Kleita

Šoreiz Meksikā biju apņēmusies par saviem piedzīvojumiem un atklājumiem pavēstīt cik drīz vien iespējams. Piedzīvojums – ieraksts – piedzīvojums. Tomēr ceļojums ir ceļojums, tāpēc tagad, šķirojot bildes, mēģinu atcerēties, kā nu tur bija. Jo bija krietni labāk nekā pirmo reiz.

Šis lauku stāsts nav ieliekams nekādos rāmjos. Tas bija pārsteigums, pasaka, nebeidzama jūsma un pārvērtības manā dzīvē. Es tiešām neticu, ka vēl kāds no mums (man pazīstamajiem, vai kādiem, kas lasa šo ierakstu) tik drīz vai jelkad tur nokļūs. Lai gan Olinala ir maza skaista, neapbružāta un kultūrvēsturiska pilsēta, tā ir arī īsta Meksika un aptuveni 10 stundu! brauciena attālumā ar autobusu no Mehiko. Jā, ļoti tālu. Tikpat, cik lidojums no Amsterdamas uz Meksiku.

Stāsta vērts ir ne tikai ciematā redzētais, bet arī viss sagatavošanās process, ceļš un pēc tam atskaņas.

Iedomājamies meksikāņu ģimenes daļu – vecmāmiņu, mammu, dēlu un viņa latvisko draudzeni. Tad iedomājamies mazo Olinalu, kas ir vecmāmiņas un mammas dzimtā vieta. Gaisā virmo ideja par ciemošanos tur, kur tajā nedēļas nogalē ir arī svētki. Ģimene ciematā nav bijusi vismaz 20 un dažs arī 30 gadu. Autobusa biļetes internetā tiek pasūtītas, vēl pirms kādam ciematā noziņots, ka mēs ierodamies. Un ciematā netrūkst kam to paziņot, jo teju visi ir kaut kādā ziņā radinieki. Tomēr neilgi pirms izbraukšanas, tiek sazvanīta radiniece, kura uzreiz ir mūs gatava uzņemt. Viņu sauc Lola un viņas mājā valda sēras, jo pirms 2 nedēļām ģimene aizvadījusi jau trešo dēlu.

Ciematā ierodamies 4 naktī, pēc vairāk nekā 10 stundu brauciena pa šauriem kalnu līkločiem. Olinalā teju visi guļ. Ciematā dzimušās, nolemj iet kājām un meklēt Lolas māju. Uz ielas parādās kāds vīrietis, bet šīm bailīgajām meksikāņu sievietēm ir skaidrs, ka ciematā baidīties nav no kā (atceramies kāda milzu piesardzība valda Mehiko).

Virs Lolas mājas durvīm redzam sēru lentu. Baltu, jo nomirušais bijis teju bezgrēcīgs. Es maz saprotu no sarunām, bet jūtu, ka viņi bēdājās un ka mums jābūt nemanāmiem. Nemanāmi mājā gan nepaliek daži iemītnieki – neliela ķirzaka guļamistabā un trekni gari prusaki vannas istabā. Ak vai, prusakus nebiju ļoti ilgi redzējusi. Un arī blusas. Viss izskatījās tīrs, silts un sauss, bet redz kā.

Tā jau varētu ilgi turpināt stāstu. Par to kā pirmajās brokastīs kāri notiesāju meksikāņu pupiņas, olas, salsu, tortiljas un gardu saldu kafiju. Par to kā gājām iepazīt pilsētu un nespējām ne dažus soļus paspert, kad pretī nāca kāds radinieks vai iepērkoties tirgū, pārdevējs izrādās atkal kaut kā saistīts ar ģimeni. Par to kā šie jaunie, daži nekad neredzētie radinieki mūs laipni aicināja savās mājās, cienāja ar gardumiem, stāstīja savus dzīvesstāstus. Par to kā satikām to meksikāņu paaudzi, kas jau izdzīvojusi savu emigrācijas laiku ASV un tagad labprātāk dzīvojas pa laukiem. Varētu izstāstīt par mācītāju, kurš pec dievkalpojuma un trūcīgajiem savā durvju priekšā, pats lepni tiesāja bagātīgas pusdienas un ne šādu tādu konjaku.

Šie visi ir tādi cilvēkstāsti, bet vēl jau ir pati Olinala. Olinala ir maza pilsētiņa – ciemats, kur dažas ielas ikdienā atgādina tirgus placi, citas ielas – filmas uzņemšanas laukumu. Taču, kad izbrauc no ielejas, ceļā uz kādiem rančo, tu nonāc pasaules vidū bez likumiem. Laukā auguša arbūza sēkliņas un mizas ir  droši jāmet sētsvidū. Tu esi saimnieks, kam pagalvī bise un pistole negaidītu ciemiņu aizgaiņāšanai. Pa labi mango ogas, pa kreisi čilli lauki, bet starp tām tiek novākti kukurūzas lauki. Un no laukiem prombraucot, tu tiec cienāts kā Latvijā -  ar visu, kas viņiem ir. Pašu gatavoto sieru, gan ir jāpērk. Bizness, paliekot bizness.

Pilsētā ir romantiska baznīca ap kuru arī notiek galvenie notikumi. Šoreiz tie bija pilsētas svētki, par godu svētajam Safrancisko de Asis (iezīmētajā saitē var atrast labus video, dziesmas un kopsavilkumu par Olinalu).  Ciematā visas dienas garumā ciemos ieradās kaimiņu ļaudis. Saģērbušies, ar mūzikas instrumentiem, jautri noskaņoti un gatavi ballēties. Zīmīgi, ka saģērbušies gan varēja būt vien vīrieši. (Pūlī ir gan manāmas dažas sievietes ar bērniem) Kad es piedāvājos pievienoties, vecāki vīrieši mani pieklājīgi nolika savā vietā. Un tomēr kājas mani ienesa šajā saģērbto vīru pulkā. Es gan nesaģērbos, bet dejoju līdzi. Sievietēm šajā dienā loma būtu stāvēt skaistām ietves malās, vērot un meklēt tīģeri, kam atdot savu samteņu ziedu virteni vai veltīt to svētajam. Mans tīģeris bija man blakus, kuram gan savu ziedu virteni neatdevu. Tā palika manis krāšņošanai. Un šādi tik virpuļot un virpuļot cauri pilsētai, līdz vakarā to papildina salūts (ar neparasti senatnīgām uguņošanas metodēm) un zaļumballe, kuru nogulēju.

Pēc svētkiem nākamajā dienā var vērot buļļu rodeo sacensības. Satraukties, kad kādu jātnieku samin kājām un pārdomāt, vai gadījumā tieši šo sajūtu dēļ buļļu jāšanas sacensības apmeklēju.

Vēl par Olinalu svarīgi pieminēt, ka tieši no šī ciemata nāk slavenās linaloe koka kastītes. Tās var atrast tirdziņos visā Meksikā, bet Olinala ir to izcelsmes vieta. Te ir skola, kur apgūt šo arodu un nodot to nākamajām paaudzēm. Viss tiek radīts no dabas materiāliem, jo Meksikas dabā krāsu netrūkst. Kādā brīdī mēs radījām arī dabas dezodorantu – ielikām jasmīna ziedus padusēs:). Kā puķītes smaržojām..

Ciematā ir satraucoši ierasties, un skumji no tā doties projām. Lola man vairākas reizes atkārtoja, lai es viņu neaizmirstot. Es neaizmirsīšu.  Žel, ka divas nedēļas pēc aizbraukšanas viņa zaudēja arī ceturto dēlu. Bet tur vainīgi  gēni, ne atriebība, kas paņēmusi dažu citu dzīvību šajā ciemā un ģimenē.