Lasot pirmo no daļām, gribējās kaut autori būtu ielikuši vairāk atsauču saviem novērojumiem un atziņām. Gribējās saprast, vai tās ir balstītas uz faktiem, vai kāda no autoru zināšanām. Tomēr tā nav akadēmiska literatūra un visam nav jabūt patiesam, pietiek vien ar raisītām pārdomām, ka varētu būt tā vai tā. Un raisījās.

Mācoties SZF Komunikācijas zinātni, Ingus Bērziņš ieteica lasīt “Latvijas miljonāru noslēpumus”, bet lika izlasīt “Latvenergo trīs miljonus”, Zelče – “Visus prezidenta vīrus” un pārējie lika lasīt šo un to, un tikai periodiski. Mums Ilze Nagla mācīja ievadu politikā, taču ne pat ar vieglu rokas mājienu nenorādīja, ka mēs esam gaisīgi mūsdienu Latvijas jaunieši, kas maz ko zina par tiem, kas veido politikas procesu un vēsturi Latvijā. Neviens nesūdzējās un nemēģināja aizpildīt caurumu mūsu zināšanās, neviens nebakstīja acīs. Es gan vairs nedomāju, ka universitātei būtu kaut kas jāiebaksta brutālā veidā, tomēr kaut uzvedināt uz pārdomām nebūtu slikti. Tā vietā Ilze Nagla mums uz tāfeles zīmēja horizontālo partiju piederības iedalījumu.

Šodien es uzskatu, ka, mācoties žurnālistiku “Mūsu vēstures” grāmatām ir jābūt izlasāmo grāmatu sarakstā. Neredzu tagad jēgu lasīt Votergeitas skandāla atšifrējumus. Tie iedod pašapziņu, tomēr ne pilīti sapratnes, kā sasniegt pieklājīgu žurnālistikas līmeni.

Vēl man gribētos, lai šīs grāmatas izlasa ne tikai žurnālistikas studenti, bet arī kolēģi vienaudži, arī draugi un arī tie, kas uzskata, ka izvērtēti piedalās vēlēšanu procesā. Citiem tā būs pārāk smaga, gara, garlaicīga un varbūt nebūtiska vēsture. Loģiski, ka grāmatā ir garlaicīgas sadaļas, piemēram, par to, kā mūsējie sadalījuši ārvalstu auto tirgu. Bet vēstures grāmatās ir labs personu rādītājs, kā arī saturs atraktīvi strukturēts. Tā, ka ir iespējams lasīt tikai atsevišķas nodaļas.

Skaisti, ka autori grāmatu nobeidz ar savu personīgo lepnumu un ieguldījumu. Vienā no šīm atziņām teikts arī par manu radio kolēģi un grāmatas līdzautori Kristīni Jančevsku – viņa ir lepna, esot māte. Es savukārt lepojos ar autoriem, par viņu ieguldījumu.

Man kaut kā maz bijusi saskare ar Vonnegūta stāstiem un esejām. Tomēr šajā gadsimtā pie mums šādi darbi nav izdoti, tāpēc “Armagedons atskatoties” pārsteidza. Viņš – Vonnegūts, kas manās iedomās apcer, ko fantastiski reālistisku, spēj būt arī piezemēti smeldzīgs. Un šāds konstatējums liek vilties. Nezinu, vai tas tikai šajā stāstu kompilācijā, vai arī citur.

Atvēru grāmatu un smaidīju. Ievadu uzrakstījis dižā Kurta dēls.. gandrīz tikpat trāpīgs. Tad mazliet sērīgs konstatējums, ka Vonnegūts taču miris un šis ir krājums, kas izveidots pēc viņa nāves. Un tad vēl runa, kas tur lasāma, kuru pats Vonnegūts nekad neteica. Jau tad smeldzīgi, bet joprojām ar smaidu. Citviet par ar smiekliem, ka nociesties nevarēju, lai viņa ironiskās asprātības nepastāstītu mājiniekiem. Viņi uz mani skaudīgi noskatījās, jo nesaprata, kas tad pēkšņi mani padarījis tik sentimentālu, un tik smaidīgu.

Un jā.. tad sākās viņa stāsti. Galvenokārt armijas stāsti. No tiem raisošā asociācija bija,  ka šos stāstus varētu turpināt ar kādu Remarka noveli. Tik dzīvi, tik atziņu pilni, tik kara reālisma pieblīvēti. Un šīs atziņas ir arī tas, kas mani sašokēja. Man nelikās, ka līdz šim viņš darbos būtu tā secinājis un tā devis atziņas. Manas līdzšinējās atmiņas par Vonnegūtu bija kā par spilgtu, dzīves ironistu, vērotāju, sprēgātāju, fantazētāju un muldoņu manā gaumē. Un te pēkšņi viņš, kā ar karotīti mutē, liek domāt par mieru uz zemes. Vonnegūta lasītājam tas nav vajadzīgs, manuprāt!

Tomēr Vonnegūtu izbaudīju, un ceru, ka mums vēl ko no viņa iztulkos, vai pārpublicēs no senajiem laikiem:).

Gardarobistes ieradumi tie paši vecie – mani izģērbj un atņem mantas jau pie pašām ārdurvīm. Pēc tam skaistākās trepes Rīgā aizved mani pie Reģistratores, Kontrolieres un Konsultanes. Maza mazītiņa rinda pie Reģistratores – viens divi trīs un esmu piereģistrēta. Pirms manis rindā stāv arī krīzes jaunievedums – trīs pusmūža viegli iereibuši vīrieši – gribot internetā ieiet. Kas jauki, Reģistratore un Konsultante savu palīdzību neliedz nevienam gan man, gan Trīs Draugiem.

Izrādās grāmatas tagad jāpasūta internetā, ko tikpat labi var darīt no mājām vai darba. Un pēc pusstundas doties palasīt. Sistēma super ērta un ātra – vairs ne kādas dirnēšanas un gaidīšanas. Lasītavas pilnas. Atrodu vienu vietiņu kur piemesties un stunda paiet nemanot.

Vēlāk ar Martu pasēdējām Index Cafe, iedzērām karstvīnu un upeņu punšu, jauki parunājāmies un tiku pie Martas vectēva jaunākās grāmatas. Man nebūtu nekas pretim, ja arī IndexCafe man būtu kaimiņiene.

Man ir vecmāmiņa, kuru ne reizes neesmu sastapusi. Viņa nomira vēl pirms sāku savu dzīvi. Ja kāds agri aiziet, tad par viņu ir grūtāk runāt. Un pat man, ar savu lielo zinātkāri, uzradās robežas, kurām pāri nelīdu. Tā nu stāvēju neziņā, kāda viņa bija, kas viņai patika, par ko priecājās un skuma. Taču tagad zinu mazliet vairāk.

Izrādās viņai bijusi laba draudzene, kas vecmāmiņu neaizmirsa un turēja spilgtā atmiņā. Un pat izkrāsoja. Viņa  – Dzintra Žuravska – uzrakstīja grāmatu par viņu.

Katru pagājušās nedēļas dienu es pavadīju ar vecmāmiņu. No rītiem nevarēju sagaidīt, kad autobusā apsēdīšos, lai izzinātu tālāk.

Viņai nebija viegla dzīve. Viņa jauniņa skolotāja, pārcēlās uz svešu Latvijas galu, tuvāk pie jūras. Un ieskatījās zvejniekā, pie kura sāniem arī nodzīvoja īso mūžu. Pārējo viņai nolaupīja slimība.

Smeldzīgs stāsts. Nereti manas acis bija pilnas mīļu asaru, jo īpaši brīžos, kad viņa uzrunāja, skatīja vai apcerēja man ko pazīstamu un dārgu – manu tēti, papu un mūsu “Birztaliņas”.

“Totēmi” ir stāstu krājums, par attiecību situācijām un lomām dažādu personāžu dzīvēs. Lielākoties stāstu pamatā ir sieviete, šķietami pašas autores vecumā. Sieviete stāstos iemīlās, mīlējās, ir greizsirdīga, valdzina, krīt histērijā un ir lepna. Stāstu varoņiem ir gluži vai dzīvnieku instinkti, starp kuriem stāsti ir arī sadalīti.

Liekas, ka krājums izveidots tā, lai ik viena lasītāja atrastu sevi kaut vienā stāstā. Pārējie stāsti ir kā čalojoša draudzeņu pulka aizvietotāji. Šie stāsti ir kā izvērstas Rukšānes Sestdienas seksa slejas, bez apnīcīgā ievada un nobeiguma, ar saturu un papildinātas ar literāru apvalku un jau pieminētajiem salīdzinājumiem ar dažādiem radījumiem.

Stāsti ir lielākoties raiti lasāmi. Ideāla autobusa literatūra un tie atspoguļo par tik pazīstamo Latvijas vidi. Tiek pieminēts Teātra bārs, kredītu maksājumi, četrdesmitgadīgie vīrieši ar solārijā apceptām augstskolas jaunkundzēm, kā arī virkne sevi neatradušo. Ir gan arī pa kādam vecam stāstam, kas ieslīdējis grāmatā no “Šampinjonu derības” laikiem un pat stāsts ar Sibīrijas garšu. Tomēr tie labi iederas, jo ir koši, romantiski un mazliet arī seksuāli.

Nevarētu teikt, ka “Totēmi” būtu iedvesmojoši, kā turpretī tas izdodas Virdžīnijai Vulfai savos “Esības mirkļos”. Muktupāvelas stāstos sievietes tomēr šķiet vājākas, lai gan ar potenciālu spēcināties. (Jāņem vērā, protams, konteksts kādā Vulfa rakstīja.) Arī vārdu spēles brīžiem šķiet radītas ar taustīšanos, tomēr liekas, ka no autores var gaidīt arvien iespaidīgakus gara darbus nākotnē.

Šodien pamodos piecos no rīta. Īsti nezinu ar ko tas ir izskaidrojams, bet sajūta ir laba. Esmu ieguvusi vismaz 3 stundas tikai sev un tas ir brīnišķīgi.

Tāpēc Kleitai varu pastāstīt pāris jaunumus savā dzīvē:

1. Esmu ieguvusi augstāko izglītību un nolikusi arī latīņu valodas eksāmenu filologos. Un vasaras ” brīvlaiks” var sākties.
2. Turpinu savu downshifting programmu. Pie šī punkta varam arī apstāties, jo te būs vairāki apakšpunkti:

2.1. pirms mēneša atteicos no biežas restorānu un kultūras pasākumu apmeklēšanas, protams, to vēljoprojām daru, bet svētkos
2.2. tāpat iegādājos ļoti skaistu saules platmali un paziņoju, ka atsakos sauļoties (man ir alerģija no saules) un apmeklēt solāriju ( to izmantoju, lai gadiem slēptu savu patieso bālo un protams aristokrātisko ādu).
2.3. abonēju žurnālu Mūsmājas – tas kļuvis par ļoti aizraujošu žurnālu un ar nepacietību gaidu jau nākamo – līdz ar to atkrīt bildīšu žurnālu iegāde, kad gribas ko skaistu un var iegūt dažādus labus padomus “mājas solim”.
2.4. sāku izmantot visus savus dzīvē iegūtos un neizmestos krēmu, šampūnu un dušas želeju paraudziņus, tāpat esmu nopirkusi Dzintara šampūna un balzama komplektu
2.5. iegādājoties vīnu – limits 3.50, galva sāp tikai reizēm
2.6. grāmatu iegāde – šitas gan ir sāpīgi. Ieejot grāmatnīcā kožu nagos – ni, ni, ni. Tā vietā ir ideja publicēt manu vēlamo grāmatu listi, lai, ja kāds vēlas pēkšņi man ko uzdāvināt – trāpītu desmitniekā. Kā arī ik pa reizei iegriežos lietoto grāmatu veikalos (uz Čaka ielas, Jumavas grāmatnīcas pagrabā un Roberts Books).
2.7. Darbadienās ik pa laikam pusdienas aizstāju ar rīsu un ūdens kūri. Ķīniešos nopirktā lielā rīsu porcija par 1.30 Ls un ūdens, kas darbā ir bez maksas. Ideāla maltīte un var mierīgi izvilkt līdz vēlām vakariņām mājās.
2.8. Un visbeidzot mans pēdējais jaunievedums – mana personīgā manikīra un pedikīra studija. Jau vairākus gadus veicinu skaistumkopšanas salonu ekonomisko izaugsmi Rīgā. Tagad esmu stingri nolēmusi – manikīrs ārpus mājām ne biežāk kā reizi 3 mēnešos un pedikīrs reizi 6 mēnešos. Tā nu vakardien Drogās par 15 Ls iegādājos visu nepieciešamo un vēlāk mājās pie 100g Kultūras mērcēju kājas grīdas mazgāšanas spainī. Ziniet baigi labā sajūta! Ko vēl cilvēkam vajag – ču ču kultūras un karsta ūdens pelde pēdām.

Lieki gan piebilst, ka visa mana downshifting programma draud izgāsties, jo neprātīgi esmu iemīlējusies kurpēs par 100 latiem. Es domāju un pārdzīvoju jau vairāk kā nedēļu. Drīz iešu uz tām apskatīties vēlreiz… Varbūt vairs nebūs mans izmērs.

Bet ko nu par skumjo… Downshifting rulz!

Grāmatu izvēlējos pēc nosaukuma, kas likās dzirdēts un nedaudz seksīgs, lai gan grāmatas vāks un fantastikas žanrs nelikās ne cik saistoši. Vāka dizains pat visai atbaidošs:

Fantastikas “Bābeles maukas” laikam vairāk piemērotas tiem, kas zina, kas ir klasiskās Bābeles maukas. Es starp tiem neesmu. Man sanāk vien tāda kā palasīšanās, par to kā autors iedomājies mīlas, zelta un baudas stāstiņu senajā Bābelē. Un nesliktu stāstiņu. Es noticu teju visam un baudu senatnīgo vidi kā sev nepazīstamu un jaunatklājamu. Lasot izjūtu verga iededzināto zīmi uz vaiga un spilgti iedomājos seksuālu aktu ar sievieti lauvas ādā.

Romānam ir interesants sižets, kas ieved lasītāju Arizonas tuksnesī, kur amerikāņu pētnieki uzbūvējuši senās Bābeles imitāciju. Tur ierodas pārītis mūsdienu ziņkārīgo, izglītoto amerikāņu, kas vēlas iejusties antīkajos laikos. Puisis vēlas kļūt par īstu babilonieti, savukārt meitene par Bābeles mauku (neslikta un salīdzinoši cienījama vēlēšanās šajā vietā uz zemes). Babiloniešiem varenā Amerika neeksistē, jo viņi ir veiksmīgi eksperimentu un ziņkārības objekti.

Brīžiem “Bābeles maukas” mulsina un šokē ar naturālām un brutālām ainām, brīžiem iepriecina ar tām. Dažus citātus skatīt tālāk.

“Manā zemē (..)mēs ar mēli darām visādas brīnumu lietas. Daži gudri vīri ar nazi sadala mēli uz pusēm – labajā un kreisajā. Tad viņi abas mēles iebāž katru savā nāsī, tā, ka organismam vairs nepieplūst skābeklis – un tādā stāvoklī viņi meditē. Citi gudri vīri norij savas mēles uz desmit minūtēm. Jā, tieši rīklē lejā. Pēc tam viņi atrij tās atpakaļ. Protams, lai tā kļūtu garāka, līdz tam ir mēnešiem un gadiem jāvingrinās staipot mēli kā ādas siksnu, uz kuras trin nažus.” (50.lpp.)

“Bābele ir milzīgs bordelis – un mēs esam maukas – mēs visi. Saģērbtas , izkrāšļotas, dejojošas maukas. Tas nav tikai Ištaras templis vai striptīza navmi, kur tā arī izskatās. Tu esi mauka. Es esmu mauka, valdnieks arī. Vienmēr. Un arī mans tēvs būs tāds, ja viņš dejos pēc cita stabules.” (185.lpp.)

“(..) kāpēc gan nedot vaļu vēlmēm un fantāzijām? Citādi mēs sevi apslāpējam (..). Nepeldies kails ar savu māsu, tev nebūs piekopt asinsgrēku un laist pasaulē kroplus bērnus. Nevairo apkārt homoseksualitāti ar sava dzimuma glītiem jauniešiem, – mums jāvairo iedzīvotāji uz zemes. Un nekādu nejaušu laulības pārkāpšanu ar svešiem zēniem un meitenēm; svešinieks ir potenciāls klana ienaidnieks, pārtikas laupītājs, izvarotājs, slepkava, komunists, Jūdass. Bruņoto iedzīvotāju tikumība.

Bet ja cilvēkus neapslāpētu, no kā gan celtos mežonīgā kaislība? Kaislība radīja vēsturi. Sabiedrība, kas vienkārši priecājās par sevi, neatstāj pēdas vēsturē. Polinēzijas lotosu ēdāji palikuši dzīvi tikai tāpēc, ka neviens tos nav atradis.

Bābele sastādīja jaunu vienādojumu: kaislības piepildījums plus soda briesmas, verdzība, nāve.” (194.lpp.)

Diezgan stulbi blogā rakstīt par sen izdotām grāmatām, taču, ko lai dara, ka to rinda pienāk tikai tad, kad pienāk un grāmata ir ievērības cienīga.

Izlasīju Gabriela Garsijas Markesa “Mīlestība holēras laikos”, kas Atēnas izdevniecībā izdota jau 2006.gadā. Jau agrāk vairāki draugi sacīja, ka grāmata ir ļoti baudāma. Bet tobrīd domāju, ka atslēga ir tajā, ka Markess vispār ir interesanta lasāmviela un to jau esmu secinājusi no viņa skarbajiem stāstiem, kā arī “Simts vientulības gadiem”. Taču izrādījās (lai gan tā arvien ir mana hipotēze), ka atslēga ir romāna nepārtraukti un neremdināmi atspoguļotajā seksualitātē. Un ja tā labi padomā, par tiem, kas man grāmatu ieteikuši, tad viņu seksuālā dzīve ir visai koša (vismaz stāstos priekš manis), līdz ar to grāmata ir vienkārši viņu gaumē.

Markess interesanti uzrakstījis par mīlestību vai iedomātu aizraušanos mūža garumā, kas ietver nebeidzamu atdošanos visiem citiem, izņemot to, par kuru prāts nebeidz domāt. Tāda iluzora mīlestība ar ārkārtīgi naturālām, kaislīgām, neķītrām un vienkāršām atdošanās un iegūšanas ainām.

Lai gan stāsts par koloniālisma laikiem, taču mūsdienām tas deva arvien aktuālas pieredzes. Nosaukšu divas, lai gan visi mīlēšanās akti bija gana aizraujoši un neslikti rūdījumam.

Pirmā, par to kā atdoties, kad sekss vēl ir nepazīstams. Šai pieredzei Markess dod divus variantus – atdoties pirmo reizi laulībā vīram ar pieredzi un gādīguma un ieintriģēšanas māku; vai arī gaidīt, kamēr kāda, pēc seksuāla apmierinājuma izslāpusi, pieredzējusi sieviete, neprasot ievelk tevi seksuālos sakaros.

Otrā pieredze, par to, ka vecums un sekss nav nošķirami. Tas nav būtiski, ka sievietei vai vīrietim tuvojas astoņdesmit gadu slieksnis un viņi zina, ka no viņiem nes vecuma smārds, miesa sakrunkojusies un viss reiz skaistais nokarājas. Viņi arvien vēlas mīlēties, viņi arvien ir traki un viņi ir neremdināmi. Gadījumā, ja parādās kāds vecītis, kurš nokāris rokas vairs negrib kails/a rādīties un tikt pamanīts tik nodzīvotā paskatā, tad arī šis stavoklis ir maināms, sastopot tādu pašu vecīti – tikai pavedinātāju. (Vai vienkārši izslēdzot gaismu.)

Aidā mīlēties un lasīt Markesu!

Dažas atziņas un interesanti fragmenti no romāna:

“(..) viņai nekad nebija ienācis prātā, ka ziņkārība varētu izrādīties vēl viena no nedaudzajām mīlestības lamatām.” (85.lpp.)

“(..) nekas no tā, ko divi dara gultā, nav netikumīgi, ja tas palīdz mīlestībai pastāvēt mūžīgi.” (187.lpp.)

“(..) cilvēks ierodas šai pasaulē ar iepriekšnoteiktu mīlēšanās reižu skaitu un tās reizes, kas netiek izmantotas – paša vai citu dēļ, labprātīgi vai piespiesti – tās pazūd uz visiem laikiem.” (187.lpp.)

“Galu galā viņi viens otru iepazina tik labi, ka vēl pirms trīsdesmitās kāzu gadskārtas jau bija kā viena vesela divas puses un jutās neērti, pārāk bieži nojaušot otra domas, kad to nemaz nevēlējās, vai tādā smieklīgā situācijā, kad citu klātbūtnē viens pateica tieši to, ko bija grasījies sacīt otrs. Kopīgiem spēkiem viņi bija pārvarējuši gan ikdienišķos pārpratumus, piepešos naida uzplaiksnījumus un abpusējās nekrietnības, gan pasakainos slavas zibšnus, ko bija dāvinājusi laulāto saskanīgā spēle. Tas bija laiks, kad viņi viens otru mīlēja visprasmīgāk, bez steigas un pārmērības, un kad abi visskaidrāk apzinājās, ka guvuši neticamu uzvaru pār visām nedienām un jutās par to priecīgi.” (277-278.lpp.)

“Viņš (..) būtu vēlējies uzzināt, kā, viņasprāt, būtu jāiemīlas sievietēm kinofilmās, lai to mīlestība neizraisītu tikpat daudz sāpju kā tā, kas dzīvē.” (316.lpp.)

“Viņas pleci bija krunkaini, krūtis nošļukušas un ribām uzspīlētā āda šķita pelēkbāla un vēsa kā vardei. Viņa piesedz krūtis ar tikko novilkto blūzi un izslēdza gaismu.” (419.lpp.)

“(..) viņi vairs nejutās kā jaunlaulātie un vēl jo mazāk kā novēlojušies mīlnieki. Viņi jutās, it kā būtu pārlēkuši laulības dzīves golgātai un taisnā ceļā nonākuši pie mīlas kodola.” (428.lpp.)

Lasi Kleitu arī http://kleita.espati.lv/

Man ir kaudze ar grāmatām, kuras gribētos izlasīt. Tostarp, Markesa un Rušdi darbi (diemžēl), kā arī čupa akadēmiskās un populārvēsturiskās literatūras.

Taču ikmēneša grāmatveikala tūres laikā un apzinoties īso lasīšanai paredzēto laiku šajā nedēļā, manu rindu apsteidza meksikāņa Huana Rulfo (Juan Rulfo) vienīgais jebkad sacerētais romāns “Pedro Paramo“ (Atēna, 2007). Orientējoši 150 lapu garam romānam aizņemtības laikā ir ļoti viegli izvirzīties priekšplānā.

Romānu izvēlējos vienīgi dēļ intereses par Meksiku un tās kultūru. Par kultūru uzzināju, ka viņi 19 gadsimta nogalē ēduši daudz kukurūzas plāceņu (neparasti:)). Tad parādās visādi mistiski fakti un fantāzijas par to kā meksikāņi piedzīvojuši tautas nemierus, kuros atbalstītāmos izvēlējušies pēc skata, balss vai kādām citām nebūtiskām pazīmēm. Vēl bagātie pavedinājuši un arī regulāri izvarojuši meičas, taču mīlā ieņemtos bērnus, labprāt atzinuši. Meksikāņi ir reliģiski, bet visai dramatiski grēki arvien notiekas – kopdzīve ar māsu vai brāli, izvarošana, slepkavības, utt. Mirušo pasaules bagātība – tev būs ar aizgājušajiem sadzīvot vienmēr.

Šis stāsts pat nav stāsts. Tas ir tāds haoss Meksikas ciemā, ar mistisku sevis, savas izcelšanās un vecu notikumu meklēšanu. Nevienā brīdī netiek sniegtas atbildes, bet rodas arvien jauni sarežģījumi. Taču tie nav tādi latviskā reālisma sarežģījumi – zeme jāiekopj, trūkst naudas, jābaro bērni un vecīši, jāpārvācās, režīms draudīgs.  Tie ir sarežģījumi par mīlu un naidu, par palikšanu un bēgšanu, par kopdzīvi un šķiršanos,  par spītību un atdošanos, par esamību un nāvi.

Romāns viegli lasāms, jo sarakstīts tādās īsās ainiņās. Vienīgi katrā no tām mainās varoņi, kuriem ir mums visai nepierasti un visai līdzīgi vārdi, tāpēc uzmanību zaudēt nevar, bet arī negribas. (Un lasās arī vannā!)

Ja negribas lasīt, ir uzņemti arī vairāki romāna ekranizējumi.

Un daži citātiņi:

“Ak, dzīve, tu mani nebiji pelnījusi.” (41.lpp.)

“Pēc tam viņa vairs neko neatcerējās un atguvās tikai pēc vairākām dienām, iesalusi ledū – ledū, ar ko viņu saldēja tēva skatieni.” (110.lpp.)

“Un viņš aizgāja. Bet es atgriezos. Es vienmēr būtu atgriezusies. Jūra apskalo manas potītes un atkāpjas, tā apskalo manus ceļgalus, manus gurnus, ar savu glāsno roku aptver manu vidukli, apskalina manas krūtis, apskauj manu kaklu, apņem ap pleciem. Pēc tam es tajā ienirstu ar visu augumu. Es pasniedzu sevi tās spēcīgajiem skāvieniem, tās maigajai iegūsmei visu sevi bez atlikuma. (116.lpp.)

“Bet tev jau rūp vienīgi dvēseles, nekas cits. Taču es no viņa gribu ko citu – ķermeni. Kailu un vērsmainu mīlā, verdošā kaislē, tādu kura apskāviens liek trīcēt manām krūtīm un manām rokām. Mans caurspīdīgais ķermenis turas tikai viņa skaujās. Mans kaisles pilnais ķermenis, ko notur un atbrīvo viņa spēks. Ko es tagad iesākšanu ar savām lūpām, ja nebūs viņa lūpu, kam tās pārklāt? Ko lai es daru ar savām sāpēs sakodītajām lūpām?” (121.lpp.)