Diezgan stulbi blogā rakstīt par sen izdotām grāmatām, taču, ko lai dara, ka to rinda pienāk tikai tad, kad pienāk un grāmata ir ievērības cienīga.
Izlasīju Gabriela Garsijas Markesa “Mīlestība holēras laikos”, kas Atēnas izdevniecībā izdota jau 2006.gadā. Jau agrāk vairāki draugi sacīja, ka grāmata ir ļoti baudāma. Bet tobrīd domāju, ka atslēga ir tajā, ka Markess vispār ir interesanta lasāmviela un to jau esmu secinājusi no viņa skarbajiem stāstiem, kā arī “Simts vientulības gadiem”. Taču izrādījās (lai gan tā arvien ir mana hipotēze), ka atslēga ir romāna nepārtraukti un neremdināmi atspoguļotajā seksualitātē. Un ja tā labi padomā, par tiem, kas man grāmatu ieteikuši, tad viņu seksuālā dzīve ir visai koša (vismaz stāstos priekš manis), līdz ar to grāmata ir vienkārši viņu gaumē.
Markess interesanti uzrakstījis par mīlestību vai iedomātu aizraušanos mūža garumā, kas ietver nebeidzamu atdošanos visiem citiem, izņemot to, par kuru prāts nebeidz domāt. Tāda iluzora mīlestība ar ārkārtīgi naturālām, kaislīgām, neķītrām un vienkāršām atdošanās un iegūšanas ainām.
Lai gan stāsts par koloniālisma laikiem, taču mūsdienām tas deva arvien aktuālas pieredzes. Nosaukšu divas, lai gan visi mīlēšanās akti bija gana aizraujoši un neslikti rūdījumam.
Pirmā, par to kā atdoties, kad sekss vēl ir nepazīstams. Šai pieredzei Markess dod divus variantus – atdoties pirmo reizi laulībā vīram ar pieredzi un gādīguma un ieintriģēšanas māku; vai arī gaidīt, kamēr kāda, pēc seksuāla apmierinājuma izslāpusi, pieredzējusi sieviete, neprasot ievelk tevi seksuālos sakaros.
Otrā pieredze, par to, ka vecums un sekss nav nošķirami. Tas nav būtiski, ka sievietei vai vīrietim tuvojas astoņdesmit gadu slieksnis un viņi zina, ka no viņiem nes vecuma smārds, miesa sakrunkojusies un viss reiz skaistais nokarājas. Viņi arvien vēlas mīlēties, viņi arvien ir traki un viņi ir neremdināmi. Gadījumā, ja parādās kāds vecītis, kurš nokāris rokas vairs negrib kails/a rādīties un tikt pamanīts tik nodzīvotā paskatā, tad arī šis stavoklis ir maināms, sastopot tādu pašu vecīti – tikai pavedinātāju. (Vai vienkārši izslēdzot gaismu.)
Aidā mīlēties un lasīt Markesu!
Dažas atziņas un interesanti fragmenti no romāna: (vairāk…)
Laura
Marta
Pēdējie komentāri