Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Dārza ballīte hipiju stilā Jūlijs 9, 2009

Nesen pabiju aizraujošā un gaumīgā hipiju izstādes atklāšanā Tamperē, Pispalas rajonā. Paziņa uz šo pasākumu ielūdza, sakot, ka gaidāms pasākums atrakciju parka garā. Neko nesapratu. Kāds vēl atrakciju parks vēsturiskā pilsētas rajona dārzā un kāds tam sakars ar izstādi? Taču patiesi, atrakciju parks bija un arī izstāde.

Par notikuma vietu izvēlēts Pispalas Mūsdienu mākslas centrs jeb Hirvitalo (Briežu māja). Draudzenei pirmā asociācija, ka māja kā mūsu pašu Undīne. Hirvitalo gan krietni mazāka un kaut kā nepretenciozāka. Sen gan Undīnē nav būts. Tātad pie mājas dārzs ar zālāju, nelielu stikla siltumnīcu, nolaistu šķūnīti un pāris ābelēm. Parasts dārzs. Taču dārzā izvietots atrakciju parks. Īsts atrakciju parks, jo tajā spēlē mūziku, var piedalīties atrakcijās, just azartu un laimēt.

Dārzā ir trīs elegantas izklaides iespējas. Pirmā, vienkāršākā, bet visiem laimi nesošā – Laimes ritenis: vecs velosipēds apgriezts augšpēdus un tā ritenī iemontētas laimes krāsas. Pirms riteni griež, jāmin kura krāsa būs laimīgā. Balvā saldējums. Par pareizu krāsu lielāks, par nepareizu – mazāks. Īsta laime bez veiksmes.

Otrā atrakcija iespaidīgāka, taču grūti izpildāma: jāmet pa bundžām, lai virs neliela piepūšamā baseina, ābelē iekārtās šupolēs gulšņājošā nāra, tev par prieku izpeldētos. Tomēr jāgaida nav ilgi un kādas veiklākas rokas nāru izpeldina. Citām veiklām rokām gan nāra vēlāk jāglābj, jo šai takš kāju nav un vēl peldēt īsti nav iemācījusies.

Trešā atrakcija visazartiskākā – Gliemežu rallijs: ierodoties atrakciju parkā katrs izsaka savas likmes par kādu no piedāvātajiem gliemežiem, kas izvietoti uz sacensību laukuma. Gliemežiem motivējošs mērķis – salātlapa. Un sacensības var sākties. Visi gliemeži tiek izvietoti uz vienas iekšējās riņķa līnijas un brīdī, kad gliemezis aizlīdis līdz salātlapai un tā gliemežvāks atrodas aiz ārējās riņķa līnijas, tas tiek pasludināts par uzvarētāju.

Dārzā ir vēl kāda atrakcija – banānu slidkalniņš. Uz neliela pakalniņa ievietotas plēves visi aicināti brīvi mest svaigi nomizotas banānu mizas un aidā lejup. Atrakciju gan neizmēģināju, bet banānus gan :) .

Sajūta, kā īstā Tivoli dārzā vien sensenos laikos. Atsvaidzinoši.

Patiesībā nemaz nav tik svarīgi kāda izstāde Hirvitalo tajā dienā tika atklāta, galvenais kā atklāja.

P.S Ballītes dzēriens  – stiprais brūnais ar svaigiem anīsa augļiem (īsti somiskā garā).

 

“Blūza brāļi” Vappu laikā Aprīlis 24, 2009

Pēdējā gada laikā esmu diezgan intensīvi iepazinusies ar tehniskās universitātes studentiem, kas allaž, uzzinot manu studiju specialitāti, izrāda nelielu apbrīnu un pauž, cik tas noteikti ir interesanti. Jā, žurnālistiku studēt ir interesanti, bet kopš pazīstu šo plašo tehnisko studentu loku, es mēdzu apskaust arī viņus. Piemēram, šajā laikā vappu jeb maija svētku laikā. Uz to, ka man taču beidzot būtu viņi jāapskauž, viņi man norādīja paši, lai gan man jau  pašai bija skaidrs, ka tieši tas ar mani notiek.

Jau divas dienas Tamperē svinam Vappu un svinības turpināsies vēl vismaz nedēļu vai pusotru. Tas ir ideāls laiks, kad būt studentam, tūristam vai vienkāršam somam Somijā. Šajā laikā valda trakulības, pārģērbšanas un piedzeršanās. Kāds soms vakar sašutis sprauslāja, ka nupat nejauši iedzēris ko bezalkoholisku un tas izjaucis viņa šā gada vappu apņemšanos.

Un smieklīgi, ka šis ir jau mans trešais vappu Tamperē, bet es arvien vēl tik daudz nezinu. Tomēr ar katru gadu manas svinības paliek garākas un intensīvākas. Aizvakar klausījos Big Band koncertu, kur muzikanti jautros tērpos saģērbušies vairāk spēlēja savam priekam un iesildījās savai pirts ballītei, ne tik daudz citiem. Bet tāpat patīkami. Savukārt vakar baudīju ekskluzīvu iespēju un skatījos Vappu filmu – The Blues Brothers.

Tā nav vienkārša filmas skatīšanās. Tai ir jāgatavojas, jāstāv rindā un tad tā ir īpaši jāskatās. Pie tās ir jādejo, to ir jāmīl un jāapbrīno. Tradīcija turpinās jau aptuveni 20 gadus.

Filmu katru gadu šajā laikā izrāda vietējais rajona kino teātris. Lai filmu redzētu nevar vienkārši nopirkt biļeti, un ja tā būtu, tad no tās nebūtu nekāda jēga. Uz filmu ir jāstāv rindā. Lai noteikti to redzētu, rinda jāieņem trīs stundas iepriekš. Ja palaimējas, laiks ir jauks un var brīvi sēdēt kino pagalmā, sauļoties un ar alkoholu sagatavoties filmas noskaņai. Ģērbšanās stils – meitenes kā mūķenes ar mazliet vai pamatīgi vieglprātīgu pieskaņu, puiši – hūtēs, melnās baķenēs, saulesbrillēs un uzvalkā ar baltu kreklu. Vēl pastāv arī puišu pirts variants, kur uzvalka vietā mugurā ir vien dvielis. Viss dabiski, nekādas šmaukšanās ar apakšbiksēm saunā nenotiek. (Mūķenēm filmā gan nav nekāda loma, taču tā ir vietējo meiteņu ilgu gadu izstrādāta tradīcija, lai pieskaņotos puišiem.) Sīkāk skatīt bildēs, kas gan telefona kameras dēļ mazliet miglainas:

Filma ir diezgan dramatiska, kur galvenie varoņi vienmēr ir īpaši veiksmīgi. Par filmu pat nav vērts daudz runāt. Tā ir jautra, bet vēl jautrāka Vappu laikā. Skatītājiem ir pienākums zināt, kurā brīdī filmas varoņi dzied un dejo, lai paši mestos ekrāna priekšā un sekotu viņu paraugam. Tāpat nav slikti zināt, ko kurš varonis kurā brīdī saka, lai to pateiktu reizē ar aktieriem. Alkoholu ienest zālē nav aizliegts.

Lipīgākā filmas dziesma:

Pēc filmas ideāli svinības būtu turpināt ar Vappu laika alkoholisko paštaisīto limonādi Sima. Limonāde paliekot alkoholiska, ja to gatavina vairāk dienas nekā receptē norādīts.

Tad kāpēc jāskauž, ja reiz pati tur piedalījos? Tāpēc, ka bez “sakariem” es par to nebūtu uzzinājusi. Sociālo un citu akadēmisku zinātņu studenti šādās izpriecās parasti nepiedalās, vai nu par to nezinot, vai arī augstprātīgi ignorējot. Man skauž, ka mani studiju biedri nav tik tradīciju bagāti un jautri. Bet nu nepārmērīgi un labdabīgi protams.

 

Are you spanish? Decembris 4, 2008

Filed under: atklājumi,kleitas,vīrieši — Laura @ 2:37 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Al Aire libre, www.jeanhildebrant.com

Man ļoti patīk pārģērbšanās ballītes – es tās gaidu pat vairāk kā dāvanas dzimšanas dienā. Un re, vakar saņēmu kaujinieciski sarkanu ielūgumu uz darba Ziemassvētku ballīti. Dress code: spanish.

Tā šodien brīvbrīdī trolejbusā meklēju sevī spānisko. Pirmais meklēšanas rezultāts: Sarkanas lūpas, puķe matos un iznīcinošs skatiens. Cik garlaicīgi! Kas es par spānieti – balta āda un pelēki mati.
Un te pēkšņi vēl kas atausa amiņā:

Are you spanish?
No.
But you have the spanish ass!

Tas bija sen kādā koncertā Amsterdamā un tas noteikti bija kāds orģināls iepazīšanās triks. Taču atceroties, seja tāpat ataust smaidā. Nē nu var jau būt, ka mans dibens tiešām toreiz atgādināja ko spānisku… ;) Katrā ziņā varbūt šo atklāsmi attīstot, sanāks kāds patiesi španierisks tērps.

Lasi Kleitu arī kleita.espati.lv.

 

Mazliet smalka dzimšanas dienas ballīte Novembris 18, 2008

markusa_dz_d

Somijā esmu iemantojusi tādus draugus, ar kuriem jau otro gadu svinam dzimšanas dienas kopā. Izskatās, ka trešā kopīgā dzimšanas dienu svinēšanas gada nebūs.. jo būšu prom.

Šoreiz ciemojos pie sava tuvākā somu izcelsmes drauga – Markusa. Viņam šogad  – 28. Foršs, inteliģents puisis, ar vērienu un ar ožu uz leģendārismu. Redzēju viņu ne tikai pašā ballītē, bet arī sagatavošanas procesā.

Ballītes tematika – saģērbties savās labākajās drēbēs un kurpēs ar nelielu smalkuma un lepnuma pieskaņu. Tematika un ballīte izziņota laicīgi ar e-pasta un facebook starpniecību, lai viesi var sagatavoties. Dzimšanas dienas svinības nav spontāns pasākums, jo ballīte, gaviļniekaprāt, kļūst kvalitatīvāka, ja šis tas iepriekš sagatavots.

Piemēram, lielākās raizes un lielākā aizrautība viņam bija ar dziesmu saraksta izveidi. Tā, lai mūzikas neaptrūktos visa vakara garumā, un lai viesi brīžiem varētu dziedāt līdzi, brīžiem uzdancot un citā brīdī vienkārši baudīt. Un pats jaukākais  – viesiem nav teikšanas par to, kas šajā vakarā skanēs.

Labākās drēbes jubilāram – balts krekls, melna veste, šaura melna kaklasaite, melnas bikses un melnas boulinga kurpes. Smalki ar un bez lepnumu, un stāju. Pārējiem – galvenokārt melnas kleitiņas, krekli un skaistas rotas.

Viesu skaits – neierobežots, bet patīkams aptuveni līdz 15 cilvēku kompānija, ne visiem vienam otru savstarpēji pazīstot.

Mielasts – pašgatavoti pīrādziņi ar šampinjoniem, tomātu mērci un kazas sieru (īpatnēja kombinācija, bet garda). Dzērieni – visdažādākā veida tumšā alus šķirnes no dažādām valstīm, pasniegtas atšķirīgās lietoto preču veikalā iegādātās glāzēs (teju beļģu alus kultūras imitēšana), un vīns tiem, kam alus nav cieņā,

Interjers – viesistaba, kurai atbrīvots placis kustībai un disko bumba, kas gaismu spēlē liek noticēt, ka ārā snieg.

Dāvanas – lietota grāmata, cepure, kasete u.c. nieki, izglītības nolūkos iemainītas filmas, smieklīgas kartiņas un dzērieni.

Ballīte mājās beidzas līdz ar pirmā kaimiņa zvanu pie durvīm un tad uz klubu pēc gaviļnieka izvēles, protams.

Ballīte jauka un iedvesmo kādreiz arī pašai saņemties ko noorganizēt, nevis kā allaž divatā ar draugu vai draudzeni iemalkot ko dzirkstošu.

 

Zirņu zupas ballīte Oktobris 12, 2008

Filed under: atklājumi — Marta @ 10:23 pēcpusdienā
Tags: , , , , ,

Tātad kārtējā tematiskā ballīte – dzimšanas diena zirņu zupas gaumē!

Ballītes organizācija, iekš facebook! Ticu, ka draugiem arī varētu gana labi noorganizēt slēgtu pasākumu. Nevienu gan tādu neesmu redzējusi.

Dzimšanas diena tiek organizēta kā slepens notikums. Ballīte ceturtdienā, lai mazliet limitētu dalībnieku skaitu un lai sasauktos ar ballītes tematiku – viss zaļā, jo taču ceturtdienās Somijā un šķiet arī Zviedrijā sabiedriskajās iestādēs pasniedz zirņu zupu (ar pankūkām un ievārījumu). + Lai viss nebūtu pavisam zaļš un lai jautrāk- jāierodas ar apzīmētām sejām (taču viesi netiek briesmīgi apgrūtināti un tiek jau iepriekš paziņots, ka gadījumā, ja pietrūkst laika (bet drīzāk iztēles) seja tiks nokrāsota ballītē uz vietas. Tas arī sekmīgi darbojās un sagādāja viesiem papildu jautrību.

Vieta – bezpersoniska kompītņu kopptelpa – tātad kaut vai kāpņu telpa, vai jebkura dzīvojamā istaba būtu gana atbilstoša, jo telpu neviens īsti neizvērtē daudzo ielūgto un atnākušo viesu dēļ.

Vēl interesanti, ka salīgts vai sarunāts draugs DJ, kurš, bez bailēm sabojāt, ieradies ar visu aparatūru un sekmīgi kontrolē atmosfēru.

Viesu izklaidei un atbilstoši gaviļnieka izcelsmei – Meksikai – tiek organizēta atrakcija Pinata – kartona (bet mēdz būt arī māla) dažādu formu veidojums izkrāsots un pilns ar konfektēm. Mājas apstākļos pagatavojama un tiešām negaidīti aizraujoša atrakcija. Viesi tiek izdzīti sētā, kur uz volejbola tīkla āķiem un striķa uzstutēta pinata, kuru no viena gala kustina, lai tā mainītu savu atrašanās pozīciju. Tad visiem pēc kārtas pa vienam aizsien acis, iedod alkoholisku šotu, sagriež uz riņķi, iedod mietu un norāda, kur atrodas konfekšu pilnā pinata. Atliek vien sist cik spēka ar nodomu pinatu pārplēst. Taču pinata visu laiku maina atrašanās vietu, tā, ka viesiem izdodas izsmieties vienam par otru, akliem dzenājoties pēc konfektēm.

Manas ballītes gadījumā pinatas bija izgatavotas tik stipras, ka kādi viesi neizturot kāri pēc konfektēm sākā tās mežonīgi sist pret celi, izraisot vērotāju gaviles. Un viesi tiešām metās uzlasīt pa zemi izbārstītās konfektes.

Vēl sasaucoties ar ballītes mērķi – dzimšanas dienu – viesiem tika pasniegtas tortes. Pašceptas, gardas un zaļi noglazētas vai izdekorētas (piemēram, ar zaļiem gumijas lācīšiem).

Atmiņā paliekoši! ( Un ja ierodas policija – tā nav ballīte, bet gan bēres! (Atbilstoši situācijai labs joks!))

 

Vakariņās par pēdējo rotaļlietu un apgraizīšanu Oktobris 5, 2008

Filed under: atklājumi,vīrieši — Marta @ 2:51 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Ēdu vakariņas ar diviem puišiem – meksikāni un turku. Mēs mēģinājām dalīties savā kultūru pieredzē un papildināt savas zināšanas vienam par otru.

Saruna nonāca līdz tautu rituāliem un izrādās Meksikā katrai meitenei, kas sasniedz 15 gadu vecumu tiek rīkota baigā ballīte. Ballīte, kurā meitenei iedod pēdējo rotaļlietu, jo nu viņa kļūst par sievieti. Sabrauc daudz radu un draugu, tiek spēlēta mūzika un kopumā dzīrots godam. Ap šo meiteni dejo desmitiem puišu, dejā iekļaujot godinošas kustības, kā princesi cildinot. Ballīte ir dārgs pasākums, tāpēc vecākiem nereti nākas pārdot mašīnu vai ilgstoši iekrāt naudu, lai atļautos šādu meitas ievešanu dzīvē.

Puišiem Meksikā nekādas ballītes rīkotas netiek, taču viņiem tiek tas prieks (un tas tiešām tiek uztverts kā prieks) uzdejot māsām un citām meitenēm, tādējādi nostiprinot viņos pārliecību, ka pret meitenēm un sievietēm jāizturas kā pret princesēm. Un šāda izturēšanās viņiem ir tikpat dabiska kā no rīta mosties.

Savukārt Turcijā īpaši puišiem ir paredzēts rituāls – apgraizīšana. (Ticiet man, es par to netaujāju!)

Viņš sacīja, ka, sasniedzot septiņu gadu vecumu, viņam ģimene izstāstījusi par lielo godu, kas viņa tiks izrādīts un kas viņam jadara šajā sakarā. Ģimene sarīkojusi milzu ballīti, kur radi un draugi varēja nosvinēt puiša apgraizīšanas svētkus. Viņš neesot sabijies, taču izrādās visvairāk bijis pārsteigts par to, ka viņa gadījumā šī procedūra nenotika publiski, bet divatā un, ka viņam aizklātas acis pirms tam, brīdinot, ka viss viņa lepnums nogriezts netiks.

Visnepatīkamākais šajā procesā esot bijusi pārsēja noņemšana (šajā brīdī, viņš atzina, ka, iespējams, notikumu man atspoguļo pārāk sīkās detaļās, taču atzina, ka to nepieminēt nevar). Viņš sacīja, ka tās esot bijušas spēcīgākās sāpes viņa mūžā. Taču no procedūras brīža līdz pārsēja noņemšanai viņam aptuveni nedēļu bija jāvalkā tādi plati pantoloni, lai sevi lieki netraumētu. Šo pantolonu valkāšana gan esot bijis ļoti patīkams process. Pēc pantoloniem uz ielas arī varot noteikt, kurš puisītis nesen apgraizīts.

Vēl arvien šodien viņš domā, ka apgraizīšana bija tā vērta (arī meksikānis, viņu atbalstoši, piekrīt) – par godu šai ballītei viņš esot ieguvis savu pirmo datoru un riteni. Šādas mantas tik viegli Turcijā viņš citādāk nedabūtu. Arī savus bērnus viņš plāno vest cauri šai pašai pieredzei, ja viņš tos radīs Turcijā.

Es diemžēl, uzklausot šos bagātīgos stāstus, paliku bez vārdiem. Nevarēju iedomāties par kādiem īpašiem rituāliem Latvijā, kas būtu ar to salīdzināmi.

 

Viva Mexico! Septembris 14, 2008

Filed under: atklājumi,vīrieši — Marta @ 1:37 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Dažas ballītes tomēr ir liktenīgas un liekas, ka man tāda būs bijusi tematiskā ballīte – Meksikas Neatkarības diena.

Meksika ir sena valsts un tas meksikānim neliekas šaušalīgi nezināt, cik tad sena tā ir. Skaidrs, ka priekš viņiem spāņi ir nelieši un viņu pēcpuses šajā vakarā ir nospārdāmas. (Nu tā poētiski, nevis burtiski.)

Kaut kādas nelaimīgas sagadīšanās dēļ man izdevās no meksikāņiem izvairīties 1.5 gadus. Es zināju, ka viņi Tamperē ir un ar vienu arī nodibināju kontaktu, taču man allaž mācās raizes par to īpašo draudzīgo atmosfēru, ko šāda pazīšanās piedāvāja. Tāpēc līdz vakardienai ignorēju to. Un par laimi tas nu ir galā!

Izrādās meksikāņi un to draudzība ir teju uz izķeršanu (lai gan izskatās, ka to draudzībai nav gala). Somi, rumāņi, franči ballītē nebeidza apgalvot, ka meksikāņi ir viņu labākie draugi. Galvenais zināt pāris vārdus spāniski – ar hola, viva un cerveza pilnīgi pietiek – un tad draudzība var sākties.

Ierodoties ballītē, man tiek iedota gaļas tortilja un Miguelito, kas esot brīnišķīgs meksikaņu gardums. Tas ir oranžs, mazliet skābs un piparots pulverītis. To iegūglējot, parādās ASV ziņojumi, ka to labāk nelietot kādām konkrētām cilvēku grupām.

Meksikāņi ir tik laipni, ka labprāt tekilu ielej tev mutē, vārdu atceras ar pirmo reizi un aicina ciemos tepat vai pāri jūrām, (un nav tādu brutālu gadījumu kā ierakstā “Nu, davai taču!”, bet galanti, džentelmeniski izrāda savu patikšanu).

No ballītes nevaru (un nemaz negribu) tikt prom, kamēr meksikāņu dejas nav apgūtas. Viens pēc otra pie manis pieiet muchacho un katrs iemāca pa kādam jaunam solim. Līdz ko kaut kas padodas un es labāk varu izsekot viņu meistarīgajiem soļiem, dzirdu daudz komplimentu. Un ne tikai muchacho, bet arī muchachas man to saka. Un, sasodīts, viņi visi dejo brīnišķīgi. (Daļa dejošanu apguvuši ballītēs, bet citus māmiņas spiestā kārtā padsmit gados sūtījušas mācīties. Un ir tā vērts!)

Ballīte liktenīga, jo meksikāņi liek sevi iemīlēt un tad nekādīgi vairs viņus neaizmirst! Viva Mexico jeb ilgu dzīvi Meksikai!

 

Sarkans var būt dzeltens, bet dzeltens – zaļš!

Filed under: atklājumi — Marta @ 12:22 pēcpusdienā
Tags: ,

Šīs nedēļa pagājusi tematiskajās ballītēs..

Tātad ir mācību gada sākums. Jaunieši kāri izklaides un iepazīšanās, tādēļ klubā (Cabaret, Tamperē, Somijā) tiek rīkota ballīte ar nosaukumu – Satiksmes gaismu ballīte (Traffic light party). Ja esi zaļš, tad esi brīvs, ja dzeltens – īsti nezini, ja sarkans, tad aizņemts.

Uz šo ballīte ieradās milzīgi pūļi  – somu un ārvalstnieku – un tik ātri izķēra zaļās norādes, ka atlikušajiem nācās izlīdzēties ar dzeltenām, uz kurām izmisīgi ar pildspalvu mēģināja uzrakstīt, ka dzeltenais patiesībā ir zaļš. Drīz vien izbeidzās arī dzeltenās norādes, un kā izrādās pie tā vaininieki bija arī aizņemtie – jo, tie sajutuši ballīti, steidzās nomainīt sarkanās norādes pret mazliet elastīgākajām – dzeltenajām. (Var jau teikt, ka ballītes organizācija bija pavisam draņķīga un tāpēc norādes izbeidzās. Taču tā bija nebeidzama cilvēku straume, kas vēlējās ballēties un iepazīties – gluži kā īstajā dzīvē, tikai ar skaidrām un mazliet maldīgām norādēm.)

Grūti pateikt, vai kādam šis vakars bija kaut mazliet liktenīgs. Man ne. Taču tenkošanai un smiekliem šis vakars bija piemērots: varēja novērot, kuri gada sākumā ir aizņemti, kuri brīvi, kuri mainīgi. Un vēl nākamajā dienā, ģērbjoties kādā no šīm krāsām varēja jokot, ka kādam ballīte tomēr bijusi liktenīga un satiksmei parādījušies jauni noteikumi.

Un tomēr bez liktenīguma, kaut īslaicīga, ballīte – ātri aizmirstama.

 

Nu, davai taču! Septembris 6, 2008

Filed under: vīrieši — Marta @ 4:36 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Atkal par ballītēm.. šoreiz internacionālām, studentu, vecuma grupa 19-33.

Ja uz ballīti klubā ierodas šmigaina seksa meklējumos, tad viss ir kārtībā. Taču, ja ierodas padejot, iepazīties, izsmieties, tad nepieciešams sagatavot kaudzi pieklajīgu (jo taču pusgadu vai gadu ar šiem cilvēkiem jādzīvo kopā) atbilžu uz sekojošajiem jautājumiem:

  • Kāpēc tu vairs nevēlies ar mani dejot? Nu, kāpēc tu ej prom?
  • Kāpēc es nedrīkstu tevi skūpstīt? Atvaino. .. ai!. Es taču francūzis esmu. .. atvaino. Tiešām, ne?
  • Kur tu vēlies šonakt gulēt? Kopā ar mani vai viena? .. Kāpēc mēs nevaram gulēt kopā? Vai tad tev nepatīk no rīta pamosties kādam blakus? Tu nevēlies arī vienkārši gulēt kopā? Bet tad apsoli, ja šonakt negulēsim kopā, tad rīt gan, obligāti, ja? Nu, kāpēc zaudēt vienu nakti?
  • Kad tu man prasīsi telefona numuru – tagad vai rīt no rīta?
  • Un, protams, jābūt skaidrībai, ko tad vispār es vēlos (no viņa/viņiem:))?! (Ar noskaņu, kāpēc, sasodīts, es esmu ballītē un nevēlos šmigainu seksu?!!)

     

     
    Follow

    Get every new post delivered to your Inbox.