Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

“Mūsu vēsture” drusku piefiksēta Jūlijs 4, 2010

Pagājuši vairāki gadi un tagad varu oficiāli paziņot, ka esmu izlasījusi visas trīs “Mūsu vēsture 1985 – 2005″ grāmatas. Par katru no daļām mani iespaidi ir atšķirīgi. Par pirmo jūsmīgi, par otro bezcerīgi, bet par trešo sīkumaini un beigās pacilājoši. Un tomēr visas grāmatas izlasīt gribējās, jo neviens cits nav uzrakstījis tik iespaidīgu kontekstualizētu izklāstu par to kādā mūsdienu Latvijā mēs dzīvojam.

Lasot pirmo no daļām, gribējās kaut autori būtu ielikuši vairāk atsauču saviem novērojumiem un atziņām. Gribējās saprast, vai tās ir balstītas uz faktiem, vai kāda no autoru zināšanām. Tomēr tā nav akadēmiska literatūra un visam nav jabūt patiesam, pietiek vien ar raisītām pārdomām, ka varētu būt tā vai tā. Un raisījās.

Mācoties SZF Komunikācijas zinātni, Ingus Bērziņš ieteica lasīt “Latvijas miljonāru noslēpumus”, bet lika izlasīt “Latvenergo trīs miljonus”, Zelče – “Visus prezidenta vīrus” un pārējie lika lasīt šo un to, un tikai periodiski. Mums Ilze Nagla mācīja ievadu politikā, taču ne pat ar vieglu rokas mājienu nenorādīja, ka mēs esam gaisīgi mūsdienu Latvijas jaunieši, kas maz ko zina par tiem, kas veido politikas procesu un vēsturi Latvijā. Neviens nesūdzējās un nemēģināja aizpildīt caurumu mūsu zināšanās, neviens nebakstīja acīs. Es gan vairs nedomāju, ka universitātei būtu kaut kas jāiebaksta brutālā veidā, tomēr kaut uzvedināt uz pārdomām nebūtu slikti. Tā vietā Ilze Nagla mums uz tāfeles zīmēja horizontālo partiju piederības iedalījumu.

Šodien es uzskatu, ka, mācoties žurnālistiku “Mūsu vēstures” grāmatām ir jābūt izlasāmo grāmatu sarakstā. Neredzu tagad jēgu lasīt Votergeitas skandāla atšifrējumus. Tie iedod pašapziņu, tomēr ne pilīti sapratnes, kā sasniegt pieklājīgu žurnālistikas līmeni.

Vēl man gribētos, lai šīs grāmatas izlasa ne tikai žurnālistikas studenti, bet arī kolēģi vienaudži, arī draugi un arī tie, kas uzskata, ka izvērtēti piedalās vēlēšanu procesā. Citiem tā būs pārāk smaga, gara, garlaicīga un varbūt nebūtiska vēsture. Loģiski, ka grāmatā ir garlaicīgas sadaļas, piemēram, par to, kā mūsējie sadalījuši ārvalstu auto tirgu. Bet vēstures grāmatās ir labs personu rādītājs, kā arī saturs atraktīvi strukturēts. Tā, ka ir iespējams lasīt tikai atsevišķas nodaļas.

Skaisti, ka autori grāmatu nobeidz ar savu personīgo lepnumu un ieguldījumu. Vienā no šīm atziņām teikts arī par manu radio kolēģi un grāmatas līdzautori Kristīni Jančevsku – viņa ir lepna, esot māte. Es savukārt lepojos ar autoriem, par viņu ieguldījumu.

 

“Blūza brāļi” Vappu laikā Aprīlis 24, 2009

Pēdējā gada laikā esmu diezgan intensīvi iepazinusies ar tehniskās universitātes studentiem, kas allaž, uzzinot manu studiju specialitāti, izrāda nelielu apbrīnu un pauž, cik tas noteikti ir interesanti. Jā, žurnālistiku studēt ir interesanti, bet kopš pazīstu šo plašo tehnisko studentu loku, es mēdzu apskaust arī viņus. Piemēram, šajā laikā vappu jeb maija svētku laikā. Uz to, ka man taču beidzot būtu viņi jāapskauž, viņi man norādīja paši, lai gan man jau  pašai bija skaidrs, ka tieši tas ar mani notiek.

Jau divas dienas Tamperē svinam Vappu un svinības turpināsies vēl vismaz nedēļu vai pusotru. Tas ir ideāls laiks, kad būt studentam, tūristam vai vienkāršam somam Somijā. Šajā laikā valda trakulības, pārģērbšanas un piedzeršanās. Kāds soms vakar sašutis sprauslāja, ka nupat nejauši iedzēris ko bezalkoholisku un tas izjaucis viņa šā gada vappu apņemšanos.

Un smieklīgi, ka šis ir jau mans trešais vappu Tamperē, bet es arvien vēl tik daudz nezinu. Tomēr ar katru gadu manas svinības paliek garākas un intensīvākas. Aizvakar klausījos Big Band koncertu, kur muzikanti jautros tērpos saģērbušies vairāk spēlēja savam priekam un iesildījās savai pirts ballītei, ne tik daudz citiem. Bet tāpat patīkami. Savukārt vakar baudīju ekskluzīvu iespēju un skatījos Vappu filmu – The Blues Brothers.

Tā nav vienkārša filmas skatīšanās. Tai ir jāgatavojas, jāstāv rindā un tad tā ir īpaši jāskatās. Pie tās ir jādejo, to ir jāmīl un jāapbrīno. Tradīcija turpinās jau aptuveni 20 gadus.

Filmu katru gadu šajā laikā izrāda vietējais rajona kino teātris. Lai filmu redzētu nevar vienkārši nopirkt biļeti, un ja tā būtu, tad no tās nebūtu nekāda jēga. Uz filmu ir jāstāv rindā. Lai noteikti to redzētu, rinda jāieņem trīs stundas iepriekš. Ja palaimējas, laiks ir jauks un var brīvi sēdēt kino pagalmā, sauļoties un ar alkoholu sagatavoties filmas noskaņai. Ģērbšanās stils – meitenes kā mūķenes ar mazliet vai pamatīgi vieglprātīgu pieskaņu, puiši – hūtēs, melnās baķenēs, saulesbrillēs un uzvalkā ar baltu kreklu. Vēl pastāv arī puišu pirts variants, kur uzvalka vietā mugurā ir vien dvielis. Viss dabiski, nekādas šmaukšanās ar apakšbiksēm saunā nenotiek. (Mūķenēm filmā gan nav nekāda loma, taču tā ir vietējo meiteņu ilgu gadu izstrādāta tradīcija, lai pieskaņotos puišiem.) Sīkāk skatīt bildēs, kas gan telefona kameras dēļ mazliet miglainas:

Filma ir diezgan dramatiska, kur galvenie varoņi vienmēr ir īpaši veiksmīgi. Par filmu pat nav vērts daudz runāt. Tā ir jautra, bet vēl jautrāka Vappu laikā. Skatītājiem ir pienākums zināt, kurā brīdī filmas varoņi dzied un dejo, lai paši mestos ekrāna priekšā un sekotu viņu paraugam. Tāpat nav slikti zināt, ko kurš varonis kurā brīdī saka, lai to pateiktu reizē ar aktieriem. Alkoholu ienest zālē nav aizliegts.

Lipīgākā filmas dziesma:

Pēc filmas ideāli svinības būtu turpināt ar Vappu laika alkoholisko paštaisīto limonādi Sima. Limonāde paliekot alkoholiska, ja to gatavina vairāk dienas nekā receptē norādīts.

Tad kāpēc jāskauž, ja reiz pati tur piedalījos? Tāpēc, ka bez “sakariem” es par to nebūtu uzzinājusi. Sociālo un citu akadēmisku zinātņu studenti šādās izpriecās parasti nepiedalās, vai nu par to nezinot, vai arī augstprātīgi ignorējot. Man skauž, ka mani studiju biedri nav tik tradīciju bagāti un jautri. Bet nu nepārmērīgi un labdabīgi protams.

 

Erasmus saldme Decembris 13, 2008

Filed under: atklājumi — Marta @ 12:28 priekšpusdienā
Tags: , , , , , , ,

Ir beidzies trešais no četriem semestriem manām maģistrantūras studijām Somijā. Kopā te pavadīti vairāk nekā 1,5 skaisti gadi. Nenožēloju gandrīz nevienu dienu. (Izņemot vienu pavasara dienu, kad nolēmu neko nepasākt ar kādu itāļu puisi. Nopietni nenopietns sasodīts!)

Protams, reizēm mani šausta, ka pametu ārkārtīgi aizraujošu darbu, (daļēji arī attiecības), lai būtu te, taču tagad šķiet, ka nevarēja būt citādāk. Un tam visam ir vaininieks – Erasmus.

Sasodītais Erasmus, kas noliek tevi blakus simtiem tādu kā tu, tādu, kas ieradušies svešā zemē, zinot vai nezinot, ko sagaidīt. Un es nezināju ne nieka!

Mans Erasmus sākās pirms trīs gadiem, kad draugs un kursa biedrs nolēma atteikties no savas stipendijas interesanta darba dēļ un es biju rindā nākamā. Man likās, ka braucu “mācīties ārzemēs” :) , bet atbraucu un nokļuvu studenta paradīzē  – apkārt pilns ar apķērīgiem jauniešiem, kas dabūjuši stipendijas par sekmīgām studijām, starptautiski orientēti, apjukuši un izslāpuši pēc dažādām brīvībām. Universitāte ārkārtīgi moderna, varu mācīties jebkuru priekšmetu, ja vien saprotu tā pasniegšanas valodu, varu rakstīt, lasīt un domāt par tieši tām idejām un notikumiem, kas man aizraujoši. Varu dzīvot kompītnēs un beidzot salīdzināt savus priekštatus par tām ar saviem vecākiem, un par laimi nesūdzēties par izgulētām gultām, prusakiem un 4 cilvēkiem dažos kvadrātmetros. Varu aizrauties un iemīlēties starptautiskā garā. Varu sadraudzēties un sķirties ar lielām asarām, un varu iedomāties, ka veidoju draugus/paziņas visā pasaulē, par kuru nacionālajām īpatnībām jau kārtīgi esam izsmējušies.

Erasmus beidzās, taču kad sāku savas maģistrantūras studijas te, es ļāvu tam turpināties. Erasmusiešiem gan šķiet teju nepieņemami, kad es tiem pasaku, ka esmu te jau gadu un vairāk. Viņi tad skatās uz mani kā mēbeli, tāpēc labāk bieži nepasaku visu, lai tikai varētu lidot noskaņojumam līdzi. Lai ballītē, skanot Draugu tituldziesmai, vai Titānika mīlestības dziesmām, varētu apķert pulciņu draugu un gaudot līdzi. Un jau sākt ilgoties.

Taču vakarnakt nosmējos. Varbūt mans Erasmus laiks ir beidzies. Mana Erasmus draudzene ballītē bildējās ar ikvienu. Viņa katru apķēra ar tādu pašu mīlestību kā mani, katram tā smaidīja un pēc katra solīja ilgoties. Kad skanēja kārtējā draudzības apliecinājuma dziesma un apkārt visi skāvās un vērās dziļi asarainajās acīs, es savu  maģistrantūras biedru pulciņā ielenkta, jutos vēsāka.

Nesen kursa biedrs sacīja, ka mums būtu jāiet un šādās atvadu ballītēs jāsmejas viņiem sejās ar vēstījumu, ka viņiem nabadziņiem redz ir prom jābrauc, bet mēs turpinām baudīt. To mēs tā, lai mazliet mierinātu sevi, jo mums te tomēr ir arī visādi pienākumi, atšķirībā no viņiem. Taču vēl pusgads un tad jaunajiem erasmusiešiem, kas atbrauks janvārī, vairs nevarēšu sejā smieties, jo tās būs arī manas pēdējās dienas.

Nesen satiku kādu 40 gadīgu maģistrantūras studenti, kas nupat bijusi Erasmusā Norvēģijā. Viņa ar to saindējās. Nez, kas tagad notiks ar viņu. Nez, kas notiks ar mani.

tamperes_universitates_tunelis

P.S

Eiropas Parlamenta vēlēšanas gaidot, jāpiebilst, ka valda uzskats, ka Erasmus paaudze būs vairāk ieinteresētāka un atvērtāka Eiropas Savienības valstu kopējai institucionālajai nākotnei, jo nācijas būs satuvinātas jau agrā jaunībā.

Lasi Kleitu arī šeit – kleita.espati.lv

 

Pēc jautrības paģiras Septembris 24, 2008

Filed under: atklājumi — Marta @ 8:37 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Vakar biju foršā ballītē. Tā saucās saunas ballīte aktīvajiem studentiem, kas palīdzējuši citas ballītes rīkošanā mazāk aktīviem studentiem. Vieta interesanta – pie Tamperes stacijas senatnīgā vagonu noliktavā (skat.bildē), kur ikdienā kāju spert negribētu un, iespējams, tur tika novērots vienīgais klaiņojošais kaķis Tamperē. Vieta pieder tehnisko studentu Tējas klubam, kas nodarbojas ar studentu izklaidēšanu un nodarbināšanu.

Vispār Somijā ir ļoti aktīvas studentu organizācijas vai studentu klubi. Tādu var izveidot teju jebkādu interešu vadīts un nemaz  ļoti nepiepūloties ir iespēja saņemt arī valsts finansējumu savam mērķim. Es esmu organizācijas ISOT bez-atbildības un pagaidām nereģistrēta biedre. Arī šī organizācija nodarbojas ar Tamperes starptautisko studentu izklaidēšanu un viņu dzīvju uzlabošanu. Sekmīga organizācija. Ar ballītēm tiek pelnīta nauda citām ballītēm.

Un tomēr, kad notikusi jauka/jautra ballīte ar visiem atbilstošajiem faktoriem, nākamā diena ir draņķīga diena. Un nevis tāpēc, ka iepriekšējā vakarā būtu lietots alkohols vai vēlu nākts mājās, vai tāpēc, ka Somijā kāds nolēmis tieši šajā laikā nošaut savus līdzcilvēkus..  bet vienkāršu egoistisku iemeslu dēļ – nākamā diena nav jautra. Un, ja nākamā diena nav jautra, tad sākās paģiras no iepriekšējās dienas priekiem. Viss šķiet slikti. Apkārt nav kaudze cilvēku ar ko sarunāties, pasmieties un aizrauties. Ja nav melns, tad ir balts.. un te to nozīme, iespējams, jāsaprot ačgārni.

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.