikāņu ģimenes daļu – vecmāmiņu, mammu, dēlu un viņa latvisko draudzeni. Tad iedomājamies mazo Olinalu, kas ir vecmāmiņas un mammas dzimtā vieta. Gaisā virmo ideja par ciemošanos tur, kur tajā nedēļas nogalē ir arī svētki. Ģimene ciematā nav bijusi vismaz 20 un dažs arī 30 gadu. Autobusa biļetes internetā tiek pasūtītas, vēl pirms kādam ciematā noziņots, ka mēs ierodamies. Un ciematā netrūkst kam to paziņot, jo teju visi ir kaut kādā ziņā radinieki. Tomēr neilgi pirms izbraukšanas, tiek sazvanīta radiniece, kura uzreiz ir mūs gatava uzņemt. Viņu sauc Lola un viņas mājā valda sēras, jo pirms 2 nedēļām ģimene aizvadījusi jau trešo dēlu.

Ciematā ierodamies 4 naktī, pēc vairāk nekā 10 stundu brauciena pa šauriem kalnu līkločiem. Olinalā teju visi guļ. Ciematā dzimušās, nolemj iet kājām un meklēt Lolas māju. Uz ielas parādās kāds vīrietis, bet šīm bailīgajām meksikāņu sievietēm ir skaidrs, ka ciematā baidīties nav no kā (atceramies kāda milzu piesardzība valda Mehiko).

Virs Lolas mājas durvīm redzam sēru lentu. Baltu, jo nomirušais bijis teju bezgrēcīgs. Es maz saprotu no sarunām, bet jūtu, ka viņi bēdājās un ka mums jābūt nemanāmiem. Nemanāmi mājā gan nepaliek daži iemītnieki – neliela ķirzaka guļamistabā un trekni gari prusaki vannas istabā. Ak vai, prusakus nebiju ļoti ilgi redzējusi. Un arī blusas. Viss izskatījās tīrs, silts un sauss, bet redz kā.

Tā jau varētu ilgi turpināt stāstu. Par to kā pirmajās brokastīs kāri notiesāju meksikāņu pupiņas, olas, salsu, tortiljas un gardu saldu kafiju. Par to kā gājām iepazīt pilsētu un nespējām ne dažus soļus paspert, kad pretī nāca kāds radinieks vai iepērkoties tirgū, pārdevējs izrādās atkal kaut kā saistīts ar ģimeni. Par to kā šie jaunie, daži nekad neredzētie radinieki mūs laipni aicināja savās mājās, cienāja ar gardumiem, stāstīja savus dzīvesstāstus. Par to kā satikām to meksikāņu paaudzi, kas jau izdzīvojusi savu emigrācijas laiku ASV un tagad labprātāk dzīvojas pa laukiem. Varētu izstāstīt par mācītāju, kurš pec dievkalpojuma un trūcīgajiem savā durvju priekšā, pats lepni tiesāja bagātīgas pusdienas un ne šādu tādu konjaku.

Šie visi ir tādi cilvēkstāsti, bet vēl jau ir pati Olinala. Olinala ir maza pilsētiņa – ciemats, kur dažas ielas ikdienā atgādina tirgus placi, citas ielas – filmas uzņemšanas laukumu. Taču, kad izbrauc no ielejas, ceļā uz kādiem rančo, tu nonāc pasaules vidū bez likumiem. Laukā auguša arbūza sēkliņas un mizas ir  droši jāmet sētsvidū. Tu esi saimnieks, kam pagalvī bise un pistole negaidītu ciemiņu aizgaiņāšanai. Pa labi mango ogas, pa kreisi čilli lauki, bet starp tām tiek novākti kukurūzas lauki. Un no laukiem prombraucot, tu tiec cienāts kā Latvijā -  ar visu, kas viņiem ir. Pašu gatavoto sieru, gan ir jāpērk. Bizness, paliekot bizness.

Pilsētā ir romantiska baznīca ap kuru arī notiek galvenie notikumi. Šoreiz tie bija pilsētas svētki, par godu svētajam Safrancisko de Asis (iezīmētajā saitē var atrast labus video, dziesmas un kopsavilkumu par Olinalu).  Ciematā visas dienas garumā ciemos ieradās kaimiņu ļaudis. Saģērbušies, ar mūzikas instrumentiem, jautri noskaņoti un gatavi ballēties. Zīmīgi, ka saģērbušies gan varēja būt vien vīrieši. (Pūlī ir gan manāmas dažas sievietes ar bērniem) Kad es piedāvājos pievienoties, vecāki vīrieši mani pieklājīgi nolika savā vietā. Un tomēr kājas mani ienesa šajā saģērbto vīru pulkā. Es gan nesaģērbos, bet dejoju līdzi. Sievietēm šajā dienā loma būtu stāvēt skaistām ietves malās, vērot un meklēt tīģeri, kam atdot savu samteņu ziedu virteni vai veltīt to svētajam. Mans tīģeris bija man blakus, kuram gan savu ziedu virteni neatdevu. Tā palika manis krāšņošanai. Un šādi tik virpuļot un virpuļot cauri pilsētai, līdz vakarā to papildina salūts (ar neparasti senatnīgām uguņošanas metodēm) un zaļumballe, kuru nogulēju.

Pēc svētkiem nākamajā dienā var vērot buļļu rodeo sacensības. Satraukties, kad kādu jātnieku samin kājām un pārdomāt, vai gadījumā tieši šo sajūtu dēļ buļļu jāšanas sacensības apmeklēju.

Vēl par Olinalu svarīgi pieminēt, ka tieši no šī ciemata nāk slavenās linaloe koka kastītes. Tās var atrast tirdziņos visā Meksikā, bet Olinala ir to izcelsmes vieta. Te ir skola, kur apgūt šo arodu un nodot to nākamajām paaudzēm. Viss tiek radīts no dabas materiāliem, jo Meksikas dabā krāsu netrūkst. Kādā brīdī mēs radījām arī dabas dezodorantu – ielikām jasmīna ziedus padusēs:). Kā puķītes smaržojām..

Ciematā ir satraucoši ierasties, un skumji no tā doties projām. Lola man vairākas reizes atkārtoja, lai es viņu neaizmirstot. Es neaizmirsīšu.  Žel, ka divas nedēļas pēc aizbraukšanas viņa zaudēja arī ceturto dēlu. Bet tur vainīgi  gēni, ne atriebība, kas paņēmusi dažu citu dzīvību šajā ciemā un ģimenē.

 

Kolektīvā biļete Janvāris 22, 2009

Filed under: atklājumi — Laura @ 10:38 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

VolgaBija vasaras, kad katru pēcpusdienu čāpoju uz veikalu pēc baltmaizes batona un saldējuma, un katru svētdienu ar pilsētas autobusu vai ar onkuļa zilo Volgu kopā ar vecmammu un tanti braucām uz kapiem.

Un šodien kāda meitene man pasniedza savu saņurcīto biļeti un teica, ka viņa jau tūlīt kāpjot ārā. Cilvēki saausījās un gaidīja, vai es pieņemšu. Un es pieņēmu.

Atceros, kā toreiz tajās vasaru svētdienās autobusu biļetes tika pasniegtas katru reizi, kad kāpām iekšā. Tas bija tāds kopības akts.
Arī es šodien nolēmu piedalīties šajā aktā un, kad kāpu ārā piedāvāju to pašu biļeti tālāk. Nepaņēma, tikai noskatījās kā uz jocīgo. Žēl, ka šādas tradīcijas aizmirstās.

Bēdas slīcināju turpat pie pieturas Latvijas Balzama viekalā iegādājoties 300g konfektes Vinnijs.

P.S. Lasi šo un citus blogus arī www.espati.lv

 

Vakariņās par pēdējo rotaļlietu un apgraizīšanu Oktobris 5, 2008

Filed under: atklājumi,vīrieši — Marta @ 2:51 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Ēdu vakariņas ar diviem puišiem – meksikāni un turku. Mēs mēģinājām dalīties savā kultūru pieredzē un papildināt savas zināšanas vienam par otru.

Saruna nonāca līdz tautu rituāliem un izrādās Meksikā katrai meitenei, kas sasniedz 15 gadu vecumu tiek rīkota baigā ballīte. Ballīte, kurā meitenei iedod pēdējo rotaļlietu, jo nu viņa kļūst par sievieti. Sabrauc daudz radu un draugu, tiek spēlēta mūzika un kopumā dzīrots godam. Ap šo meiteni dejo desmitiem puišu, dejā iekļaujot godinošas kustības, kā princesi cildinot. Ballīte ir dārgs pasākums, tāpēc vecākiem nereti nākas pārdot mašīnu vai ilgstoši iekrāt naudu, lai atļautos šādu meitas ievešanu dzīvē.

Puišiem Meksikā nekādas ballītes rīkotas netiek, taču viņiem tiek tas prieks (un tas tiešām tiek uztverts kā prieks) uzdejot māsām un citām meitenēm, tādējādi nostiprinot viņos pārliecību, ka pret meitenēm un sievietēm jāizturas kā pret princesēm. Un šāda izturēšanās viņiem ir tikpat dabiska kā no rīta mosties.

Savukārt Turcijā īpaši puišiem ir paredzēts rituāls – apgraizīšana. (Ticiet man, es par to netaujāju!)

Viņš sacīja, ka, sasniedzot septiņu gadu vecumu, viņam ģimene izstāstījusi par lielo godu, kas viņa tiks izrādīts un kas viņam jadara šajā sakarā. Ģimene sarīkojusi milzu ballīti, kur radi un draugi varēja nosvinēt puiša apgraizīšanas svētkus. Viņš neesot sabijies, taču izrādās visvairāk bijis pārsteigts par to, ka viņa gadījumā šī procedūra nenotika publiski, bet divatā un, ka viņam aizklātas acis pirms tam, brīdinot, ka viss viņa lepnums nogriezts netiks.

Visnepatīkamākais šajā procesā esot bijusi pārsēja noņemšana (šajā brīdī, viņš atzina, ka, iespējams, notikumu man atspoguļo pārāk sīkās detaļās, taču atzina, ka to nepieminēt nevar). Viņš sacīja, ka tās esot bijušas spēcīgākās sāpes viņa mūžā. Taču no procedūras brīža līdz pārsēja noņemšanai viņam aptuveni nedēļu bija jāvalkā tādi plati pantoloni, lai sevi lieki netraumētu. Šo pantolonu valkāšana gan esot bijis ļoti patīkams process. Pēc pantoloniem uz ielas arī varot noteikt, kurš puisītis nesen apgraizīts.

Vēl arvien šodien viņš domā, ka apgraizīšana bija tā vērta (arī meksikānis, viņu atbalstoši, piekrīt) – par godu šai ballītei viņš esot ieguvis savu pirmo datoru un riteni. Šādas mantas tik viegli Turcijā viņš citādāk nedabūtu. Arī savus bērnus viņš plāno vest cauri šai pašai pieredzei, ja viņš tos radīs Turcijā.

Es diemžēl, uzklausot šos bagātīgos stāstus, paliku bez vārdiem. Nevarēju iedomāties par kādiem īpašiem rituāliem Latvijā, kas būtu ar to salīdzināmi.

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.