Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Jaunas meksikāņu ēdienu receptes Jūlijs 20, 2011

Filed under: ēdieni — Marta @ 1:14 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

Kaut kā nav noskaņojums receptes stāstīt daudz detaļās. Daudz svarīgāk ēst gatavotājam ir būt radošam un paeksperimentēt visādas produktu kombinācijas.
Tā piemēram, šajā Meksikas ceļojumā, visdīvainākā kombinācija līdz šim bijusi ar cūkas ādiņām.

Cūkas ādiņas tomātu mērcē

Te cūkas ādiņas nav kaut kas mazs kraukšķīgs, bet gan liela no mucas izvilkta cūkas āda, kas acu priekšā izcepta lielā daudzumā eļļas. Tās izmēri varētu tikt pielīdzināti spilvendrānai. Tā nu šo fritēto cūkas ādu nes mājās, salauž gabaliņos, kas jau sāk līdzināties tiem, kas atrodami mūsu veikalos. No ādas nokasa tur saskatāmās taukvielas un tad gatavojas šo čipšu masu iegremdēt kādā mērcē. Te iecienītāka ir zaļo tomātu salsa – silta. Var apcept drusku gaļu, jebkādu un tad pievienot sablenderētus zaļos tomātus ar vidēji stipriem zaļajiem čili. Neesmu pārbaudījusi, bet man liekas, ka mūsu veikalos var nopirkt 3 veidu meksikānu salsas. Sarkano, avakado un tad būtu jābūt zaļajai. Somijā vismaz var. Varbūt Prismā var nopirkt. Tad šajā siltajā masā iemērcē cūkas ādiņas un ļauj tām piesūkties. Tas neizklausās diez ko apetlītīgi, tomēr gardi. Tad šo visu ēd ar skābu krējumu un maigu sarīvētu sieru. Man sacīja, ka droši zaļo tomātu vietā var izmantot sarkanos. Nebūs tik skābeni, bet gardi tāpat. Un kāpēc, lai neizmantotu arī tās cūkas ādiņas, ko var nopirkt skaisti safasētas pie mums..

Vēl cūku ādiņas var arī izmantot salsās tortijām. Tikai šādā gadījumā derēt tās pavisam nelielos gabaliņos un saspiestas kopā ar tomātu salsu un sīpoliem. Garša spēcīga, sāļgana un meksikāniska.

Sausi makaroni tomātos

Šis ēdiens varētu būt ļoti iecienīts bērniem, kas neēd daudz garšu piesātinātus ēdienus. Vispār jau šis ēdiens ir visai līdzīgs makaronu zupai, par ko rakstīju iepriekš. Tomēr tā nav zupa, bet sausi makaroni.
Nelielā daudzumā eļļas apcep makaronus. Mans pavārs lietoja tādus mazus tievus makaroniņus kā spagetti – fideos vai kaut kā tamlīdzīgi. Acīmredzot makaronam šajā ēdienā nav jābūt resnam un košļājamam, bet viegli apēdamam. Makaronus cep uz mazas liesmiņas un noteikti to nevar devēt par fritēšanu kā iepriekš. Kad smalkie makaroni drusku apbrūnējuši, tad tiem pievieno samblenderētus pavārītus tomātus ar nelielu sīpoliņu un ķiploka daiviņu. Tomātu masu pievieno apmēram tādās pašās proporcijās, kā vārot rīsus, pievieno šķidrumu. Vēl šajā masā uz vārīšanas laiku ievieto zaļumus. Pavārs ielika kādus man nezināmus zaļumus, bet manuprāt te var likt sev iemīļotākos un tad pēc novārīšanas buntīti izņem ārā.
Tad ļauj makaroniem ātri izvārīties, sasūkties ar šķidrumu. Makaroni neizskatās ļoti izteiksmīgi, tomēr tie taču vārīti tomātos un tās ir spēcīgi :) . Vēl jau, protams, ir sāls lieta. Tam ieteikumus nedodu.
Šo pasniedz ne pārāk karstu, ar karoti skāba krējuma pa virsu, nedaudz uzgriezta avakado un sarīvēta maiga, labāk svaiga siera. Neticami, bet garšīgi!

Vēl dažas idejas, bet ne gluži receptes..

-) Galvenokārt visos iespējamos mājās un manā restorāniņā gatavotajos gaļas ēdienos, gaļa tiek novārīta pirms tiek izmantota tālāk. Vistas ēdienus, kur galvenā sastāvdaļa. piemēram, ir vistas šķiņķis, tas viennozīmīgi būs vārīts. Tam ir priekšrocība, jo no tā pāri paliek buļjons. Un arī vista nav tik trekna.
-) To pašu meksikāņi dara arī ar cūkas un liellopu gaļu. Izplatīti ir gaļu un arī pupiņas vārīt augsta spiediena katlos. Ātrāk gatavs un garšas paliek iekšā. Vēl šāda gaļa biežāk ir tik mīksta, ka pat šķīst ārā.  Un tas ir vēl viens no padomiem. Kad gaļa gatava, tad nepasniedz kaut kādu gabalu no tās, bet gaļu saplēš šķiedrās. Šādas šķiedras, tad liek visādās mērcēs un zupās, vai arī tortijās.

 

Futbola garša Meksikā Jūlijs 15, 2011

Filed under: atklājumi — Marta @ 1:48 priekšpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Meksikāņi esot ķerti uz futbolu un kas ir forši, tad tie, kurus esmu redzējusi arī māk drusku bumbu apspēlēt. Tas ir drusku līdzīgi kā somi māk slidot. Es jau arī saku, ka māku, bet kad ieraugu visparastāko somu slidojam, saprotu, ka atšķiru melnu no balta, bet patiesībā slidot nemāku.
Futbolu man arī patīk spēlēt, bet nekad neesmu uzdevusies kā spēles mācētāja un pat ne noteikumu pārzinātāja. Savukārt skatīties sportu ir interesanti tikai liela satraukuma brīžos, vai masu efektaa. Vienu tādu gribēja man parādīt arī draugs Meksikā.

Veiksmīgi dabūjām biļetes uz Pasaules čempionātu futbolā jauniešiem līdz 17 gadiem. Meksika fināla cīņā pret Urugvaju. Spēle notiek pēc pašu stāstītā pasaulē trešajā lielākajā stadionā – Acteku stadionā. Tajā var ietilpt puse Tamperes iedzīvotāju, kādi 120 tūkstoši cilvēku.
Uz spēli ļaudis sarodas karogiem, cepurēm, sakrāsojušies, sadzērušies.. jautri, satraukti un patriotiski.

Futbolu skatoties jāzina dažas lietas. Pretinieku valsts himnu var nosvilpt tikai īpašos gadījumos – izšķirīgās cīņās ar pretiniekiem/ienaidniekiem kā meksikāņiem varētu būt ASV. Tomēr citos gadījumos pret to ir respekts. Savukārt pret pretinieka vārtsargu nekāda respekta nav. Katrreiz kad viņš izspēlē bumbu, skatītāji izstiepj roku, tirina pirkstus, dauza kājas un sitiena brīdī sinhroni nobļaujas…. p u t o o o. Iedomājoties pusaudzi urugvajieti, kuru visu spēli šādi lamā teju viss stadions, tad viņam droši vien pēc tam jāmeklē speciālista palīdzība. Joks, protams, bet dzīvē skarbinieks.

Šoreiz futbols izcēlās ar vēl kaut ko – ar FUA! Jauna youtube video iespaidā meksikāņu jauniešus pārņēmis Lāčplēša gars. Vai kaut kas līdzīgs somu Sisu. Viens sadzēries kundziņš video saka, ka ar fua viss ir iespējams. Un tad nu kad savukārt bumbu bija jāizspēlē Meksikas komandas vārtu sargam, tad visi kā viens izkliedza šo. Un Fua gars spēles gaitā tikai attīstījās. Bet nu tas droši vien nesaglabāsies kā kaut kas paliekošs.

Vēl futbolā ir nedrīkst ieklīst pie pretinieku līdzjutējiem. Tevi apsvaidīs un pazemos. Ja pretinieka kreklu novilksi, tad sauks tevi par par staiguli.

Vēl ir labi saglabāt kādu drusku aliņa noslēgumam, jo ja gadās, ka tava komanda uzvar, tad ar to ir gluži patīkami apliet tev līdzcilvēkus. Šī iemesla dēļ apkārtnē pirms spēles pārdod arī lietus mētelīšus.

Un bet, protams, spēlē neiztikt bez dziedāšanas (cielito lindo) un viļņiem kuru laikā jācenšas degunu nepabāzt zem ūdens. Par to gan brīdina arī rībināšana ar kājām. Nezinu gan vai tam ir spāņu valodas izcelsme, bet arī dziesmā izdziedātais vārds – olē, ole, ole, olē nozīmē apspēlēt. Meksikāņiem tas patīk un padodas gluži labi.

 

Gatavošanas pieraksti – otrā diena Jūlijs 14, 2011

Filed under: ēdieni — Marta @ 3:23 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Cūkgaļa meksikāņu gaumē

Sagriež cūkgaļu plānās šķēlītēs, ne kā gulašam, bet kā caurspīdīgai karbonādei. Apcep eļļā un uzber sāli.

Apcep daudz sīpolu un vidēji maigus zaļus čili piparus. Čili liek tik daudz, cik pats var paciest un kāda ir patikšana. Kad tas ir apglazējies pievieno apcepto cūkgaļu. Visam pievieno ilgi blanšētus blenderētus tomātus un arī tomātu pastu krāsai un garšai. Visu šo maisījumu sautē kādu pusstundu vai pat stundu. Kamēr gatavs.

Pasniedz ar rīsiem, makaroniem vai vislabāk ar tortijām. Man gatavojot radās jautājums, kāpēc tomāti pirms tam ir kādu brīdi jāblanšē/jāpavāra ar mizām un tad jablendē, jāpievieno un atkal jāvāra. Atbildi super labi nesapratu, bet iespējams tomātu skābuma dēļ. Garša tā ir labāka.

Sopes ar vistu

Šis ir kaut kas ļoti meksikānisks. Latvijā grūti dabūjams, bet ne neiespējami. Sope ir tāda tortija, kam pēc izcepšanas maliņas uzlocītas uz augšu kā tādam sklandu rausim vai karjalan piirakka. Tā rezultātā tortija liekās tāda kā biezāka. Tādai tai jābūt, lai uz tās noturētos dažādi gardumi. Brīva improvizācija kādi.
Sopes, ko šodien gatavoja mans pavārs bija tāda..
Sagatavo vistu. Vienkārši novārītu vistu saplēš strīpiņās. Meksikā viskaut ko labāk plēš nekā griež un vista tiešām labi plēšas. Vistai pievieno čili un sablendētu tomātu. Tad apcep eļļā no abām pusēm sopi jeb tortiju. Vēlams, lai tortija ir auksta, citādi tā uzsūc daudz eļļas. Kad sope apcepta un ir drusku kraukšķīga, tad tai virsū jāliek kāda mērce. Pavārs lika pupiņu pastu. (Kā to gatavo izstāstīšu nakamajā receptē). Pa virsu pastas slānītim uzliek sasildītu vistu, bet vēl pa virsu mazliet skāba krējuma un svaiga siera. Un tad vēl ēdot pa virsu vēl liek kādu no svaigajām pikantajām meksikāņu salsām.
Cits variants. Uz sopes var likt sarkanu salsu. To iegūst no sablendētiem, pavārītiem sarkaniem čili. Protams ne tādiem, ko var dabūt parastos mūsu veikalos. Tāpēc to droši vien varētu aizstāt ar kādu no meksikāņu gatavajām mērcēm. Tad pa virsu liek skābu krējumu, svaigu sieru un vēl ļoti gardu sarīvētu parmezānu, kas šai veģetārajai sopei piedod drusku sāļuma un kreptīguma.
Ja paveicas dabūt melnas kukurūzas sopes, vēl jo garšīgāk un aizraujošāk. Varam iedomāties, ka tas ir kas līdzīgs rupjmaizei.

Tātad pupiņu pasta.

Izvāra pupiņas. Mazas brūnas, mazas raibas, vai kādas citas pupiņas. Tā kā tas aizņem vairākas stundas, tad droši var ņemt kādas no jau koncervētajām pupiņām, kas nopērkamas veikalos. Tikai ne baltās, tās ir mīkstākas un nebūt neizskatās meksikāniski.
Apcep nedaudz sīki sagrieztu sīpolu, tam pievieno pupiņas. Pupiņu sķidrumu daļeji arī. To ārā nelej, bet skatās, vai masa sanāk baigi bieza un vai nav drusku jāatšķaida. Pupiņām gan piemīt īpašība sabiezēt. Tāpēc kādu laiku pupiņas silda un tad ņem stampu/glāzi vai burciņu un visu sastampā. Pupiņām ir jāizšķīst un jāveidojas biezai šokolādīgai masai. To vēl drusku pavāra un tā ir gatava lietošanai jebkur.
Pupiņu pastu garšīgi ēst brokastīs ar olu kulteni un tortijām. Vēl var olas cept/vārīt tieši pupiņās iekšā. Vēl liek uz šīm pieminētajām sopēm. Vēl ēd ar visu citu iekš tortijām.

Padoms!
Ja kādu garšu gribas vēl atsvaidzināt un padarīt meksikāniskāku, spiežam virsū laimu! Piemēram vistas zupa ar laimu ir burvīga. Arī tortiju čipsi, ko pie mums sauc par nachos ar svaigu laima sulu ir gardi.

 

Pirmā diplomēta pavāra mācībstunda Jūlijs 13, 2011

Filed under: ēdieni — Marta @ 6:58 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Atkal esmu Meksikā. Šoreiz man ir tā laime atvaļinājuma laikā attīstīt savu kāri uz ēst taisīšanu un ēšanu. Drauga ģimene man ir sarunājusi apmācības pie vietējā restorāna/kafejnīcas pavāra mācībstundas. Tām nav nekādu priekšnoteikumu un tās ir bez maksas. Laipnais pavārs pat labprāt man maksātu, ja es viņam palīdzētu visas dienas garumā ne tikai rīta pusē, pagatavot ēdienu. Šodien vēl uz darbu dienas garumā nebiju gatava, bet tikai kāri mācīties. Un tātad pēc kolēģes ieteikuma te es varētu piefiksēt receptes. Visas protams nav pasakainas un ir gluži vienkāršas, tas ir tāds ekonomiskais restorāniņš. Un vispār daudz kas Meksikā tiek gatavots no lētām sastāvdaļām. Diemžēl ir arī tādas, kuru mums nav. Par to aizstāšanu katram jādomā radoši.

Sēņu zupa jeb sopa de hongos
Katlā apcep videji sagrieztu sīpolu. Ļauj tam nedaudz karamelizēties. Pievieno četrās daļās sagrieztus svaigus šampinjonus. Tos arī pacep kādu brīdi. Tā kā sēnēs ir daudz ūdens, tad tomēr negaida kamēr tās izcepsies un saruks pavisam maziņas. Tad pievieno ķirbja ziedus. Šī ir sastāvdaļa kādas mums nav. Tas ir tāds saldens veidojums, ko varētu aizstāt ar pašu smalki sagrieztu ķirbi, cukini vai kādu līdzīgu maz izteiksmīgu dārzeni. Tad zupai pievieno buljonu no sīpolos un ķiplokos novārītas vistas. Un apjomam, ja vēl vajag var pievienot ūdeni un tad kādu kubiņu, vai pulveri kas līdzīgs vegetai, bet ne tik nomācošai.
Zupu kādu laiku pavāra un garšai vārīšanas laikā katlā ievieto ar diegu sasietu zaļumus. Tomēr tos zupā neatstāj un pirms pasniegšanas izņem. Laikam, lai zupa būtu dzidrāka.
Zupa ir gatava. Tā ir viegla, bez spēcīga aromāta, bet patīkama. Lai tā būtu meksikāniskāka pavārs zupas šķīvī iemaisa nedaudz zaļo tomātu salsu vai pie mums to gluži vienkārši varētu aizstāt ar saberztu/svaigu čili pipariņu.

Makaronu zupa jeb sopa de pasta
Kā saka mans skolotājs/pavārs :) , tad meksikāņu ēdienu pamatā ir tomāti, kas sablenderēti ar sīpolu un ķiploku. Arī šai zupai tas ir pamatā.
Sāk gan ar ko citu. Kā izrādās, ja vēlas likt zupā makaronus un zupa netiks uzreiz apēsta, vai arī grib nodrošināties pret gluži ierastu makaronu pārvārīšanu/izšķīšanu tos pirms tam ir jāapcep. Makaronus – maza izmēra – cep vai fritē lielā daudzumā eļļas. Tad tos notecina. Tad veic iepriekš aprakstīto blenderēšanu. Pēc manas mājas mātes rādītā, tad šādā veidā pat varētu sablendēt lielāko daļu zupai nepieciešamā sķidruma. Pavārs gan ir taupīgāks un sablendē vien kādu litru, bet pārējo aizstāj ar ūdeni un tomātu pastu. Zupā var likt arī spinātus vai ko citu kas ir mājās. Un tad vāra kamēr makaroni gatavi. Laikam vajag arī sāli, bet par to īsti izteikties nevaru, jo tas man nav super būtisks.
Zupu pasniedz ar tādu pašu, vai meksikāniskāku. Tajā var iespiest laimu, pievienot nedaudz avokado, iegriezt zaļu čili pipariņu vai pat iemaisīt kādu gluži spēcīgu pipariņu.

Vista ar rīsiem un čipotles piparu krēmu

Vista vienkārši vārīta. Rīsi vienkārši balti un vārīti. Čipotles piparu krēms, vienkāršs, bet ne tik iespējami izdarāms Latvijā. Jāpārbauda veikali vai tiešām šos brīnumainos pipariņus koncervētus nevar nopirkt. Somijā retos veikalos var. Tātad krēms. Nav jau baigais krēms, bet drīzāk silta mērce.
Atkal sablendē iepriekš minēto masu ar svaigiem tomātiem, nedaudz sīpola un ķiploka. Ielej to siltā katlā, kurā ir drusku izkausēts sviests. Pacep/silda. Pievieno vēl šādu pašu masu tikai ar kādiem diviem koncervētiem čipotles pipariņiem un to mērci. Un pievieno kādu devu skābena krējuma. Šķidrais un saldais krējums nez vai derēs. Tad šo jaunu blendēto masu pievieno siltajai masai, bet pievienojot visu laiku maisa, lai krēms nesaiet kunkuļos. Pavāra kādas minūtes 10 – 15, lai tomāts izvārās. Un gatavs. Pasniedz kā mērci baltajiem rīsiem un vārītajai vistai, bet pa virsu kaisa sagrieztas koreandra lapas.
Ar ko varētu aizvietot čipotles īsti ideju nav. Tas ir tāds ass, dūmakains pipariņš. Varbūt atbilde jāmeklē citur.

Gaļas sautējums Meksikas ziemeļnieku gaumē

Šis ir tāds dīvains sautējums. It kā daudz sastāvdaļu, daudz gaļas, bet grūti saprotams, jo nav nekādas baigās mērces, īpašas garšas dominances vai kā tamlīdzīga. Gluži vienkārši sautējums, kas mūsu apstākļos der pie kartupeļiem, bet Meksikā pie tortijām.
Apcep sīpola strīpiņas. Apcep daudz zaļas paprikas strīpiņās. Pievieno kaut ko kas te līdzīgs chorizo. Svaiga, bet tāda kā vītināta desa. Tad pievieno kādu sauju bekona. Visu turpina cept. Pievieno maltu liellopa un arī maltu cūkas gaļu. Visu cep līdz visu gaļu sulas ir saplūdušas kopā. Pievieno kaut ko sālsveidīgu. Principā tas ir viss. Nekādu čili, piparu, nekā tāda. Es gan pievienotu labu birumu melno piparu un vēl kaut ko prasās, bet pavārs tik apber ar svaigu pēc govs drusku garšojošu sieru un iedod tortijas.

Šovakaram pietiks, citādi vēders sāk kurkstēt. Ne jau tāpēc ka atminas, ka šodien viesojās arī vietējā McDonalds, bet droši vien tāpēc, ka rīts atkal gaidāms ar gatavošanas idejām, kuras atvaļinājumā šoreiz nav jārada man.

 

Meksikas lauki Novembris 26, 2010

Šoreiz Meksikā biju apņēmusies par saviem piedzīvojumiem un atklājumiem pavēstīt cik drīz vien iespējams. Piedzīvojums – ieraksts – piedzīvojums. Tomēr ceļojums ir ceļojums, tāpēc tagad, šķirojot bildes, mēģinu atcerēties, kā nu tur bija. Jo bija krietni labāk nekā pirmo reiz.

Šis lauku stāsts nav ieliekams nekādos rāmjos. Tas bija pārsteigums, pasaka, nebeidzama jūsma un pārvērtības manā dzīvē. Es tiešām neticu, ka vēl kāds no mums (man pazīstamajiem, vai kādiem, kas lasa šo ierakstu) tik drīz vai jelkad tur nokļūs. Lai gan Olinala ir maza skaista, neapbružāta un kultūrvēsturiska pilsēta, tā ir arī īsta Meksika un aptuveni 10 stundu! brauciena attālumā ar autobusu no Mehiko. Jā, ļoti tālu. Tikpat, cik lidojums no Amsterdamas uz Meksiku.

Stāsta vērts ir ne tikai ciematā redzētais, bet arī viss sagatavošanās process, ceļš un pēc tam atskaņas.

Iedomājamies meksikāņu ģimenes daļu – vecmāmiņu, mammu, dēlu un viņa latvisko draudzeni. Tad iedomājamies mazo Olinalu, kas ir vecmāmiņas un mammas dzimtā vieta. Gaisā virmo ideja par ciemošanos tur, kur tajā nedēļas nogalē ir arī svētki. Ģimene ciematā nav bijusi vismaz 20 un dažs arī 30 gadu. Autobusa biļetes internetā tiek pasūtītas, vēl pirms kādam ciematā noziņots, ka mēs ierodamies. Un ciematā netrūkst kam to paziņot, jo teju visi ir kaut kādā ziņā radinieki. Tomēr neilgi pirms izbraukšanas, tiek sazvanīta radiniece, kura uzreiz ir mūs gatava uzņemt. Viņu sauc Lola un viņas mājā valda sēras, jo pirms 2 nedēļām ģimene aizvadījusi jau trešo dēlu.

Ciematā ierodamies 4 naktī, pēc vairāk nekā 10 stundu brauciena pa šauriem kalnu līkločiem. Olinalā teju visi guļ. Ciematā dzimušās, nolemj iet kājām un meklēt Lolas māju. Uz ielas parādās kāds vīrietis, bet šīm bailīgajām meksikāņu sievietēm ir skaidrs, ka ciematā baidīties nav no kā (atceramies kāda milzu piesardzība valda Mehiko).

Virs Lolas mājas durvīm redzam sēru lentu. Baltu, jo nomirušais bijis teju bezgrēcīgs. Es maz saprotu no sarunām, bet jūtu, ka viņi bēdājās un ka mums jābūt nemanāmiem. Nemanāmi mājā gan nepaliek daži iemītnieki – neliela ķirzaka guļamistabā un trekni gari prusaki vannas istabā. Ak vai, prusakus nebiju ļoti ilgi redzējusi. Un arī blusas. Viss izskatījās tīrs, silts un sauss, bet redz kā.

Tā jau varētu ilgi turpināt stāstu. Par to kā pirmajās brokastīs kāri notiesāju meksikāņu pupiņas, olas, salsu, tortiljas un gardu saldu kafiju. Par to kā gājām iepazīt pilsētu un nespējām ne dažus soļus paspert, kad pretī nāca kāds radinieks vai iepērkoties tirgū, pārdevējs izrādās atkal kaut kā saistīts ar ģimeni. Par to kā šie jaunie, daži nekad neredzētie radinieki mūs laipni aicināja savās mājās, cienāja ar gardumiem, stāstīja savus dzīvesstāstus. Par to kā satikām to meksikāņu paaudzi, kas jau izdzīvojusi savu emigrācijas laiku ASV un tagad labprātāk dzīvojas pa laukiem. Varētu izstāstīt par mācītāju, kurš pec dievkalpojuma un trūcīgajiem savā durvju priekšā, pats lepni tiesāja bagātīgas pusdienas un ne šādu tādu konjaku.

Šie visi ir tādi cilvēkstāsti, bet vēl jau ir pati Olinala. Olinala ir maza pilsētiņa – ciemats, kur dažas ielas ikdienā atgādina tirgus placi, citas ielas – filmas uzņemšanas laukumu. Taču, kad izbrauc no ielejas, ceļā uz kādiem rančo, tu nonāc pasaules vidū bez likumiem. Laukā auguša arbūza sēkliņas un mizas ir  droši jāmet sētsvidū. Tu esi saimnieks, kam pagalvī bise un pistole negaidītu ciemiņu aizgaiņāšanai. Pa labi mango ogas, pa kreisi čilli lauki, bet starp tām tiek novākti kukurūzas lauki. Un no laukiem prombraucot, tu tiec cienāts kā Latvijā -  ar visu, kas viņiem ir. Pašu gatavoto sieru, gan ir jāpērk. Bizness, paliekot bizness.

Pilsētā ir romantiska baznīca ap kuru arī notiek galvenie notikumi. Šoreiz tie bija pilsētas svētki, par godu svētajam Safrancisko de Asis (iezīmētajā saitē var atrast labus video, dziesmas un kopsavilkumu par Olinalu).  Ciematā visas dienas garumā ciemos ieradās kaimiņu ļaudis. Saģērbušies, ar mūzikas instrumentiem, jautri noskaņoti un gatavi ballēties. Zīmīgi, ka saģērbušies gan varēja būt vien vīrieši. (Pūlī ir gan manāmas dažas sievietes ar bērniem) Kad es piedāvājos pievienoties, vecāki vīrieši mani pieklājīgi nolika savā vietā. Un tomēr kājas mani ienesa šajā saģērbto vīru pulkā. Es gan nesaģērbos, bet dejoju līdzi. Sievietēm šajā dienā loma būtu stāvēt skaistām ietves malās, vērot un meklēt tīģeri, kam atdot savu samteņu ziedu virteni vai veltīt to svētajam. Mans tīģeris bija man blakus, kuram gan savu ziedu virteni neatdevu. Tā palika manis krāšņošanai. Un šādi tik virpuļot un virpuļot cauri pilsētai, līdz vakarā to papildina salūts (ar neparasti senatnīgām uguņošanas metodēm) un zaļumballe, kuru nogulēju.

Pēc svētkiem nākamajā dienā var vērot buļļu rodeo sacensības. Satraukties, kad kādu jātnieku samin kājām un pārdomāt, vai gadījumā tieši šo sajūtu dēļ buļļu jāšanas sacensības apmeklēju.

Vēl par Olinalu svarīgi pieminēt, ka tieši no šī ciemata nāk slavenās linaloe koka kastītes. Tās var atrast tirdziņos visā Meksikā, bet Olinala ir to izcelsmes vieta. Te ir skola, kur apgūt šo arodu un nodot to nākamajām paaudzēm. Viss tiek radīts no dabas materiāliem, jo Meksikas dabā krāsu netrūkst. Kādā brīdī mēs radījām arī dabas dezodorantu – ielikām jasmīna ziedus padusēs:). Kā puķītes smaržojām..

Ciematā ir satraucoši ierasties, un skumji no tā doties projām. Lola man vairākas reizes atkārtoja, lai es viņu neaizmirstot. Es neaizmirsīšu.  Žel, ka divas nedēļas pēc aizbraukšanas viņa zaudēja arī ceturto dēlu. Bet tur vainīgi  gēni, ne atriebība, kas paņēmusi dažu citu dzīvību šajā ciemā un ģimenē.

 

Muzeju vakars katru mēnesi Maijs 18, 2010

Muzeju nakts daudziem šogad patikusi. Apmeklēti sen neredzēti muzeji, notikusi vakarēšana samērā siltā pavasara vakarā un pilsētai drusku vairāk izdevās atgādināt galvaspilsētu, un iepatikties. Man jo īpaši, jo atkal mācos Rīgu iemīlēt.

Lai gan redzēju gana daudz mazvērtīgu skatu, tomēr smaidīju, burzījos un domāju par sevi. Skatījos, kam cilvēki pievērš uzmanību, kāda humora un gaumes izjūta ir muzeja darbiniekiem, un meklēju, kas mani sajūsmina. Pie reizes vēl mēģināju to visu izskaidrot šeit dzīvojošam somu draugam.

Šādu nakšu mērķis ir pievērst plašākas sabiedrības uzmanību muzejiem un vispār atrādīt, kas tad tur ieraugāms.. un aicināt atcerēties par kultūru, būt starp nozares pārstāvjiem un būt starp citiem mums. Pamanīju, ka pasākumus apmeklēja daudz padsmitnieku – meiteņu un zēnu – nelielās kompānijās. Vēl pamanīju, ka uz muzejiem rindās stāvēja daudz krievvalodīgo jauniešu, kurus muzejos mana reti. Vēl arī ģimenes, kurām noteikti sanāk lētāk izklaidēties šādi.

Bet tomēr, domājot par sevi kā auditoriju, es sapratu, ko es meklēju šādā naktī. Es meklēju izklaides alternatīvu. Vakaros var iet pie kāda ciemos uz mājas ballīti/pasēdēšanu/vakariņām, vai var iet uz kādu bāriņu – iedzert un pagrozīties. Vēl vakaros var iet arī uz kino, teātri, ja laicīgi biļetes nopirktas, vai kādu koncertu. Un lielākoties ar to arī piedāvājums izsmelts. Un te rodas jautājums/piedāvājums.. kāpēc muzeji individuāli, katrs pa savam nevarētu būt atvērti arī vakaros? Reiz biju Rīgas Mākslas telpā uz koncertu/izstādi, par kuru jau Laura uzrakstījusi, un tas bija iespaidīgs un interesants piedzīvojums. Sociāli aktīvs, kulturāls un izklaidējošs.. un arī gluži laba paburzīšanās.

Vēl man ir līdzīga pieredze, bet no Meksikas. Mehiko centrā ir brīnišķīgs Bērnu muzejs. Tur atrodami izskaidrojumi dažādām pasaules parādībām, tur ir mazais dabas muzejs, tur ir rotaļu laukumi, spēles ar ziepju burbuļiem, mediju muzejs, kur var izmēģināt radio, tv, avīzes veidošanu, utt. Tur ir mazs veikals, kur var apgūt iepirkšanās paradumus. Tur ir telpa, kurā vari sajusties akls, jo tur gaisma neiespīd, bet priekšā milzums šķēršļu. Tas ir muzejs, kas bērniem māca, stāsta un izklaidē. Bet tādiem kā man, kam fizika skolā bija izsmiekls, tas ir brīnumains muzejs. Bet mans stāsts nav par to, ka kaut kur ir daudz labāki muzeji nekā mums (lai gan daļa no šiem eksponātiem neprasa lielus līdzekļus un mums noteikti vajadzētu tādu muzeju), stāsts ir par to, ka muzejs ir arī pieaugušajiem. Jau mājaslapā ir iedalījums bērniem, pieaugušajiem, skolotājiem un citiem. Izrādās muzejs spēj regulāri piesaistīt ne tikai savu pamata auditoriju un viņu vecākus, bet arī individuālus pieaugušos. Muzejs katru nedēļu pēc darba laika rīko nakti pieaugušajiem (arī bērniem muzejs ir atvērts, tomēr šoreiz auditorija ir cita). Šajos vakaros pieaugušie var bez pārmetumiem iepazīties, kā pārvietojas elektrība, var spēlēties kā traki ar milzu ziepju burbuļiem un spēlēties, un spēlēties. Vēl muzejam ir kafejnīca (drīzāk jau restorāns ar krēslas gaismu), kas pasniedz uzkodas un dzērienus, spēlē mūziku un piedāvā arī kādus priekšnesumus. Manā gadījumā, tas bija tango. Priekšnesumam beidzoties, arī es nokļuvu uz skatuves un apguvu pamatsoļus, un aizrāvos.

Nu ko lai saka.. kolosāli! Muzejs apmeklēts un iepazīts, interesanta socializācija, paburzīšanās un izklaide. Kāpēc Nacionālais teāris savā Jaunajā zālē, kur muzeju naktī iepazinu Zigurda Neimaņa intīmo disko, nevarētu tādus vakarus rīkot arī citkārt? Kāpēc Nacionālais mākslas muzejs nevarētu būt reizēm atvērts līdz 23 un piedavāt vakaru ar Kasparu Zariņu. Vai vienkārši vajadzētu vairāk atkārtot garos vakarus Rīgas Mākslas telpā. Muzeju nakts rāda, ka mēs esam izslāpuši publisku sabiedrisku aktivitāšu, kas nav tik sarežģītas kā sarīkot ballīti mājās, kā pavadīt kvalitatīvu vakaru bārā, kā iepazīties, kā izklaidēties. Domāju, ka pat ieejas biļetes, neierobežos pasākumu apmeklētību ievērojami. To rāda arī Arteļa popularitāte. Jo šis iestādījums arī atradis interesantu alternatīvu izklaidi. Protams, mans aicinājums nav vienkāršs, jo tas prasa radošu piepūli. Bet es ļoti vēlētos, lai kāds priekš manis tā piepūlētos.

 

Kā es pabrīnījos Meksikā! Februāris 7, 2010

Filed under: atklājumi,ēdieni — Marta @ 10:54 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Lai atskaitītos, sakopotu domas un lai mans draugs neteiktu, ka ceļojums uz Meksiku bija tik neveiksmīgs, ka pat par to Kleitā nevar uzrakstīt, tad nu man jāpastāsta, kā tad īsti tur bija. Patiesībā, ar to rakstīšanu arī ir visai jokaini. Kopš es pa radio ņemos, liekas, ka man būtu jātrennē stāstīšanas spējas, un varētu te kādu audio ievietot. Tomēr, kaut kā nejūtos vēl īsti par to pārliecināta. Tā, ka moš pēc nākamā ceļojuma uz Meksiku:).

Jā, kad atbraucu no Meksikas, es pārlieku nedomāju par to, ka gribētos tur steidzami atgriezies (ja nu vienīgi pludmalē pagulēt). Bet tagad, kad esmu sagremojusi visus kultūrjaunumus, gribas sevi atkal izaicināt un tiešām iedziļināties. Ja tikai mani, ar visām manām kaprīzēm,vēl aicinās ciemos.

Uz Meksiku nedevos, lai trīs nedēļas baudītu siltu pludmali. Lai gan tas arī būtu vērtīgi.. Devos ciemos uz Mehiko pie drauga un viņa ģimenes un pa vidam devāmies visādās ekskursijās.

Lai neviltos, draugs man sirsnīgi ieteica par Meksiku nelasīt un baigi nefantazēt. Tomēr mazliet es pafantazēju. Manas lielākās gaidas bija par ēdienu. Kopš seniem laikiem Rīgā vislabāk varēju paēst Čarlito. Tā bija liela sāpe, kad restorāns aizvērās. Un paralēli tam arī mājās spēlējos ar čili pipariņiem un tortiljām. Iedomājos, kāda ēdienu paradīze ir Meksika! Šīs savas gaidas Meksikā sāku pārbaudīt jau pirmajā ierašanās stundā. Bija seši no rīta, kad kādas viesnīcas restorānā ēdām daudz siltas gaļas ēdienu, visu tinot tortiljās jeb takos. Bija gardi!

Mana sajūsma un satraukums par ēdienu ilga aptuveni nedēļu. Visu nedēļu labprāt vairākas reizes dienā ēdu tako satītu jebko.. ēdu uz ielām, ko tūristiem neiesaka, ēdu mājās brokastīs un vakariņās, ēdām skaistos restorānos utt.. Pēc nedēļas bija gana.. aizgājām uz suši un pēc tam mani piemeklēja Moktecumas atriebība (ne tās klasiskajā izpausmē gan, bet ačgārnajā). Tad pagāja vēl viena nedēļa un atkal varēju ēst takos.

Par ēdieniem un idejām ceru uzrakstīt atsevišķu ierakstu. Taču secināju, ka ēdieni ir vienkāršāki nekā iedomājos, tiek jauktas kopā nesavienojamas sastāvdaļas, bet pavisam asus ēdienus tik bieži sastap nevar un galu galā ēdājam ir jābūt mazliet brīvdomātājam. Brīvdomātājam, lai nebūtu aizspriedumu paziņot, ka mīļākie tako man ir zarnu tako jeb machitos. Tiešām labi.

Tomēr daudz negribu par Meksiku vispārināt. Gribu palikt atverta jaunajam. Jā, es aizgāju uz baznīcu biežāk nekā vēlējos. Jā, es uzmanījos uz ielām no iespējamiem zagļiem ar ieročiem, nolaupītājiem, narkokaraļiem u.c.  Es sēdēju stundām sastrēgumos, noskatoties ka trūcīgie bērni cenšas nopelnīt iztiku, dejojot mašīnu priekšā. Es ļāvos citu sieviešu apkalpošanai mājās pie galda, un atļāvos viņām teikt, ka darbs ārpus mājas padara dzīvi interesantāku, nemaz nerunājot par neatkarību. Es strīdējos un mocījos domājot, kāpēc viss ir jādara lielai ģimenei kopīgi.  Es brīnijos, ka privātmājas Meksikā var celt bez nopietniem plāniem un tad it kā loģiski cīnīties ar to brukšanas sekām. Es biju pārsteigta par noflīzētiem dārziem un jūsmoju lielo daudzumu puķu podu tā vietā. Es biju pretrunās par viņu tradicionālismu un principiem, bet reizē par atvērtību pret, piemēram, homoseksualitāti. Es domāju, kāpēc latvieši nevarētu uz turieni eksportēt savu alu. Jo alu tur dzer tik daudz, bet ražotāju un izvēles ir tik maz. Bija jābrīnās par milzīgajiem dubultaugstuma žogiem, kas sargā vien ģimenei dārgos suvenīrus un dārza piederumus. Tāpat es guvu pierādījumu tam, ka ja tev laimējies nākt no turīgākas ģimenes, tad skolas, grāmatas, muzeji, un viskas cits tur ir tik augstā līmenī, ka man tā priekšā trūkst pat vārdu. utt.utt.

Jābrīnās bija daudz, bet lai baudītu skaistumu, kas tur arī atrodams, ir jāpārvar šīs patiesības. Liekas, ka palīdzētu lielāka elastība, vairāk zināšanu un galu galā plašāka uzticamo sajūtu pasaule.

 

“Pedro Paramo” Oktobris 26, 2008

Man ir kaudze ar grāmatām, kuras gribētos izlasīt. Tostarp, Markesa un Rušdi darbi (diemžēl), kā arī čupa akadēmiskās un populārvēsturiskās literatūras.

Taču ikmēneša grāmatveikala tūres laikā un apzinoties īso lasīšanai paredzēto laiku šajā nedēļā, manu rindu apsteidza meksikāņa Huana Rulfo (Juan Rulfo) vienīgais jebkad sacerētais romāns Pedro Paramo (Atēna, 2007). Orientējoši 150 lapu garam romānam aizņemtības laikā ir ļoti viegli izvirzīties priekšplānā.

Romānu izvēlējos vienīgi dēļ intereses par Meksiku un tās kultūru. Par kultūru uzzināju, ka viņi 19 gadsimta nogalē ēduši daudz kukurūzas plāceņu (neparasti:)). Tad parādās visādi mistiski fakti un fantāzijas par to kā meksikāņi piedzīvojuši tautas nemierus, kuros atbalstītāmos izvēlējušies pēc skata, balss vai kādām citām nebūtiskām pazīmēm. Vēl bagātie pavedinājuši un arī regulāri izvarojuši meičas, taču mīlā ieņemtos bērnus, labprāt atzinuši. Meksikāņi ir reliģiski, bet visai dramatiski grēki arvien notiekas – kopdzīve ar māsu vai brāli, izvarošana, slepkavības, utt. Mirušo pasaules bagātība – tev būs ar aizgājušajiem sadzīvot vienmēr.

Šis stāsts pat nav stāsts. Tas ir tāds haoss Meksikas ciemā, ar mistisku sevis, savas izcelšanās un vecu notikumu meklēšanu. Nevienā brīdī netiek sniegtas atbildes, bet rodas arvien jauni sarežģījumi. Taču tie nav tādi latviskā reālisma sarežģījumi – zeme jāiekopj, trūkst naudas, jābaro bērni un vecīši, jāpārvācās, režīms draudīgs.  Tie ir sarežģījumi par mīlu un naidu, par palikšanu un bēgšanu, par kopdzīvi un šķiršanos,  par spītību un atdošanos, par esamību un nāvi.

Romāns viegli lasāms, jo sarakstīts tādās īsās ainiņās. Vienīgi katrā no tām mainās varoņi, kuriem ir mums visai nepierasti un visai līdzīgi vārdi, tāpēc uzmanību zaudēt nevar, bet arī negribas. (Un lasās arī vannā!)

Ja negribas lasīt, ir uzņemti arī vairāki romāna ekranizējumi.

Un daži citātiņi: (vairāk…)

 

Zirņu zupas ballīte Oktobris 12, 2008

Filed under: atklājumi — Marta @ 10:23 pēcpusdienā
Tags: , , , , ,

Tātad kārtējā tematiskā ballīte – dzimšanas diena zirņu zupas gaumē!

Ballītes organizācija, iekš facebook! Ticu, ka draugiem arī varētu gana labi noorganizēt slēgtu pasākumu. Nevienu gan tādu neesmu redzējusi.

Dzimšanas diena tiek organizēta kā slepens notikums. Ballīte ceturtdienā, lai mazliet limitētu dalībnieku skaitu un lai sasauktos ar ballītes tematiku – viss zaļā, jo taču ceturtdienās Somijā un šķiet arī Zviedrijā sabiedriskajās iestādēs pasniedz zirņu zupu (ar pankūkām un ievārījumu). + Lai viss nebūtu pavisam zaļš un lai jautrāk- jāierodas ar apzīmētām sejām (taču viesi netiek briesmīgi apgrūtināti un tiek jau iepriekš paziņots, ka gadījumā, ja pietrūkst laika (bet drīzāk iztēles) seja tiks nokrāsota ballītē uz vietas. Tas arī sekmīgi darbojās un sagādāja viesiem papildu jautrību.

Vieta – bezpersoniska kompītņu kopptelpa – tātad kaut vai kāpņu telpa, vai jebkura dzīvojamā istaba būtu gana atbilstoša, jo telpu neviens īsti neizvērtē daudzo ielūgto un atnākušo viesu dēļ.

Vēl interesanti, ka salīgts vai sarunāts draugs DJ, kurš, bez bailēm sabojāt, ieradies ar visu aparatūru un sekmīgi kontrolē atmosfēru.

Viesu izklaidei un atbilstoši gaviļnieka izcelsmei – Meksikai – tiek organizēta atrakcija Pinata – kartona (bet mēdz būt arī māla) dažādu formu veidojums izkrāsots un pilns ar konfektēm. Mājas apstākļos pagatavojama un tiešām negaidīti aizraujoša atrakcija. Viesi tiek izdzīti sētā, kur uz volejbola tīkla āķiem un striķa uzstutēta pinata, kuru no viena gala kustina, lai tā mainītu savu atrašanās pozīciju. Tad visiem pēc kārtas pa vienam aizsien acis, iedod alkoholisku šotu, sagriež uz riņķi, iedod mietu un norāda, kur atrodas konfekšu pilnā pinata. Atliek vien sist cik spēka ar nodomu pinatu pārplēst. Taču pinata visu laiku maina atrašanās vietu, tā, ka viesiem izdodas izsmieties vienam par otru, akliem dzenājoties pēc konfektēm.

Manas ballītes gadījumā pinatas bija izgatavotas tik stipras, ka kādi viesi neizturot kāri pēc konfektēm sākā tās mežonīgi sist pret celi, izraisot vērotāju gaviles. Un viesi tiešām metās uzlasīt pa zemi izbārstītās konfektes.

Vēl sasaucoties ar ballītes mērķi – dzimšanas dienu – viesiem tika pasniegtas tortes. Pašceptas, gardas un zaļi noglazētas vai izdekorētas (piemēram, ar zaļiem gumijas lācīšiem).

Atmiņā paliekoši! ( Un ja ierodas policija – tā nav ballīte, bet gan bēres! (Atbilstoši situācijai labs joks!))

 

Vakariņās par pēdējo rotaļlietu un apgraizīšanu Oktobris 5, 2008

Filed under: atklājumi,vīrieši — Marta @ 2:51 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Ēdu vakariņas ar diviem puišiem – meksikāni un turku. Mēs mēģinājām dalīties savā kultūru pieredzē un papildināt savas zināšanas vienam par otru.

Saruna nonāca līdz tautu rituāliem un izrādās Meksikā katrai meitenei, kas sasniedz 15 gadu vecumu tiek rīkota baigā ballīte. Ballīte, kurā meitenei iedod pēdējo rotaļlietu, jo nu viņa kļūst par sievieti. Sabrauc daudz radu un draugu, tiek spēlēta mūzika un kopumā dzīrots godam. Ap šo meiteni dejo desmitiem puišu, dejā iekļaujot godinošas kustības, kā princesi cildinot. Ballīte ir dārgs pasākums, tāpēc vecākiem nereti nākas pārdot mašīnu vai ilgstoši iekrāt naudu, lai atļautos šādu meitas ievešanu dzīvē.

Puišiem Meksikā nekādas ballītes rīkotas netiek, taču viņiem tiek tas prieks (un tas tiešām tiek uztverts kā prieks) uzdejot māsām un citām meitenēm, tādējādi nostiprinot viņos pārliecību, ka pret meitenēm un sievietēm jāizturas kā pret princesēm. Un šāda izturēšanās viņiem ir tikpat dabiska kā no rīta mosties.

Savukārt Turcijā īpaši puišiem ir paredzēts rituāls – apgraizīšana. (Ticiet man, es par to netaujāju!)

Viņš sacīja, ka, sasniedzot septiņu gadu vecumu, viņam ģimene izstāstījusi par lielo godu, kas viņa tiks izrādīts un kas viņam jadara šajā sakarā. Ģimene sarīkojusi milzu ballīti, kur radi un draugi varēja nosvinēt puiša apgraizīšanas svētkus. Viņš neesot sabijies, taču izrādās visvairāk bijis pārsteigts par to, ka viņa gadījumā šī procedūra nenotika publiski, bet divatā un, ka viņam aizklātas acis pirms tam, brīdinot, ka viss viņa lepnums nogriezts netiks.

Visnepatīkamākais šajā procesā esot bijusi pārsēja noņemšana (šajā brīdī, viņš atzina, ka, iespējams, notikumu man atspoguļo pārāk sīkās detaļās, taču atzina, ka to nepieminēt nevar). Viņš sacīja, ka tās esot bijušas spēcīgākās sāpes viņa mūžā. Taču no procedūras brīža līdz pārsēja noņemšanai viņam aptuveni nedēļu bija jāvalkā tādi plati pantoloni, lai sevi lieki netraumētu. Šo pantolonu valkāšana gan esot bijis ļoti patīkams process. Pēc pantoloniem uz ielas arī varot noteikt, kurš puisītis nesen apgraizīts.

Vēl arvien šodien viņš domā, ka apgraizīšana bija tā vērta (arī meksikānis, viņu atbalstoši, piekrīt) – par godu šai ballītei viņš esot ieguvis savu pirmo datoru un riteni. Šādas mantas tik viegli Turcijā viņš citādāk nedabūtu. Arī savus bērnus viņš plāno vest cauri šai pašai pieredzei, ja viņš tos radīs Turcijā.

Es diemžēl, uzklausot šos bagātīgos stāstus, paliku bez vārdiem. Nevarēju iedomāties par kādiem īpašiem rituāliem Latvijā, kas būtu ar to salīdzināmi.

 

Viva Mexico! Septembris 14, 2008

Filed under: atklājumi,vīrieši — Marta @ 1:37 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Dažas ballītes tomēr ir liktenīgas un liekas, ka man tāda būs bijusi tematiskā ballīte – Meksikas Neatkarības diena.

Meksika ir sena valsts un tas meksikānim neliekas šaušalīgi nezināt, cik tad sena tā ir. Skaidrs, ka priekš viņiem spāņi ir nelieši un viņu pēcpuses šajā vakarā ir nospārdāmas. (Nu tā poētiski, nevis burtiski.)

Kaut kādas nelaimīgas sagadīšanās dēļ man izdevās no meksikāņiem izvairīties 1.5 gadus. Es zināju, ka viņi Tamperē ir un ar vienu arī nodibināju kontaktu, taču man allaž mācās raizes par to īpašo draudzīgo atmosfēru, ko šāda pazīšanās piedāvāja. Tāpēc līdz vakardienai ignorēju to. Un par laimi tas nu ir galā!

Izrādās meksikāņi un to draudzība ir teju uz izķeršanu (lai gan izskatās, ka to draudzībai nav gala). Somi, rumāņi, franči ballītē nebeidza apgalvot, ka meksikāņi ir viņu labākie draugi. Galvenais zināt pāris vārdus spāniski – ar hola, viva un cerveza pilnīgi pietiek – un tad draudzība var sākties.

Ierodoties ballītē, man tiek iedota gaļas tortilja un Miguelito, kas esot brīnišķīgs meksikaņu gardums. Tas ir oranžs, mazliet skābs un piparots pulverītis. To iegūglējot, parādās ASV ziņojumi, ka to labāk nelietot kādām konkrētām cilvēku grupām.

Meksikāņi ir tik laipni, ka labprāt tekilu ielej tev mutē, vārdu atceras ar pirmo reizi un aicina ciemos tepat vai pāri jūrām, (un nav tādu brutālu gadījumu kā ierakstā “Nu, davai taču!”, bet galanti, džentelmeniski izrāda savu patikšanu).

No ballītes nevaru (un nemaz negribu) tikt prom, kamēr meksikāņu dejas nav apgūtas. Viens pēc otra pie manis pieiet muchacho un katrs iemāca pa kādam jaunam solim. Līdz ko kaut kas padodas un es labāk varu izsekot viņu meistarīgajiem soļiem, dzirdu daudz komplimentu. Un ne tikai muchacho, bet arī muchachas man to saka. Un, sasodīts, viņi visi dejo brīnišķīgi. (Daļa dejošanu apguvuši ballītēs, bet citus māmiņas spiestā kārtā padsmit gados sūtījušas mācīties. Un ir tā vērts!)

Ballīte liktenīga, jo meksikāņi liek sevi iemīlēt un tad nekādīgi vairs viņus neaizmirst! Viva Mexico jeb ilgu dzīvi Meksikai!

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.