Kleita » ģimene

Krāsainās asaras

Marta — Sun, 20 Sep 2009 21:05:27 +0000

Noticis, kas pavisam vienreizējs un šķiet tikai mazajai Latvijai atbilstošs!

Man ir vecmāmiņa, kuru ne reizes neesmu sastapusi. Viņa nomira vēl pirms sāku savu dzīvi. Ja kāds agri aiziet, tad par viņu ir grūtāk runāt. Un pat man, ar savu lielo zinātkāri, uzradās robežas, kurām pāri nelīdu. Tā nu stāvēju neziņā, kāda viņa bija, kas viņai patika, par ko priecājās un skuma. Taču tagad zinu mazliet vairāk.

Izrādās viņai bijusi laba draudzene, kas vecmāmiņu neaizmirsa un turēja spilgtā atmiņā. Un pat izkrāsoja. Viņa – Dzintra Žuravska – uzrakstīja grāmatu par viņu.

Katru pagājušās nedēļas dienu es pavadīju ar vecmāmiņu. No rītiem nevarēju sagaidīt, kad autobusā apsēdīšos, lai izzinātu tālāk.

Viņai nebija viegla dzīve. Viņa jauniņa skolotāja, pārcēlās uz svešu Latvijas galu, tuvāk pie jūras. Un ieskatījās zvejniekā, pie kura sāniem arī nodzīvoja īso mūžu. Pārējo viņai nolaupīja slimība.

Smeldzīgs stāsts. Nereti manas acis bija pilnas mīļu asaru, jo īpaši brīžos, kad viņa uzrunāja, skatīja vai apcerēja man ko pazīstamu un dārgu – manu tēti, papu un mūsu “Birztaliņas”.

Taupīgais zaķis

Laura — Sun, 01 Feb 2009 18:18:13 +0000

Vakar lidostā sagaidīju ģimeni no slēpošanas ceļojuma. Mazais Aleksis 4 gadu vecumā visus pārsteidzis un 3 dienas braucis pats pa zilo trasi. Vēl mazākais Pēterītis 12 stundas nosēdējis savai mammai klēpī. Ir atvestas dāvanas. Notiek rosība un stress. Kamēr astoņi cilvēki mēģina vienoties kurā mašīnā bāzīs slēpes, es cilpodama kā zaķis, aši dodos samaksāt par stāvvietu.
Ārā auksts – paši zināt. Kad automāts atsakās piekto reizi pieņemt manu laša monētu, pielecu pie lodziņa un, tirinādamās no aukstuma, pieklavēju. Hmmm… atver tiešām smuks jauns vīrietis. Vai pie vainas bija labais noskaņojums vai pirms 2 stundām iedzertā vīna glāze, netipiski sev, uzsāku small talk par skaudrajiem laikapstākļiem.

VIŅŠ: 2 latiņi būs…
ES: Kā 2! Tikko bija automātā lats un tagad jau divi! (Vēljoprojām ir auksts, instinktīvi uzsmaidu, norisinās abpusēja neverbālā komunikācija.)
VIŅŠ: Bet tikko pārgāja minūte pāri pusstundai un nu ir 2 lati.
ES: Nu beidziet taču – ārā ir tik auksts!

Pēc pārdomu brīža – viņš padevās un atļāva man samaksāt tikai pusi no oficiālās summas jebšu vienu latu. Sasmaidījāmies, es pateicos, novēlēju “Lai silti!” un aizcilpoju pie salstošās ģimenes.

Var jau būt, ka tas bija mazliet koķeti – nu un? Ģimenes budžetam tāpat vienalga, kā es ietaupu.

P.S. Lasi Kleitu arī www.espati.lv

Kastaņu pankūkas un līgo

Marta — Mon, 23 Jun 2008 06:08:28 +0000

Lai gan shorīt kājas un rokas jau sakostas no odiem, es ceļos un piedalīšos Līgo svētkos, lai kādi arī tie nebūs. Jā, starp citu, ārā līst.

Man patiesībā ir sajūta, ka svētki jau ir nosvinēti. Bijām ar tēti un māsu Mērsragā – pārsteidzām viens otru ar kulinārijas brīnumiem, lasījām jāņu zāles, darbojāmies dārzā, pļāpājām, pērāmies pirtī. Brīvdienām beidzoties, mums visiem bija kopīgs secinājums – tas jāatkārto šovasar, un nevis uz divām dienām, bet uz nedēļu. Nu tā mums tāda pārspīlēta vēlme, taču skaidri parāda tā brīža noskaņojumu.

Un šīs nedēļas nogales labākais kulinārijas atradums bija kastaņu pankūkas ar mīkstu kazas sieru un zemenēm. , jā! Te ļoti gribas izmantot nesen saklausītu vārdu – burvelīgi!