Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Domā par to! Jūnijs 18, 2009

Šonedēļ Roterdamā noslēdzās blogošanas projekts Th!nk about it 2009, kura ietvaros uzrakstīju sešus ierakstus par to kā no tālienes redzēju ES parlamenta vēlēšanas. Pats projekts bija visai unikāls, jo tas uz vienas platformas vienoja blogerus no ik vienas ES valsts un lielākā daļa no viņiem tiešām samērā regulāri kaut ko rakstīja. Ieraksti gan lielākoties nebija pārāk aizraujoši, jo bija ļoti specifiski par katru no dalībvalstīm. Tāpat arī katram blogerim ir savs rakstīšanas stils, kas no vienas puses sekošanu padarīja jautrāku, bet no otras – apgrūtinošāku. Arī platforma, uz kuras mēs spēlējāmies ar Eiropas idejām, nebija pietiekami ērta tādam autoru lokam un ierakstu daudzumam.

Un tomēr, četros mēnešos lapu ir aplūkojuši 50 tūkstoši lietotāju no 100 dažādām valstīm. Projekts ir pievērsis mediju un pētnieku uzmanību. Tā organizētāji European Journalism Centre piedāvā datus, lai šī projekta veiksmes un neveiksmes tiktu izanalizētas kādā maģistra darbā. Tā, ka ja kādam grūtības ar tematiem, tad šis ir pieejams.

Th!nk about it varēja pietiekties jebkura vecuma un nodarbošanās ES iedzīvotāji, tādējādi projektam izdevās vienot žurnālistus, web komunikāciju specialistus, politologus, vēsturniekus u.c. Raiba, ambicioza un galvenokārt vīriešu kompānija. Organizētāji saprot, ka dalībniekus un projektu nevar tā vienkārši palaist vējā, tāpēc vien, ka vēlēšanas ir beigušās. Turpinājums iespējams sekos un blogošana turpināsies  par globālajām klimata pārmaiņām, ap kurām ES aktīvi rosās un cenšās sevi pozicionēt kā cīņas karognesēju. Nezin vien, vai šis temats raisīs tik aktīvu blogošanu un neaprobežosies ar dažiem par un pret argumentiem, bet ir vērts mēģināt.

Noslēguma pasākumā apkopoju dažas atziņas:

  • Ja žurnālisti savā materiālā izmanto blogus, tad pieklājīgi ir atsaukties uz autoru. Taču nav grēks arī neatsaukties, jo blogeris kā aktīvs pilsonis, galu galā raksta, lai sasniegtu kopējo mērķi.
  • Ja žurnālisti izvēlējušies intervēt blogeri, tad pret viņu arī ir jāizturas kā pret blogeri. Blogera zināšanas bieži vien aprobežojas ar to, ko viņš jau ir uzrakstījis.
  • Bilingvisms ir atslēgas vārds darba iespējām un pat modes tendence.
  • Reklamēties vēlēšanām par ES aktuāliem tematiem ir tas pats kas izvēlēties sevi sodīt.
  • Eiropiešu atbildība un interese par ES varētu rasties pēc vienota Eiropas Komisijas izstrādāta ekonomikas stimulēšanas plāna, nevis pēc daudziem nacionāliem.
 

Erasmus saldme Decembris 13, 2008

Filed under: atklājumi — Marta @ 12:28 priekšpusdienā
Tags: , , , , , , ,

Ir beidzies trešais no četriem semestriem manām maģistrantūras studijām Somijā. Kopā te pavadīti vairāk nekā 1,5 skaisti gadi. Nenožēloju gandrīz nevienu dienu. (Izņemot vienu pavasara dienu, kad nolēmu neko nepasākt ar kādu itāļu puisi. Nopietni nenopietns sasodīts!)

Protams, reizēm mani šausta, ka pametu ārkārtīgi aizraujošu darbu, (daļēji arī attiecības), lai būtu te, taču tagad šķiet, ka nevarēja būt citādāk. Un tam visam ir vaininieks – Erasmus.

Sasodītais Erasmus, kas noliek tevi blakus simtiem tādu kā tu, tādu, kas ieradušies svešā zemē, zinot vai nezinot, ko sagaidīt. Un es nezināju ne nieka!

Mans Erasmus sākās pirms trīs gadiem, kad draugs un kursa biedrs nolēma atteikties no savas stipendijas interesanta darba dēļ un es biju rindā nākamā. Man likās, ka braucu “mācīties ārzemēs” :) , bet atbraucu un nokļuvu studenta paradīzē  – apkārt pilns ar apķērīgiem jauniešiem, kas dabūjuši stipendijas par sekmīgām studijām, starptautiski orientēti, apjukuši un izslāpuši pēc dažādām brīvībām. Universitāte ārkārtīgi moderna, varu mācīties jebkuru priekšmetu, ja vien saprotu tā pasniegšanas valodu, varu rakstīt, lasīt un domāt par tieši tām idejām un notikumiem, kas man aizraujoši. Varu dzīvot kompītnēs un beidzot salīdzināt savus priekštatus par tām ar saviem vecākiem, un par laimi nesūdzēties par izgulētām gultām, prusakiem un 4 cilvēkiem dažos kvadrātmetros. Varu aizrauties un iemīlēties starptautiskā garā. Varu sadraudzēties un sķirties ar lielām asarām, un varu iedomāties, ka veidoju draugus/paziņas visā pasaulē, par kuru nacionālajām īpatnībām jau kārtīgi esam izsmējušies.

Erasmus beidzās, taču kad sāku savas maģistrantūras studijas te, es ļāvu tam turpināties. Erasmusiešiem gan šķiet teju nepieņemami, kad es tiem pasaku, ka esmu te jau gadu un vairāk. Viņi tad skatās uz mani kā mēbeli, tāpēc labāk bieži nepasaku visu, lai tikai varētu lidot noskaņojumam līdzi. Lai ballītē, skanot Draugu tituldziesmai, vai Titānika mīlestības dziesmām, varētu apķert pulciņu draugu un gaudot līdzi. Un jau sākt ilgoties.

Taču vakarnakt nosmējos. Varbūt mans Erasmus laiks ir beidzies. Mana Erasmus draudzene ballītē bildējās ar ikvienu. Viņa katru apķēra ar tādu pašu mīlestību kā mani, katram tā smaidīja un pēc katra solīja ilgoties. Kad skanēja kārtējā draudzības apliecinājuma dziesma un apkārt visi skāvās un vērās dziļi asarainajās acīs, es savu  maģistrantūras biedru pulciņā ielenkta, jutos vēsāka.

Nesen kursa biedrs sacīja, ka mums būtu jāiet un šādās atvadu ballītēs jāsmejas viņiem sejās ar vēstījumu, ka viņiem nabadziņiem redz ir prom jābrauc, bet mēs turpinām baudīt. To mēs tā, lai mazliet mierinātu sevi, jo mums te tomēr ir arī visādi pienākumi, atšķirībā no viņiem. Taču vēl pusgads un tad jaunajiem erasmusiešiem, kas atbrauks janvārī, vairs nevarēšu sejā smieties, jo tās būs arī manas pēdējās dienas.

Nesen satiku kādu 40 gadīgu maģistrantūras studenti, kas nupat bijusi Erasmusā Norvēģijā. Viņa ar to saindējās. Nez, kas tagad notiks ar viņu. Nez, kas notiks ar mani.

tamperes_universitates_tunelis

P.S

Eiropas Parlamenta vēlēšanas gaidot, jāpiebilst, ka valda uzskats, ka Erasmus paaudze būs vairāk ieinteresētāka un atvērtāka Eiropas Savienības valstu kopējai institucionālajai nākotnei, jo nācijas būs satuvinātas jau agrā jaunībā.

Lasi Kleitu arī šeit – kleita.espati.lv

 

Eiropas Parlamentā skoloties žurnālistiku Oktobris 20, 2008

Mēs dzīvojam vienotā Eiropā. Es vēl esmu ļoti jauna. ES institūcijas labprāt tērē naudu jaunatnes projektiem un tiem pat nav jābūt ļoti vērtīgiem – tātad baudi kā vari!

Tas ir tas, ko es sev vairākas dienas mēģināju atkārtot European Youth Media Days (Eiropas Jaunatnes mediju dienas) 2008 ietvaros.

Šīs mediju dienas Briselē ES parlamentā notika jau otro gadu. Es par tām neko nezināju, līdz mans daudzpusīgais Tamperes Universitātes epasts man piegādāja vēstuli ar paziņojumu par to eksistenci un iespēju piedalīties. Iespēju izmantoju un 3 dienas un naktis spēlēju jaunieti – žurnālisti Briselē.

Pasākuma mērķis ir/bija veicināt un radīt vairāk publikāciju par ES, sasaitot to interesanti kopā ar nacionālajiem jautājumiem, un iespējams, kādu dienu tuvoties visas ES kopīgā medija izveidei.

Temats man likās interesants, turklāt vēl EP vēlēšanu priekšvakarā. Vienīgi organizētājs bija Eiropas Parlaments, kas pats neprātīgi vēlas tikt atspoguļots. Līdz ar to daļu no laika aptuveni 200 Eiropas jaunajiem žurnālistiem deputāti stāstīja kā viņi redz ES medijus. Diezgan jokaina kombinācija. Plus vēl daļa no šiem parlamentāriešiem norādīja, ka paši gadiem ilgi bijuši žurnālisti. Bet nu politiķi.. Latvijā arī ir tādi kadri, vienīgi viņi pagaidām nerīko apmācības žurnālistiem.

Pārējo laiku aizņēma darba grupas, kuras dalībnieki varēja paši izvēlēties. Es izvēlējos Nuclear Windmills – TV debate. Tik nogarlaikojusies sen nebiju – un nevis ekoloģijas un vides jautājumu dēļ, bet gan organizēšanas procesa dēļ. Tik bezdarbīga, beztabildīga, vienaldzīga, pamataskolas tipa organizācija, kas liek skaļi kliegt un trīties. Un tas viss tikai tāpēc, ka man bija lielas gaidas (nākamreiz gan nolaidīšos pie zemes). Taču tehniski iemācījos ko mazliet jaunu, jo TV līdz šim nav bijis mans interešu objekts. Bet nu tā dēļ tik tālu gan nebūtu jābrauc.

Sasodīti grūti bija sevi pārliecināt, ka šī pasākuma saturs nav jāņem īpaši vērā, bet gan jācenšas iepazīties ar citu valstu žurnālistiem, lai nepieciešamības gadījumā varētu viņus izmantotu kādiem foršiem projektiem. Nejaušas satikšanās un iepazīšanās izdevās (tik tiešām ir kādi 4 cilvēki, kurus labprāt kādreiz patrobelētu), lai arī cik ļoti man šādi iepazīšanās pasākumi jau nogurdinājuši (Tamperē man šādi iepazīšanās raundi notiek katru pusgadu, jo ierodas jaunie apmaiņas studenti, kas ir neremdināmi un viņi savu enerģiju daļēji izlādē arī manā virtuvē).

Kopumā sajutu daudz šķēršļu, lai izbaudītu šo neorganizēto, bet galu galā jautro pasākumu. Domāju, ka patīkamākā puse tam bija, ka neiztērēju tam nevienu savu centu (santīmu), lai piedalītos un pēc tam, lai atgrieztos ar jauniem iespaidiem. Iztērēju tikai savu laiku, kas arvien nav līdzvērtīgs naudai, tāpēc varu mazliet šķērdēties.

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.