Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Pati esence Maijs 8, 2009

Filed under: atklājumi,kleitas — Laura @ 11:29 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , , , ,

Vakar biju uz British Council semināru, kas bija riktīgi iedvesmojošs un pat varētu teikt, ka padeva trepes, lai es varētu izkāpt no sava eksistenciāli filosofiskā grāvja. Te nu es esmu-  atkal ar galvu augšā un dodos tālāk. vasaras vieglums

Tikko Rimi iegādājos žurnāla Ievas numuru – pērku to reti, jo tas neraksta par neko tādu, ko kādreiz vēlētos lasīt. Šoreiz piesaistīja māmiņ dienai veltītais numurs – nodomāju, ka tad jau vismaz viens raksts gan jau mani interesēs. Modele Una Gavare tikusi jau pie piektā mazuļa un plāns ir uz astoņiem. Aktrisei Regīnai Razumai ir sešas māsas – viņas mammai septiņas meitas. Un tā tālāk. Taču mani iepriecināja kas cits. Tā bija Initas redaktores sleja. Atkailinoši atklāta un rūgta. Un ne miņas no pašterapijas tualetes ūdeņa, tikai pati esence.

Iepriekšminētajā semināra tika izteikta doma, ka nav svarīgi, ko tu dari, svarīgi ir, kas tu esi. Citā dzīves posmā man šie vārdi liktos pilnīgi banāli, tāpat arī Initas sleja izraisītu vieglu smīnu. Taču tieši vakar un šodien, šīs divas lietas, atveda mani par vienu lielu soli tuvāk tam, kas es esmu un gribētu būt.

Turpinājums sekos.

P.S. Kleita, ir labi būt atpakaļ! :) Tāpēc attēlā kaut kas vasarīgs, viegls un atbrīvots. Tāda būs mana vasara.

 

Martas 7 lietas Janvāris 22, 2009

Patīkami, ka arī Kleita ir saņēmusi stafeti uzrakstīt savas septiņas lietas. Vaininieks Signis.

  1. Rakstot, virsrakstu ienāca prātā pirmā lieta. Mans mīļākais skaitilis, ja maz skaitļi var būt mīļi, ir 7. Tas laikam tāpēc, ka mana dzimšanas diena un vārda diena ir 27. datumā. Un reiz pirms kādiem 8-10 gadiem, bērnišķīgi guļot Lauras gultā blakus šaušalīgi jaukam puisim, izdomāju puišu vērtēšanas skalu – protams, 7 baļļu sistēmu. Pēc tam, kad viņš man bija skaļi nodziedājis Mežrozīti, novērtēju viņu uz visām septiņām.
  2. Kad pamatskolā trešajā klasē mums mācīja lāpīt zeķes, es no savas caurās zeķes tā kautrējos, ka lāpīju to zem galda. Saprotams, ka par pagaldē lāpītu zeķi, labu atzīmi nedabūju.
  3. Apmēram mēnesi pēc savas 14 dzimšanas dienas es uzrakstīju vēstuli sev 24 – gadīgajai. Par vēstuli atcerējos dažas dienas pēc šā jaunā gada, man tiešām bija/ir 24 gadi un es drīkstēju to izlasīt. Vēstulē skaidri norādīts, ka ar tās saturu dalīties nevaru, taču sevis pašas radīto aizliegumu lauzu. Toreiz man šķiet sāpēja sirds un rakstīju par tādām globālām lietām kā mīlestība un darbs. Diezgan garlaicīga vēstule.
  4. Mēnešreizes man sākās tikai 15 gadu vecumā. Precīzāk – aptuveni nedēļu pēc dzimšanas dienas. Vairākus iepriekšējos gadus mocījos ar kompleksiem, ka nevarēju dalīties ar meitenēm, par to, ko viņas dara šajās dienās. Ak, vai. Tagad gan liekas, ka nekāda skāde nebūtu bijusi, ja mēnešreizes sāktos kaut 20 gadu vecumā.
  5. Sasodīti grūti izdomāt, ko tālāk uzskaitīt.. Nu labi.. nekad neesmu smēķējusi zālīti vai lietojusi kaut kādas halucigēnās sēnes un super tabletes. Šad tad man par to ir žēl, jo ja tas būtu izdzīvots, tad būtu izdzīvots. Bet ko vairs tagad? Tagad man acis ieplešas lielas, kad kāds Amsterdamā saēdies marihuānas kūciņas vai rindā pie kluba sajūtu citādu smēķu aromu. Tomēr arvien negribas un bail.
  6. Es ar lielu aizraušanos esmu izlasījusi visas Harija Potera grāmatas. Pēc vienas no tām – droši vien priekšpēdējās – smagi raudāju kādas 10 minūtes un solījos sūtīt autorei vēstuli par netaisnībām, kas HP jāpiedzīvo. Pagāja desmit minūtes un viss aizmirsās. Autorei laikam vairāk patika mīlestība nevis ģimene kā vērtība, kas saglabājama.
  7. Un septītā, hmm.. Pirmajā kursā liku autovadītāja tiesības, un man ļoti patikās mans instruktors. Un nevis patikās tāpat kā man ir patikušies skolotāji, pasniedzēji vai kolēģi, bet vienkārši likās ļoti patīkams. Kad pienāca laiks likt CSDD gala eksāmenu un kad izdevās to nolikt ar pirmo reizi, nekāda prieka man nebija. Zināju, ka braukšanas stundas man ir beigušās un instruktoru vairs nesatikšu. Gribēju viņam uzdāvināt zefīru šokolādē, bet sakautrējos. Un nešaubīgi pirms fotogrāfēšanās tiesībām, noraudājos.

Stafeti tālāk nododu:

Olgai – makelovenotwar.livejournal.com – jo viņai acīmredzami nepieciešams, ko uzrakstīt biežāk.

Rolandiņam – kapēc gan ne viņam.

Ceru, ka Laura stafeti nodos vēl kādiem.

 

Smiekli risinājumam Novembris 3, 2008

Filed under: atklājumi — Marta @ 6:32 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Es dažkārt mēdzu uzjautrināti sarunāties ar cilvēkiem. Par kaut ko vienkāršu, bet nez kāpēc slēpjamu. Par kaut ko sarežģītu, bet primitivizētu. Par kaut ko pārāk publisku un varbūt izrādīšanos. Par kaut ko skaistu, aiz greizsirdības, un par kaut ko aizraujošu, dēļ neprātības. Arī par kaut ko naivu, aiz rūgtuma un par ko nopietnu, aiz vieglprātības. Un par sevi, protams, dēļ.. visa.

Patiesībā dažkārt tas nav pat uzjautrināti, bet tā ir vienkārši saruna vai vienkārša pasmiešanās, pasakot ko vairāk, skaļāk, un mulķīgi apbružātāk nekā varētu.

Dēļ šīs īpašības draugi reizēm atviegloti nopūšās, kad aizeju. :) Taču šī īpašība ir ļoti saistāma ar dvēseles stāvokli. Ja nav rūgtuma, tad var nebūt arī smieklu (bet ir kas cits). Ķīmija.

Taču šodien laba draudzene pasūtīja manus smieklus. Sacīja, ka ir kaut kas vienkāršs, ko viņa pati nevar pateikt, bet es kādā savā izelpā to varētu ātri un nevērīgi izpaust vai iztirzāt, pēc tam pasmieties un aizmirst, bet viņi abi par to varētu beidzot sākt sarunāties (interesants attiecību sarežģījuma risinājums).

Es pasūtījumu neizpildīju, jo nemāku. Man gan pašai jau bija ienācis prātā par to pasvilpot, taču brīdī, kad tas kļuvis par pasutījumu, tad gribas arī šo pašu faktu pieminēt vai nepieminēt neko no tā, lai nenodarītu lielāku skādi.

Jāskatās kāds būs ķīmiskais sastāvs un atlīdzība par smiekliem.

 

Divi maisi ar dzīvi Augusts 31, 2008

Filed under: atklājumi — Laura @ 12:53 priekšpusdienā
Tags: , , , ,

Šodien izmetu divus lielus maisus no savas vecās dzīves. Šaušalīgās kurpes, vidusskolas pierakstus, nezināmus CD, aizvēsturiskās disketes un vēl desmitiem citu agrāk svarīgu lietu. Dažādās kastītēs pārkārtoju un dziļāk skapī noglabāju vecās fotogrāfijas un vēstules no tiem laikiem, kad internets vēl nebija  mani pieradinājis.
Viss ir forši – gadi nāk un gadi iet. Esmu kļuvusi par diviem miskastes maisiem vieglāka. Bildēs mainās matu krāsas un acu skatieni. Dzīvē – lietas, par kurām uztraukties.

Tas arī viss – kleitā.net sentiments netiek ielaists.

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.