Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Jaunas meksikāņu ēdienu receptes Jūlijs 20, 2011

Filed under: ēdieni — Marta @ 1:14 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

Kaut kā nav noskaņojums receptes stāstīt daudz detaļās. Daudz svarīgāk ēst gatavotājam ir būt radošam un paeksperimentēt visādas produktu kombinācijas.
Tā piemēram, šajā Meksikas ceļojumā, visdīvainākā kombinācija līdz šim bijusi ar cūkas ādiņām.

Cūkas ādiņas tomātu mērcē

Te cūkas ādiņas nav kaut kas mazs kraukšķīgs, bet gan liela no mucas izvilkta cūkas āda, kas acu priekšā izcepta lielā daudzumā eļļas. Tās izmēri varētu tikt pielīdzināti spilvendrānai. Tā nu šo fritēto cūkas ādu nes mājās, salauž gabaliņos, kas jau sāk līdzināties tiem, kas atrodami mūsu veikalos. No ādas nokasa tur saskatāmās taukvielas un tad gatavojas šo čipšu masu iegremdēt kādā mērcē. Te iecienītāka ir zaļo tomātu salsa – silta. Var apcept drusku gaļu, jebkādu un tad pievienot sablenderētus zaļos tomātus ar vidēji stipriem zaļajiem čili. Neesmu pārbaudījusi, bet man liekas, ka mūsu veikalos var nopirkt 3 veidu meksikānu salsas. Sarkano, avakado un tad būtu jābūt zaļajai. Somijā vismaz var. Varbūt Prismā var nopirkt. Tad šajā siltajā masā iemērcē cūkas ādiņas un ļauj tām piesūkties. Tas neizklausās diez ko apetlītīgi, tomēr gardi. Tad šo visu ēd ar skābu krējumu un maigu sarīvētu sieru. Man sacīja, ka droši zaļo tomātu vietā var izmantot sarkanos. Nebūs tik skābeni, bet gardi tāpat. Un kāpēc, lai neizmantotu arī tās cūkas ādiņas, ko var nopirkt skaisti safasētas pie mums..

Vēl cūku ādiņas var arī izmantot salsās tortijām. Tikai šādā gadījumā derēt tās pavisam nelielos gabaliņos un saspiestas kopā ar tomātu salsu un sīpoliem. Garša spēcīga, sāļgana un meksikāniska.

Sausi makaroni tomātos

Šis ēdiens varētu būt ļoti iecienīts bērniem, kas neēd daudz garšu piesātinātus ēdienus. Vispār jau šis ēdiens ir visai līdzīgs makaronu zupai, par ko rakstīju iepriekš. Tomēr tā nav zupa, bet sausi makaroni.
Nelielā daudzumā eļļas apcep makaronus. Mans pavārs lietoja tādus mazus tievus makaroniņus kā spagetti – fideos vai kaut kā tamlīdzīgi. Acīmredzot makaronam šajā ēdienā nav jābūt resnam un košļājamam, bet viegli apēdamam. Makaronus cep uz mazas liesmiņas un noteikti to nevar devēt par fritēšanu kā iepriekš. Kad smalkie makaroni drusku apbrūnējuši, tad tiem pievieno samblenderētus pavārītus tomātus ar nelielu sīpoliņu un ķiploka daiviņu. Tomātu masu pievieno apmēram tādās pašās proporcijās, kā vārot rīsus, pievieno šķidrumu. Vēl šajā masā uz vārīšanas laiku ievieto zaļumus. Pavārs ielika kādus man nezināmus zaļumus, bet manuprāt te var likt sev iemīļotākos un tad pēc novārīšanas buntīti izņem ārā.
Tad ļauj makaroniem ātri izvārīties, sasūkties ar šķidrumu. Makaroni neizskatās ļoti izteiksmīgi, tomēr tie taču vārīti tomātos un tās ir spēcīgi :) . Vēl jau, protams, ir sāls lieta. Tam ieteikumus nedodu.
Šo pasniedz ne pārāk karstu, ar karoti skāba krējuma pa virsu, nedaudz uzgriezta avakado un sarīvēta maiga, labāk svaiga siera. Neticami, bet garšīgi!

Vēl dažas idejas, bet ne gluži receptes..

-) Galvenokārt visos iespējamos mājās un manā restorāniņā gatavotajos gaļas ēdienos, gaļa tiek novārīta pirms tiek izmantota tālāk. Vistas ēdienus, kur galvenā sastāvdaļa. piemēram, ir vistas šķiņķis, tas viennozīmīgi būs vārīts. Tam ir priekšrocība, jo no tā pāri paliek buļjons. Un arī vista nav tik trekna.
-) To pašu meksikāņi dara arī ar cūkas un liellopu gaļu. Izplatīti ir gaļu un arī pupiņas vārīt augsta spiediena katlos. Ātrāk gatavs un garšas paliek iekšā. Vēl šāda gaļa biežāk ir tik mīksta, ka pat šķīst ārā.  Un tas ir vēl viens no padomiem. Kad gaļa gatava, tad nepasniedz kaut kādu gabalu no tās, bet gaļu saplēš šķiedrās. Šādas šķiedras, tad liek visādās mērcēs un zupās, vai arī tortijās.

 

Gatavošanas pieraksti – otrā diena Jūlijs 14, 2011

Filed under: ēdieni — Marta @ 3:23 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Cūkgaļa meksikāņu gaumē

Sagriež cūkgaļu plānās šķēlītēs, ne kā gulašam, bet kā caurspīdīgai karbonādei. Apcep eļļā un uzber sāli.

Apcep daudz sīpolu un vidēji maigus zaļus čili piparus. Čili liek tik daudz, cik pats var paciest un kāda ir patikšana. Kad tas ir apglazējies pievieno apcepto cūkgaļu. Visam pievieno ilgi blanšētus blenderētus tomātus un arī tomātu pastu krāsai un garšai. Visu šo maisījumu sautē kādu pusstundu vai pat stundu. Kamēr gatavs.

Pasniedz ar rīsiem, makaroniem vai vislabāk ar tortijām. Man gatavojot radās jautājums, kāpēc tomāti pirms tam ir kādu brīdi jāblanšē/jāpavāra ar mizām un tad jablendē, jāpievieno un atkal jāvāra. Atbildi super labi nesapratu, bet iespējams tomātu skābuma dēļ. Garša tā ir labāka.

Sopes ar vistu

Šis ir kaut kas ļoti meksikānisks. Latvijā grūti dabūjams, bet ne neiespējami. Sope ir tāda tortija, kam pēc izcepšanas maliņas uzlocītas uz augšu kā tādam sklandu rausim vai karjalan piirakka. Tā rezultātā tortija liekās tāda kā biezāka. Tādai tai jābūt, lai uz tās noturētos dažādi gardumi. Brīva improvizācija kādi.
Sopes, ko šodien gatavoja mans pavārs bija tāda..
Sagatavo vistu. Vienkārši novārītu vistu saplēš strīpiņās. Meksikā viskaut ko labāk plēš nekā griež un vista tiešām labi plēšas. Vistai pievieno čili un sablendētu tomātu. Tad apcep eļļā no abām pusēm sopi jeb tortiju. Vēlams, lai tortija ir auksta, citādi tā uzsūc daudz eļļas. Kad sope apcepta un ir drusku kraukšķīga, tad tai virsū jāliek kāda mērce. Pavārs lika pupiņu pastu. (Kā to gatavo izstāstīšu nakamajā receptē). Pa virsu pastas slānītim uzliek sasildītu vistu, bet vēl pa virsu mazliet skāba krējuma un svaiga siera. Un tad vēl ēdot pa virsu vēl liek kādu no svaigajām pikantajām meksikāņu salsām.
Cits variants. Uz sopes var likt sarkanu salsu. To iegūst no sablendētiem, pavārītiem sarkaniem čili. Protams ne tādiem, ko var dabūt parastos mūsu veikalos. Tāpēc to droši vien varētu aizstāt ar kādu no meksikāņu gatavajām mērcēm. Tad pa virsu liek skābu krējumu, svaigu sieru un vēl ļoti gardu sarīvētu parmezānu, kas šai veģetārajai sopei piedod drusku sāļuma un kreptīguma.
Ja paveicas dabūt melnas kukurūzas sopes, vēl jo garšīgāk un aizraujošāk. Varam iedomāties, ka tas ir kas līdzīgs rupjmaizei.

Tātad pupiņu pasta.

Izvāra pupiņas. Mazas brūnas, mazas raibas, vai kādas citas pupiņas. Tā kā tas aizņem vairākas stundas, tad droši var ņemt kādas no jau koncervētajām pupiņām, kas nopērkamas veikalos. Tikai ne baltās, tās ir mīkstākas un nebūt neizskatās meksikāniski.
Apcep nedaudz sīki sagrieztu sīpolu, tam pievieno pupiņas. Pupiņu sķidrumu daļeji arī. To ārā nelej, bet skatās, vai masa sanāk baigi bieza un vai nav drusku jāatšķaida. Pupiņām gan piemīt īpašība sabiezēt. Tāpēc kādu laiku pupiņas silda un tad ņem stampu/glāzi vai burciņu un visu sastampā. Pupiņām ir jāizšķīst un jāveidojas biezai šokolādīgai masai. To vēl drusku pavāra un tā ir gatava lietošanai jebkur.
Pupiņu pastu garšīgi ēst brokastīs ar olu kulteni un tortijām. Vēl var olas cept/vārīt tieši pupiņās iekšā. Vēl liek uz šīm pieminētajām sopēm. Vēl ēd ar visu citu iekš tortijām.

Padoms!
Ja kādu garšu gribas vēl atsvaidzināt un padarīt meksikāniskāku, spiežam virsū laimu! Piemēram vistas zupa ar laimu ir burvīga. Arī tortiju čipsi, ko pie mums sauc par nachos ar svaigu laima sulu ir gardi.

 

Vai trešais tēva dēls? Septembris 19, 2010

Filed under: atklājumi — Marta @ 10:53 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Līdz pat nesenam brīdim nebiju bijusi Viļņā! Skola bija mani vedusi ekskursijās uz visādām Lietuvas pilsētām, bet galvaspilsētu aizmirsuši. Tā nu katrreiz, kad ārvalstu draugi lūdz pastāstīt par Baltijas valstu atšķirībām, man bija robs. Nu robs ir aizlāpīts. Trīs dienas un naktis Viļņā pabūtas.

Viļņā biju ekskursijā ar nelielu mērķi priekšvēlēšanu laikā (par to, cerams, nākamajā ierakstā). Ar romantiku. Patīkami iesēsties skaistā eurolines lux express autobusā, kas piedāvā iedzert tavu mīļāko zaļo tēju ar jasmīnu garšu, lasīt rīta avīzes. Pagūglēt to, kas Viļņā bez priekšzināšanām jādara. Laiks ceļā tieši tik garš, lai to visu izbaudītu un vēl mazliet piemigtu.

Pirmais iespaids – hmm, kāpēc autobuss pietur atsevišķi arī pie iepirkumu centra. Vai tiešām viņiem tur ir kas tik interesants, kā mums nav. Uz to atbildi es nemēģināju atrast.

Nākamais iespaids  – ārprāc, viņiem ir daži debesskrāpji, bet visa pārējā pilsēta ir par stāvu vai diviem zemāka nekā mums. Un nākamais iespaids – te ir forši, bet kur ir labu kafejnīcu piedāvājums! Rezultātā pirmā maltīte Viļņā bija cūkas auss ar kartupeļu pankūkām. Plāns vārīts skrimslis. Kur man bija prāts? Bet nu rezultātā gandrīz visu arī notiesāju.

Varētu teikt, ka Viļņu izstaigāju krustām šķērsām. Gan apmaldoties ar sabiedrisko transportu, gan mēģinot viesnīcu sasniegt ar kājām. Forši, ka tur pilsēta nav tik līdzena kā Rīga un tur (Užupē) var atrast romantiskus paugurus, ar skatu uz visu pilsētu, no kura vērot, vai arī neviļus palaist garām saulrietu, kā man tas gadījās.

Mani pārsteidza, ka parastā ķīniešu restorānā par vakariņām diviem samaksājām kā par viesnīcu 3 naktīm. Gluži vienkārši lija lietus un ieskrējām pirmajā vietā, kas dod ēst pēc 22 viesnīcas apkārtnē. Žēl.

Vēl pārsteidza mans mulsums, jo nezināju, kurā valodā sarunāties ar brāļiem lietuviešiem. Sākumā angliski, tad latviski un tikai tad pārslēdzos uz krievu valodu.

Vēl uzzināju, ka lietuvā dzīvo tauta, kas sevi sauc par karaīmiem. Ar viņiem iepazināmies Trāķos. Iepriekš par tādiem Trāķiem arī neko nebiju dzirdējusi. Tagad zinu, ka tur var dabūt gardas mazās dzeltenās plūmītes, zušus, šaut ar loku un apēst foršus karaīmu pīrāgus. Vēl pilsētā ir burito iestādījums, kas vilina, bet nomēģināts netika (jo drīz jau Meksikas īstie gardumi priekšā). Bez tā visa tur ir arī forša pils, kur var dabūt zilumus no loka šaušanas,  skaists parks gar ezeru, kur var izīrēt visādas laiviņas, kuģīšus un katamarānus. Tā noteikti ir laba ekskursijas izvēle Viļņas tuvumā.

Vēl Viļņā ir visai neglīts parlaments, bet tā tuvumā ir garšīgi kebabi. Un tos pārdot kioskos! Patiess fast foods, kas nodrošina arī zemu cenu. Vēl tur ir kvalitatīvs, interaktīvs, aizraujošs deportāciju, čekas un okupācijas muzejs. Tur traģiski atspoguļoti izvestie, racionāli izmantotas dažādas tā laika atribūtikas, kanceljas preces u.c., un skumīgi aizraujoši atvērti čekas pagrabi. Var gan izstaigāt, gan pasēdēt, gan iejusties, gan izjust tirpiņas, iedomājoties, kas vērušies ārā pa šīm logu šķirbiņām, kas nošauti un spīdzināti. Muzejs ar paliekošu vēstījumu gan interesantam, gan latvietim – atgādinot, kas mums ir, bet nav.

Prom braucot jāatzīst, ka neizdevās Viļņu saprast. Neizdevās sajust tās smaržu, bet palika iespaids, ka šamējie ir vienkāršāki. Un tas man patīk.

 

Gardie sīpoli Oktobris 6, 2009

Filed under: atklājumi,ēdieni — Marta @ 8:57 pēcpusdienā
Tags: , , , , ,

Atkal atklāju vienreizēji garšīgu sīpolu ēdienu. Vēlreiz atgādinu  – man sīpoli negaršo! Taču pagājušajā nedēļas nogalē, saulainā sestdienā, mani draugi meksikaņi mani pārsteidza ar viņu gaumē gatavotām pusdienām. Man pat gribas to nosaukt par vasaras pēdējo grilla ballīti.

Nav nemaz vērts stāstīt, cik ļoti garšīgus ēdienus baudīju. Pamata ēdienam – īpašā čili mērcē marinētiem cūkgaļas tako (tortiljām), man diemžēl receptes nav. Arī četrām asajām un nekad iepriekš nebaudītajām salsām, recepšu nav. Taču arī tām nebūtu liela jēga, jo atrast īstos čili pipariņus te  gandrīz nav iespējams.

Tomēr ir kāda recepte, ļoti garda un pārsteidzoši vienkārša, kas varētu atbilst gan latvieša gaumei, gan iespējām. Tie ir ugunskurā cepti vai grillēti sīpoli.

Grillēti sīpoli

Tātad recepte:

Paņem parasto dzelteno sīpolu. Nemizotu ietin folijā un iemet oglēs. Cep apmēram tikpat ilgi kā kartupeļus. Tātad ņem ārā, kad mīksts.

Iztin, pāršķeļ un izņem visu mīkstumu. Sīpols ir tik mīksts, ka vairs nekraukšķ, bet arvien ir tādās kā sīpollapās.

Pasniedz tieši tādu siltu un saldu. Vai arī meksikāņu gaumē pārlaista ar laimu.

Gatavs!

 

Sīpolainie atklājumi Marts 25, 2009

Filed under: atklājumi,ēdieni — Marta @ 12:24 priekšpusdienā
Tags: , , , , , , , , ,

Kopš esmu izceļojusi uz Somiju, ar mani ir notikušas pārmaiņas. Protams, dažādas, taču šodien satrieca kāda gastronomiskas dabas..

Es notiesāju krietnu gabalu sīpolu picas un gribēju vēl!!pizza-cipolla

Ar sīpoliem es īpaši nedraudzējos, taču ja tie ir izvārīti zupā, iecepti sautējumos vai kotletēs, tad mani īpaši nekaitina. Taču jau pirms trīs gadiem, kad te piedzīvoju Erasmus, ar mani sāka notikt pārmaiņas.

Es dzīvoju kopā vienā dzīvoklī ar ķīniešu izcelsmes puisi, kas nemacēja gatavot, taču skaidri zināja, ka sīpoliem ik dienas ir jābūt viņa ēdienkartē. Tā nu mūsu dzīvoklis pastāvīgi oda pēc sīpoliem, līdz kādu dienu man to smaka pārvērtās par smaržu. Tā taču uz laiku bija mana māju smarža.

Tā nu sāku eksperimentēt ar ļoti labi saceptiem sīpoliem, tā lai tie nekraukšķ. Gardi:).

Manas sīpolu gardēža dienas turpinājās un ikdienišķie makaroni ar tomātu mērci un zilo sieru tagad noteikti garšo krietni labāk ar saceptiem sīpoliem. (Parasti es  gan sīpolus diez ko nejūtu, tomēr kaut kā kopējā garša liekas uzlabojusies.)

Un šodien, kārtējo reizi nokaitināju draugus un paziņas ar paziņojumu, lai lūdzu viņi, picu cepot, neliek klāt sīpolus, vai arī vismaz sagriež tos lielos gabalos, lai varu tos izmakšķerēt ārā.. Bet tad kāda itāļu meitene paziņoja, ka viņai gan padomā, kas cits – baltā sīpolu pica. Tā neko. Garšīgi. Nezinu, kā gan būtu apēst veselu picu tikai ar sīpoliem, bet kā viena no picas šķēlēm, tā noteikti ir aizraujoša.

Uz kurieni tas mani ved?

Recepti skatīt tālāk..

(vairāk…)

 

Pavāra neiecietība Novembris 14, 2008

Filed under: atklājumi,ēdieni — Marta @ 12:32 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Man patīk gatavot un nereti izmēģināt arī viskautko jaunu. Gatavojot, es esmu aizrauta, ziņkārtīga un radoša, bet galu galā arī neiecietīga.

Es, protams, vēlos, lai man palīdz, kad es ko gatavoju, taču es palieku ļoti nelaipna un satraukta, ja kāds kaut ko virtuvē sāk darīt citādāk nekā es esmu ieradusi, vai vienkārši pa savam. Dažreiz man liekas, ka viss saies grīstē, ja nenotiks pēc mana prāta.

Ar sirdsmieru varu uzticēt palīdzēt sagatavot kādas konkrētas lietas, ja šis cilvēks iepriekš ir pārbaudīts – un es zinu kādiem gabaliņiem viņš/viņa griež lietas, kā pieskata, kā maisa un kā darbojas garšas kārpiņas.

Taču, ja tas ir kāds mazāk pazīstams un saka, ka rosolam klāt nav jāliek sāls un pipari, un kāds, kas vārītus kartupeļus pirms pasniegšanas nenosusina (pasniedz ūdenī peldošus), vai kāds, kas makaronus vāra tikai pēc uz paciņas norādītā laika un nepārbauda to gatavību  – tad tas mani satrauc.

pavars_paligs

Bieži gan es pati ar visu netieku vai nepaspēju tikt galā un palīdzība ir nepieciešama, taču kurš gan grib palīdzēt nepatīkamai virtuves biedrenei. Un vēl trakāk ir kad, es pati negatavoju, bet esmu ciemos – man mēdz mēle niezēt ko ieteikt (norādīt), taču tas jau nu ir pavisam nepieklājīgi. Un tā nu es neuzticīgi sēžu un noraizējusies gaidu, ko tad man pasniegs. Bet tik bieži pasniedz ko gardu! (kādi brīnumi:)!)

Man likās, ka man vienkārši dažās jomās ir smags raksturs, taču, iespējams, ka tā ir vien dažu ēst gatavotāju nelāga rakstura īpašība -  ar ko jāsamierinās (ha!?).

Tiku uzaicināta ierasties ciemos pie sava kursa biedra uz tematiskām vakariņām, un viņš aicināja atnest labi daudz vīna, lai noslēptu viņa gatavotā ēdiena nepilnības. (To tikpat kā :) nebija!) Es viņam piedāvāju ierasties laicīgāk, lai palīdzētu, taču viņš par šādu ideju parādīja tik saviebtu seju, ka viss bija skaidrs. Viņš ir manējais. Viņš atzinās, ka arī viņam neliekas sasodīti aizraujoši stundām ko griezt un gatavot, bet arī viņš nav gatavs, lai kāds mazpazīstams tajā palīdzētu.

Prieks par šādu atklājumu ir tikpat liels, kā atrodot kādu ar sev ļoti tīkamu un tuvu humora izjūtu.

 

Dzeltenkājes Septembris 29, 2008

Filed under: ēdieni — Marta @ 9:20 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

Man ļoti garšo sēnes. Es tās lasu, tīru, gatavoju un ēdu. Neko grandiozu no tām nemāku gatavot, bet tās ir gardas visādos veidos. Man īpaši garšo gaileņu kaviārs (drausmīgi darbietilpīgs), baraviku krēmzupa (nav ne jausmas kā pie tās tiek) un vēl visādas sēņu mērces un sacepumi.

Somijā šogad sēņoju vienreiz un sekmīgi. Taču šoreiz nolēmu neizaicināt pret sevi dīvainus skatienus un sēnes vienkārši nopirkt. Jau pērn biju pamanījusi tirgū tādas it kā apsalušas, brūnīgas gaileņtipa sēnes, taču tikai tagad nolēmu pārbaudīt tās. Tās ir piltuves tipa gailenes jeb dzeltenkājes (vismaz manā tulkojumā no Funnel chanterelles). Sastopamas sūnās vēlu rudenī. Neatbildētais jautājums – vai sastopamas arī Latvijā?!

Bet patīkamais Somijā -  var tikt pie gaileņtipa garduma arī ārpus to sezonas, tās ir vieglāk tīrāmas nekā gailenes un lētākas nekā šampinjoni.

Mana jaunā recepte: dzeltenkāju risoto, kur gaileņu vietā vienkārši izmantojam dzeltenkājes:). Ja interesē, lasiet tālak: (vairāk…)

 

Hospitālis uzšķērsts! Septembris 21, 2008

Filed under: atklājumi,ēdieni — Marta @ 11:40 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Vasarā Rīgas restorānu mīļotāji mazliet sašūmējās, jo bija atvēries jauns tematiskais restorāns – medicīna, slimnīca, ārsti, māsiņas – Hospitālis. Avīzes, žurnāli un internets ir pilni ar iespaidīgām bildēm, par to cik asprātīgs ir jaunais ārstu izveidotais restorāns. Svētdien nelielā privātā ballītē ēdu tur vakariņas un varēju to novērtēt.

Mazliet kautrīgi, taču ziņkārības vadīta izstaigāju iestādījumu. Tur tik tiešām daudz interjera elementu, kas, man ar medicīnu attālināti pazīstamai, šķita aizraujoši. Brīžiem gan uznāca bažas vai pie sienas piestiprinātā šļirce ar adatu galā ir labi piestiprināta un man pēkšņi neuzkritīs virsū.. un vēl kas zina, ar ko tā šļirce reiz saskārusies. Tatad neliela paranoja.

Vēl neliels apmulsums piemeklē vienā no divām tualetēm, kura veidota tikai no spoguļiem (vienīgi santehnika klasiska). Tādējādi var saskatīt sevi visneiedomākamajos rakursos arī palielinājumā (iespējams noderīgi pirms un pēc friziera apmeklējuma, vai lai sevi pārliecinātu doties vingrot, vai vienkārši pārpārēm papriecāties par sevi.

Paranoja neiestājas psihiatriskajā nodaļā ar tapsētajām sienām un durvīm uz nekurieni, ne arī no mākslīgajiem galvaskausiem, kas ar tukšiem acu dobumiem dus plauktos (varbūt tāpēc, ka man mājās ilgi tāds īsts gozējās plauktā), ne arī no asiņainām salvetēm pie saldēdiena.

Liekas, ka restorānā gan varētu sašokēties no zupas trako kreklā, bet var arī diezgan mierīgi izvairīties no nepatīkamā/tematiskā.

Bet nu galvenais restorāna uzdevums ir tomēr ēdināšana. Par to palika dalītas izjūtas. Pirmajā ēdienā nomēģināju provansas zivju zupu jeb bouillabaise, kas bija ļoti baudāma, taču par latviešu zvejnieka darinātu zupu īpašāka bija vien ar dienvidnieciskajām sastāvdaļām. Buļjona aromāts likās vēl bagātināms, taču pieņemams.

Otrajā ēdienā nācās mazliet pacīnīties ar jēra kājas šķēli. Reti kur Rīgā iespējams nobaudīt gardu jēra gaļu (piemēram, viesnīcas Alberts restorānā Bestsellers jērs ir ļoti baudāms), bet Hospitālis noteikti svētdien nebija īstā vieta. Tāda zobu asināšana/trulināšana/mocīšana vien sanāca. (Papildinošā piparmētru mērcīte gan bija ļoti baudāma.)

Saldēdienā kāri notiesāju (patiesi) ābolu kūku (ceptu ābolu) ar saldējumu un tējkaroti (!) vaniļas mērces. Gards.

Hospitālī noteikti jāņem visi trīs ēdieni, lai justos paēdis un arī pēc tam nepārņem smaguma sajūta. Tas patīkami. Tomēr nepārņem arī sajūta, ka šī viesošanās tur būtu jāatkārto. Varbūt vienīgi darba dienas pusdienlaikā, kad varot nobaudīt slimnīcu vienkāršos ēdienus. Varbūt varētu arī atgriezties, lai nobaudītu dzērveņu morsu vai kādu kokteili. Vai varbūt, lai paskatītos uz kādu jauku māsiņu (viena tur ļoti atgādināja stereotipus par seksīgajām māsiņām – augstpapēžu kurpēs, īsā uzsvārcī, garām slaidām kājām un bez iepriekš piesolītajām tīkliņa zeķubiksēm; cita savukārt  – ar visu iepriekšminēto, tikai ne tik tipiska skaistule, bet ar viedokli).

Forši, ka ārsti izvēršas citās jomās un mēģina iepazīstināt publiku ar savu specifisko vidi. Taču liekas, ka šis iestādījums iemīļots būs vien pašiem ārstiem, kas, visticamāk, tur saņemto rēķinu ar nosakumu Pateicība apmaksās ar pateicībām.

 

Kastaņu pankūkas un līgo Jūnijs 23, 2008

Filed under: atklājumi,ēdieni — Marta @ 9:08 priekšpusdienā
Tags: , ,

Lai gan shorīt kājas un rokas jau sakostas no odiem, es ceļos un piedalīšos Līgo svētkos, lai kādi arī tie nebūs. Jā, starp citu, ārā līst.

Man patiesībā ir sajūta, ka svētki jau ir nosvinēti. Bijām ar tēti un māsu Mērsragā – pārsteidzām viens otru ar kulinārijas brīnumiem, lasījām jāņu zāles, darbojāmies dārzā, pļāpājām, pērāmies pirtī.  Brīvdienām beidzoties, mums visiem bija kopīgs secinājums – tas jāatkārto šovasar, un nevis uz divām dienām, bet uz nedēļu. Nu tā mums tāda pārspīlēta vēlme, taču skaidri parāda tā brīža noskaņojumu.

Un šīs nedēļas nogales labākais kulinārijas atradums bija kastaņu pankūkas ar mīkstu kazas sieru un zemenēm. :) , jā! Te ļoti gribas izmantot nesen saklausītu vārdu – burvelīgi!

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.