Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

TH!NK – platforma 81 ES blogerim Februāris 2, 2009

Filed under: žurnālistika — Marta @ 1:24 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Esmu iesaistījusies jaunā avantūrā – blogošanā par Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kas norisināsies jūnijā. Projekts TH!NK ABOUT IT izveidots, lai motivētu Eiropas Savienības pilsoņus būt atsaucīgākiem un iesaistītākiem ES politikas veidošanā.

Šodien ir pirmā diena, kad saite, kurā ierakstus veido ap 80 blogeru, ir uzsākusi savu bloga dzīvi un diemžēl mani pārņēma vilšanās. Haoss, jo vienā platformā blogo tik daudzi, teju vienveidīgi ieraksti – cik ļoti eiropeiski mēs esam -  un vizuāli nepārskatāmi. Izskatās, ka bez pašiem projekta dalībniekiem un dažiem viņu draugiem lasītāju nebūs. Taču tā ir vien pirmā diena un blogeri rādās arvien vēl sajūsmā par ES dāsnumu un apmaksāto 2 dienu semināru Briselē. Un sajūsmai ir pamats.

Aizgājušās nedēļas sākumā Brisele pulcēja kopā pa trim jauniešiem un arī sirmiem blogeriem no katras ES dalībvalstis, kur centās izglītot un aizraut par to, cik kolosāli būtu blogot par EP un Eiropu kopumā.

Pirmā diena pagāja sarunās, par to, cik īpaši mēs katrs esam:). Dalībniekus priecēja tādi paši īpašie viesi, kas stāstīja par savu neparastumu un blogošanas pieredzi. Mēs saņēmām padomus kā tehnoloģiski modernāk (piemēram ar Flip kameru) veidot savus ierakstus, kā neintegrēt twiteri ar facebook un kā ar diviem klikšķiem, nekopējot adreses, nopublicēt video no YouTube. Tāpat dzirdējām, ka nekas neizglābs blogeri no publiskās pašnāvības, ja tas būs neorģināls, garlaicīgs un masu informācijas izplatītājs.

Otrajā dienā teju visus wireless limitētā telpā garlaikoja EP birokrāti. Pirmo reizi viesojoties EP pērn oktobrī, man viņi likās sasodīti interesanti savā pelēcībā. Taču šoreiz, atrodoties citā auditorijā un skatoties atkārtojumu runām par neko riņķī apkārt, nespēju aizrauties. Jautri bija vien mirklī, kad kādas politiskās grupas runas persona atzina, ka grupas blogā netiek pieļauti komentāri, lai izvairītos no konkurentu ļaunprātīga negatīvisma. Šāds fakts izraisīja līdzīgu blogeru sašutumu kā mediju pētnieku atzinums, ka blogeri tie paši žurnālisti vien ir, tikai vēl amatieri.

Tomēr kā jau atzinu sajūsmai ir pamats. Satiku jaunu meiteni no Beļģijas, kas aizraujas ar bērnu grāmatu rakstīšanu un publicēšanu; sirmu īru kungu, kas dienas vada Minhenē atlasot nozīmīgas žurnālu izdevniecības publikāciju saturu un norādīja man, cik neticami man būs rudenī atrast darbu; somu meiteni, kas apprecējusies jauna un visu laiku aplauž savu kaislīgo vēlmi padzīvot Francijā; lietuvieti, kas atzīst, ka viņai vairāk draugu ir virtuāli nekā dzīvē un ka viņa ir jaunmodīgā aptauju tipa blogere; holandieti, kas aizraujas ar sociālo mārketingu un web dizaina konsultācijām, un kurai politika ir šķērma, taču TH!NK projekts aizraujošs; itāļu puisi, kas tirgojas netā un patiesi nomaksā visus nodokļus; slovāku puisi, kas studē politikas zinātni un atzina, ka blogojis, taču blogs nomiris, u.c.

Tāpat satiku pārējās divas latviešu meitenes, kas mūs pārstāvēs šajā projektā – Agniju Kazušu un Anitu Kalmani. Abas man zināmas, abas aktīvas un abas līdz projekta sākumam ar blogiem nav saskārušās.

Tagad cītīgi jādomā, ko pati varētu radīt priekš TH!NK, lai žigli nekatapultētos, bet saglabātu intrigu sev un attīstītu prasmes rakstīt angliski.

Un ak jā.. tas ir konkurss ar balvām – iphone un makintošs šogad turpina būt modē.

P.S Kleitu lasi arī kleita.espati.lv/

 

Eiropas Parlamentā skoloties žurnālistiku Oktobris 20, 2008

Mēs dzīvojam vienotā Eiropā. Es vēl esmu ļoti jauna. ES institūcijas labprāt tērē naudu jaunatnes projektiem un tiem pat nav jābūt ļoti vērtīgiem – tātad baudi kā vari!

Tas ir tas, ko es sev vairākas dienas mēģināju atkārtot European Youth Media Days (Eiropas Jaunatnes mediju dienas) 2008 ietvaros.

Šīs mediju dienas Briselē ES parlamentā notika jau otro gadu. Es par tām neko nezināju, līdz mans daudzpusīgais Tamperes Universitātes epasts man piegādāja vēstuli ar paziņojumu par to eksistenci un iespēju piedalīties. Iespēju izmantoju un 3 dienas un naktis spēlēju jaunieti – žurnālisti Briselē.

Pasākuma mērķis ir/bija veicināt un radīt vairāk publikāciju par ES, sasaitot to interesanti kopā ar nacionālajiem jautājumiem, un iespējams, kādu dienu tuvoties visas ES kopīgā medija izveidei.

Temats man likās interesants, turklāt vēl EP vēlēšanu priekšvakarā. Vienīgi organizētājs bija Eiropas Parlaments, kas pats neprātīgi vēlas tikt atspoguļots. Līdz ar to daļu no laika aptuveni 200 Eiropas jaunajiem žurnālistiem deputāti stāstīja kā viņi redz ES medijus. Diezgan jokaina kombinācija. Plus vēl daļa no šiem parlamentāriešiem norādīja, ka paši gadiem ilgi bijuši žurnālisti. Bet nu politiķi.. Latvijā arī ir tādi kadri, vienīgi viņi pagaidām nerīko apmācības žurnālistiem.

Pārējo laiku aizņēma darba grupas, kuras dalībnieki varēja paši izvēlēties. Es izvēlējos Nuclear Windmills – TV debate. Tik nogarlaikojusies sen nebiju – un nevis ekoloģijas un vides jautājumu dēļ, bet gan organizēšanas procesa dēļ. Tik bezdarbīga, beztabildīga, vienaldzīga, pamataskolas tipa organizācija, kas liek skaļi kliegt un trīties. Un tas viss tikai tāpēc, ka man bija lielas gaidas (nākamreiz gan nolaidīšos pie zemes). Taču tehniski iemācījos ko mazliet jaunu, jo TV līdz šim nav bijis mans interešu objekts. Bet nu tā dēļ tik tālu gan nebūtu jābrauc.

Sasodīti grūti bija sevi pārliecināt, ka šī pasākuma saturs nav jāņem īpaši vērā, bet gan jācenšas iepazīties ar citu valstu žurnālistiem, lai nepieciešamības gadījumā varētu viņus izmantotu kādiem foršiem projektiem. Nejaušas satikšanās un iepazīšanās izdevās (tik tiešām ir kādi 4 cilvēki, kurus labprāt kādreiz patrobelētu), lai arī cik ļoti man šādi iepazīšanās pasākumi jau nogurdinājuši (Tamperē man šādi iepazīšanās raundi notiek katru pusgadu, jo ierodas jaunie apmaiņas studenti, kas ir neremdināmi un viņi savu enerģiju daļēji izlādē arī manā virtuvē).

Kopumā sajutu daudz šķēršļu, lai izbaudītu šo neorganizēto, bet galu galā jautro pasākumu. Domāju, ka patīkamākā puse tam bija, ka neiztērēju tam nevienu savu centu (santīmu), lai piedalītos un pēc tam, lai atgrieztos ar jauniem iespaidiem. Iztērēju tikai savu laiku, kas arvien nav līdzvērtīgs naudai, tāpēc varu mazliet šķērdēties.

 

Taustāma daudzveidība Augusts 27, 2008

Filed under: žurnālistika — Marta @ 12:12 priekšpusdienā
Tags: , , , ,

Latvijas Cilvēktiesību centrs nupat organizēja semināru par daudzveidību medijos. Par to kā mediji atspoguļo dažādas cilvēku grupas un par to kā kliedēt robežas starp tām. Par mūsējiem un citiem.

Lai par šiem jautājumiem apskaidrotu žurnālistus, bija ieradusies BBC vecākā speciāliste daudzveidības jautājumos Sjū Karo (Sue Caro) šķita prātīga sieviete, relaksēta, inteliģenta. Viņa daudz stāstīja kā multikulturālajā Liebritānijā BBC tiek galā ar daudzveidības jautājumiem.

Semināru galvenokārt veidoja TV sižetu apkopojums par dažādu minoritāšu problēmām dažādās valstīs. Daudz konfliktu ap musulmaņiem, ekstrēmāk domājošajiem, Āfrikas emigrantiem, un ap tiem, kas jau it kā gadiem asimilējušies. Viņai bija liels pārsteigums, ka mums patlaban šāda dažādība ir sveša. Nezinu, cik Sjū ir svarīga un pieprasīta savā jomā, taču diemžēl likās, ka viņa prom brauca ar sajūtu, ka nav varējusi mums/viņiem palīdzēt. Neko daudz par seksuālajām minoritātēm, krievvalodīgo/latviešuvalodīgo konfliktiem, stereotipiem pret čigāniem un vecuma diskrimināciju, kas, manuprāt, šeit ir būtiskas problēmas, Latvijas kontekstā viņa aptaustīt/sataustīt nevarēja. Droši vien, jo neko nezināja.

Rīgā vēl nav parādījušās lētās ķīniešu ēstuves, turku kebabi un picas. Katrs ārvalstnieks lielākoties ir laipni gaidīts un ja māk dziedāt, ēst gatavot, vai spēlēt basketbolu, utt., var kļūt arī populārs un mīlēts.

Neglābjami būs kādi trakie, kas allaž uz ielas piekaus melnu vai baltu. Taču, kad acu priekšā parādās piemēram, sieviete galvassegā, netrakajam un arī trakajam jādomā, kāpēc un kādas ir pieklājības robežas. Var jau BBC parādīt savu pieredzi ar dažādu cilvēku algošanu, atspoguļošanu, taču ja nav zināšanu par šīm kultūrām un rasēm, tad kāpēc vienmēr paliks. Arī ar dūri pausts, ja tā mācīts.

Tā nu sanāca, ka seminārs preventīvi mēģināja sagatavot un likt cienīt pirms ir ko cienīt.

Interesantākais, ko Sjū, manuprāt, pastāstīja, -  austrumeiropas iebraucēju bērni Lielbritānijas skolās bieži atsakās sēdēt blakus citas rases un kultūras bērniem, tos noniecinot. Rodas kautiņi un konflikti diskriminācijas dēļ. Mazā pieredze un TV aizbraucēju bērnus nav izaudzinājis.

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.