Esmu starp tiem ekonomikas politikas un biznesa žurnālistiem, kam nav ekonomista izglītības. Līdz ar to vienmēr gājis pasmagi, bet aizraujoši.
Tagad man ir bijis laiks mazliet paskoloties arī teorijas, tāpēc Tamperē apmeklēju ekonomikas semināru pie pasniedzējas Katri Sieberg.
Viņa ir somu izcelsmes amerikāniete, ar entajiem stāstiņiem par draudzeni Sūziju, kas viņai vienmēr palīdzējusi un arī kaitinājusi, par māsu, kas mašīnu vada neprātīgi, piemēram, tumsā apzināti bez gaismām, par vīru pēc kā trakoti ilgoties un no kā mācīties, un bērniem, kas vienmēr trokšņaini, prasa uzmanību un saldumus, bet ar kuriem jautri pārbaudīt ekonomikas un politikas zinātnes teorijas.
Pasniedzēja, kas ierodoties var paziņot kā viņai sāp galva, nāk miegs, kā viņa vakar nokrita no riteņa, vai ka viņa nevar ciest savas grāmatas līdzautorus. Viņa var nebūt sagatavojusies uz lekcijām vai gatavojusi tās vēlu naktī, strādāt pilnīgā bardakā līdz ar to atkārtoti neatrast sagatavotos materiālus. Viņa ir asprātīga un reālistiska, ciniska un stereotipiska. Viņa dara, ko grib, jo to var (because i can! – yes, we can!) un viņa sakās pazīstam John Nash. Kopumā visai aizraujoša būtne.
Un viņa, skaidrojot mums spēļu teoriju, ieteica noskatīties 1987.gada filmu The Princess Bride.
Tā ir skaista, sena pasaku filma par mīlestību. Īsto, protams. Tomēr filmā nav tik daudz brīnumu kā cilvēcisku spēju (un es neapgalvoju, ka īstā ir brīnums:) ). Tur parādās spēja pārliecināt, nobiedēt, izaicināt, izturēt un iedvesmot, (mīlēt un uzticēties – pats par sevi). Bet filmā nav tādu labsirdīgo un nesavtīgo tēlu kā latviešu pasakās, kur sirds parāda īsto ceļu uz laimi. Šajā pasakā katram ir savs aprēķins, kas galu galā tiešām sniedz ieskatu spēļu teorijas pamatos. Forši.
Krišam ir izlīdis pirmais zobs. Šodien viņš pirmo reizi pats saviem spēkiem pievarēja pusi istabas roņu stilā. Māte nu ir izslējusi savu pāva asti un nevar atrast ne mazāko iemeslu, kāpēc pasaulē būtu jānodarbojas ar tik mazsvarīgām lietām kā mācības.
Laura
Marta
Pēdējie komentāri