Kleita

Šodien ar Krišu bijām pie ārsta – fizioterapeita rehabilitatora – vai kaut kā tamlīdzīgi. Gājām tāpēc, ka it kā viena kāja ir mazliet īsāka par otru, bet kā izrādās Krišam ir arī šķība galva. Un nu lai galvu iztaisnotu vinš ir īpaši jātur, jāveļ un jāved uz vingrošanu.

Šī vizīte man lika aizdomāties par cilvēka šķībumu. Man patīk mans šķībais pakausis, sķībais smaids, šķībais deguns; varbūt vienīgi šķībie zobi mazliet apbēdīna. Protams, es vēlos, lai mana dēla galva būtu simetriska, taču kas vainas tam, ka tevī ir kaut kas ču ču iešķībs un kā tad mēs visi esam izauguši bez šādiem ārstiem? Par to pie sevis domājot, ļoti labi apzinos, ka skaļi izteikt šādu pieņēmu – “nu un, ka viņam galva ir mazliet nesimetriska” būtu muļķīgi, jo mūsdienās ir moderni uztraukties par jebko, vest pie desmit dažādiem ārstiem, lai kaut ko atrastu un izlabotu tuvāk iedomātajam ideālam. Un tikpat moderni ir būt ideālai mātei, kas to vien dara, kā izdomā jaunus veidus, kā palīdzēt savam bēbim kļūt visideālākajam – varbūt vest peldēt, varbūt vest uz Alpiem elpot īpaši svaigo gaisu, varbūt lasīt priekšā angliski, varbūt vest vingrot pie diviem dažādiem fizioterapētiem? Ir jau arī pozitīvā puse – visi šie ārsti ir patiesi jauki un draudzīgi cilvēki, kas aprunājās un ļoti interesējās par manu bērnu. Un tā nu es neko nevienam neteikšu un klusi, pat paklausīgi vedīšu savu dēlu pie dažādiem “pātiem” un “logiem”, lai viņi kopīgiem spēkiem tuvinātu Bakuci ideālam vīrietim. Ceru tikai, ka pēc gadiem sievietes novērtēs to, ka manam dēlam ar galvu viss ir ideālā kārtbā.