Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Meksikas lauki Novembris 26, 2010

Šoreiz Meksikā biju apņēmusies par saviem piedzīvojumiem un atklājumiem pavēstīt cik drīz vien iespējams. Piedzīvojums – ieraksts – piedzīvojums. Tomēr ceļojums ir ceļojums, tāpēc tagad, šķirojot bildes, mēģinu atcerēties, kā nu tur bija. Jo bija krietni labāk nekā pirmo reiz.

Šis lauku stāsts nav ieliekams nekādos rāmjos. Tas bija pārsteigums, pasaka, nebeidzama jūsma un pārvērtības manā dzīvē. Es tiešām neticu, ka vēl kāds no mums (man pazīstamajiem, vai kādiem, kas lasa šo ierakstu) tik drīz vai jelkad tur nokļūs. Lai gan Olinala ir maza skaista, neapbružāta un kultūrvēsturiska pilsēta, tā ir arī īsta Meksika un aptuveni 10 stundu! brauciena attālumā ar autobusu no Mehiko. Jā, ļoti tālu. Tikpat, cik lidojums no Amsterdamas uz Meksiku.

Stāsta vērts ir ne tikai ciematā redzētais, bet arī viss sagatavošanās process, ceļš un pēc tam atskaņas.

Iedomājamies meksikāņu ģimenes daļu – vecmāmiņu, mammu, dēlu un viņa latvisko draudzeni. Tad iedomājamies mazo Olinalu, kas ir vecmāmiņas un mammas dzimtā vieta. Gaisā virmo ideja par ciemošanos tur, kur tajā nedēļas nogalē ir arī svētki. Ģimene ciematā nav bijusi vismaz 20 un dažs arī 30 gadu. Autobusa biļetes internetā tiek pasūtītas, vēl pirms kādam ciematā noziņots, ka mēs ierodamies. Un ciematā netrūkst kam to paziņot, jo teju visi ir kaut kādā ziņā radinieki. Tomēr neilgi pirms izbraukšanas, tiek sazvanīta radiniece, kura uzreiz ir mūs gatava uzņemt. Viņu sauc Lola un viņas mājā valda sēras, jo pirms 2 nedēļām ģimene aizvadījusi jau trešo dēlu.

Ciematā ierodamies 4 naktī, pēc vairāk nekā 10 stundu brauciena pa šauriem kalnu līkločiem. Olinalā teju visi guļ. Ciematā dzimušās, nolemj iet kājām un meklēt Lolas māju. Uz ielas parādās kāds vīrietis, bet šīm bailīgajām meksikāņu sievietēm ir skaidrs, ka ciematā baidīties nav no kā (atceramies kāda milzu piesardzība valda Mehiko).

Virs Lolas mājas durvīm redzam sēru lentu. Baltu, jo nomirušais bijis teju bezgrēcīgs. Es maz saprotu no sarunām, bet jūtu, ka viņi bēdājās un ka mums jābūt nemanāmiem. Nemanāmi mājā gan nepaliek daži iemītnieki – neliela ķirzaka guļamistabā un trekni gari prusaki vannas istabā. Ak vai, prusakus nebiju ļoti ilgi redzējusi. Un arī blusas. Viss izskatījās tīrs, silts un sauss, bet redz kā.

Tā jau varētu ilgi turpināt stāstu. Par to kā pirmajās brokastīs kāri notiesāju meksikāņu pupiņas, olas, salsu, tortiljas un gardu saldu kafiju. Par to kā gājām iepazīt pilsētu un nespējām ne dažus soļus paspert, kad pretī nāca kāds radinieks vai iepērkoties tirgū, pārdevējs izrādās atkal kaut kā saistīts ar ģimeni. Par to kā šie jaunie, daži nekad neredzētie radinieki mūs laipni aicināja savās mājās, cienāja ar gardumiem, stāstīja savus dzīvesstāstus. Par to kā satikām to meksikāņu paaudzi, kas jau izdzīvojusi savu emigrācijas laiku ASV un tagad labprātāk dzīvojas pa laukiem. Varētu izstāstīt par mācītāju, kurš pec dievkalpojuma un trūcīgajiem savā durvju priekšā, pats lepni tiesāja bagātīgas pusdienas un ne šādu tādu konjaku.

Šie visi ir tādi cilvēkstāsti, bet vēl jau ir pati Olinala. Olinala ir maza pilsētiņa – ciemats, kur dažas ielas ikdienā atgādina tirgus placi, citas ielas – filmas uzņemšanas laukumu. Taču, kad izbrauc no ielejas, ceļā uz kādiem rančo, tu nonāc pasaules vidū bez likumiem. Laukā auguša arbūza sēkliņas un mizas ir  droši jāmet sētsvidū. Tu esi saimnieks, kam pagalvī bise un pistole negaidītu ciemiņu aizgaiņāšanai. Pa labi mango ogas, pa kreisi čilli lauki, bet starp tām tiek novākti kukurūzas lauki. Un no laukiem prombraucot, tu tiec cienāts kā Latvijā -  ar visu, kas viņiem ir. Pašu gatavoto sieru, gan ir jāpērk. Bizness, paliekot bizness.

Pilsētā ir romantiska baznīca ap kuru arī notiek galvenie notikumi. Šoreiz tie bija pilsētas svētki, par godu svētajam Safrancisko de Asis (iezīmētajā saitē var atrast labus video, dziesmas un kopsavilkumu par Olinalu).  Ciematā visas dienas garumā ciemos ieradās kaimiņu ļaudis. Saģērbušies, ar mūzikas instrumentiem, jautri noskaņoti un gatavi ballēties. Zīmīgi, ka saģērbušies gan varēja būt vien vīrieši. (Pūlī ir gan manāmas dažas sievietes ar bērniem) Kad es piedāvājos pievienoties, vecāki vīrieši mani pieklājīgi nolika savā vietā. Un tomēr kājas mani ienesa šajā saģērbto vīru pulkā. Es gan nesaģērbos, bet dejoju līdzi. Sievietēm šajā dienā loma būtu stāvēt skaistām ietves malās, vērot un meklēt tīģeri, kam atdot savu samteņu ziedu virteni vai veltīt to svētajam. Mans tīģeris bija man blakus, kuram gan savu ziedu virteni neatdevu. Tā palika manis krāšņošanai. Un šādi tik virpuļot un virpuļot cauri pilsētai, līdz vakarā to papildina salūts (ar neparasti senatnīgām uguņošanas metodēm) un zaļumballe, kuru nogulēju.

Pēc svētkiem nākamajā dienā var vērot buļļu rodeo sacensības. Satraukties, kad kādu jātnieku samin kājām un pārdomāt, vai gadījumā tieši šo sajūtu dēļ buļļu jāšanas sacensības apmeklēju.

Vēl par Olinalu svarīgi pieminēt, ka tieši no šī ciemata nāk slavenās linaloe koka kastītes. Tās var atrast tirdziņos visā Meksikā, bet Olinala ir to izcelsmes vieta. Te ir skola, kur apgūt šo arodu un nodot to nākamajām paaudzēm. Viss tiek radīts no dabas materiāliem, jo Meksikas dabā krāsu netrūkst. Kādā brīdī mēs radījām arī dabas dezodorantu – ielikām jasmīna ziedus padusēs:). Kā puķītes smaržojām..

Ciematā ir satraucoši ierasties, un skumji no tā doties projām. Lola man vairākas reizes atkārtoja, lai es viņu neaizmirstot. Es neaizmirsīšu.  Žel, ka divas nedēļas pēc aizbraukšanas viņa zaudēja arī ceturto dēlu. Bet tur vainīgi  gēni, ne atriebība, kas paņēmusi dažu citu dzīvību šajā ciemā un ģimenē.

 

Stāsti par sievietēm Augusts 17, 2009

Filed under: grāmatas — Marta @ 9:23 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , ,

Veselu mūžību nav rakstīts, taču pārmaiņu noticis bezgala daudz. Par tām vēl negribas runāt. Taču es izlasīju grāmatu, kas liekas ievērības cienīga un aprakstāma. Tā ir Laimas Muktupāvelas “Totēmi”. Izdota izdevniecībā “Jumava” 2007.gadā.

totemi

“Totēmi” ir stāstu krājums, par attiecību situācijām un lomām dažādu personāžu dzīvēs. Lielākoties stāstu pamatā ir sieviete, šķietami pašas autores vecumā. Sieviete stāstos iemīlās, mīlējās, ir greizsirdīga, valdzina, krīt histērijā un ir lepna. Stāstu varoņiem ir gluži vai dzīvnieku instinkti, starp kuriem stāsti ir arī sadalīti.

Liekas, ka krājums izveidots tā, lai ik viena lasītāja atrastu sevi kaut vienā stāstā. Pārējie stāsti ir kā čalojoša draudzeņu pulka aizvietotāji. Šie stāsti ir kā izvērstas Rukšānes Sestdienas seksa slejas, bez apnīcīgā ievada un nobeiguma, ar saturu un papildinātas ar literāru apvalku un jau pieminētajiem salīdzinājumiem ar dažādiem radījumiem.

Stāsti ir lielākoties raiti lasāmi. Ideāla autobusa literatūra un tie atspoguļo par tik pazīstamo Latvijas vidi. Tiek pieminēts Teātra bārs, kredītu maksājumi, četrdesmitgadīgie vīrieši ar solārijā apceptām augstskolas jaunkundzēm, kā arī virkne sevi neatradušo. Ir gan arī pa kādam vecam stāstam, kas ieslīdējis grāmatā no “Šampinjonu derības” laikiem un pat stāsts ar Sibīrijas garšu. Tomēr tie labi iederas, jo ir koši, romantiski un mazliet arī seksuāli.

Nevarētu teikt, ka “Totēmi” būtu iedvesmojoši, kā turpretī tas izdodas Virdžīnijai Vulfai savos “Esības mirkļos”. Muktupāvelas stāstos sievietes tomēr šķiet vājākas, lai gan ar potenciālu spēcināties. (Jāņem vērā, protams, konteksts kādā Vulfa rakstīja.) Arī vārdu spēles brīžiem šķiet radītas ar taustīšanos, tomēr liekas, ka no autores var gaidīt arvien iespaidīgakus gara darbus nākotnē.

 

Taupīgais zaķis Februāris 1, 2009

Filed under: atklājumi — Laura @ 9:18 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , ,

KarteVakar lidostā sagaidīju ģimeni no slēpošanas ceļojuma. Mazais Aleksis 4 gadu vecumā visus pārsteidzis un 3 dienas braucis pats pa zilo trasi. Vēl mazākais Pēterītis 12 stundas nosēdējis savai mammai klēpī. Ir atvestas dāvanas. Notiek rosība un stress. Kamēr astoņi cilvēki mēģina vienoties kurā mašīnā bāzīs slēpes, es  cilpodama kā zaķis, aši dodos samaksāt par stāvvietu.
Ārā auksts – paši zināt. Kad automāts atsakās piekto reizi pieņemt manu laša monētu, pielecu pie lodziņa un, tirinādamās no aukstuma, pieklavēju. Hmmm… atver tiešām smuks jauns vīrietis. Vai pie vainas bija labais noskaņojums vai pirms 2 stundām iedzertā vīna glāze, netipiski sev, uzsāku small talk par skaudrajiem laikapstākļiem.

VIŅŠ: 2 latiņi būs…
ES: Kā 2! Tikko bija automātā lats un tagad jau divi! (Vēljoprojām ir auksts, instinktīvi uzsmaidu, norisinās abpusēja neverbālā komunikācija.)
VIŅŠ: Bet tikko pārgāja minūte pāri pusstundai un nu ir 2 lati.
ES: Nu beidziet taču – ārā ir tik auksts!

Pēc pārdomu brīža – viņš padevās un atļāva man samaksāt tikai pusi no oficiālās summas jebšu vienu latu. Sasmaidījāmies, es pateicos, novēlēju “Lai silti!”  un aizcilpoju pie salstošās ģimenes.

Var jau būt, ka tas bija mazliet koķeti – nu un? Ģimenes budžetam tāpat vienalga, kā es ietaupu. :)

P.S. Lasi Kleitu arī www.espati.lv

 

Vienkārši Ivonna Janvāris 22, 2009

Filed under: atklājumi — Laura @ 1:50 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

FeministeŠodien biju uz boksu. Jautri un atvieglojoši. Izrādās – tieši sišana un speršana bija tas, kas man vajadzīgs.
Nodarbības vidū pie durvīm sāka pulcēties daži vīrieši – skats noteikti bija par rubli. Padsmit tievas un resnas sievietes ar pārgrieztām sejām diezgan nekoordinēti vicina kulakus un svaida pa gaisu kājas. Arī treneres mūzikas izvēle bija cienījama – kādas krievu mākslinieces dziesma ar izteikti feministiksu noskaņu. Lirika apmēram šāda: ” Nenāc man klāt, es esmu stiprāka nekā tu domā. Es nosargāšu savu mīlestību. Ti ņegaģaj!”.

Kā izrādās tas ir visai populārs sporta veids sieviešu vidū. Piemēram, apburošā dāma attēlā ir Ivonna Trevino, 90-to gadu Pasaules čempione vieglajā svarā.

P.S. Kleitu un par sievietēm cīnītājām lasi arī http://www.espati.lv.

 

Mājas solis oranžajās apakšbiskēs Novembris 15, 2008

Krišs mīļoKā mans vīrs saka: “Šī bija TĀ mēneša diena”. Tā mēneša diena, kad es nebiju nekas sabiedrībai – bet gan tikai sev, dēlam un savām mājām. Šodien pavadīju visu dienu mājās vienatnē ar sevi, Krišu, netīrām drēbēm, traukiem un citiem ideālās sievietes pienākumiem. Jocīgi, ka lai gan citreiz pēc šādas dienas esmu ellīgi feministiski noskaņota, šovakar jūtos lieliski atpūtusies. Bērna dienas ritms, trauku mazgājamās mašīnas gurdoņa, izvārīto un izcepto garaiņu gaisīgums atgrieza arī mani pie tādiem kā mierīgākiem sirdspukstiem.
Vienu dienu mēnesī jau var neatstāt pasaulei neko paliekošu, bet gan staigāt pa mājām smieklīgās biksēs, skaļi dziedāt The Power of Orange Knickers, nēsāt Krišu kukaragā un ļaut sev plēst matus.

 

Vakariņās par pēdējo rotaļlietu un apgraizīšanu Oktobris 5, 2008

Filed under: atklājumi,vīrieši — Marta @ 2:51 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Ēdu vakariņas ar diviem puišiem – meksikāni un turku. Mēs mēģinājām dalīties savā kultūru pieredzē un papildināt savas zināšanas vienam par otru.

Saruna nonāca līdz tautu rituāliem un izrādās Meksikā katrai meitenei, kas sasniedz 15 gadu vecumu tiek rīkota baigā ballīte. Ballīte, kurā meitenei iedod pēdējo rotaļlietu, jo nu viņa kļūst par sievieti. Sabrauc daudz radu un draugu, tiek spēlēta mūzika un kopumā dzīrots godam. Ap šo meiteni dejo desmitiem puišu, dejā iekļaujot godinošas kustības, kā princesi cildinot. Ballīte ir dārgs pasākums, tāpēc vecākiem nereti nākas pārdot mašīnu vai ilgstoši iekrāt naudu, lai atļautos šādu meitas ievešanu dzīvē.

Puišiem Meksikā nekādas ballītes rīkotas netiek, taču viņiem tiek tas prieks (un tas tiešām tiek uztverts kā prieks) uzdejot māsām un citām meitenēm, tādējādi nostiprinot viņos pārliecību, ka pret meitenēm un sievietēm jāizturas kā pret princesēm. Un šāda izturēšanās viņiem ir tikpat dabiska kā no rīta mosties.

Savukārt Turcijā īpaši puišiem ir paredzēts rituāls – apgraizīšana. (Ticiet man, es par to netaujāju!)

Viņš sacīja, ka, sasniedzot septiņu gadu vecumu, viņam ģimene izstāstījusi par lielo godu, kas viņa tiks izrādīts un kas viņam jadara šajā sakarā. Ģimene sarīkojusi milzu ballīti, kur radi un draugi varēja nosvinēt puiša apgraizīšanas svētkus. Viņš neesot sabijies, taču izrādās visvairāk bijis pārsteigts par to, ka viņa gadījumā šī procedūra nenotika publiski, bet divatā un, ka viņam aizklātas acis pirms tam, brīdinot, ka viss viņa lepnums nogriezts netiks.

Visnepatīkamākais šajā procesā esot bijusi pārsēja noņemšana (šajā brīdī, viņš atzina, ka, iespējams, notikumu man atspoguļo pārāk sīkās detaļās, taču atzina, ka to nepieminēt nevar). Viņš sacīja, ka tās esot bijušas spēcīgākās sāpes viņa mūžā. Taču no procedūras brīža līdz pārsēja noņemšanai viņam aptuveni nedēļu bija jāvalkā tādi plati pantoloni, lai sevi lieki netraumētu. Šo pantolonu valkāšana gan esot bijis ļoti patīkams process. Pēc pantoloniem uz ielas arī varot noteikt, kurš puisītis nesen apgraizīts.

Vēl arvien šodien viņš domā, ka apgraizīšana bija tā vērta (arī meksikānis, viņu atbalstoši, piekrīt) – par godu šai ballītei viņš esot ieguvis savu pirmo datoru un riteni. Šādas mantas tik viegli Turcijā viņš citādāk nedabūtu. Arī savus bērnus viņš plāno vest cauri šai pašai pieredzei, ja viņš tos radīs Turcijā.

Es diemžēl, uzklausot šos bagātīgos stāstus, paliku bez vārdiem. Nevarēju iedomāties par kādiem īpašiem rituāliem Latvijā, kas būtu ar to salīdzināmi.

 

Pirms skaties viņai acīs, apdomā divreiz… Septembris 18, 2008

Filed under: kleitas — Laura @ 12:45 priekšpusdienā
Tags: , , , ,

Emocionalitāte visbiežāk tiek piedēvēta sievietēm. Parasti šai sieviešu jūtelībai ir tāda nelaba piegarša. Nelaba tāpēc, ka tā bieži viņas atbrīvo no atbildības. Bet ir vēl kāda emocionalitāte sievietē, kas ir pavisam citāda. Tā ir emocionālā seksualitāte. Latviešu valodā ir tāds ļoti skaists vārds “juteklība”. It kā pavisam nevainīga parādība tā juteklība, bet kā ieskatās tai acīs, tā kā ar āmuru pa galvu.

Arī angliski juteklībai ir iztēli rosinošs vārds “sensuality”.
Sensuālās kleitas atradu šajā mājas lapā, kur savas vājības (kleitas un rotaslietas) apvienojušas divas dizaineres Mori&Mimosa.

 

Kāpēc negulēt ar sievu? Septembris 17, 2008

Filed under: filoloģija — Laura @ 10:54 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , ,

Dižais krievu dzejnieks Aleksandrs Bloks (skat. arī wikipedijā) bija simbolisma aizsācējs Krievijā un aizrāvās ar sievietes glorificēšanu. Viņš uzskatīja, ka sieviete ir kas ļoti svēts un pat dievīgs. Kā stāstīja mans literatūrzinātnes pasniedzējs, viņs esot izturējies pret šo savu pārliecību ar interesantu bijību – neglābjami iemīlējiess Mendeļējeva meitā Ļubovā, aprecēja viņu un laulībā nestājies ar sievu nekādās intīmās attiecībās. Viņs uzskatīja, ka sieviete ir visas pasaules gudrība un skaistums un nevēlējās aptraipīt to ar seksualitāti. Interesanti, ka tajā pašā laikā viņš esot bijis biežs viesis prieka mājās.

Mācība: Sievietes mēdz būt skaistas un gudras. Vīrieši, lai kādu dzeju arī nerakstītu, mēdz vazāties pa prieka mājām. :)

P.S. Iedvesmai divi dižā dzejnieka dzejoļi:
О да, любовь вольна, как птица
Я всё гадаю над тобою

 

Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama Augusts 27, 2008

Filed under: atklājumi,vīrieši — Laura @ 10:45 pēcpusdienā
Tags: , , , , ,

Šodien guvu 5 dzīves gudrības.

1. Mīlējies ar 3 vīriešiem ar mazu laika atstarpi, tad tavai meitai būs trīs pievilcīgi un veiksmīgi tēvi.

2. Rūpējies par vecu un bagātu tanti un nosauc viņas vārdā savu meitu, tad tiksi pie mantojuma un varēsi iegādāties viesnīcu Grieķijā.

3. Neprecies, ja nezini, kas esi un kas vēlies būt.

4. Grūtos dzīves brīžos vienkārši uzdziedi kādu Abbas dziesmu.

5. Ja tevi bildina Pīrss Brosnans, saki “Jā”.

Jokaina, bet tomēr jautra filma. Šeit gaudulīgākais filmas brīdis – meitenes, mācāmies dziedāt!

 

сукa un geiša Augusts 14, 2008

Filed under: atklājumi — Laura @ 7:02 pēcpusdienā
Tags: , , ,

Septembris solās būt darbīgs. Atkal ievingrinot galvu tēmās, kas nav saistītas ar bēbīšlietām – uzgāju ko interesantu. Lūk citāts no pētījuma par tendencēm modernās Krievijas iedzīvotāju dzīvēs:

A bitch is a woman who wants to succeed in everything. Especially in her love life. Geisha – a more delicate and tender way to success “.

Kura gan nevēlās būt veiksminiece… Tikai jāizvēlās maigāks vai tāds mērķtiecīgāks piegājiens. :)

 

īsās un seksīgās lai paliek ziemai Jūlijs 31, 2008

Filed under: kleitas — Laura @ 3:02 priekšpusdienā
Tags: , , , ,

Gara, ziedoša, atklāta, bet ar noslēpumu. Tāda ir mana ideālā vasara. Šādai vasarai ir sava ideālā kleita. Un man vienalga, ka ir vīrieši, kas uzskata garas kleitas par neseksīgām. Kad, kāpjot pa trepēm, ar rokām ir jāpaceļ kleitas augšējā mala un jāatklāj savas potītes un vēl ču ču – sajūta ir daudz sievišķīgāka, nekā mēģinot noiet taisni augstpapēžu kurpēs un īsos svārkos.

 

Kā izrādās viss ir pavisam vienkārši

Filed under: atklājumi,vīrieši — Laura @ 1:33 priekšpusdienā
Tags: , ,

Iz dzīves.

Meita pārnāk no skolas un prasa mammai; kāpēc skolā māca, ka cilvēks cēlies no Darvina, bet baznīcā – no Dieva. Mamma brīdi padomājusi un paskaidrojusi, ka pasaulē ir 2 veidu cilvēki: vieni cēlušies no Darvina, otri – no Dieva. :)

Beidzot pasaules kārtība top skaidrāka. Tagad satiekot vecās un jaunās paziņas novērtēju, kurš līdzīgāks pērtiķim, kurš Ādamam. Un interesanti, kuram šajā pasaulē paveicies vairāk?

 

Akadēmiskās sarunas Jūlijs 28, 2008

Filed under: atklājumi,žurnālistika — Marta @ 5:39 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Nēdēļas nogalē apmeklēju Euricom akademisko colloquiumu ar nosaukumu Normative Theories of the Media Somijā. Viens no semināra varoņiem Clifford Christians sasveicinoties ar pārējiem aptuveni 30 dalībniekiem, teica tādu kā lūgšanu - Kungs, rādi mums patiesību, bet turi mūs prom no tiem, kas to atraduši. Un jautrība divu dienu garumā varēja sākties, jo seminārā tas vien notika kā normatīvo teoriju patiesības meklējumi komunikāciju sfērā (lai neteiktu zinātnē, jo tas būtu strīdīgi) un līdz ko kāds bija nonācis pie kādiem secinājumiem, netrūka nākamā patiesības meklētāja, kas visu apstrīdēja.

Es biju pati jaunākā semināra dalībniece, ar viszemāko izglītības līmeni. Ar sevi iepazīstinot, piemēram, iepriekš minētajam Klifam :) , sacīju, ka es vēl tikai studēju maģistru. Taču, lai arī es vēl tikai vai jau studēju maģistrantūrā, viņiem bija aizdomas, ka es alkstu studēt doktorantūrā. Visā Somijā ir kādi 200-300 vairāk vai mazāk aktīvi komunikāciju nozares doktoranti, Latvijā droši vien ducis vai divi. Ko es darītu ar šādu izglītību? Piedalītos nākamajā colloquiumā un risinātu žurnālistikas krīzi akadēmiskajā vidē, kas izrādās ilgst jau aptuveni 15 gadus? Varbūt. Būt studentam teju mūžīgi ir brīnišķīgi, kā to apliecināja arī jaunie doktoranti, kam 30 gadi jau sasniegti vai drīz būs sasniegti. Vēl to varētu darīt kompānijas pēc. Ticu, ka neviens no viņiem reiz nezināja, ka tur nonāks. Taču ne es zinu, ne es gribu, ne man vajag (šodien!)!

Nekad nebiju tik ilgstoši un neformāli pabijusi tāda tipa kompānijā. Tagad var skaidri teikt, ka Denis McQuail noteikti nav garlaicīgs, lai cik garlaicīgas arī nebūtu viņa grāmatas (lai arī ļoti nozīmīgas). Viņš smīn un izsaka asas piezīmes, neatceras savu grāmatu nosaukumus, viņam nepatīk tukša runāšana, tāpēc tās laikā drīkst publiski arī pasnaust un viņš nekautrējās kails doties pirtī. Somiem noteikti – viņš nav cits :) .

Un lai cik viņi visi būtu akadēmiski un lielākoties nesaprotami pie darba galdiem, tik vienkārši un jautri viņi ir pirtī kaili un pēc tās. Pēc visām tradīcijām pat Somijā sveši vīrieši un sievietes pirtī kopā neiet. Tā nu izdevās paklausīties (tostarp pavērot savas skolotājas un akademiskās literatūras grāmatu autores kailas), kā dāmas mazliet atslābušas pēc savusauna (dūmu saunas) sāk savus koleģus aprunāt. Nav itin nekāda starpība, cik šīm gadu, izglītība, vai kādā kompānijā viņas atrodas, viņas aprunā. Rezultātā dāmas bravūrīgi nonāca pie secinājuma, ka šodien ir sasodīti moderni būt sievietei. Un tas nemaz nebija skaļi jāsaka. Jo, vērojot, kā no viņu (tostarp manējās) sejām nepazūd smaids, kailām peldot meža ezerā, un kāda vienaldzība ir pret profesoriem uz netālās terases, kas nekautrējoties ļāva acīm klīst uz mūsu pusi, viss bija skaidrs.. Noteikti, kad mainījāmies lomām ar kungu bariņu, viņi nonāca pie pretējiem secinājumiem. Dāmu acis gan uz ezera pusi neklīda, jo sievietēm modē bija paēst.

Nezin, vai pēc mana akadēmiskā snieguma šajā seminārā, jo gadījās iemigt vēl pirms D.McQuail, vēl kāds mani kur aicinās, taču kaut tā būtu! Iespaidu pār pārēm!

 

Ja Tu zinātu, kā Nina Tevi mīl… Jūlijs 17, 2008

Filed under: atklājumi — Laura @ 12:25 priekšpusdienā
Tags: , , ,

Ir atklāts Latvijas Džeza Radio internetā. Kā teica šodien LR ziņās -  “repertuāru veido zinošākie džeza speciālisti Latvijā” (cik nu mums viņu ir) :) . Redzēs, kā šiem ies – bet Latvijas Radio par šito cepuri nost.

Pagaidām klausos kādu ceturto dziesmu – līdz šim skan baigā klasika, bet tāpat lielisks fons rakstīšanai.

Noskaņai apskatiet manu mīļāko video no brīnišķīgās Ninas Simones ar dziesmu If you Knew . Uzgrieziet labi skaļi, lai var dzirdēt katru viņas elpu un pielieniet ekrānam labi tuvu, lai var redzēt norasojušo ādu. Nez, varbūt mīlestība ir radīta tieši tāpēc, lai par to dziedātu?

 

īpašās otrdienas Rimi Jūlijs 15, 2008

Filed under: atklājumi — Laura @ 9:59 pēcpusdienā
Tags: , ,

Diez ar ko atšķiras otrdienas vakari viekalā Rimi no citām dienām? Atbildi varbūt sniegs trīs sieviešu iepirkumu grozi.

1. sieviete – ap 35 gadus jauna, kopta – Šampanietis Martini Asti, šokolādes trifeles, svece un divas Orbit paciņas
2. sieviete – ap 20 gadus jauna, sapucējusies – Rīgas Šampanietis, zeķes un zobubirste
3. sieviete – 23 gadus jauna, precēta (es)- šokolādes sieriņi, maize, siers, desa, barankas, banāni, bumbieri, salvetes, Kas Jauns un Privātā Dzīve

Iespējams, ka neprecētajām otrdienas ir randiņu dienas un naktis, bet precētajām tikpat satraucošu vakaru piedāvā tikko iznākušie Kas Jauns un Privātā. :)

P.S. Vēl otrdienas ir īpašas, jo pa TV6 22.00 iet Geju patruļa un pēc tam Sekss un lielpilsēta. Vīrs neko nesaka, jo pirms tam 21.00 ir ticis nomierināts ar divām Simpsonu sērijām. :) Jaa – otrdienas tomēr ir foršas.

 

Čakras Jūlijs 14, 2008

Filed under: atklājumi — Laura @ 1:46 priekšpusdienā
Tags: , , ,

Vakar Dziesmu Svētku noslēguma koncertā izskanējusī dziesma Trīs zvaigznes manī atvēra sentimenta un dzejas čakru. Gribas lasīt pantiņus par mīlestību, saskatīt tajos sevi un paraudāt – diezgan garlaicīgs un saldsērīgs meitenes garastāvoklis. Rīt mēģināšu atvērt kādu blogam interesantāku čakru.

Vainīgā dziesma atrodama šeit – Marijas un Renāra izpildījumā feat. VVF

 

Slinkums bez sirdsapziņas pārmetumiem Jūlijs 7, 2008

Filed under: atklājumi,vīrieši — Laura @ 6:18 pēcpusdienā
Tags: , , ,

Pagājušonedēļ biju Spaaaa Sāmsalā. Ja atbalsta uzskatu, ka par savu ķermeni jārūpējās tikpat daudz, cik par savu galvu – tad spā apmeklējums līdzinās kādam semināram vai kursiem un ir tikpat vērtīgs un vajadzīgs. :) Un man nekas nav pretim, ka mani palutina – dažādas tantes izmasē, izvanno un iztvaicē manu dārgo ķermeni, kas pēc pēdējā gada piedzīvojumiem, to noteikti ir pelnījis. Vislielākais pārsteigums bija rožu eļļas vanna – es pat teiktu – mega vanna, kurā ne tikai pūtās burbuļi, bet bija arī vakuuma sūkņi un ilgāk par 15 minūtēm tādā nosēdēt liekas nav veselīgi. Spā igauņu tante, kas atbildēja par šo procedūru bija iemācījusies angliski tieši trīs teikumus: 1. Pirms vannas ieslēgšanas pajautāja “Are you ready?”; 2. ” Fifteen minutes – I will be back”; 3. “You like it?” . I like it. :)

Pēc šī pasākuma slinkums un laiskums liekas pilnīgi normāls dvēseles stāvoklis un neko citu īsti negribās. Principā, domāju, ka dažkārt sievietes (arī es) parspīlē spā iedarbību; speciāli izskaistina iegūto pieredzi, lai paildzinātu spā efektu, kas būtībā ir nekas vairāk kā slinkuma piekopšana bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Priecē tas, ka ar Spājošanās palīdzību, vīrieši ir uzoduši veidu, kā iepriecināt savas dārgās. Apmeklētāji ir sākot no latviešu un igauņu pārīšiem ( kas man aiz sienas astoņos no rīta skaļi nodarbojās ar mīlestību, kamēr es baroju bērnu) līdz sirmiem dažāda svara somu vīriem un sievām. Respektīvi vīrs iegūst smaidīgu sievu vismaz uz trijām dienām ( tiesa gan visai slinku :) ), kaut gan spājošanās iegūtais rezultāts spēj ilgt pat līdz mēnesim un pat vairāk, atkarīgs no sievietes specifikas. Līdz ar to Spā iztērētā nauda visticamāk atmaksājas.

P.S. Izrādās SPA vārds ir cēlies no kādas Beļģijas pilsētas Spa, kur kopš viduslaikiem tās iedzīvotājiem ir bijis dzelzs trūkums organismā un tas ticis ārstēts, dzerot īpašu ūdeni. Anglijas pilsēta Bath ir ieguvusi savu nosaukumu tieši tajā atrodamo “vannu” dēļ.

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.