Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Es atkal tur! Aprīlis 17, 2011

Filed under: atklājumi — Marta @ 6:23 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Sveika padilusī Kleita!

Skaidrs, ka ir ko teikt, bet nesaku. Un citkārt pasaku tik daudz, ka pašai pietrūkst drosmes cīnīties ar sekām.  Bet te, Kleita, nekas pārgalvīgs, bet vairāk romantisks. Arī nostaļģisks.

Šajās dienās paciemojos atkal Tamperē. Nezinu vai tas saistīts ar biroja darbu vai pārmaiņu izsalkumu, bet mani šī mazā pilsēta ar vienu galveno ielu atkal iejūsmināja. Somi ir izlīduši no ziemas miega, puiši uzvilkuši sarkanas kedas, gaiši violetas bikses, bet trakie rokeri atkal plikās galvas ietērpuši, mums jau aizmirstajos, melnraibajos lakatiņos. Vasaras kafejnīcas pilnas, zemās sētas riteņu nostutētas. Smaidi, smaidi.. un es saldējuma laiku negaidu, bet ēdu nost. Pat ja meža ceļš uz ezeru vēl aizsnidzis, strauti tērgā starp vāveru noēstajiem čiekuru kodoliem. Man arī pavasaris sācies!

Nav jau tur paradīze. Mašīnas netīras tāpat kā manējā pie mājas. Pavasara vai vissezonas ziedu buķetes vairs nav jāmeklē no dzīva cilvēka rokām, bet stacijā tos var iegādāties automātā. Vissaulainākajā vai ēnainākajā bārā alus tiks malkots gan piektdienas agrā pēcpusdienā, kad vēl varētu sauļot vaigus, gan arī vēlēšanu svētdienas rītā. Viņi izskatoties pēc čempioniem, sacīja draugs. Un vēl arī izskatās pēc zaudētājiem. Tādiem, kam nākas teikt vecajai Nokijai ardievu un nemieram, bezdarbam, pārmaiņām – sveiki!

Bet nebūs jau tas soms, kas veco kleitu neapmainīs pret šaurām biksēm un vaļīgu kreklu. Viņš ienesīs mājās ko jaunu. Tik radoši ir satikt cilvēku, kas būvē roku robotam, kas uzlabos drošību atomelektrostacijās. Līdzīgam kā tam, kas tagad cīnās Fukusimā. Radoši satikt cilvēku, kurš domā, kā ar saules baterijām lādējamus mūzikas atskaņotājus varētu ieviest tur, kur saules netrūkst. Pelnot vien četriem somiem. Radoši redzēt, kā ik viens topošais parlamentārietis vēlēšanās cīnās par saviem atbalstītājiem, jo te soms ar plusiņu uzticēs varu tikai vienam.

Un vēl.. es neesmu tāda vienīgā. Atpakaļceļā redzēju šīs ainas arī citu pilsētas viesu sejās. Pavasara smieklu pavadītas!

 

Dārza ballīte hipiju stilā Jūlijs 9, 2009

Nesen pabiju aizraujošā un gaumīgā hipiju izstādes atklāšanā Tamperē, Pispalas rajonā. Paziņa uz šo pasākumu ielūdza, sakot, ka gaidāms pasākums atrakciju parka garā. Neko nesapratu. Kāds vēl atrakciju parks vēsturiskā pilsētas rajona dārzā un kāds tam sakars ar izstādi? Taču patiesi, atrakciju parks bija un arī izstāde.

Par notikuma vietu izvēlēts Pispalas Mūsdienu mākslas centrs jeb Hirvitalo (Briežu māja). Draudzenei pirmā asociācija, ka māja kā mūsu pašu Undīne. Hirvitalo gan krietni mazāka un kaut kā nepretenciozāka. Sen gan Undīnē nav būts. Tātad pie mājas dārzs ar zālāju, nelielu stikla siltumnīcu, nolaistu šķūnīti un pāris ābelēm. Parasts dārzs. Taču dārzā izvietots atrakciju parks. Īsts atrakciju parks, jo tajā spēlē mūziku, var piedalīties atrakcijās, just azartu un laimēt.

Dārzā ir trīs elegantas izklaides iespējas. Pirmā, vienkāršākā, bet visiem laimi nesošā – Laimes ritenis: vecs velosipēds apgriezts augšpēdus un tā ritenī iemontētas laimes krāsas. Pirms riteni griež, jāmin kura krāsa būs laimīgā. Balvā saldējums. Par pareizu krāsu lielāks, par nepareizu – mazāks. Īsta laime bez veiksmes.

Otrā atrakcija iespaidīgāka, taču grūti izpildāma: jāmet pa bundžām, lai virs neliela piepūšamā baseina, ābelē iekārtās šupolēs gulšņājošā nāra, tev par prieku izpeldētos. Tomēr jāgaida nav ilgi un kādas veiklākas rokas nāru izpeldina. Citām veiklām rokām gan nāra vēlāk jāglābj, jo šai takš kāju nav un vēl peldēt īsti nav iemācījusies.

Trešā atrakcija visazartiskākā – Gliemežu rallijs: ierodoties atrakciju parkā katrs izsaka savas likmes par kādu no piedāvātajiem gliemežiem, kas izvietoti uz sacensību laukuma. Gliemežiem motivējošs mērķis – salātlapa. Un sacensības var sākties. Visi gliemeži tiek izvietoti uz vienas iekšējās riņķa līnijas un brīdī, kad gliemezis aizlīdis līdz salātlapai un tā gliemežvāks atrodas aiz ārējās riņķa līnijas, tas tiek pasludināts par uzvarētāju.

Dārzā ir vēl kāda atrakcija – banānu slidkalniņš. Uz neliela pakalniņa ievietotas plēves visi aicināti brīvi mest svaigi nomizotas banānu mizas un aidā lejup. Atrakciju gan neizmēģināju, bet banānus gan :) .

Sajūta, kā īstā Tivoli dārzā vien sensenos laikos. Atsvaidzinoši.

Patiesībā nemaz nav tik svarīgi kāda izstāde Hirvitalo tajā dienā tika atklāta, galvenais kā atklāja.

P.S Ballītes dzēriens  – stiprais brūnais ar svaigiem anīsa augļiem (īsti somiskā garā).

 

Par un ap līdzskrējēju jeb pēdējā lekcija Tamperē Maijs 27, 2009

Šodien aizvadīju savu pēdējo (vismaz pagaidām) lekciju Tamperes Universitātē. Sagadījās tā, ka šī bija arī pēdējā lekcija manam maģistra darba vadītājam un ilggadējam universitātes profesoram Kārlem Nordenstrengam (Kaarle Nordenstreng). Viņš oficiāli beidzis savu akadēmisko karjeru un tagad var vēl vairāk nodoties grāmatu rakstīšanai, projektiem un ceļojumiem, kur dalīsies savā pieredzē un prātojumos. Savus pensijas gadus viņš neplāno pavadīt mierīgi vasaras kotedžā (kesämökki) kā liela daļa somu, un izskatās, ka viņš pēc tā arī nemaz nealkst.

Aikalainen
Aikalainen

Nevarētu teikt, ka mani viņš ir būtiski iespaidojis, tomēr devis paraugu gan. Vinš ir asprātīgs, harmonisks, mazliet neorganizēts, patiess un ar spēcīgām maņām. Viņš nav tāds, kuru klausoties mute paliks vaļā un sāksies neliela panika, ka tikai neaizmirstu kaut vienu vārdu, ko viņš sacījis. Kārles lekcijas nav bagātību krātuves, tomēr tajās viņš paver durvis uz tām. Viņš parāda, kas ir būtiskais, bet neliegs arī studentam klīst ap nebūtisko un pašsaprotamo. Līdz beigas, viņam un ap viņu esošajiem, vienmēr ir vērtīgas.

Kārles pēdējā lekcija bija somiski, tāpēc nevarētu teikt, ka pilnībā sapratu viņa vēstījumu. To vairāk palīdzēja saprast blakus sēdošais somu draugs, kā arī lielais klausītāju pulks, kas sirsnīgi smējās un atvadījās no viņa. Šodien viņš bija neparasti zolīds tumšzilā uzvalkā, lai gan ikdienā ir vienkārši somisks. Viņā gribējās skatīties un skatījos tā, kā uz atvadām vēroju arī savu bakalaura darba vadītāju Ojāru Skudru (ieguvumi no abiem gan krietni atšķirīgi).

Mans somu profesors klausītājiem rādīja, ka viņa vecums nekādā gadījumā nav šķērslis izprast medijus, žurnālistiku un tendences. Viņš “nav bijis pionieris, bet laika/vēja/modes līdzskrējējs“. Viņš ir bijis kontroversiāls aukstā kara gados, par ko vēl tagad nākas skaidroties, lai klausītāji nejustos kā “čurājot uz elektriskā žoga“. Un viņš ir romantisks! Viņa “Tamperes Universitātē pavadītās dekādes ir kā mīlas stāsts“.

Nešaubīgi arī mani divarpus gadi te ir stāsts par un ap mīlestību.

 

“Blūza brāļi” Vappu laikā Aprīlis 24, 2009

Pēdējā gada laikā esmu diezgan intensīvi iepazinusies ar tehniskās universitātes studentiem, kas allaž, uzzinot manu studiju specialitāti, izrāda nelielu apbrīnu un pauž, cik tas noteikti ir interesanti. Jā, žurnālistiku studēt ir interesanti, bet kopš pazīstu šo plašo tehnisko studentu loku, es mēdzu apskaust arī viņus. Piemēram, šajā laikā vappu jeb maija svētku laikā. Uz to, ka man taču beidzot būtu viņi jāapskauž, viņi man norādīja paši, lai gan man jau  pašai bija skaidrs, ka tieši tas ar mani notiek.

Jau divas dienas Tamperē svinam Vappu un svinības turpināsies vēl vismaz nedēļu vai pusotru. Tas ir ideāls laiks, kad būt studentam, tūristam vai vienkāršam somam Somijā. Šajā laikā valda trakulības, pārģērbšanas un piedzeršanās. Kāds soms vakar sašutis sprauslāja, ka nupat nejauši iedzēris ko bezalkoholisku un tas izjaucis viņa šā gada vappu apņemšanos.

Un smieklīgi, ka šis ir jau mans trešais vappu Tamperē, bet es arvien vēl tik daudz nezinu. Tomēr ar katru gadu manas svinības paliek garākas un intensīvākas. Aizvakar klausījos Big Band koncertu, kur muzikanti jautros tērpos saģērbušies vairāk spēlēja savam priekam un iesildījās savai pirts ballītei, ne tik daudz citiem. Bet tāpat patīkami. Savukārt vakar baudīju ekskluzīvu iespēju un skatījos Vappu filmu – The Blues Brothers.

Tā nav vienkārša filmas skatīšanās. Tai ir jāgatavojas, jāstāv rindā un tad tā ir īpaši jāskatās. Pie tās ir jādejo, to ir jāmīl un jāapbrīno. Tradīcija turpinās jau aptuveni 20 gadus.

Filmu katru gadu šajā laikā izrāda vietējais rajona kino teātris. Lai filmu redzētu nevar vienkārši nopirkt biļeti, un ja tā būtu, tad no tās nebūtu nekāda jēga. Uz filmu ir jāstāv rindā. Lai noteikti to redzētu, rinda jāieņem trīs stundas iepriekš. Ja palaimējas, laiks ir jauks un var brīvi sēdēt kino pagalmā, sauļoties un ar alkoholu sagatavoties filmas noskaņai. Ģērbšanās stils – meitenes kā mūķenes ar mazliet vai pamatīgi vieglprātīgu pieskaņu, puiši – hūtēs, melnās baķenēs, saulesbrillēs un uzvalkā ar baltu kreklu. Vēl pastāv arī puišu pirts variants, kur uzvalka vietā mugurā ir vien dvielis. Viss dabiski, nekādas šmaukšanās ar apakšbiksēm saunā nenotiek. (Mūķenēm filmā gan nav nekāda loma, taču tā ir vietējo meiteņu ilgu gadu izstrādāta tradīcija, lai pieskaņotos puišiem.) Sīkāk skatīt bildēs, kas gan telefona kameras dēļ mazliet miglainas:

Filma ir diezgan dramatiska, kur galvenie varoņi vienmēr ir īpaši veiksmīgi. Par filmu pat nav vērts daudz runāt. Tā ir jautra, bet vēl jautrāka Vappu laikā. Skatītājiem ir pienākums zināt, kurā brīdī filmas varoņi dzied un dejo, lai paši mestos ekrāna priekšā un sekotu viņu paraugam. Tāpat nav slikti zināt, ko kurš varonis kurā brīdī saka, lai to pateiktu reizē ar aktieriem. Alkoholu ienest zālē nav aizliegts.

Lipīgākā filmas dziesma:

Pēc filmas ideāli svinības būtu turpināt ar Vappu laika alkoholisko paštaisīto limonādi Sima. Limonāde paliekot alkoholiska, ja to gatavina vairāk dienas nekā receptē norādīts.

Tad kāpēc jāskauž, ja reiz pati tur piedalījos? Tāpēc, ka bez “sakariem” es par to nebūtu uzzinājusi. Sociālo un citu akadēmisku zinātņu studenti šādās izpriecās parasti nepiedalās, vai nu par to nezinot, vai arī augstprātīgi ignorējot. Man skauž, ka mani studiju biedri nav tik tradīciju bagāti un jautri. Bet nu nepārmērīgi un labdabīgi protams.

 

Sīpolainie atklājumi Marts 25, 2009

Filed under: atklājumi,ēdieni — Marta @ 12:24 priekšpusdienā
Tags: , , , , , , , , ,

Kopš esmu izceļojusi uz Somiju, ar mani ir notikušas pārmaiņas. Protams, dažādas, taču šodien satrieca kāda gastronomiskas dabas..

Es notiesāju krietnu gabalu sīpolu picas un gribēju vēl!!pizza-cipolla

Ar sīpoliem es īpaši nedraudzējos, taču ja tie ir izvārīti zupā, iecepti sautējumos vai kotletēs, tad mani īpaši nekaitina. Taču jau pirms trīs gadiem, kad te piedzīvoju Erasmus, ar mani sāka notikt pārmaiņas.

Es dzīvoju kopā vienā dzīvoklī ar ķīniešu izcelsmes puisi, kas nemacēja gatavot, taču skaidri zināja, ka sīpoliem ik dienas ir jābūt viņa ēdienkartē. Tā nu mūsu dzīvoklis pastāvīgi oda pēc sīpoliem, līdz kādu dienu man to smaka pārvērtās par smaržu. Tā taču uz laiku bija mana māju smarža.

Tā nu sāku eksperimentēt ar ļoti labi saceptiem sīpoliem, tā lai tie nekraukšķ. Gardi:).

Manas sīpolu gardēža dienas turpinājās un ikdienišķie makaroni ar tomātu mērci un zilo sieru tagad noteikti garšo krietni labāk ar saceptiem sīpoliem. (Parasti es  gan sīpolus diez ko nejūtu, tomēr kaut kā kopējā garša liekas uzlabojusies.)

Un šodien, kārtējo reizi nokaitināju draugus un paziņas ar paziņojumu, lai lūdzu viņi, picu cepot, neliek klāt sīpolus, vai arī vismaz sagriež tos lielos gabalos, lai varu tos izmakšķerēt ārā.. Bet tad kāda itāļu meitene paziņoja, ka viņai gan padomā, kas cits – baltā sīpolu pica. Tā neko. Garšīgi. Nezinu, kā gan būtu apēst veselu picu tikai ar sīpoliem, bet kā viena no picas šķēlēm, tā noteikti ir aizraujoša.

Uz kurieni tas mani ved?

Recepti skatīt tālāk..

(vairāk…)

 

Jautras cepures Marts 11, 2009

Filed under: atklājumi — Marta @ 1:24 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

Nedēļas nogalē pabiju Lahti slēpošanas sacensībās, kur, cīnoties ar aukstumu un mērenu interesi par apkārt notiekošo, novēroju milzum daudz brīnišķīgu cepuru. Izmantojot jaunu rīku, tās arī nodemonstrēšu:

Un vispār arī Somijas prezidentei Tarjai Halonenai nav nekādu iebildumu staigāt tādās pašās cepurēs kā tautai, kuru viņa reprezentē.

 

Pārsteiguma ballīte – nu tā tā Februāris 20, 2009

Šī jau ir gana pasena ballīte, taču piektdienas vakarā, mājās sēžot, gluži vai laikā to atcerēties.

Nekad nebiju piedalījusies pārsteiguma dzimšanas dienas ballītē un nekad neviens tādu arī man nav uzrīkojis. Man īsti pārsteigumi nepatīk. Varbūt arī patīk, bet mazliet bail no tiem, jo ja nu manis ieplānotais man aizvien interesē vairāk nekā pārsteigums.. vai kaut kā tā. Bet es domāju, ka iekviens cer, ka kādreiz dzīvē, kādam izdosies uzrīkot kaut ko pārsteidzošu tieši tev!

Nu lūk. Te Tamperē ir viens tāds kārtējais internacionālais pārītis – somu meitene un flāmu izcelsmes beļģu puisis. Pārītis satikās, puisim stopojot Somijā, un meitene itin žigli piedāvājās viņu izmitināt un iekrita mīlas slazdā, kas ilgst jau vairākus gadus. Un tā nu šogad šī sadomājusi, ka puisim ir laiks pārsteiguma ballītei dzimšanas dienā. Nevarētu teikt, ka viņam ir daudz draugu, ko ielūgt, tāpēc ielūgti tiek teju visi, kas ar šo kaut mazliet saskārušies.. arī es:).

Ballīte tiek rīkota nevis dzimšanas dienā, bet piektdienā. Jokaini, manuprāt, bet nu vismaz garantēti, ka lielākā daļa cilvēku izrādīs atsaucību piedalīties.

Sākotnēji tiek sadomāts, ka puisis tiek izvilināts kaut kur ārā un tikmēr viesi sapulcējas dzīvoklī. Taču plāns neizdodas, jo rodas pārāk daudz jautājumu. Plāns divi nostrādā un ir pat asprātīgs, bet ļoti nepraktisks. Tiek izdomāts, ka pie pārīša nakšņot pieteicies kāds naktsmītnes meklētājs (coach seeker) no Belģijas, kurš it kā tajā vakarā ierodas Tamperes stacijā. Tiek atrasta reāla persona, kas pat samesidžojās ar vakara vaininieku.

Tā nu čalītis ierodas stacijā, bet tur priekšā viņu gaida aptuveni 15 cilvēku bariņš, kas dzied.. Tiek spēlēta vijole, flauta, ģitāra un vēl kaut kādi instrumenti. Un visi salst, jo ārā aptuveni -18 grādi.muzikji_stacijaa

Tad viesi dodas uz ļoti tuvu esošo dzīvokli, kur priekšā gaida nesen ceptas kanēļmaizītes:).

Diemžēl izskatījās, ka pārsteigums likās patīkamāks meitenei un ciemiņiem nevis ex-gaviļniekam. Ierodoties stacijā viņa seja bija pat saviebta (nu mazliet:)), ar mākslīgu smaidu un piepūli, apkampjot visus viesus. Likās, ka nav ielūgts kāds, kuru viņš būtu vēlējies redzēt. Tāpat arī ielūgti tādi, kas viņam neko absolūti nenozīmē – kā, piemēram, es.

Vēl kāda praktiska detaļa, par kuru šādos gadījumos tomēr ir jāpiedomā ir.. apģērbs. Nevis salstošo ciemiņu, bet gan viņa. Viņš visu vakaru pavadīja vecā bītlenē, jo tādā bija ieradies stacijā savākt dīvāna meklētāju.

 

Nejauši Valentīndienā Februāris 17, 2009

Valentīndienu neesmu svinējusi kopš kādas ceturtās piektās klases, kad ar puikām krustām šķērsām apmainījāmies mīlestības vēstulēm, atklājot to, ka tieši viņš ir tas, kas iekritis sirdī. Toreiz tas bija dikti patīkami, jo šajā vecumā nez kāpēc patiku tam, kurš patika man. Vēlāk gan šādas vai tādas vēstules izpalika un nekad vairs tā arī nav atgriezušās.

Arī esot attiecībās šī diena bijusi nebijusi. Protams, ka es nesūdzētos, ja kaut kas debesķīgs vai vienkārši patīkams būtu atgadījies. Tomēr, ne.

Šis gads nebija izņēmums. Nekas netika plānots, bet sestdien kādā brīdī (sākotnēji pat mazliet negribīgi) attapos Pasaules Čempionāta Kyykkas sporta veidā norises vietā, ap simt ļaužu priekšā, kaila, karstā āra baļļā, ar viņu sev blakus. Mēma, bet dikti smaidīga.

Tās nebija svinības, ne mīlestības apliecinājums. Tā bija karsta vanna lielā aukstumā, ļaužu priekšā, kas brīžiem uzņēma vairāk nosalušos nekā vietas. Tā satrauca ar savu kautrības trūkumu, aizrāva kā jaunatklājums un sildīja kā pienākas.

Nejauši skaisti!

P.S Lūdzu You Tube nemeklējiet čempionāta ierakstus! :)

 

Erasmus saldme Decembris 13, 2008

Filed under: atklājumi — Marta @ 12:28 priekšpusdienā
Tags: , , , , , , ,

Ir beidzies trešais no četriem semestriem manām maģistrantūras studijām Somijā. Kopā te pavadīti vairāk nekā 1,5 skaisti gadi. Nenožēloju gandrīz nevienu dienu. (Izņemot vienu pavasara dienu, kad nolēmu neko nepasākt ar kādu itāļu puisi. Nopietni nenopietns sasodīts!)

Protams, reizēm mani šausta, ka pametu ārkārtīgi aizraujošu darbu, (daļēji arī attiecības), lai būtu te, taču tagad šķiet, ka nevarēja būt citādāk. Un tam visam ir vaininieks – Erasmus.

Sasodītais Erasmus, kas noliek tevi blakus simtiem tādu kā tu, tādu, kas ieradušies svešā zemē, zinot vai nezinot, ko sagaidīt. Un es nezināju ne nieka!

Mans Erasmus sākās pirms trīs gadiem, kad draugs un kursa biedrs nolēma atteikties no savas stipendijas interesanta darba dēļ un es biju rindā nākamā. Man likās, ka braucu “mācīties ārzemēs” :) , bet atbraucu un nokļuvu studenta paradīzē  – apkārt pilns ar apķērīgiem jauniešiem, kas dabūjuši stipendijas par sekmīgām studijām, starptautiski orientēti, apjukuši un izslāpuši pēc dažādām brīvībām. Universitāte ārkārtīgi moderna, varu mācīties jebkuru priekšmetu, ja vien saprotu tā pasniegšanas valodu, varu rakstīt, lasīt un domāt par tieši tām idejām un notikumiem, kas man aizraujoši. Varu dzīvot kompītnēs un beidzot salīdzināt savus priekštatus par tām ar saviem vecākiem, un par laimi nesūdzēties par izgulētām gultām, prusakiem un 4 cilvēkiem dažos kvadrātmetros. Varu aizrauties un iemīlēties starptautiskā garā. Varu sadraudzēties un sķirties ar lielām asarām, un varu iedomāties, ka veidoju draugus/paziņas visā pasaulē, par kuru nacionālajām īpatnībām jau kārtīgi esam izsmējušies.

Erasmus beidzās, taču kad sāku savas maģistrantūras studijas te, es ļāvu tam turpināties. Erasmusiešiem gan šķiet teju nepieņemami, kad es tiem pasaku, ka esmu te jau gadu un vairāk. Viņi tad skatās uz mani kā mēbeli, tāpēc labāk bieži nepasaku visu, lai tikai varētu lidot noskaņojumam līdzi. Lai ballītē, skanot Draugu tituldziesmai, vai Titānika mīlestības dziesmām, varētu apķert pulciņu draugu un gaudot līdzi. Un jau sākt ilgoties.

Taču vakarnakt nosmējos. Varbūt mans Erasmus laiks ir beidzies. Mana Erasmus draudzene ballītē bildējās ar ikvienu. Viņa katru apķēra ar tādu pašu mīlestību kā mani, katram tā smaidīja un pēc katra solīja ilgoties. Kad skanēja kārtējā draudzības apliecinājuma dziesma un apkārt visi skāvās un vērās dziļi asarainajās acīs, es savu  maģistrantūras biedru pulciņā ielenkta, jutos vēsāka.

Nesen kursa biedrs sacīja, ka mums būtu jāiet un šādās atvadu ballītēs jāsmejas viņiem sejās ar vēstījumu, ka viņiem nabadziņiem redz ir prom jābrauc, bet mēs turpinām baudīt. To mēs tā, lai mazliet mierinātu sevi, jo mums te tomēr ir arī visādi pienākumi, atšķirībā no viņiem. Taču vēl pusgads un tad jaunajiem erasmusiešiem, kas atbrauks janvārī, vairs nevarēšu sejā smieties, jo tās būs arī manas pēdējās dienas.

Nesen satiku kādu 40 gadīgu maģistrantūras studenti, kas nupat bijusi Erasmusā Norvēģijā. Viņa ar to saindējās. Nez, kas tagad notiks ar viņu. Nez, kas notiks ar mani.

tamperes_universitates_tunelis

P.S

Eiropas Parlamenta vēlēšanas gaidot, jāpiebilst, ka valda uzskats, ka Erasmus paaudze būs vairāk ieinteresētāka un atvērtāka Eiropas Savienības valstu kopējai institucionālajai nākotnei, jo nācijas būs satuvinātas jau agrā jaunībā.

Lasi Kleitu arī šeit – kleita.espati.lv

 

Pirts tūrē ar politisku aromātu Oktobris 12, 2008

Filed under: atklājumi — Marta @ 11:46 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , ,

Somijā pašvaldību vēlēšanas var piedalīties arī tās pastāvīgie iedzīvotāji ne vien pilsoņi.

Es tajā nesaredzu sev piešķirtu kolosālu iespēju izpausties un dot savu novērtējumu, jo, valodu nesaprotot, nesekoju vietējām politiskajām aktivitātēm. (Taču jūtos noteikti līdzvērtīgāka ar šādām tiesībām.) Man te teju viss liekas tik akurāti noorganizēts un taisnīgs, ka nevaru tā momentāli iedomāties, ko gribētu izmainīt. Varbūt vienīgi, lai man aiz loga jau kuro mēnesi atkārtoti neuzraktu asfaltu (tā nav pārāk grandioza vēlēšanās).

Tādējādi sevi neapgrūtinu ar iedziļināšanos par Tamperes vietējiem kandidātiem, kuru vēlēšanu numuri izlīmēti malu malās (un tiešām visādos nostūros nevis popularās vietās, jo tam ir strikti ierobežojumi).

Taču kārtējās jaunu saunu iepazīšanas tūres ietvaros gribot vai negribot uzdūros uz vēlēšanu kampaņu, kura uz brīdi savaldzināja.

Tamperei ir tāds īpašais rajons Pispala - uz kalna starp diviem milzīgiem ezeriem vēsturiski izveidojies koka māju dzīvojamais rajons. Noteikti ekskluzīvākā vieta šajā pilsētā. Tur atrodas arī Somijā vecākā funkcionējošā sauna – Rajaportin sauna, kas nozīmē Robežvārtu sauna. Iespaidīga vieta! Karsē ļoti patīkamā veidā un sniedz pirmatnējās saunošanās pieredzi. Pēc tam nobaudītā Nokiā ražotā brūkleņu limonāde iekonservē šo pieredzi uz mūžu.

Bet kā gadās kā ne Pispalas vietējā politiskā kandidāte Marita ierīkojusi savu vēlēšanu biroju iepretīm saunai. To nevar nepamanīt. Visa apkārtne izrotāta košiem mākslas priekšmetiem, viņas vēlēšanu numuru un lozungiem – Vēliet par Maritu un esiet laimīgi, Vēliet par Maritu un smaidiet!.

Vēlēšanu materiālos Marita ir lietišķa sieviete, kas cenšas/centīsies saglabāt pispaliešu vērtības. Bet dzīvē viņa ar mums bija brīvdomātāja, mazliet hipijiska dāma, kas smejās kā kutināta. Birojs viņai izrotāts draudzenes Paulas košajām gleznām, kas lieliski iederas aptuveni 4 kvadrātmetru lielajā telpā.

Neviens no mums, kas izbaudīja Maritas viesmīlību, nesajuta vēlēšanos par viņu atdot savu balsi, tomēr, vēlāk satiekot viņu arī saunā, palika iespaids, ka priekš pispaliešiem viņa noteikti ir piemērota kandidāte.

(Ar šo es jokojoties varu atklāt savu rakstu sēriju – pa pliko saunā ar slavenībām! Iepriekšējais sērijas raksts atrodams zem ieraksta Akadēmiskās sarunas.)

Atrodoties Pispalā, obligāti esot (somuprāt) jāaiziet arī uz pabu Vastavirta (Pret straumi) – ļoti sens iestādījums ar teicamām koncertēšanas tradīcijām un iespējām palasīt dažādas pret straumes publikācijas, kas ir tā interjera sastāvdaļa.

 

Zirņu zupas ballīte Oktobris 12, 2008

Filed under: atklājumi — Marta @ 10:23 pēcpusdienā
Tags: , , , , ,

Tātad kārtējā tematiskā ballīte – dzimšanas diena zirņu zupas gaumē!

Ballītes organizācija, iekš facebook! Ticu, ka draugiem arī varētu gana labi noorganizēt slēgtu pasākumu. Nevienu gan tādu neesmu redzējusi.

Dzimšanas diena tiek organizēta kā slepens notikums. Ballīte ceturtdienā, lai mazliet limitētu dalībnieku skaitu un lai sasauktos ar ballītes tematiku – viss zaļā, jo taču ceturtdienās Somijā un šķiet arī Zviedrijā sabiedriskajās iestādēs pasniedz zirņu zupu (ar pankūkām un ievārījumu). + Lai viss nebūtu pavisam zaļš un lai jautrāk- jāierodas ar apzīmētām sejām (taču viesi netiek briesmīgi apgrūtināti un tiek jau iepriekš paziņots, ka gadījumā, ja pietrūkst laika (bet drīzāk iztēles) seja tiks nokrāsota ballītē uz vietas. Tas arī sekmīgi darbojās un sagādāja viesiem papildu jautrību.

Vieta – bezpersoniska kompītņu kopptelpa – tātad kaut vai kāpņu telpa, vai jebkura dzīvojamā istaba būtu gana atbilstoša, jo telpu neviens īsti neizvērtē daudzo ielūgto un atnākušo viesu dēļ.

Vēl interesanti, ka salīgts vai sarunāts draugs DJ, kurš, bez bailēm sabojāt, ieradies ar visu aparatūru un sekmīgi kontrolē atmosfēru.

Viesu izklaidei un atbilstoši gaviļnieka izcelsmei – Meksikai – tiek organizēta atrakcija Pinata – kartona (bet mēdz būt arī māla) dažādu formu veidojums izkrāsots un pilns ar konfektēm. Mājas apstākļos pagatavojama un tiešām negaidīti aizraujoša atrakcija. Viesi tiek izdzīti sētā, kur uz volejbola tīkla āķiem un striķa uzstutēta pinata, kuru no viena gala kustina, lai tā mainītu savu atrašanās pozīciju. Tad visiem pēc kārtas pa vienam aizsien acis, iedod alkoholisku šotu, sagriež uz riņķi, iedod mietu un norāda, kur atrodas konfekšu pilnā pinata. Atliek vien sist cik spēka ar nodomu pinatu pārplēst. Taču pinata visu laiku maina atrašanās vietu, tā, ka viesiem izdodas izsmieties vienam par otru, akliem dzenājoties pēc konfektēm.

Manas ballītes gadījumā pinatas bija izgatavotas tik stipras, ka kādi viesi neizturot kāri pēc konfektēm sākā tās mežonīgi sist pret celi, izraisot vērotāju gaviles. Un viesi tiešām metās uzlasīt pa zemi izbārstītās konfektes.

Vēl sasaucoties ar ballītes mērķi – dzimšanas dienu – viesiem tika pasniegtas tortes. Pašceptas, gardas un zaļi noglazētas vai izdekorētas (piemēram, ar zaļiem gumijas lācīšiem).

Atmiņā paliekoši! ( Un ja ierodas policija – tā nav ballīte, bet gan bēres! (Atbilstoši situācijai labs joks!))

 

Dzeltenkājes Septembris 29, 2008

Filed under: ēdieni — Marta @ 9:20 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

Man ļoti garšo sēnes. Es tās lasu, tīru, gatavoju un ēdu. Neko grandiozu no tām nemāku gatavot, bet tās ir gardas visādos veidos. Man īpaši garšo gaileņu kaviārs (drausmīgi darbietilpīgs), baraviku krēmzupa (nav ne jausmas kā pie tās tiek) un vēl visādas sēņu mērces un sacepumi.

Somijā šogad sēņoju vienreiz un sekmīgi. Taču šoreiz nolēmu neizaicināt pret sevi dīvainus skatienus un sēnes vienkārši nopirkt. Jau pērn biju pamanījusi tirgū tādas it kā apsalušas, brūnīgas gaileņtipa sēnes, taču tikai tagad nolēmu pārbaudīt tās. Tās ir piltuves tipa gailenes jeb dzeltenkājes (vismaz manā tulkojumā no Funnel chanterelles). Sastopamas sūnās vēlu rudenī. Neatbildētais jautājums – vai sastopamas arī Latvijā?!

Bet patīkamais Somijā -  var tikt pie gaileņtipa garduma arī ārpus to sezonas, tās ir vieglāk tīrāmas nekā gailenes un lētākas nekā šampinjoni.

Mana jaunā recepte: dzeltenkāju risoto, kur gaileņu vietā vienkārši izmantojam dzeltenkājes:). Ja interesē, lasiet tālak: (vairāk…)

 

Pēc jautrības paģiras Septembris 24, 2008

Filed under: atklājumi — Marta @ 8:37 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Vakar biju foršā ballītē. Tā saucās saunas ballīte aktīvajiem studentiem, kas palīdzējuši citas ballītes rīkošanā mazāk aktīviem studentiem. Vieta interesanta – pie Tamperes stacijas senatnīgā vagonu noliktavā (skat.bildē), kur ikdienā kāju spert negribētu un, iespējams, tur tika novērots vienīgais klaiņojošais kaķis Tamperē. Vieta pieder tehnisko studentu Tējas klubam, kas nodarbojas ar studentu izklaidēšanu un nodarbināšanu.

Vispār Somijā ir ļoti aktīvas studentu organizācijas vai studentu klubi. Tādu var izveidot teju jebkādu interešu vadīts un nemaz  ļoti nepiepūloties ir iespēja saņemt arī valsts finansējumu savam mērķim. Es esmu organizācijas ISOT bez-atbildības un pagaidām nereģistrēta biedre. Arī šī organizācija nodarbojas ar Tamperes starptautisko studentu izklaidēšanu un viņu dzīvju uzlabošanu. Sekmīga organizācija. Ar ballītēm tiek pelnīta nauda citām ballītēm.

Un tomēr, kad notikusi jauka/jautra ballīte ar visiem atbilstošajiem faktoriem, nākamā diena ir draņķīga diena. Un nevis tāpēc, ka iepriekšējā vakarā būtu lietots alkohols vai vēlu nākts mājās, vai tāpēc, ka Somijā kāds nolēmis tieši šajā laikā nošaut savus līdzcilvēkus..  bet vienkāršu egoistisku iemeslu dēļ – nākamā diena nav jautra. Un, ja nākamā diena nav jautra, tad sākās paģiras no iepriekšējās dienas priekiem. Viss šķiet slikti. Apkārt nav kaudze cilvēku ar ko sarunāties, pasmieties un aizrauties. Ja nav melns, tad ir balts.. un te to nozīme, iespējams, jāsaprot ačgārni.

 

Vēstule no Tamperes Septembris 1, 2008

Filed under: atklājumi — Marta @ 6:48 pēcpusdienā
Tags: , , , , ,

Sveiks dārgais lasītāj! :)

Esmu atkal ieradusies Somijā. Pēc pašas vēlēšanās te vēl pavadīšu vienu mācību gadu.

Mājās esot, pēc šejienes nealku. Tomēr, te atkal ierodoties, sajūta kā tādā kārtības un miera pilnā izolatorā – mazpilsēta, kurā ievēro likumus. Kā radīta studēšanai, riteņbraukšanai, ballītēm vai sēņošanai. Te allaž viss notiek pēc plāna, kas man reizēm šaušalīgi nepieciešams, piemēram, ar universitātes pusdienu ēdienkarti varu iepazīties nedēļu iepriekš, tādējādi var izvēlēties kurā ēdnīcā est kurā dienā. Ballītes iznākumu gan nekad nevar prognozēt, un vispār gaidu oficiālu pirmo ballīti.

Te var dabūt brīnišķīgus svaigi rīvētus burkānus. Parastā nelielā veikalā var iegādāties visu nepieciešamo vīna un alus brūvēšanai. Radio bieži skan dziesmiņa transit mies – kas manā izpratnē nozīmē -vīrietis tranzītā, normāls šlāgeris. Taču nez vai somi tā tiešām dzied. Tam arī www man nedeva tam nekādu apstiprinājumu.

Piemājas mežā salasīju kaudzi apšu beku, taču man bija jāslēpjas, kad tās gatavoju, lai rietumeiropas studenti nepadomātu, ka esmu kaut kāda meža māte, kas moš arī buras, istabā sēžot. Šo es jau pirmajā gadā apguvu – nav ko pārsteigt ar savu dažādību. (Starp citu, ja esmu kur nozudusi, meklējiet! Šovakar vakariņās paredzētas pašlasītās sēnes).

Man te ir tāda fantastiska iespēja dalīt vienu virtuvi, plīti un 4 ledusskapjus uz 40 cilvēkiem. Mājās visu laiku prātoju, kā man ar sevi iepazīstināt šajā pārapdzīvotajā virtuvē. 1) Čau, esmu Marta. 2) Čau. 3) Čau, esmu Marta no Latvijas. 4) Čau, es nesen atbraucu. Mani sauc Marta. Vai varat lūdzu palīdzēt.. :) 5) Virtuvē neiet.

Virtuve aizvien bijusi gandrīz tukša. Tas teju saskan ar manu pēdējo variantu, jo mēģinu tur ieiet, kad nav populārākais ēšanas laiks. Taču no sevis iepazīstināšanas neizvairījos somu valodas stundā. Tagad visiem atmiņā palikšu ar to, ka man ir vecs kaķis. Vienkārši neko daudz par sevi nestāstīju, līdz pasniedzējs šādu faktu no manis izvilka un vēl somiski pasmējās, ka nez vai kaķis vēl esot dzīvs. (Visi nosmējās.)

Laipni lūgta Tamperē!

 

Komiksu varoņu saiets Jūlijs 28, 2008

Filed under: atklājumi,kleitas — Marta @ 10:08 pēcpusdienā
Tags: , , ,

Ir vietas, kur komiksu un pasaku varoņi un lasītmīļi var tikties atkal un atkal. Tā arī šogad Somijā notika animācijas un Japānas Mangas fanu tikšanās – Animecon.

Dažas bildes no šī pasākuma, ko kautrīgi izdevās uzņemt:

 

Akadēmiskās sarunas Jūlijs 28, 2008

Filed under: atklājumi,žurnālistika — Marta @ 5:39 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Nēdēļas nogalē apmeklēju Euricom akademisko colloquiumu ar nosaukumu Normative Theories of the Media Somijā. Viens no semināra varoņiem Clifford Christians sasveicinoties ar pārējiem aptuveni 30 dalībniekiem, teica tādu kā lūgšanu - Kungs, rādi mums patiesību, bet turi mūs prom no tiem, kas to atraduši. Un jautrība divu dienu garumā varēja sākties, jo seminārā tas vien notika kā normatīvo teoriju patiesības meklējumi komunikāciju sfērā (lai neteiktu zinātnē, jo tas būtu strīdīgi) un līdz ko kāds bija nonācis pie kādiem secinājumiem, netrūka nākamā patiesības meklētāja, kas visu apstrīdēja.

Es biju pati jaunākā semināra dalībniece, ar viszemāko izglītības līmeni. Ar sevi iepazīstinot, piemēram, iepriekš minētajam Klifam :) , sacīju, ka es vēl tikai studēju maģistru. Taču, lai arī es vēl tikai vai jau studēju maģistrantūrā, viņiem bija aizdomas, ka es alkstu studēt doktorantūrā. Visā Somijā ir kādi 200-300 vairāk vai mazāk aktīvi komunikāciju nozares doktoranti, Latvijā droši vien ducis vai divi. Ko es darītu ar šādu izglītību? Piedalītos nākamajā colloquiumā un risinātu žurnālistikas krīzi akadēmiskajā vidē, kas izrādās ilgst jau aptuveni 15 gadus? Varbūt. Būt studentam teju mūžīgi ir brīnišķīgi, kā to apliecināja arī jaunie doktoranti, kam 30 gadi jau sasniegti vai drīz būs sasniegti. Vēl to varētu darīt kompānijas pēc. Ticu, ka neviens no viņiem reiz nezināja, ka tur nonāks. Taču ne es zinu, ne es gribu, ne man vajag (šodien!)!

Nekad nebiju tik ilgstoši un neformāli pabijusi tāda tipa kompānijā. Tagad var skaidri teikt, ka Denis McQuail noteikti nav garlaicīgs, lai cik garlaicīgas arī nebūtu viņa grāmatas (lai arī ļoti nozīmīgas). Viņš smīn un izsaka asas piezīmes, neatceras savu grāmatu nosaukumus, viņam nepatīk tukša runāšana, tāpēc tās laikā drīkst publiski arī pasnaust un viņš nekautrējās kails doties pirtī. Somiem noteikti – viņš nav cits :) .

Un lai cik viņi visi būtu akadēmiski un lielākoties nesaprotami pie darba galdiem, tik vienkārši un jautri viņi ir pirtī kaili un pēc tās. Pēc visām tradīcijām pat Somijā sveši vīrieši un sievietes pirtī kopā neiet. Tā nu izdevās paklausīties (tostarp pavērot savas skolotājas un akademiskās literatūras grāmatu autores kailas), kā dāmas mazliet atslābušas pēc savusauna (dūmu saunas) sāk savus koleģus aprunāt. Nav itin nekāda starpība, cik šīm gadu, izglītība, vai kādā kompānijā viņas atrodas, viņas aprunā. Rezultātā dāmas bravūrīgi nonāca pie secinājuma, ka šodien ir sasodīti moderni būt sievietei. Un tas nemaz nebija skaļi jāsaka. Jo, vērojot, kā no viņu (tostarp manējās) sejām nepazūd smaids, kailām peldot meža ezerā, un kāda vienaldzība ir pret profesoriem uz netālās terases, kas nekautrējoties ļāva acīm klīst uz mūsu pusi, viss bija skaidrs.. Noteikti, kad mainījāmies lomām ar kungu bariņu, viņi nonāca pie pretējiem secinājumiem. Dāmu acis gan uz ezera pusi neklīda, jo sievietēm modē bija paēst.

Nezin, vai pēc mana akadēmiskā snieguma šajā seminārā, jo gadījās iemigt vēl pirms D.McQuail, vēl kāds mani kur aicinās, taču kaut tā būtu! Iespaidu pār pārēm!

 

Kā neaizgāja Jūnijs 30, 2008

Filed under: atklājumi,vīrieši — Marta @ 6:15 pēcpusdienā
Tags: , ,

Izrādās es pazīstu sekstūristu. Mans jaukais, smaidīgais, izpalīdzīgais darba kolēģis Somijā, ierodoties Rīgā, trinas, jo vēl nav aizgājis uz masāžas salonu.

Viņš ir lietuvietis, kas jau sešus gadus dzīvo Somijā, ir tikpat vecs dēlēns, bet jau trīs gadus nav bijušas ilgstošas attiecības. Ne var atrast, ne ir drosme. Vieglāk nopirkt. Viņš domā, ka Rīgā tas maksā ap 50-70 eiro.

Satiekoties likās, ka viņš vairākas reizes tūliņ celsies un skries uz masažas salonu, pirms vēl jābrauc uz lidostu. Viņš skatās pulkstenī un domā, kā saplānot pasēdēšanu ar mani un viņa somu draugiem un aizdošanos pie kādas.

Viņš izskatās romantisks un maigs pēc dabas. Tāds ar kuru varētu, ja vien būtu patikšana. Un kāre pēc pērkamas/pērkamām sievietēm nemaina šo attieksmi. Ir zināms ne viens vien tāds. Taču neviens vēl nebija tik nervozi man blakus sēdējis, ka man pat viņam bija jāsaka – ej, taču! Neaizgāja, bet teica, ka nākamreiz, ciemos atbraucot, gan aizies.

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.