Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Es atkal tur! Aprīlis 17, 2011

Filed under: atklājumi — Marta @ 6:23 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Sveika padilusī Kleita!

Skaidrs, ka ir ko teikt, bet nesaku. Un citkārt pasaku tik daudz, ka pašai pietrūkst drosmes cīnīties ar sekām.  Bet te, Kleita, nekas pārgalvīgs, bet vairāk romantisks. Arī nostaļģisks.

Šajās dienās paciemojos atkal Tamperē. Nezinu vai tas saistīts ar biroja darbu vai pārmaiņu izsalkumu, bet mani šī mazā pilsēta ar vienu galveno ielu atkal iejūsmināja. Somi ir izlīduši no ziemas miega, puiši uzvilkuši sarkanas kedas, gaiši violetas bikses, bet trakie rokeri atkal plikās galvas ietērpuši, mums jau aizmirstajos, melnraibajos lakatiņos. Vasaras kafejnīcas pilnas, zemās sētas riteņu nostutētas. Smaidi, smaidi.. un es saldējuma laiku negaidu, bet ēdu nost. Pat ja meža ceļš uz ezeru vēl aizsnidzis, strauti tērgā starp vāveru noēstajiem čiekuru kodoliem. Man arī pavasaris sācies!

Nav jau tur paradīze. Mašīnas netīras tāpat kā manējā pie mājas. Pavasara vai vissezonas ziedu buķetes vairs nav jāmeklē no dzīva cilvēka rokām, bet stacijā tos var iegādāties automātā. Vissaulainākajā vai ēnainākajā bārā alus tiks malkots gan piektdienas agrā pēcpusdienā, kad vēl varētu sauļot vaigus, gan arī vēlēšanu svētdienas rītā. Viņi izskatoties pēc čempioniem, sacīja draugs. Un vēl arī izskatās pēc zaudētājiem. Tādiem, kam nākas teikt vecajai Nokijai ardievu un nemieram, bezdarbam, pārmaiņām – sveiki!

Bet nebūs jau tas soms, kas veco kleitu neapmainīs pret šaurām biksēm un vaļīgu kreklu. Viņš ienesīs mājās ko jaunu. Tik radoši ir satikt cilvēku, kas būvē roku robotam, kas uzlabos drošību atomelektrostacijās. Līdzīgam kā tam, kas tagad cīnās Fukusimā. Radoši satikt cilvēku, kurš domā, kā ar saules baterijām lādējamus mūzikas atskaņotājus varētu ieviest tur, kur saules netrūkst. Pelnot vien četriem somiem. Radoši redzēt, kā ik viens topošais parlamentārietis vēlēšanās cīnās par saviem atbalstītājiem, jo te soms ar plusiņu uzticēs varu tikai vienam.

Un vēl.. es neesmu tāda vienīgā. Atpakaļceļā redzēju šīs ainas arī citu pilsētas viesu sejās. Pavasara smieklu pavadītas!

 

Par un ap līdzskrējēju jeb pēdējā lekcija Tamperē Maijs 27, 2009

Filed under: žurnālistika — Marta @ 2:45 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , , , ,

Šodien aizvadīju savu pēdējo (vismaz pagaidām) lekciju Tamperes Universitātē. Sagadījās tā, ka šī bija arī pēdējā lekcija manam maģistra darba vadītājam un ilggadējam universitātes profesoram Kārlem Nordenstrengam (Kaarle Nordenstreng). Viņš oficiāli beidzis savu akadēmisko karjeru un tagad var vēl vairāk nodoties grāmatu rakstīšanai, projektiem un ceļojumiem, kur dalīsies savā pieredzē un prātojumos. Savus pensijas gadus viņš neplāno pavadīt mierīgi vasaras kotedžā (kesämökki) kā liela daļa somu, un izskatās, ka viņš pēc tā arī nemaz nealkst.

Aikalainen
Aikalainen

Nevarētu teikt, ka mani viņš ir būtiski iespaidojis, tomēr devis paraugu gan. Vinš ir asprātīgs, harmonisks, mazliet neorganizēts, patiess un ar spēcīgām maņām. Viņš nav tāds, kuru klausoties mute paliks vaļā un sāksies neliela panika, ka tikai neaizmirstu kaut vienu vārdu, ko viņš sacījis. Kārles lekcijas nav bagātību krātuves, tomēr tajās viņš paver durvis uz tām. Viņš parāda, kas ir būtiskais, bet neliegs arī studentam klīst ap nebūtisko un pašsaprotamo. Līdz beigas, viņam un ap viņu esošajiem, vienmēr ir vērtīgas.

Kārles pēdējā lekcija bija somiski, tāpēc nevarētu teikt, ka pilnībā sapratu viņa vēstījumu. To vairāk palīdzēja saprast blakus sēdošais somu draugs, kā arī lielais klausītāju pulks, kas sirsnīgi smējās un atvadījās no viņa. Šodien viņš bija neparasti zolīds tumšzilā uzvalkā, lai gan ikdienā ir vienkārši somisks. Viņā gribējās skatīties un skatījos tā, kā uz atvadām vēroju arī savu bakalaura darba vadītāju Ojāru Skudru (ieguvumi no abiem gan krietni atšķirīgi).

Mans somu profesors klausītājiem rādīja, ka viņa vecums nekādā gadījumā nav šķērslis izprast medijus, žurnālistiku un tendences. Viņš “nav bijis pionieris, bet laika/vēja/modes līdzskrējējs“. Viņš ir bijis kontroversiāls aukstā kara gados, par ko vēl tagad nākas skaidroties, lai klausītāji nejustos kā “čurājot uz elektriskā žoga“. Un viņš ir romantisks! Viņa “Tamperes Universitātē pavadītās dekādes ir kā mīlas stāsts“.

Nešaubīgi arī mani divarpus gadi te ir stāsts par un ap mīlestību.

 

Mazliet smalka dzimšanas dienas ballīte Novembris 18, 2008

Filed under: atklājumi,vīrieši — Marta @ 9:57 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , , ,

markusa_dz_d

Somijā esmu iemantojusi tādus draugus, ar kuriem jau otro gadu svinam dzimšanas dienas kopā. Izskatās, ka trešā kopīgā dzimšanas dienu svinēšanas gada nebūs.. jo būšu prom.

Šoreiz ciemojos pie sava tuvākā somu izcelsmes drauga – Markusa. Viņam šogad  – 28. Foršs, inteliģents puisis, ar vērienu un ar ožu uz leģendārismu. Redzēju viņu ne tikai pašā ballītē, bet arī sagatavošanas procesā.

Ballītes tematika – saģērbties savās labākajās drēbēs un kurpēs ar nelielu smalkuma un lepnuma pieskaņu. Tematika un ballīte izziņota laicīgi ar e-pasta un facebook starpniecību, lai viesi var sagatavoties. Dzimšanas dienas svinības nav spontāns pasākums, jo ballīte, gaviļniekaprāt, kļūst kvalitatīvāka, ja šis tas iepriekš sagatavots.

Piemēram, lielākās raizes un lielākā aizrautība viņam bija ar dziesmu saraksta izveidi. Tā, lai mūzikas neaptrūktos visa vakara garumā, un lai viesi brīžiem varētu dziedāt līdzi, brīžiem uzdancot un citā brīdī vienkārši baudīt. Un pats jaukākais  – viesiem nav teikšanas par to, kas šajā vakarā skanēs.

Labākās drēbes jubilāram – balts krekls, melna veste, šaura melna kaklasaite, melnas bikses un melnas boulinga kurpes. Smalki ar un bez lepnumu, un stāju. Pārējiem – galvenokārt melnas kleitiņas, krekli un skaistas rotas.

Viesu skaits – neierobežots, bet patīkams aptuveni līdz 15 cilvēku kompānija, ne visiem vienam otru savstarpēji pazīstot.

Mielasts – pašgatavoti pīrādziņi ar šampinjoniem, tomātu mērci un kazas sieru (īpatnēja kombinācija, bet garda). Dzērieni – visdažādākā veida tumšā alus šķirnes no dažādām valstīm, pasniegtas atšķirīgās lietoto preču veikalā iegādātās glāzēs (teju beļģu alus kultūras imitēšana), un vīns tiem, kam alus nav cieņā,

Interjers – viesistaba, kurai atbrīvots placis kustībai un disko bumba, kas gaismu spēlē liek noticēt, ka ārā snieg.

Dāvanas – lietota grāmata, cepure, kasete u.c. nieki, izglītības nolūkos iemainītas filmas, smieklīgas kartiņas un dzērieni.

Ballīte mājās beidzas līdz ar pirmā kaimiņa zvanu pie durvīm un tad uz klubu pēc gaviļnieka izvēles, protams.

Ballīte jauka un iedvesmo kādreiz arī pašai saņemties ko noorganizēt, nevis kā allaž divatā ar draugu vai draudzeni iemalkot ko dzirkstošu.

 

Pirts tūrē ar politisku aromātu Oktobris 12, 2008

Filed under: atklājumi — Marta @ 11:46 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , ,

Somijā pašvaldību vēlēšanas var piedalīties arī tās pastāvīgie iedzīvotāji ne vien pilsoņi.

Es tajā nesaredzu sev piešķirtu kolosālu iespēju izpausties un dot savu novērtējumu, jo, valodu nesaprotot, nesekoju vietējām politiskajām aktivitātēm. (Taču jūtos noteikti līdzvērtīgāka ar šādām tiesībām.) Man te teju viss liekas tik akurāti noorganizēts un taisnīgs, ka nevaru tā momentāli iedomāties, ko gribētu izmainīt. Varbūt vienīgi, lai man aiz loga jau kuro mēnesi atkārtoti neuzraktu asfaltu (tā nav pārāk grandioza vēlēšanās).

Tādējādi sevi neapgrūtinu ar iedziļināšanos par Tamperes vietējiem kandidātiem, kuru vēlēšanu numuri izlīmēti malu malās (un tiešām visādos nostūros nevis popularās vietās, jo tam ir strikti ierobežojumi).

Taču kārtējās jaunu saunu iepazīšanas tūres ietvaros gribot vai negribot uzdūros uz vēlēšanu kampaņu, kura uz brīdi savaldzināja.

Tamperei ir tāds īpašais rajons Pispala - uz kalna starp diviem milzīgiem ezeriem vēsturiski izveidojies koka māju dzīvojamais rajons. Noteikti ekskluzīvākā vieta šajā pilsētā. Tur atrodas arī Somijā vecākā funkcionējošā sauna – Rajaportin sauna, kas nozīmē Robežvārtu sauna. Iespaidīga vieta! Karsē ļoti patīkamā veidā un sniedz pirmatnējās saunošanās pieredzi. Pēc tam nobaudītā Nokiā ražotā brūkleņu limonāde iekonservē šo pieredzi uz mūžu.

Bet kā gadās kā ne Pispalas vietējā politiskā kandidāte Marita ierīkojusi savu vēlēšanu biroju iepretīm saunai. To nevar nepamanīt. Visa apkārtne izrotāta košiem mākslas priekšmetiem, viņas vēlēšanu numuru un lozungiem – Vēliet par Maritu un esiet laimīgi, Vēliet par Maritu un smaidiet!.

Vēlēšanu materiālos Marita ir lietišķa sieviete, kas cenšas/centīsies saglabāt pispaliešu vērtības. Bet dzīvē viņa ar mums bija brīvdomātāja, mazliet hipijiska dāma, kas smejās kā kutināta. Birojs viņai izrotāts draudzenes Paulas košajām gleznām, kas lieliski iederas aptuveni 4 kvadrātmetru lielajā telpā.

Neviens no mums, kas izbaudīja Maritas viesmīlību, nesajuta vēlēšanos par viņu atdot savu balsi, tomēr, vēlāk satiekot viņu arī saunā, palika iespaids, ka priekš pispaliešiem viņa noteikti ir piemērota kandidāte.

(Ar šo es jokojoties varu atklāt savu rakstu sēriju – pa pliko saunā ar slavenībām! Iepriekšējais sērijas raksts atrodams zem ieraksta Akadēmiskās sarunas.)

Atrodoties Pispalā, obligāti esot (somuprāt) jāaiziet arī uz pabu Vastavirta (Pret straumi) – ļoti sens iestādījums ar teicamām koncertēšanas tradīcijām un iespējām palasīt dažādas pret straumes publikācijas, kas ir tā interjera sastāvdaļa.

 

Mana melleņu pēcpusdiena Septembris 26, 2008

Filed under: ēdieni — Marta @ 4:54 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Manas melleņu naktis bija jokaina, garlaicīga un prognozējama filma. Taču meitene filmā visu laiku ēda melleņu plātsmaizi/pīrāgus, kas ir ārkārtīgi izplatīti Somijā. Ja filmā tos neviens nepirka un neēda, tad šeit tie varētu būt iecienītākie vai teju vienīgie ko te piedāvā.

Filmu noskatījos sen un to nav vērts daudz pieminēt, taču Tamperē gadījās tikt pie melleņu plātsmaizes līdzīgi kā filmā. Vienīgi bez Džūdas.

Iegājām kafejnīcā Kahvila Taikapapu (kas nozīmē Kafejnīca maģiskā pupiņa) pilsētas centrā puspiecos pēcpusdienā. Kafejnīca ļoti maza, cietiem koka krēsliem ar spilveniem, papīra lampām un gleznām pie sienām. Aiz letes stāv kafejnīcas saimniece – skaista, harmoniska somiete. Kad apsēdāmies viņa pabrīdināja, ka kafejnīca drīz slēgsies, bet mums nekur nav jāiet, jo viņa vēl uzkops līdz gandrīz sešiem. Pienāca pieci un viņa atnāca ar diviem melleņu pīrāgiem, sakot, ka, ja mēs tos neēdīsim, viņa tos metīs ārā. Melleņu pēcpusdiena bija sākusies.

Mazā kafejnīca noteikti pieskaitāma pie apmeklējamām kafijas meklējumos Tamperē. Izrādās, tā ir iecienīta vieta arī kā galerija un šīs pilsētas aktīvie mākslinieki tur regulāri izstāda un pārdod savus darbus. Rinda uz darbu izstādīšanu sniedzas teju gada garumā. Kafejnīcas klientūru veido mākslinieku draugi un paziņas un iespējams garāmskrējēji kā mēs.

Tomēr kafejnīca slēdzas piecos. Vēl arvien Somijai tipiski, bet kas zina, vai uz ilgu laiku.

Vēlāk, riteņojot mājup, noskaņojumu vēl uzlaboja kāds soms, kuru iztramdīju ar riteņa zvanu, novēlot man jauku piektdienu – somiski, protams! Novēlējumu nevar nepieņemt!:)

 

Deja ar emo Septembris 3, 2008

Filed under: vīrieši — Marta @ 6:15 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

Tātad ballīšu sezona ir atklāta. Uz to nebija ilgi jāgaida un, protams, nekādu officiālu ballīšu sezonas sākšanas pasākumu nav. Tā vienkārši sākās negribēti, spontāni un kopumā neticami labi otrdienas naktī Tamperē.

Foršas ballītes noslēpums ir labs noskaņojums, kompānija un vieta. Noskaņojums bija – vēlme ballēties + alus. Kompānija arī – laba, izklaides alkstoša draudzene un divi tikpat alkstoši itāļu puiši ar dūmakainu jeb guļamistabas skatienu (kā reiz rakstīja Cosmo). Vieta – Doris – tātad ideāla. Un kas mazsvarīgāk, taču arī nozīmīgi – laiks – kad vēl ārvalstu studenti nezina uz kurieni doties, tāpēc Dorisa pilna gandrīz vienīgi somu.

Somi Dorisā dažādi  – Čandlera (no Draugi) tipa, trako hipiju un emo veidīgie (ļoti paviršs un optimistisks iedalījums). Somietes – gaišmates un tumšmates – ar maziem uzrautiem deguntiņiem, stīpīņām, tamborētām cepurītēm, H&M modēs tērpušās.

Mūzika, no kuras maz ko saprotu, vilinoša un vienmēr patīkami pārsteidz. Vakaru var iedalīt aptuveni trijās daļās: Common People, Sexy MF (draņķigs video, bet var klausīties) un Too Drunk to Fuck. Tas izklausās mazliet brutāli, taču nekā tamlīdzīga.

Un tā nu vakara gaitā izdodas ieskatīties gan dūmakainajās, gan Čandlertipa, gan melnu matu šķipsnas piesegtajās acīs. And the winner is … EMO! Tāpēc, ka veiklāks, asprātīgāks un noslēpumaināks.

Laiks ar viņu bija satraucošs. Nepazīstams veidols. Un tas, ka tā sasodītā matu šķipsna visu laiku priekšā labajai acij, un viņam ar to arī ir čut čut jānodarbojas, jo taču traucē. Un apjukums vai skatīties caur to, vai skatīties uz otru aci, rada tādu pirātisku atmosfēru. Taču drošu atmosfēru, jo nelaupa jau manus dārgumus, bet mēs laupām kopā. ha!

Lai nu kā, bet viņš – emo – šodien devās uz ziemeļiem, bet dūmakainās acis – uz dienvidiem. Palieku Čandleru zemē.

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.