Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Domā par to! Jūnijs 18, 2009

Šonedēļ Roterdamā noslēdzās blogošanas projekts Th!nk about it 2009, kura ietvaros uzrakstīju sešus ierakstus par to kā no tālienes redzēju ES parlamenta vēlēšanas. Pats projekts bija visai unikāls, jo tas uz vienas platformas vienoja blogerus no ik vienas ES valsts un lielākā daļa no viņiem tiešām samērā regulāri kaut ko rakstīja. Ieraksti gan lielākoties nebija pārāk aizraujoši, jo bija ļoti specifiski par katru no dalībvalstīm. Tāpat arī katram blogerim ir savs rakstīšanas stils, kas no vienas puses sekošanu padarīja jautrāku, bet no otras – apgrūtinošāku. Arī platforma, uz kuras mēs spēlējāmies ar Eiropas idejām, nebija pietiekami ērta tādam autoru lokam un ierakstu daudzumam.

Un tomēr, četros mēnešos lapu ir aplūkojuši 50 tūkstoši lietotāju no 100 dažādām valstīm. Projekts ir pievērsis mediju un pētnieku uzmanību. Tā organizētāji European Journalism Centre piedāvā datus, lai šī projekta veiksmes un neveiksmes tiktu izanalizētas kādā maģistra darbā. Tā, ka ja kādam grūtības ar tematiem, tad šis ir pieejams.

Th!nk about it varēja pietiekties jebkura vecuma un nodarbošanās ES iedzīvotāji, tādējādi projektam izdevās vienot žurnālistus, web komunikāciju specialistus, politologus, vēsturniekus u.c. Raiba, ambicioza un galvenokārt vīriešu kompānija. Organizētāji saprot, ka dalībniekus un projektu nevar tā vienkārši palaist vējā, tāpēc vien, ka vēlēšanas ir beigušās. Turpinājums iespējams sekos un blogošana turpināsies  par globālajām klimata pārmaiņām, ap kurām ES aktīvi rosās un cenšās sevi pozicionēt kā cīņas karognesēju. Nezin vien, vai šis temats raisīs tik aktīvu blogošanu un neaprobežosies ar dažiem par un pret argumentiem, bet ir vērts mēģināt.

Noslēguma pasākumā apkopoju dažas atziņas:

  • Ja žurnālisti savā materiālā izmanto blogus, tad pieklājīgi ir atsaukties uz autoru. Taču nav grēks arī neatsaukties, jo blogeris kā aktīvs pilsonis, galu galā raksta, lai sasniegtu kopējo mērķi.
  • Ja žurnālisti izvēlējušies intervēt blogeri, tad pret viņu arī ir jāizturas kā pret blogeri. Blogera zināšanas bieži vien aprobežojas ar to, ko viņš jau ir uzrakstījis.
  • Bilingvisms ir atslēgas vārds darba iespējām un pat modes tendence.
  • Reklamēties vēlēšanām par ES aktuāliem tematiem ir tas pats kas izvēlēties sevi sodīt.
  • Eiropiešu atbildība un interese par ES varētu rasties pēc vienota Eiropas Komisijas izstrādāta ekonomikas stimulēšanas plāna, nevis pēc daudziem nacionāliem.
 

Kleita sapnii Aprīlis 2, 2009

Filed under: atklājumi — Marta @ 9:52 priekšpusdienā
Tags: , , ,

Shim datoram nav latvieshu valodas klaviatuura, tapec rakstu, kaa varu..

Pedeejaa laikaa sapnjoju par visaadaam gruutaam un vieglaakaam lietaam saistiibaa ar manu dziivi, bet shonakt sapnis bija citaadaaks. Sapnii redzeeju Kleitu – sho blogu..

Tatad sapnis: man ir saruna ar Lauru. Vinja man cieshi skataas aciis un saka: ” Man diemzel tev kas jaasaka. Es vairs nevaru turpinat rakstiit Kleitaa. Es to vairs nedariishu! Tas ir beidzies!” (Gluzi kaa beidzot attieciibas.) Es shai saku, ka zinu, ka tev nav laika, un  ka nu nav jau obligaati vienmer jaaraksta, gan jau atkal atnaaks laiks, kad kaut kas vienkarshi uzrakstiisies..  Bet vinja saka, ka nee.. shoreiz ir citaadi. Vinja nevis plaano paarstaat rakstiit.. bet grib parstaat rakstiit Kleitaa.. Vinjai tagad bushot tikai savs personigais emuaars un muusu kopblogoshana ir beigusies. Vinja esot izaugusi no Kleitas un ir laiks kam citam.

Un tad es paraadu uff.. seju un sapnis beidzas.

Ko teiksiet sapnju tulkotaaji?

 

TH!NK – platforma 81 ES blogerim Februāris 2, 2009

Filed under: žurnālistika — Marta @ 1:24 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Esmu iesaistījusies jaunā avantūrā – blogošanā par Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kas norisināsies jūnijā. Projekts TH!NK ABOUT IT izveidots, lai motivētu Eiropas Savienības pilsoņus būt atsaucīgākiem un iesaistītākiem ES politikas veidošanā.

Šodien ir pirmā diena, kad saite, kurā ierakstus veido ap 80 blogeru, ir uzsākusi savu bloga dzīvi un diemžēl mani pārņēma vilšanās. Haoss, jo vienā platformā blogo tik daudzi, teju vienveidīgi ieraksti – cik ļoti eiropeiski mēs esam -  un vizuāli nepārskatāmi. Izskatās, ka bez pašiem projekta dalībniekiem un dažiem viņu draugiem lasītāju nebūs. Taču tā ir vien pirmā diena un blogeri rādās arvien vēl sajūsmā par ES dāsnumu un apmaksāto 2 dienu semināru Briselē. Un sajūsmai ir pamats.

Aizgājušās nedēļas sākumā Brisele pulcēja kopā pa trim jauniešiem un arī sirmiem blogeriem no katras ES dalībvalstis, kur centās izglītot un aizraut par to, cik kolosāli būtu blogot par EP un Eiropu kopumā.

Pirmā diena pagāja sarunās, par to, cik īpaši mēs katrs esam:). Dalībniekus priecēja tādi paši īpašie viesi, kas stāstīja par savu neparastumu un blogošanas pieredzi. Mēs saņēmām padomus kā tehnoloģiski modernāk (piemēram ar Flip kameru) veidot savus ierakstus, kā neintegrēt twiteri ar facebook un kā ar diviem klikšķiem, nekopējot adreses, nopublicēt video no YouTube. Tāpat dzirdējām, ka nekas neizglābs blogeri no publiskās pašnāvības, ja tas būs neorģināls, garlaicīgs un masu informācijas izplatītājs.

Otrajā dienā teju visus wireless limitētā telpā garlaikoja EP birokrāti. Pirmo reizi viesojoties EP pērn oktobrī, man viņi likās sasodīti interesanti savā pelēcībā. Taču šoreiz, atrodoties citā auditorijā un skatoties atkārtojumu runām par neko riņķī apkārt, nespēju aizrauties. Jautri bija vien mirklī, kad kādas politiskās grupas runas persona atzina, ka grupas blogā netiek pieļauti komentāri, lai izvairītos no konkurentu ļaunprātīga negatīvisma. Šāds fakts izraisīja līdzīgu blogeru sašutumu kā mediju pētnieku atzinums, ka blogeri tie paši žurnālisti vien ir, tikai vēl amatieri.

Tomēr kā jau atzinu sajūsmai ir pamats. Satiku jaunu meiteni no Beļģijas, kas aizraujas ar bērnu grāmatu rakstīšanu un publicēšanu; sirmu īru kungu, kas dienas vada Minhenē atlasot nozīmīgas žurnālu izdevniecības publikāciju saturu un norādīja man, cik neticami man būs rudenī atrast darbu; somu meiteni, kas apprecējusies jauna un visu laiku aplauž savu kaislīgo vēlmi padzīvot Francijā; lietuvieti, kas atzīst, ka viņai vairāk draugu ir virtuāli nekā dzīvē un ka viņa ir jaunmodīgā aptauju tipa blogere; holandieti, kas aizraujas ar sociālo mārketingu un web dizaina konsultācijām, un kurai politika ir šķērma, taču TH!NK projekts aizraujošs; itāļu puisi, kas tirgojas netā un patiesi nomaksā visus nodokļus; slovāku puisi, kas studē politikas zinātni un atzina, ka blogojis, taču blogs nomiris, u.c.

Tāpat satiku pārējās divas latviešu meitenes, kas mūs pārstāvēs šajā projektā – Agniju Kazušu un Anitu Kalmani. Abas man zināmas, abas aktīvas un abas līdz projekta sākumam ar blogiem nav saskārušās.

Tagad cītīgi jādomā, ko pati varētu radīt priekš TH!NK, lai žigli nekatapultētos, bet saglabātu intrigu sev un attīstītu prasmes rakstīt angliski.

Un ak jā.. tas ir konkurss ar balvām – iphone un makintošs šogad turpina būt modē.

P.S Kleitu lasi arī kleita.espati.lv/

 

Divgadīgas meitenītes fotoblogs Janvāris 20, 2009

Filed under: atklājumi — Marta @ 12:33 priekšpusdienā
Tags: , , ,

Atklāju mīlīgu 2-gadīgas īru meitenītes fotoblogu. Izskatās pēc asprātīga veida kā bērnu pievērst hobijam, internetam, varbūt nedaudz vai īpaši daudz narcismam, radošumam un pašizpausmei. Iespējams, arī vecāki varētu ciest vai iegūt kādas no šīm īpašībām.

Aizraujoši!

 

Parex banka blogos? Novembris 10, 2008

Filed under: žurnālistika — Marta @ 6:55 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Man patlaban neesot aktīvajā žurnālistikā, svētdien no rīta pamostoties un ieraugot ziņas par Parex bankas nedienām, tās likās līdz kaulam aizraujošas. Sasodīti gribējās būt valdības ēkā un uzzināt to pašai, nevis nākamajā dienā lasīt portālos (diemžel Latvijas TV kanālu tiešraides man nav pieejamas Somijā).

Iepriekšējā nedēļā sekoju līdz valsts budžeta veidošanai, ASV vēlēšanām un pasaules ekonomiskās situācijas nedienām, bet tagad tik intriģējošai valdības un banķieru rīcībai sestdienas pievakarē un turpmāk.

Jāatzīst, ka man notikušais bija pārsteigums, lai gan jau sestdienas priekšpusdienā man tuvie atklāja šādas savas bažas un rīcību, izņemot naudu no šīs bankas piedāvātajiem fondiem. Man tā likās lieka trauksme. Bet tā gan viennozīmīgi parādījās svētdienas rītā.

Taču neesot finansistei man nav skaidrs, ko šāda situācija nozīmē man, bankas klietniem un valstij,  un tāpat nav skaidrs, kā varētu likt sabiedrībai nepakļauties trauksmei, ko radījusi iepriekš tik skaļas publicitātes piedzīvojušu bankas vadītāju kā Kargina un Krasovicka banka.

Visi patlaban runā par uzticību un paļaušanos banku sistēmai, un savas naudas īpašu nekustināšanu. Par to arī kāds mans pasniedzējs runāja vēl nesen, skaidrojot ASV ekonomikas krīzes cēloņus. Tad es nodomāju – jā, paļauties.. bet tajā brīdī gribas, lai visi paļaujas. Tāpat gribas, lai visi aiziet uz vēlēšanām un es varetu uz viņiem paļauties, ka viņi paudīs savu viedokli, nevis būs pasīvi un domās, ka neko neiespaido. Tāpat es paļaujos, ka daudzi seko līdzi un uztur svaigā atmiņā pieredzēto, lai pēc tam redze skaidrāka.

Šorīt Pans Kleckis ieminējās par kādu vienošanos publiskajā telpā necelt trobeli, lai neietekmētu ekonomisko stabilitāti (nezinu īsti, vai pareizi to sapratu). Taču, vai tas būtu iemesls tik nelielajam pieejamajam interpretāciju apjomam publiskajā telpā? Dienas blogu sadaļa gandrīz tukša (pirmais ieraksts parādījās, mana ieraksta tapšanas laikā), NRA  – tukša, db.lv teju tukša, nozare.lv  – nekā .. kolēģi, uz kuru blogiem parakstos, arī neinterpretē vien smīkņā, Streips gan ko uzrakstījis, taču viņš arī nav speciālists. Laikrakstu komentētāji sniedz virspusēju skaidrojumu, bet ne vērtējumu un ne analīzi..

Saprotu, ka temats piņķerīgs un nevienam īsti negribas neko prognozēt, spekulēt un vērtēt, jo tas nesasauktos ar miera ieviešanu, taču man likās, ka ir vairāk spējīgu un varbūt tieši neiesaistītu nozares speciālistu, kas tam ir gatavojušies un ir spējīgi ko sakarīgu par to pavēstīt. Neredzu un turpinu meklēt!

 

Krāšņā dāma Bjorka – aplūkota Jūlijs 17, 2008

Filed under: atklājumi,kleitas — Marta @ 5:31 pēcpusdienā
Tags: , ,

Blogs prasa nelielus upurus, vai arī varētu teikt, ka tā rakstīšana atstāj sekas uz autoru. Atslābt publiskās vietās nevar. Rezultātā es stāvu Bjorkas koncertā ar pildspalvu un lapiņu rokās un skricelēju kaut kādus iespaidus.

Pēdējais no ierakstiem, līdz es atguvos un sapratu, cik jokainā situācijā esmu sevi nostādījusi, vēstīja – “riebj”. Ne jau Bjorka vai Cosmos, bet kads puisis. Šim nesen uz nullīti pašrocīgi apgriezti mati, apaļas HP brilles, sporta T krekls bez piedurknēm (paduses atvērtas pasaulei) un viņš visu laiku muld ar tikpat pliki kaitinošu draudzeni. Es no tās vietas nozudu. Ātri vien.

Bet šim būtu jābūt stāstam par Bjorku. Par koncertu, kurā nokļuvu aiz sagadīšanās, nevis aiz kaislības. Te noteikti jānorāda, ka man nav izkopta muzikālā gaume. Kaut kas man patīk, kaut kas ne. Nekādiem jaunumiem nozarē nesekoju, ja kaut kas ausīm tīkams pagadās, tad varbūt aizķerās.

Mans priekšstats par viņu bija no filmas “Dejotāja tumsā” un pāris dziesmiņām kā “It’s Oh So Quiet”. Tas skaidri norāda, ka ievietojos viņas maz pazinēju lokā. Un neko nezinu par tarakāniem viņas galvā. Tomēr, publiski parādoties, viņa arvien lika muti mazliet pavērt.

Interesanti un pavisam loģiski, ka viņa piesaistīja diezgan homogēnu klausītāju loku. Lielais vairums skatītāju/klausītāju bija radošie (vai tipa radošie). Lielas krelles, īpatnējas brilles, košas krāsas uz sejas un tērpos, šallītes un visādi citi pašradīti vai teju, teju pašradīti un iegādāti aksesuāri. Un lai gan viņi apmierināti smaidīja un pēc tam sazvanoties sacīja, ka koncerts paticis, nelikās, ka noticis, kas ārkārtējs viņu dzīvēs. Patikt gan ir visai vienkāršs vārds, un nekam daudz nav jānotiek, lai kaut kas patiktos. Man arī koncerts patika, tomēr es to no muzikālā viedokļa nesapratu. Tāpat kā man grūti saprast daudzas Sirmā Saules dziesmas vai jaundarbus Dziesmu svētku galā koncertā.  Un dumi arī iet uz koncertu bez sagatavošanās un nezināt tādas dziemas kā Declare Independence un nesaprast par kādas valsts neatkarību ir runa. (Tagad uzzināju.) Nu traki.

Un vēl trakāk, ka man nelikās, ka viņa kaut mazliet izbaudītu šo koncertu. Lai gan viņa brīžiem kolosāli skraidīja plikām kājām (vai vismaz likās plikām) pa skatuvi, mētāja rokas (liekas, ka rokas ir viņas galvenais ķermeņa izpausmes veids), citbrīd kratīja galvu, utt., taču viņa palika tāla.

Bet no viņas var pamācīties vairākas lietas – ja tev kasās, nokritusi krūštura lencīte, mati mutē vai kaut kas cits neapmierina uz skatuves – sava komforta dēļ noteikti nevajag kautrēties to visu nokārtot. Otrā lieta - KLEITA:). Kleitu var izvēlēties krāsu atstarojošu (viņas gadījumā zeltīti, dzeltenīgi, rozīgi sārtu), un tad to iespējams pieskaņot jebkurai situācijai, jo, gaismas kūļiem krītot uz tās, kleita iegūs tādu krāsu, kāda tobrīd vajadzīga. (Ārprāc, par kleitām nemāku domāt.)

Un vēl kāda jautrība koncertā - Cosmos dziedonim Jurim – foldaini, tumši, pusgari svārki.

 

Jūnijs 29, 2008

Filed under: atklājumi — Marta @ 11:20 pēcpusdienā
Tags: , ,

Blogs – emuārs – uzliek slogu. Tev tas ir un tas ir jālieto, taču pieredzētais/atklātais liekas nepietiekams ierakstam. Varbūt pat pietiekams, bet bail izklausīties pliekanai. Citādi tie paši četri cilvēki, kas lasa šos ierakstus, nosmīnēs.

ai! Man arī gribas pasmīnēt!

M.

 

Māņticības Jūnijs 20, 2008

Filed under: atklājumi — Marta @ 10:01 priekšpusdienā
Tags: , ,

Es neatzīstu sevi par māņticīgu, taču, kad notiek, kas savāds jāsāk sevi apšaubīt.

Šorīt, ejot uz darbu, un pie mājas man pa priekšu pārskrien balts kaķis. Skrien, apstājas man priekšā, sabīstas, ieskatās man acīs (nu relatīvi) un skrien tālāk. Es arī sabīstos, jo nesaprotu, kāpēc šorīt kaķis ir balts, ja teju ik rītu man pāri ceļam skrien melns. Un par tiem melnajiem es nebēdāju. Bet te pēkšņi balts un sabijies. Jautri.

Nekas tāds šaušalīgi labs pa ceļam uz darbu nenotika. Ja nu vienīgi man izdevās labi nosnausties autobusā un atlipināt acis vēl pirms ienākšanas birojā.

Un vispār lieliska sajūta, no rīta ieslēdzot datoru, nočekot arī blogu – sev tuvu blogu.

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.