Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Par un ap līdzskrējēju jeb pēdējā lekcija Tamperē Maijs 27, 2009

Šodien aizvadīju savu pēdējo (vismaz pagaidām) lekciju Tamperes Universitātē. Sagadījās tā, ka šī bija arī pēdējā lekcija manam maģistra darba vadītājam un ilggadējam universitātes profesoram Kārlem Nordenstrengam (Kaarle Nordenstreng). Viņš oficiāli beidzis savu akadēmisko karjeru un tagad var vēl vairāk nodoties grāmatu rakstīšanai, projektiem un ceļojumiem, kur dalīsies savā pieredzē un prātojumos. Savus pensijas gadus viņš neplāno pavadīt mierīgi vasaras kotedžā (kesämökki) kā liela daļa somu, un izskatās, ka viņš pēc tā arī nemaz nealkst.

Aikalainen
Aikalainen

Nevarētu teikt, ka mani viņš ir būtiski iespaidojis, tomēr devis paraugu gan. Vinš ir asprātīgs, harmonisks, mazliet neorganizēts, patiess un ar spēcīgām maņām. Viņš nav tāds, kuru klausoties mute paliks vaļā un sāksies neliela panika, ka tikai neaizmirstu kaut vienu vārdu, ko viņš sacījis. Kārles lekcijas nav bagātību krātuves, tomēr tajās viņš paver durvis uz tām. Viņš parāda, kas ir būtiskais, bet neliegs arī studentam klīst ap nebūtisko un pašsaprotamo. Līdz beigas, viņam un ap viņu esošajiem, vienmēr ir vērtīgas.

Kārles pēdējā lekcija bija somiski, tāpēc nevarētu teikt, ka pilnībā sapratu viņa vēstījumu. To vairāk palīdzēja saprast blakus sēdošais somu draugs, kā arī lielais klausītāju pulks, kas sirsnīgi smējās un atvadījās no viņa. Šodien viņš bija neparasti zolīds tumšzilā uzvalkā, lai gan ikdienā ir vienkārši somisks. Viņā gribējās skatīties un skatījos tā, kā uz atvadām vēroju arī savu bakalaura darba vadītāju Ojāru Skudru (ieguvumi no abiem gan krietni atšķirīgi).

Mans somu profesors klausītājiem rādīja, ka viņa vecums nekādā gadījumā nav šķērslis izprast medijus, žurnālistiku un tendences. Viņš “nav bijis pionieris, bet laika/vēja/modes līdzskrējējs“. Viņš ir bijis kontroversiāls aukstā kara gados, par ko vēl tagad nākas skaidroties, lai klausītāji nejustos kā “čurājot uz elektriskā žoga“. Un viņš ir romantisks! Viņa “Tamperes Universitātē pavadītās dekādes ir kā mīlas stāsts“.

Nešaubīgi arī mani divarpus gadi te ir stāsts par un ap mīlestību.

 

Mīlēties kārajiem Decembris 20, 2008

milestiba_holeras_laikos

Diezgan stulbi blogā rakstīt par sen izdotām grāmatām, taču, ko lai dara, ka to rinda pienāk tikai tad, kad pienāk un grāmata ir ievērības cienīga.

Izlasīju Gabriela Garsijas Markesa “Mīlestība holēras laikos”, kas Atēnas izdevniecībā izdota jau 2006.gadā. Jau agrāk vairāki draugi sacīja, ka grāmata ir ļoti baudāma. Bet tobrīd domāju, ka atslēga ir tajā, ka Markess vispār ir interesanta lasāmviela un to jau esmu secinājusi no viņa skarbajiem stāstiem, kā arī “Simts vientulības gadiem”. Taču izrādījās (lai gan tā arvien ir mana hipotēze), ka atslēga ir romāna nepārtraukti un neremdināmi atspoguļotajā seksualitātē. Un ja tā labi padomā, par tiem, kas man grāmatu ieteikuši, tad viņu seksuālā dzīve ir visai koša (vismaz stāstos priekš manis), līdz ar to grāmata ir vienkārši viņu gaumē.

Markess interesanti uzrakstījis par mīlestību vai iedomātu aizraušanos mūža garumā, kas ietver nebeidzamu atdošanos visiem citiem, izņemot to, par kuru prāts nebeidz domāt. Tāda iluzora mīlestība ar ārkārtīgi naturālām, kaislīgām, neķītrām un vienkāršām atdošanās un iegūšanas ainām.

Lai gan stāsts par koloniālisma laikiem, taču mūsdienām tas deva arvien aktuālas pieredzes. Nosaukšu divas, lai gan visi mīlēšanās akti bija gana aizraujoši un neslikti rūdījumam.

Pirmā, par to kā atdoties, kad sekss vēl ir nepazīstams. Šai pieredzei Markess dod divus variantus – atdoties pirmo reizi laulībā vīram ar pieredzi un gādīguma un ieintriģēšanas māku; vai arī gaidīt, kamēr kāda, pēc seksuāla apmierinājuma izslāpusi, pieredzējusi sieviete, neprasot ievelk tevi seksuālos sakaros.

Otrā pieredze, par to, ka vecums un sekss nav nošķirami. Tas nav būtiski, ka sievietei vai vīrietim tuvojas astoņdesmit gadu slieksnis un viņi zina, ka no viņiem nes vecuma smārds, miesa sakrunkojusies un viss reiz skaistais nokarājas. Viņi arvien vēlas mīlēties, viņi arvien ir traki un viņi ir neremdināmi. Gadījumā, ja parādās kāds vecītis, kurš nokāris rokas vairs negrib kails/a rādīties un tikt pamanīts tik nodzīvotā paskatā, tad arī šis stavoklis ir maināms, sastopot tādu pašu vecīti – tikai pavedinātāju. (Vai vienkārši izslēdzot gaismu.)

Aidā mīlēties un lasīt Markesu!

Dažas atziņas un interesanti fragmenti no romāna: (vairāk…)

 

Princese līgava skaidro spēļu teoriju Novembris 27, 2008

Esmu starp tiem ekonomikas politikas un biznesa žurnālistiem, kam nav ekonomista izglītības. Līdz ar to vienmēr gājis pasmagi, bet aizraujoši.

Tagad man ir bijis laiks mazliet paskoloties arī teorijas, tāpēc Tamperē apmeklēju ekonomikas semināru pie pasniedzējas Katri Sieberg.

Viņa ir somu izcelsmes amerikāniete, ar entajiem stāstiņiem par draudzeni Sūziju, kas viņai vienmēr palīdzējusi un arī kaitinājusi, par māsu, kas mašīnu vada neprātīgi, piemēram, tumsā apzināti bez gaismām, par vīru pēc kā trakoti ilgoties un no kā mācīties, un bērniem, kas vienmēr trokšņaini, prasa uzmanību un saldumus, bet ar kuriem jautri pārbaudīt ekonomikas un politikas zinātnes teorijas.

Pasniedzēja, kas ierodoties var paziņot kā viņai sāp galva, nāk miegs, kā viņa vakar nokrita no riteņa, vai ka viņa nevar ciest savas grāmatas līdzautorus. Viņa var nebūt sagatavojusies uz lekcijām vai gatavojusi tās vēlu naktī, strādāt pilnīgā bardakā līdz ar to atkārtoti neatrast sagatavotos materiālus. Viņa ir asprātīga un reālistiska, ciniska un stereotipiska. Viņa dara, ko grib, jo to var (because i can! – yes, we can!) un viņa sakās pazīstam John Nash. Kopumā visai aizraujoša būtne.princessbride

Un viņa, skaidrojot mums spēļu teoriju, ieteica noskatīties 1987.gada filmu The Princess Bride.

Tā ir skaista, sena pasaku filma par mīlestību. Īsto, protams. Tomēr filmā nav tik daudz brīnumu kā cilvēcisku spēju (un es neapgalvoju, ka īstā ir brīnums:) ). Tur parādās spēja pārliecināt, nobiedēt, izaicināt, izturēt un iedvesmot, (mīlēt un uzticēties  – pats par sevi). Bet filmā nav tādu labsirdīgo un nesavtīgo tēlu kā latviešu pasakās, kur sirds parāda īsto ceļu uz laimi. Šajā pasakā katram ir savs aprēķins, kas galu galā tiešām sniedz ieskatu spēļu teorijas pamatos. Forši.

 

Atvērtās un aizvērtās durvis Oktobris 12, 2008

Filed under: atklājumi — Laura @ 3:12 priekšpusdienā
Tags: , , , , ,

“Dzīvē bieži mēs mēģinām atvērt jau atvērtas un aizvērt jau aizslēgtas durvis.” Tā šodien teica meitene, kas bija satikusi savu vidusskolas mīlestību pēc 5 gadiem skolas salidojumā.
Tā bija teātra studijas “Pagrabs” izrāde “Vīnogas”. Šodien šī studija svinēja 15 gadu jubileju un arī es esmu daļa no tā vēstures.
Satiku vecos “cīņu” biedrus, samīļoju režisori, paspēlējām etīdes. Riktīgi izsmējos – nu tā pa īstam kā kutināta. Ēdu ļoti gardu plātsmaizi un dzēru īstu piparmētru tēju no lielas māla krūkas. Savā skolā atkal justies kā mājās ir ļoti laba sajūta – te ir daudz nozīmīga un skaista noticis.
Sajauktie teksti izrāžu laikā: lieliskais GG citāts “Es esmu karalis, nevis muļķis” vietā pateiktais “Es esmu muļķis, nevis karalis”. Skriešana uz Ziemassvētku izrādi, kad biju sajaukusi sākšanās laiku. Un tā es burtiski uzskrēju uz skatuves, kur man bija jāsēž ļoti mierīgi uz podesta, bet no skriešanas tā tek deguns, ka briesmas; taču jāsēž klusām un nekustīgi. Un vēl daudz kā cita, kas man ir nozīmīgi, bet uzrakstot izskatās pagalam neinteresanti. Ballītes, sarunas, izbraukumi, viegli iereibusi skolotāja, kas met ritentiņus parkā utt. :)

Tā atvērto un aizvērto durvju sajūta tagad ir manī palikusi. Skolai durvis ir vaļā. Tagad zinu, ka jāatnāk uz šejieni biežāk, jo sen nebiju šitā izsmējusies, kā šodien. Taču ir durvis, kas jau sen kā aizvērtas un ko tur vēl žvadzināt tās atslēgas ap atslēgas caurumu.

 

Kleita dienai, kad dzīve ir rožu dārzs Augusts 17, 2008

Filed under: kleitas — Laura @ 11:21 pēcpusdienā
Tags: , , ,

Kad nesen kāzās ieraudzīju līgavu melnbaltā kleitā, biju pārsteigta par savu aprobežotību. Melns un līgavas kleita. Hmmm… Un tad svinību gaitā pamanīju to, ka līgavai šī kleita patiesībā ļoti piestāv. Viņa vienkārši nav baltās kleitas meitene.
Arī es neesmu baltās kleitas meitene. Man likās pilnīgi nedabiski vilkt baltu kleitu, kad dzīve jau diezgan pasen ieviesusi dažādas nokrāsas. Uzšuvu puķainu. Jo cilvēks, kura uzvārdā tajā dienā pārgāju, padara manu dzīvi košāku un smaržīgāku – rožaināku.

Un tad iedomājos, ko velk emo vai hipiju līgavas? Jo katra mēs taču esam citādāka: ar saviem uzskatiem, pieredzi un iemeslu, kāpēc… Mana mamma tālajā 76. – tajā zagsā stāvēja koši zaļā kleitā, jo tobrīd tā bijusi viņas mīļākā krāsa. Un dzīvo tīri zaļi vēl šodien.

Sava redzesloka paplašināšanai kleitu jautājumos iesaku apskatīties:

1. community.livejournal.com/gothweddings

2. kvetch.indiebride.com/

3. kingdomofstyle.typepad.co.uk/

P.S. To, ka precas mīlestības dēļ, noteikti ir izdomājis kāds, kam gribējies visu pārāk vienkāršot. Manuprāt, mīlestības ir daudz un dažādas un ne visu mīlestības veidojumu dēļ ir vērts vilkt gredzenus, mainīt uzvārdus un saņemt no tantēm servīzes. Lai gan sievietēm ir vēl sarežģītāk… viņas to dara vēl citu iemeslu dēļ. Vienai bērns, citai instinkts, citai nauda, citai kleita.

 

Ja Tu zinātu, kā Nina Tevi mīl… Jūlijs 17, 2008

Filed under: atklājumi — Laura @ 12:25 priekšpusdienā
Tags: , , ,

Ir atklāts Latvijas Džeza Radio internetā. Kā teica šodien LR ziņās -  “repertuāru veido zinošākie džeza speciālisti Latvijā” (cik nu mums viņu ir) :) . Redzēs, kā šiem ies – bet Latvijas Radio par šito cepuri nost.

Pagaidām klausos kādu ceturto dziesmu – līdz šim skan baigā klasika, bet tāpat lielisks fons rakstīšanai.

Noskaņai apskatiet manu mīļāko video no brīnišķīgās Ninas Simones ar dziesmu If you Knew . Uzgrieziet labi skaļi, lai var dzirdēt katru viņas elpu un pielieniet ekrānam labi tuvu, lai var redzēt norasojušo ādu. Nez, varbūt mīlestība ir radīta tieši tāpēc, lai par to dziedātu?

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.