Arī esot attiecībās šī diena bijusi nebijusi. Protams, ka es nesūdzētos, ja kaut kas debesķīgs vai vienkārši patīkams būtu atgadījies. Tomēr, ne.

Šis gads nebija izņēmums. Nekas netika plānots, bet sestdien kādā brīdī (sākotnēji pat mazliet negribīgi) attapos Pasaules Čempionāta Kyykkas sporta veidā norises vietā, ap simt ļaužu priekšā, kaila, karstā āra baļļā, ar viņu sev blakus. Mēma, bet dikti smaidīga.

Tās nebija svinības, ne mīlestības apliecinājums. Tā bija karsta vanna lielā aukstumā, ļaužu priekšā, kas brīžiem uzņēma vairāk nosalušos nekā vietas. Tā satrauca ar savu kautrības trūkumu, aizrāva kā jaunatklājums un sildīja kā pienākas.

Nejauši skaisti!

P.S Lūdzu You Tube nemeklējiet čempionāta ierakstus!

Man ļoti patīk pārģērbšanās ballītes – es tās gaidu pat vairāk kā dāvanas dzimšanas dienā. Un re, vakar saņēmu kaujinieciski sarkanu ielūgumu uz darba Ziemassvētku ballīti. Dress code: spanish.

Tā šodien brīvbrīdī trolejbusā meklēju sevī spānisko. Pirmais meklēšanas rezultāts: Sarkanas lūpas, puķe matos un iznīcinošs skatiens. Cik garlaicīgi! Kas es par spānieti – balta āda un pelēki mati.
Un te pēkšņi vēl kas atausa amiņā:

Are you spanish?
No.
But you have the spanish ass!

Tas bija sen kādā koncertā Amsterdamā un tas noteikti bija kāds orģināls iepazīšanās triks. Taču atceroties, seja tāpat ataust smaidā. Nē nu var jau būt, ka mans dibens tiešām toreiz atgādināja ko spānisku… Katrā ziņā varbūt šo atklāsmi attīstot, sanāks kāds patiesi španierisks tērps.

Lasi Kleitu arī kleita.espati.lv.

tad tas 100% ir Vecpuiša matracis. Pēc divu gadu klusas gandrīz “partizāniskas” cīņas, TAS beidzot stāv koridorī, gaidot izsūtīšanu uz laukiem. Viņa vietā ir jauns, jauks, paciets Lauleņu matracis.

P.S. Diemžēl arī dārgs, tāpēc kopīpašums. Tas tikai nozīmē to, ka tam ir potenciāls kādreiz kļūt par Šķirtenes pusmatraci.

Man šeit silta ziema ar vecmāmiņas mīļi adītiem un eksportētiem cimdiem rokās.

Somijā esmu iemantojusi tādus draugus, ar kuriem jau otro gadu svinam dzimšanas dienas kopā. Izskatās, ka trešā kopīgā dzimšanas dienu svinēšanas gada nebūs.. jo būšu prom.

Šoreiz ciemojos pie sava tuvākā somu izcelsmes drauga – Markusa. Viņam šogad  – 28. Foršs, inteliģents puisis, ar vērienu un ar ožu uz leģendārismu. Redzēju viņu ne tikai pašā ballītē, bet arī sagatavošanas procesā.

Ballītes tematika – saģērbties savās labākajās drēbēs un kurpēs ar nelielu smalkuma un lepnuma pieskaņu. Tematika un ballīte izziņota laicīgi ar e-pasta un facebook starpniecību, lai viesi var sagatavoties. Dzimšanas dienas svinības nav spontāns pasākums, jo ballīte, gaviļniekaprāt, kļūst kvalitatīvāka, ja šis tas iepriekš sagatavots.

Piemēram, lielākās raizes un lielākā aizrautība viņam bija ar dziesmu saraksta izveidi. Tā, lai mūzikas neaptrūktos visa vakara garumā, un lai viesi brīžiem varētu dziedāt līdzi, brīžiem uzdancot un citā brīdī vienkārši baudīt. Un pats jaukākais  – viesiem nav teikšanas par to, kas šajā vakarā skanēs.

Labākās drēbes jubilāram – balts krekls, melna veste, šaura melna kaklasaite, melnas bikses un melnas boulinga kurpes. Smalki ar un bez lepnumu, un stāju. Pārējiem – galvenokārt melnas kleitiņas, krekli un skaistas rotas.

Viesu skaits – neierobežots, bet patīkams aptuveni līdz 15 cilvēku kompānija, ne visiem vienam otru savstarpēji pazīstot.

Mielasts – pašgatavoti pīrādziņi ar šampinjoniem, tomātu mērci un kazas sieru (īpatnēja kombinācija, bet garda). Dzērieni – visdažādākā veida tumšā alus šķirnes no dažādām valstīm, pasniegtas atšķirīgās lietoto preču veikalā iegādātās glāzēs (teju beļģu alus kultūras imitēšana), un vīns tiem, kam alus nav cieņā,

Interjers – viesistaba, kurai atbrīvots placis kustībai un disko bumba, kas gaismu spēlē liek noticēt, ka ārā snieg.

Dāvanas – lietota grāmata, cepure, kasete u.c. nieki, izglītības nolūkos iemainītas filmas, smieklīgas kartiņas un dzērieni.

Ballīte mājās beidzas līdz ar pirmā kaimiņa zvanu pie durvīm un tad uz klubu pēc gaviļnieka izvēles, protams.

Ballīte jauka un iedvesmo kādreiz arī pašai saņemties ko noorganizēt, nevis kā allaž divatā ar draugu vai draudzeni iemalkot ko dzirkstošu.

]]> http://kleita.net/2008/11/18/mazliet-smalka-dzimsanas-dienas-ballite/feed/ 1 Marta markusa_dz_d http://kleita.net/2008/10/05/vakarinas-par-pedejo-rotallietu-un-apgraizisanu/ http://kleita.net/2008/10/05/vakarinas-par-pedejo-rotallietu-un-apgraizisanu/#comments Sun, 05 Oct 2008 11:51:05 +0000 Marta http://kleita.wordpress.com/?p=577 ]]> Ēdu vakariņas ar diviem puišiem – meksikāni un turku. Mēs mēģinājām dalīties savā kultūru pieredzē un papildināt savas zināšanas vienam par otru.

Saruna nonāca līdz tautu rituāliem un izrādās Meksikā katrai meitenei, kas sasniedz 15 gadu vecumu tiek rīkota baigā ballīte. Ballīte, kurā meitenei iedod pēdējo rotaļlietu, jo nu viņa kļūst par sievieti. Sabrauc daudz radu un draugu, tiek spēlēta mūzika un kopumā dzīrots godam. Ap šo meiteni dejo desmitiem puišu, dejā iekļaujot godinošas kustības, kā princesi cildinot. Ballīte ir dārgs pasākums, tāpēc vecākiem nereti nākas pārdot mašīnu vai ilgstoši iekrāt naudu, lai atļautos šādu meitas ievešanu dzīvē.

Puišiem Meksikā nekādas ballītes rīkotas netiek, taču viņiem tiek tas prieks (un tas tiešām tiek uztverts kā prieks) uzdejot māsām un citām meitenēm, tādējādi nostiprinot viņos pārliecību, ka pret meitenēm un sievietēm jāizturas kā pret princesēm. Un šāda izturēšanās viņiem ir tikpat dabiska kā no rīta mosties.

Savukārt Turcijā īpaši puišiem ir paredzēts rituāls – apgraizīšana. (Ticiet man, es par to netaujāju!)

Viņš sacīja, ka, sasniedzot septiņu gadu vecumu, viņam ģimene izstāstījusi par lielo godu, kas viņa tiks izrādīts un kas viņam jadara šajā sakarā. Ģimene sarīkojusi milzu ballīti, kur radi un draugi varēja nosvinēt puiša apgraizīšanas svētkus. Viņš neesot sabijies, taču izrādās visvairāk bijis pārsteigts par to, ka viņa gadījumā šī procedūra nenotika publiski, bet divatā un, ka viņam aizklātas acis pirms tam, brīdinot, ka viss viņa lepnums nogriezts netiks.

Visnepatīkamākais šajā procesā esot bijusi pārsēja noņemšana (šajā brīdī, viņš atzina, ka, iespējams, notikumu man atspoguļo pārāk sīkās detaļās, taču atzina, ka to nepieminēt nevar). Viņš sacīja, ka tās esot bijušas spēcīgākās sāpes viņa mūžā. Taču no procedūras brīža līdz pārsēja noņemšanai viņam aptuveni nedēļu bija jāvalkā tādi plati pantoloni, lai sevi lieki netraumētu. Šo pantolonu valkāšana gan esot bijis ļoti patīkams process. Pēc pantoloniem uz ielas arī varot noteikt, kurš puisītis nesen apgraizīts.

Vēl arvien šodien viņš domā, ka apgraizīšana bija tā vērta (arī meksikānis, viņu atbalstoši, piekrīt) – par godu šai ballītei viņš esot ieguvis savu pirmo datoru un riteni. Šādas mantas tik viegli Turcijā viņš citādāk nedabūtu. Arī savus bērnus viņš plāno vest cauri šai pašai pieredzei, ja viņš tos radīs Turcijā.

Es diemžēl, uzklausot šos bagātīgos stāstus, paliku bez vārdiem. Nevarēju iedomāties par kādiem īpašiem rituāliem Latvijā, kas būtu ar to salīdzināmi.

Līdz šim randiņi, to organizēšana, gaidas, tikšanās un pļāpāšana par kaut ko nebūt, likās nejēdzīgi.

Pirmais īstais randiņš man bija 13 gadu vecumā ar nometnes biedru. Iepazināmies autobusā atceļā no nometnes, apmainījāmies telefoniem, un viņš mani uzaicināja uz sliktāko filmu ever (tur bija kaut kāds mafijas jociņš par šcvarcneigera un pinokio bērniem un pautiem no koka un dzelzs !!! ). Pēc filmas aizsteidzos mājās, nekad viņu vairs nesatikdama. Bet nu viņam bija mēra izjūta, saprotot, ka nekas nesanāks,  un man bija pirmais randiņš mūžā, tā, ka paldies par samērā cienījamu pieredzi.

Tā mana randiņu epopeja varēja sākties. Vispār nesaprotu, kas tie varēja būt par randiņiem padsmit gadu vecumā. Taču atbilstoši vecumam – sāku mukt no randiņiem, kautrēties, tiepties, pat mazliet ņirgāties. Diezgan skumīgi. (Stundām ilgas telefonsarunas gan man patikās.)

Pavisam briesmīga droši vien nebiju, jo ar kādu/kādiem ik pa laikam šo procedūru atkārtoju ilgstošāk un galu galā kaut kā arī aizmirsu, ka tie it kā ir randiņi. Tātad, brīdī, kad tie kļuva par ikdienu, tie vairs kaut kā neskaitījās randiņi un kļuva panesami un patīkami. Atkal necik aizraujoši.

Ir bijis tā, kad beidzot sasodīti ļoti gribas tikties. Prātā izdomāts, ka šis ir randiņam lielisks laiks un ir cilvēks, ko gribas satikt. Pat bez romantikas, bet ar interesi. Taču čiks un nekā. Otrs piedāvā simts iemeslu, kāpēc nevar/nesanāk/negrib.

Tā nu manu randiņu koppaina līdz šim ir bijusi visai garlaicīga (gadījās viena randiņa laikā, skatoties filmu kino, pat aizmigt).

(Vispār man ir radušās pārdomas, no kā cēlies vārds randiņš? No random?:) Te manai draudzenei jaunajai filoloģei būs japalīdz.)

Bet nu liekas, ka ir notikušas pārmaiņas. Kopaina mainās.

Vispār sajūta (šodien), ka esmu lieliskā vecumā!

Vēl atradu briesmīgi nepārskatāmu, muļķīgu, bet reizē arī smieklīgu (izskatās, ka gados jaunu datoriķu) forumu ar padomiem, par ko runāt pirmajā randiņā.

Meksika ir sena valsts un tas meksikānim neliekas šaušalīgi nezināt, cik tad sena tā ir. Skaidrs, ka priekš viņiem spāņi ir nelieši un viņu pēcpuses šajā vakarā ir nospārdāmas. (Nu tā poētiski, nevis burtiski.)

Kaut kādas nelaimīgas sagadīšanās dēļ man izdevās no meksikāņiem izvairīties 1.5 gadus. Es zināju, ka viņi Tamperē ir un ar vienu arī nodibināju kontaktu, taču man allaž mācās raizes par to īpašo draudzīgo atmosfēru, ko šāda pazīšanās piedāvāja. Tāpēc līdz vakardienai ignorēju to. Un par laimi tas nu ir galā!

Izrādās meksikāņi un to draudzība ir teju uz izķeršanu (lai gan izskatās, ka to draudzībai nav gala). Somi, rumāņi, franči ballītē nebeidza apgalvot, ka meksikāņi ir viņu labākie draugi. Galvenais zināt pāris vārdus spāniski – ar hola, viva un cerveza pilnīgi pietiek – un tad draudzība var sākties.

Ierodoties ballītē, man tiek iedota gaļas tortilja un Miguelito, kas esot brīnišķīgs meksikaņu gardums. Tas ir oranžs, mazliet skābs un piparots pulverītis. To iegūglējot, parādās ASV ziņojumi, ka to labāk nelietot kādām konkrētām cilvēku grupām.

Meksikāņi ir tik laipni, ka labprāt tekilu ielej tev mutē, vārdu atceras ar pirmo reizi un aicina ciemos tepat vai pāri jūrām, (un nav tādu brutālu gadījumu kā ierakstā “Nu, davai taču!”, bet galanti, džentelmeniski izrāda savu patikšanu).

No ballītes nevaru (un nemaz negribu) tikt prom, kamēr meksikāņu dejas nav apgūtas. Viens pēc otra pie manis pieiet muchacho un katrs iemāca pa kādam jaunam solim. Līdz ko kaut kas padodas un es labāk varu izsekot viņu meistarīgajiem soļiem, dzirdu daudz komplimentu. Un ne tikai muchacho, bet arī muchachas man to saka. Un, sasodīts, viņi visi dejo brīnišķīgi. (Daļa dejošanu apguvuši ballītēs, bet citus māmiņas spiestā kārtā padsmit gados sūtījušas mācīties. Un ir tā vērts!)

Ballīte liktenīga, jo meksikāņi liek sevi iemīlēt un tad nekādīgi vairs viņus neaizmirst! Viva Mexico jeb ilgu dzīvi Meksikai!

Ja uz ballīti klubā ierodas šmigaina seksa meklējumos, tad viss ir kārtībā. Taču, ja ierodas padejot, iepazīties, izsmieties, tad nepieciešams sagatavot kaudzi pieklajīgu (jo taču pusgadu vai gadu ar šiem cilvēkiem jādzīvo kopā) atbilžu uz sekojošajiem jautājumiem:

Kāpēc tu vairs nevēlies ar mani dejot? Nu, kāpēc tu ej prom?

Kāpēc es nedrīkstu tevi skūpstīt? Atvaino. .. ai!. Es taču francūzis esmu. .. atvaino. Tiešām, ne?

Kur tu vēlies šonakt gulēt? Kopā ar mani vai viena? .. Kāpēc mēs nevaram gulēt kopā? Vai tad tev nepatīk no rīta pamosties kādam blakus? Tu nevēlies arī vienkārši gulēt kopā? Bet tad apsoli, ja šonakt negulēsim kopā, tad rīt gan, obligāti, ja? Nu, kāpēc zaudēt vienu nakti?

Kad tu man prasīsi telefona numuru – tagad vai rīt no rīta?

Un, protams, jābūt skaidrībai, ko tad vispār es vēlos (no viņa/viņiem:))?! (Ar noskaņu, kāpēc, sasodīts, es esmu ballītē un nevēlos šmigainu seksu?!!)

Foršas ballītes noslēpums ir labs noskaņojums, kompānija un vieta. Noskaņojums bija – vēlme ballēties + alus. Kompānija arī – laba, izklaides alkstoša draudzene un divi tikpat alkstoši itāļu puiši ar dūmakainu jeb guļamistabas skatienu (kā reiz rakstīja Cosmo). Vieta – Doris – tātad ideāla. Un kas mazsvarīgāk, taču arī nozīmīgi – laiks – kad vēl ārvalstu studenti nezina uz kurieni doties, tāpēc Dorisa pilna gandrīz vienīgi somu.

Somi Dorisā dažādi  – Čandlera (no Draugi) tipa, trako hipiju un emo veidīgie (ļoti paviršs un optimistisks iedalījums). Somietes – gaišmates un tumšmates – ar maziem uzrautiem deguntiņiem, stīpīņām, tamborētām cepurītēm, H&M modēs tērpušās.

Mūzika, no kuras maz ko saprotu, vilinoša un vienmēr patīkami pārsteidz. Vakaru var iedalīt aptuveni trijās daļās: Common People, Sexy MF (draņķigs video, bet var klausīties) un Too Drunk to Fuck. Tas izklausās mazliet brutāli, taču nekā tamlīdzīga.

Un tā nu vakara gaitā izdodas ieskatīties gan dūmakainajās, gan Čandlertipa, gan melnu matu šķipsnas piesegtajās acīs. And the winner is … EMO! Tāpēc, ka veiklāks, asprātīgāks un noslēpumaināks.

Laiks ar viņu bija satraucošs. Nepazīstams veidols. Un tas, ka tā sasodītā matu šķipsna visu laiku priekšā labajai acij, un viņam ar to arī ir čut čut jānodarbojas, jo taču traucē. Un apjukums vai skatīties caur to, vai skatīties uz otru aci, rada tādu pirātisku atmosfēru. Taču drošu atmosfēru, jo nelaupa jau manus dārgumus, bet mēs laupām kopā. ha!

Lai nu kā, bet viņš – emo – šodien devās uz ziemeļiem, bet dūmakainās acis – uz dienvidiem. Palieku Čandleru zemē.