Muzeju nakts daudziem šogad patikusi. Apmeklēti sen neredzēti muzeji, notikusi vakarēšana samērā siltā pavasara vakarā un pilsētai drusku vairāk izdevās atgādināt galvaspilsētu, un iepatikties. Man jo īpaši, jo atkal mācos Rīgu iemīlēt.
Lai gan redzēju gana daudz mazvērtīgu skatu, tomēr smaidīju, burzījos un domāju par sevi. Skatījos, kam cilvēki pievērš uzmanību, kāda humora un gaumes izjūta ir muzeja darbiniekiem, un meklēju, kas mani sajūsmina. Pie reizes vēl mēģināju to visu izskaidrot šeit dzīvojošam somu draugam.
Šādu nakšu mērķis ir pievērst plašākas sabiedrības uzmanību muzejiem un vispār atrādīt, kas tad tur ieraugāms.. un aicināt atcerēties par kultūru, būt starp nozares pārstāvjiem un būt starp citiem mums. Pamanīju, ka pasākumus apmeklēja daudz padsmitnieku – meiteņu un zēnu – nelielās kompānijās. Vēl pamanīju, ka uz muzejiem rindās stāvēja daudz krievvalodīgo jauniešu, kurus muzejos mana reti. Vēl arī ģimenes, kurām noteikti sanāk lētāk izklaidēties šādi.
Bet tomēr, domājot par sevi kā auditoriju, es sapratu, ko es meklēju šādā naktī. Es meklēju izklaides alternatīvu. Vakaros var iet pie kāda ciemos uz mājas ballīti/pasēdēšanu/vakariņām, vai var iet uz kādu bāriņu – iedzert un pagrozīties. Vēl vakaros var iet arī uz kino, teātri, ja laicīgi biļetes nopirktas, vai kādu koncertu. Un lielākoties ar to arī piedāvājums izsmelts. Un te rodas jautājums/piedāvājums.. kāpēc muzeji individuāli, katrs pa savam nevarētu būt atvērti arī vakaros? Reiz biju Rīgas Mākslas telpā uz koncertu/izstādi, par kuru jau Laura uzrakstījusi, un tas bija iespaidīgs un interesants piedzīvojums. Sociāli aktīvs, kulturāls un izklaidējošs.. un arī gluži laba paburzīšanās.
Vēl man ir līdzīga pieredze, bet no Meksikas. Mehiko centrā ir brīnišķīgs Bērnu muzejs. 
Tur atrodami izskaidrojumi dažādām pasaules parādībām, tur ir mazais dabas muzejs, tur ir rotaļu laukumi, spēles ar ziepju burbuļiem, mediju muzejs, kur var izmēģināt radio, tv, avīzes veidošanu, utt. Tur ir mazs veikals, kur var apgūt iepirkšanās paradumus. Tur ir telpa, kurā vari sajusties akls, jo tur gaisma neiespīd, bet priekšā milzums šķēršļu. Tas ir muzejs, kas bērniem māca, stāsta un izklaidē. Bet tādiem kā man, kam fizika skolā bija izsmiekls, tas ir brīnumains muzejs. Bet mans stāsts nav par to, ka kaut kur ir daudz labāki muzeji nekā mums (lai gan daļa no šiem eksponātiem neprasa lielus līdzekļus un mums noteikti vajadzētu tādu muzeju), stāsts ir par to, ka muzejs ir arī pieaugušajiem. Jau mājaslapā ir iedalījums bērniem, pieaugušajiem, skolotājiem un citiem. Izrādās muzejs spēj regulāri piesaistīt ne tikai savu pamata auditoriju un viņu vecākus, bet arī individuālus pieaugušos. Muzejs katru nedēļu pēc darba laika rīko nakti pieaugušajiem (arī bērniem muzejs ir atvērts, tomēr šoreiz auditorija ir cita). Šajos vakaros pieaugušie var bez pārmetumiem iepazīties, kā pārvietojas elektrība, var spēlēties kā traki ar milzu ziepju burbuļiem un spēlēties, un spēlēties. Vēl muzejam ir kafejnīca (drīzāk jau restorāns ar krēslas gaismu), kas pasniedz uzkodas un dzērienus, spēlē mūziku un piedāvā arī kādus priekšnesumus. Manā gadījumā, tas bija tango. Priekšnesumam beidzoties, arī es nokļuvu uz skatuves un apguvu pamatsoļus, un aizrāvos.
Nu ko lai saka.. kolosāli! Muzejs apmeklēts un iepazīts, interesanta socializācija, paburzīšanās un izklaide. Kāpēc Nacionālais teāris savā Jaunajā zālē, kur muzeju naktī iepazinu Zigurda Neimaņa intīmo disko, nevarētu tādus vakarus rīkot arī citkārt? Kāpēc Nacionālais mākslas muzejs nevarētu būt reizēm atvērts līdz 23 un piedavāt vakaru ar Kasparu Zariņu. Vai vienkārši vajadzētu vairāk atkārtot garos vakarus Rīgas Mākslas telpā. Muzeju nakts rāda, ka mēs esam izslāpuši publisku sabiedrisku aktivitāšu, kas nav tik sarežģītas kā sarīkot ballīti mājās, kā pavadīt kvalitatīvu vakaru bārā, kā iepazīties, kā izklaidēties. Domāju, ka pat ieejas biļetes, neierobežos pasākumu apmeklētību ievērojami. To rāda arī Arteļa popularitāte. Jo šis iestādījums arī atradis interesantu alternatīvu izklaidi. Protams, mans aicinājums nav vienkāršs, jo tas prasa radošu piepūli. Bet es ļoti vēlētos, lai kāds priekš manis tā piepūlētos.
Bet lai nu paliek. Tā nu lūk dodoties uz futbola spēli Tallinā, viņs 2 dienas pabija ari Rīgā. Kā īsts Rīgas apmeklētājs, viņš pazaudēja pasi. Par to – kur un kā – ir tikai dažādas hipotēzes. Tā nu mēs divatā – viņs kā “turks bez pases” un es kā “turka draugs tulkotājs”, devāmies iegūt atgriešanās atļauju. Lasiet tālāk. 
Laura
Marta
Pēdējie komentāri