Skaidrs, ka ir ko teikt, bet nesaku. Un citkārt pasaku tik daudz, ka pašai pietrūkst drosmes cīnīties ar sekām.  Bet te, Kleita, nekas pārgalvīgs, bet vairāk romantisks. Arī nostaļģisks.

Šajās dienās paciemojos atkal Tamperē. Nezinu vai tas saistīts ar biroja darbu vai pārmaiņu izsalkumu, bet mani šī mazā pilsēta ar vienu galveno ielu atkal iejūsmināja. Somi ir izlīduši no ziemas miega, puiši uzvilkuši sarkanas kedas, gaiši violetas bikses, bet trakie rokeri atkal plikās galvas ietērpuši, mums jau aizmirstajos, melnraibajos lakatiņos. Vasaras kafejnīcas pilnas, zemās sētas riteņu nostutētas. Smaidi, smaidi.. un es saldējuma laiku negaidu, bet ēdu nost. Pat ja meža ceļš uz ezeru vēl aizsnidzis, strauti tērgā starp vāveru noēstajiem čiekuru kodoliem. Man arī pavasaris sācies!

Nav jau tur paradīze. Mašīnas netīras tāpat kā manējā pie mājas. Pavasara vai vissezonas ziedu buķetes vairs nav jāmeklē no dzīva cilvēka rokām, bet stacijā tos var iegādāties automātā. Vissaulainākajā vai ēnainākajā bārā alus tiks malkots gan piektdienas agrā pēcpusdienā, kad vēl varētu sauļot vaigus, gan arī vēlēšanu svētdienas rītā. Viņi izskatoties pēc čempioniem, sacīja draugs. Un vēl arī izskatās pēc zaudētājiem. Tādiem, kam nākas teikt vecajai Nokijai ardievu un nemieram, bezdarbam, pārmaiņām – sveiki!

Bet nebūs jau tas soms, kas veco kleitu neapmainīs pret šaurām biksēm un vaļīgu kreklu. Viņš ienesīs mājās ko jaunu. Tik radoši ir satikt cilvēku, kas būvē roku robotam, kas uzlabos drošību atomelektrostacijās. Līdzīgam kā tam, kas tagad cīnās Fukusimā. Radoši satikt cilvēku, kurš domā, kā ar saules baterijām lādējamus mūzikas atskaņotājus varētu ieviest tur, kur saules netrūkst. Pelnot vien četriem somiem. Radoši redzēt, kā ik viens topošais parlamentārietis vēlēšanās cīnās par saviem atbalstītājiem, jo te soms ar plusiņu uzticēs varu tikai vienam.

Un vēl.. es neesmu tāda vienīgā. Atpakaļceļā redzēju šīs ainas arī citu pilsētas viesu sejās. Pavasara smieklu pavadītas!

Par notikuma vietu izvēlēts Pispalas Mūsdienu mākslas centrs jeb Hirvitalo (Briežu māja). Draudzenei pirmā asociācija, ka māja kā mūsu pašu Undīne. Hirvitalo gan krietni mazāka un kaut kā nepretenciozāka. Sen gan Undīnē nav būts. Tātad pie mājas dārzs ar zālāju, nelielu stikla siltumnīcu, nolaistu šķūnīti un pāris ābelēm. Parasts dārzs. Taču dārzā izvietots atrakciju parks. Īsts atrakciju parks, jo tajā spēlē mūziku, var piedalīties atrakcijās, just azartu un laimēt.

Dārzā ir trīs elegantas izklaides iespējas. Pirmā, vienkāršākā, bet visiem laimi nesošā – Laimes ritenis: vecs velosipēds apgriezts augšpēdus un tā ritenī iemontētas laimes krāsas. Pirms riteni griež, jāmin kura krāsa būs laimīgā. Balvā saldējums. Par pareizu krāsu lielāks, par nepareizu – mazāks. Īsta laime bez veiksmes.

Otrā atrakcija iespaidīgāka, taču grūti izpildāma: jāmet pa bundžām, lai virs neliela piepūšamā baseina, ābelē iekārtās šupolēs gulšņājošā nāra, tev par prieku izpeldētos. Tomēr jāgaida nav ilgi un kādas veiklākas rokas nāru izpeldina. Citām veiklām rokām gan nāra vēlāk jāglābj, jo šai takš kāju nav un vēl peldēt īsti nav iemācījusies.

Trešā atrakcija visazartiskākā – Gliemežu rallijs: ierodoties atrakciju parkā katrs izsaka savas likmes par kādu no piedāvātajiem gliemežiem, kas izvietoti uz sacensību laukuma. Gliemežiem motivējošs mērķis – salātlapa. Un sacensības var sākties. Visi gliemeži tiek izvietoti uz vienas iekšējās riņķa līnijas un brīdī, kad gliemezis aizlīdis līdz salātlapai un tā gliemežvāks atrodas aiz ārējās riņķa līnijas, tas tiek pasludināts par uzvarētāju.

Dārzā ir vēl kāda atrakcija – banānu slidkalniņš. Uz neliela pakalniņa ievietotas plēves visi aicināti brīvi mest svaigi nomizotas banānu mizas un aidā lejup. Atrakciju gan neizmēģināju, bet banānus gan .

Sajūta, kā īstā Tivoli dārzā vien sensenos laikos. Atsvaidzinoši.

Patiesībā nemaz nav tik svarīgi kāda izstāde Hirvitalo tajā dienā tika atklāta, galvenais kā atklāja.

P.S Ballītes dzēriens  – stiprais brūnais ar svaigiem anīsa augļiem (īsti somiskā garā).

Taču, ja grāmatas nav lasītas vai multenes skatītas, tad diemžēl nekādu gandarījumu muzejā sajust nevar. Muzejs ir pilns ar pasaku ainām, sīki jo sīki izstrādātām, kā arī grāmatu ilustrācijām. Tur ir lasāmstūrītis, rotaļu placis un filmu zāle. Viss, kas nepieciešams muminu fanam. Man, savukārt, muzeja apmeklējums kļuva aizraujošāks, jo draugs ieteica muzejā obligāti sameklēt muminu erotisko noslēpumu, kas paslēpts no bērnu acīm. Lūk, intriga!

Lai atgūtos no muminiem, apmeklēju gotu tirdziņu, kas Tamperē norisinājās Gotu festivāla ietvaros. Diemžēl nepadomājusi par nepieciešamību pieskaņoties videi, ierados gaiši ģērbta, kas mani automātiski padarīja par autsaideri, tomēr netraucēja iemūžināt bildēs citus (starp citu man liekas, ka tas viņiem gluži labi patīk, ja jau saģērbušies tik izaicinoši). Tirdziņā gan neko ārkārtēju nepiedzīvoju, jo tur vienuviet bija tie paši ļaudis, kas klīst par pilsētu tikai lielākā koncentrācijā. Taču šāds tirdziņš deva vairāk apskaidrības par gotu garderobi, kurā izrādās var ietilpt lolitu kleitiņas un krādziņas, kā arī burleska cepurītes. Vairāk skatīt galerijā!

Nākamais plānā  – Ļeņina muzejs.

Jau divas dienas Tamperē svinam Vappu un svinības turpināsies vēl vismaz nedēļu vai pusotru. Tas ir ideāls laiks, kad būt studentam, tūristam vai vienkāršam somam Somijā. Šajā laikā valda trakulības, pārģērbšanas un piedzeršanās. Kāds soms vakar sašutis sprauslāja, ka nupat nejauši iedzēris ko bezalkoholisku un tas izjaucis viņa šā gada vappu apņemšanos.

Un smieklīgi, ka šis ir jau mans trešais vappu Tamperē, bet es arvien vēl tik daudz nezinu. Tomēr ar katru gadu manas svinības paliek garākas un intensīvākas. Aizvakar klausījos Big Band koncertu, kur muzikanti jautros tērpos saģērbušies vairāk spēlēja savam priekam un iesildījās savai pirts ballītei, ne tik daudz citiem. Bet tāpat patīkami. Savukārt vakar baudīju ekskluzīvu iespēju un skatījos Vappu filmu – The Blues Brothers.

Tā nav vienkārša filmas skatīšanās. Tai ir jāgatavojas, jāstāv rindā un tad tā ir īpaši jāskatās. Pie tās ir jādejo, to ir jāmīl un jāapbrīno. Tradīcija turpinās jau aptuveni 20 gadus.

Filmu katru gadu šajā laikā izrāda vietējais rajona kino teātris. Lai filmu redzētu nevar vienkārši nopirkt biļeti, un ja tā būtu, tad no tās nebūtu nekāda jēga. Uz filmu ir jāstāv rindā. Lai noteikti to redzētu, rinda jāieņem trīs stundas iepriekš. Ja palaimējas, laiks ir jauks un var brīvi sēdēt kino pagalmā, sauļoties un ar alkoholu sagatavoties filmas noskaņai. Ģērbšanās stils – meitenes kā mūķenes ar mazliet vai pamatīgi vieglprātīgu pieskaņu, puiši – hūtēs, melnās baķenēs, saulesbrillēs un uzvalkā ar baltu kreklu. Vēl pastāv arī puišu pirts variants, kur uzvalka vietā mugurā ir vien dvielis. Viss dabiski, nekādas šmaukšanās ar apakšbiksēm saunā nenotiek. (Mūķenēm filmā gan nav nekāda loma, taču tā ir vietējo meiteņu ilgu gadu izstrādāta tradīcija, lai pieskaņotos puišiem.) Sīkāk skatīt bildēs, kas gan telefona kameras dēļ mazliet miglainas:

Filma ir diezgan dramatiska, kur galvenie varoņi vienmēr ir īpaši veiksmīgi. Par filmu pat nav vērts daudz runāt. Tā ir jautra, bet vēl jautrāka Vappu laikā. Skatītājiem ir pienākums zināt, kurā brīdī filmas varoņi dzied un dejo, lai paši mestos ekrāna priekšā un sekotu viņu paraugam. Tāpat nav slikti zināt, ko kurš varonis kurā brīdī saka, lai to pateiktu reizē ar aktieriem. Alkoholu ienest zālē nav aizliegts.

Lipīgākā filmas dziesma:

Pēc filmas ideāli svinības būtu turpināt ar Vappu laika alkoholisko paštaisīto limonādi Sima. Limonāde paliekot alkoholiska, ja to gatavina vairāk dienas nekā receptē norādīts.

Tad kāpēc jāskauž, ja reiz pati tur piedalījos? Tāpēc, ka bez “sakariem” es par to nebūtu uzzinājusi. Sociālo un citu akadēmisku zinātņu studenti šādās izpriecās parasti nepiedalās, vai nu par to nezinot, vai arī augstprātīgi ignorējot. Man skauž, ka mani studiju biedri nav tik tradīciju bagāti un jautri. Bet nu nepārmērīgi un labdabīgi protams.

Noskatījos vienu no starptautiskā filmu konkursa filmu izlasēm un pēc vairākām nopietnām filmiņām, izsmējos pie šīs:

Tamperes pilsētas centrālajā laukumā sašķūrēto sniegu vietējie izmatojuši lietderīgi un tagad tur slejas teju divdesmit dažādi sniegavīri. Ik viens var šo kolekciju papildināt ar savējo. Izskatās gan, ka laiki grūti un gandrīz visi burkāni no sniegavīriem aizmukuši. Taču vairākiem priekšā plāksnītes ar palīdzības saucieniem – APUA! Kas zina, vai tas izkušanas,vai kā cita dēļ.

Es te dzīvoju blakus reģiona lielākajam ezeram vārdā Näsijärvi. Ezers tik liels, ka teju nevar redzēt ne galu, ne malas. Vasarā, braucot ar riteņiem, virzienā uz dullo vēl pēc 20 km pie tā paša ezera bijām.

Tagad ziemā, ik dienas braucot vai ejot garām ezeram, redzu, ka cilvēku pa aizsalušo ezeru klīst un nodomāju, ka jāpaklīst man arī.

Paņēmu slēpes un devos ezera virzienā. Te ezeru iekļauj nelielas klintis, uz kurām siltā laikā forši piknikot vai sauļoties. Taču tagad pa šīm klintīm jākāpj ezeram virsū. Mazliet bailīgi, lai gan krietns sals jau teju divus mēnešus. Bet neko. Uzkāpju, apvelku slēpes un meklēju kādu galamērķi.

Kaut kur tālumā ieraugu baru cilvēku sapulcējušos pie nelielas bākas un arī pūķus tur lidināmies. Mērķis atrasts. Tā nu pa līdzenu vietu un bez ieslēpotām sliedēm cīnījos, lai nokļūtu sava galamērķī. Es pieņemu, ka Latvijā šāda slēpošanas tehnika ir gana ierasta.. te un manā pieredzē, nav. Vienmēr esmu slēpojusi apgaismotās, labiekārtotās slēpošanas takās ar krietniem kalniņiem. Bet neko.. jaunā ainava bija tik aizraujoša, ka straujo nogurumu un greizo slēpošanu tik ļoti nemanīju.

Galamērķī tiešām pūķotāji, bāka, kas izrādās atrodas uz nelielas klinšu saliņas, un kafejnīca teltī. Kafejnīcā iegādājami silti dzērieni un cīsiņi. Ļoti man gribējās to cīsiņu, bet es naudu, slēpojot, līdzi neiedomājos paņemt. Tā nu ar muguru pret siltajiem cīsiņiem apsēdos uz klinšu saliņas un ļāvu skarbajam vējam ezera vidū mani paplosīt. he:)

Vēl uz ezera atklāju izveidotu aptuveni 2 metrus platu slidošanas ceļu, kura gali gan sniedzas citos Tamperes rajonos un man vairs nebija spēka tos izpētīt. Jā, atpakaļceļš bija visai pagrūts. Pretvējš un nogurums. Tāpat būtu sirdij mierīgāk ar kādu kompanjonu, jo tomēr vienai klīst pa nepazīstamu, it kā aizsalušu, ezeru nav super omulīgi.

Tagad man ir bijis laiks mazliet paskoloties arī teorijas, tāpēc Tamperē apmeklēju ekonomikas semināru pie pasniedzējas Katri Sieberg.

Viņa ir somu izcelsmes amerikāniete, ar entajiem stāstiņiem par draudzeni Sūziju, kas viņai vienmēr palīdzējusi un arī kaitinājusi, par māsu, kas mašīnu vada neprātīgi, piemēram, tumsā apzināti bez gaismām, par vīru pēc kā trakoti ilgoties un no kā mācīties, un bērniem, kas vienmēr trokšņaini, prasa uzmanību un saldumus, bet ar kuriem jautri pārbaudīt ekonomikas un politikas zinātnes teorijas.

Pasniedzēja, kas ierodoties var paziņot kā viņai sāp galva, nāk miegs, kā viņa vakar nokrita no riteņa, vai ka viņa nevar ciest savas grāmatas līdzautorus. Viņa var nebūt sagatavojusies uz lekcijām vai gatavojusi tās vēlu naktī, strādāt pilnīgā bardakā līdz ar to atkārtoti neatrast sagatavotos materiālus. Viņa ir asprātīga un reālistiska, ciniska un stereotipiska. Viņa dara, ko grib, jo to var (because i can! – yes, we can!) un viņa sakās pazīstam John Nash. Kopumā visai aizraujoša būtne.

Un viņa, skaidrojot mums spēļu teoriju, ieteica noskatīties 1987.gada filmu The Princess Bride.

Tā ir skaista, sena pasaku filma par mīlestību. Īsto, protams. Tomēr filmā nav tik daudz brīnumu kā cilvēcisku spēju (un es neapgalvoju, ka īstā ir brīnums:) ). Tur parādās spēja pārliecināt, nobiedēt, izaicināt, izturēt un iedvesmot, (mīlēt un uzticēties  – pats par sevi). Bet filmā nav tādu labsirdīgo un nesavtīgo tēlu kā latviešu pasakās, kur sirds parāda īsto ceļu uz laimi. Šajā pasakā katram ir savs aprēķins, kas galu galā tiešām sniedz ieskatu spēļu teorijas pamatos. Forši.

Es tajā nesaredzu sev piešķirtu kolosālu iespēju izpausties un dot savu novērtējumu, jo, valodu nesaprotot, nesekoju vietējām politiskajām aktivitātēm. (Taču jūtos noteikti līdzvērtīgāka ar šādām tiesībām.) Man te teju viss liekas tik akurāti noorganizēts un taisnīgs, ka nevaru tā momentāli iedomāties, ko gribētu izmainīt. Varbūt vienīgi, lai man aiz loga jau kuro mēnesi atkārtoti neuzraktu asfaltu (tā nav pārāk grandioza vēlēšanās).

Tādējādi sevi neapgrūtinu ar iedziļināšanos par Tamperes vietējiem kandidātiem, kuru vēlēšanu numuri izlīmēti malu malās (un tiešām visādos nostūros nevis popularās vietās, jo tam ir strikti ierobežojumi).

Taču kārtējās jaunu saunu iepazīšanas tūres ietvaros gribot vai negribot uzdūros uz vēlēšanu kampaņu, kura uz brīdi savaldzināja.

Tamperei ir tāds īpašais rajons Pispala - uz kalna starp diviem milzīgiem ezeriem vēsturiski izveidojies koka māju dzīvojamais rajons. Noteikti ekskluzīvākā vieta šajā pilsētā. Tur atrodas arī Somijā vecākā funkcionējošā sauna – Rajaportin sauna, kas nozīmē Robežvārtu sauna. Iespaidīga vieta! Karsē ļoti patīkamā veidā un sniedz pirmatnējās saunošanās pieredzi. Pēc tam nobaudītā Nokiā ražotā brūkleņu limonāde iekonservē šo pieredzi uz mūžu.

Bet kā gadās kā ne Pispalas vietējā politiskā kandidāte Marita ierīkojusi savu vēlēšanu biroju iepretīm saunai. To nevar nepamanīt. Visa apkārtne izrotāta košiem mākslas priekšmetiem, viņas vēlēšanu numuru un lozungiem – Vēliet par Maritu un esiet laimīgi, Vēliet par Maritu un smaidiet!.

Vēlēšanu materiālos Marita ir lietišķa sieviete, kas cenšas/centīsies saglabāt pispaliešu vērtības. Bet dzīvē viņa ar mums bija brīvdomātāja, mazliet hipijiska dāma, kas smejās kā kutināta. Birojs viņai izrotāts draudzenes Paulas košajām gleznām, kas lieliski iederas aptuveni 4 kvadrātmetru lielajā telpā.

Neviens no mums, kas izbaudīja Maritas viesmīlību, nesajuta vēlēšanos par viņu atdot savu balsi, tomēr, vēlāk satiekot viņu arī saunā, palika iespaids, ka priekš pispaliešiem viņa noteikti ir piemērota kandidāte.

(Ar šo es jokojoties varu atklāt savu rakstu sēriju – pa pliko saunā ar slavenībām! Iepriekšējais sērijas raksts atrodams zem ieraksta Akadēmiskās sarunas.)

Atrodoties Pispalā, obligāti esot (somuprāt) jāaiziet arī uz pabu Vastavirta (Pret straumi) – ļoti sens iestādījums ar teicamām koncertēšanas tradīcijām un iespējām palasīt dažādas pret straumes publikācijas, kas ir tā interjera sastāvdaļa.

Filmu noskatījos sen un to nav vērts daudz pieminēt, taču Tamperē gadījās tikt pie melleņu plātsmaizes līdzīgi kā filmā. Vienīgi bez Džūdas.

Iegājām kafejnīcā Kahvila Taikapapu (kas nozīmē Kafejnīca maģiskā pupiņa) pilsētas centrā puspiecos pēcpusdienā. Kafejnīca ļoti maza, cietiem koka krēsliem ar spilveniem, papīra lampām un gleznām pie sienām. Aiz letes stāv kafejnīcas saimniece – skaista, harmoniska somiete. Kad apsēdāmies viņa pabrīdināja, ka kafejnīca drīz slēgsies, bet mums nekur nav jāiet, jo viņa vēl uzkops līdz gandrīz sešiem. Pienāca pieci un viņa atnāca ar diviem melleņu pīrāgiem, sakot, ka, ja mēs tos neēdīsim, viņa tos metīs ārā. Melleņu pēcpusdiena bija sākusies.

Mazā kafejnīca noteikti pieskaitāma pie apmeklējamām kafijas meklējumos Tamperē. Izrādās, tā ir iecienīta vieta arī kā galerija un šīs pilsētas aktīvie mākslinieki tur regulāri izstāda un pārdod savus darbus. Rinda uz darbu izstādīšanu sniedzas teju gada garumā. Kafejnīcas klientūru veido mākslinieku draugi un paziņas un iespējams garāmskrējēji kā mēs.

Tomēr kafejnīca slēdzas piecos. Vēl arvien Somijai tipiski, bet kas zina, vai uz ilgu laiku.

Vēlāk, riteņojot mājup, noskaņojumu vēl uzlaboja kāds soms, kuru iztramdīju ar riteņa zvanu, novēlot man jauku piektdienu – somiski, protams! Novēlējumu nevar nepieņemt!:)