Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Nejauši Valentīndienā Februāris 17, 2009

Filed under: atklājumi,vīrieši — Marta @ 1:42 priekšpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Valentīndienu neesmu svinējusi kopš kādas ceturtās piektās klases, kad ar puikām krustām šķērsām apmainījāmies mīlestības vēstulēm, atklājot to, ka tieši viņš ir tas, kas iekritis sirdī. Toreiz tas bija dikti patīkami, jo šajā vecumā nez kāpēc patiku tam, kurš patika man. Vēlāk gan šādas vai tādas vēstules izpalika un nekad vairs tā arī nav atgriezušās.

Arī esot attiecībās šī diena bijusi nebijusi. Protams, ka es nesūdzētos, ja kaut kas debesķīgs vai vienkārši patīkams būtu atgadījies. Tomēr, ne.

Šis gads nebija izņēmums. Nekas netika plānots, bet sestdien kādā brīdī (sākotnēji pat mazliet negribīgi) attapos Pasaules Čempionāta Kyykkas sporta veidā norises vietā, ap simt ļaužu priekšā, kaila, karstā āra baļļā, ar viņu sev blakus. Mēma, bet dikti smaidīga.

Tās nebija svinības, ne mīlestības apliecinājums. Tā bija karsta vanna lielā aukstumā, ļaužu priekšā, kas brīžiem uzņēma vairāk nosalušos nekā vietas. Tā satrauca ar savu kautrības trūkumu, aizrāva kā jaunatklājums un sildīja kā pienākas.

Nejauši skaisti!

P.S Lūdzu You Tube nemeklējiet čempionāta ierakstus! :)

 

Are you spanish? Decembris 4, 2008

Filed under: atklājumi,kleitas,vīrieši — Laura @ 2:37 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Al Aire libre, www.jeanhildebrant.com

Man ļoti patīk pārģērbšanās ballītes – es tās gaidu pat vairāk kā dāvanas dzimšanas dienā. Un re, vakar saņēmu kaujinieciski sarkanu ielūgumu uz darba Ziemassvētku ballīti. Dress code: spanish.

Tā šodien brīvbrīdī trolejbusā meklēju sevī spānisko. Pirmais meklēšanas rezultāts: Sarkanas lūpas, puķe matos un iznīcinošs skatiens. Cik garlaicīgi! Kas es par spānieti – balta āda un pelēki mati.
Un te pēkšņi vēl kas atausa amiņā:

Are you spanish?
No.
But you have the spanish ass!

Tas bija sen kādā koncertā Amsterdamā un tas noteikti bija kāds orģināls iepazīšanās triks. Taču atceroties, seja tāpat ataust smaidā. Nē nu var jau būt, ka mans dibens tiešām toreiz atgādināja ko spānisku… ;) Katrā ziņā varbūt šo atklāsmi attīstot, sanāks kāds patiesi španierisks tērps.

Lasi Kleitu arī kleita.espati.lv.

 

Vecpuiša matracis Novembris 26, 2008

Filed under: atklājumi,vīrieši — Laura @ 8:02 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

vecpuiša matracis Ja:
1. TAS ir šķībs;
2. Notievējot, sāc just ribās atsperes;
3. Klājot jaunu gultas veļu pēc iespējas ātrāk klāj tam pāri jauno palagu;
4. Bieži neesi izgulējusies,

tad tas 100% ir Vecpuiša matracis. Pēc divu gadu klusas gandrīz “partizāniskas” cīņas, TAS beidzot stāv koridorī, gaidot izsūtīšanu uz laukiem. Viņa vietā ir jauns, jauks, paciets Lauleņu matracis.

P.S. Diemžēl arī dārgs, tāpēc kopīpašums. Tas tikai nozīmē to, ka tam ir potenciāls kādreiz kļūt par Šķirtenes pusmatraci. :)

 

Silti Novembris 25, 2008

Filed under: vīrieši — Marta @ 8:48 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , ,

adiiti_cimdinji

Man šeit silta ziema ar vecmāmiņas mīļi adītiem un eksportētiem cimdiem rokās.

 

Mazliet smalka dzimšanas dienas ballīte Novembris 18, 2008

Filed under: atklājumi,vīrieši — Marta @ 9:57 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , , ,

markusa_dz_d

Somijā esmu iemantojusi tādus draugus, ar kuriem jau otro gadu svinam dzimšanas dienas kopā. Izskatās, ka trešā kopīgā dzimšanas dienu svinēšanas gada nebūs.. jo būšu prom.

Šoreiz ciemojos pie sava tuvākā somu izcelsmes drauga – Markusa. Viņam šogad  – 28. Foršs, inteliģents puisis, ar vērienu un ar ožu uz leģendārismu. Redzēju viņu ne tikai pašā ballītē, bet arī sagatavošanas procesā.

Ballītes tematika – saģērbties savās labākajās drēbēs un kurpēs ar nelielu smalkuma un lepnuma pieskaņu. Tematika un ballīte izziņota laicīgi ar e-pasta un facebook starpniecību, lai viesi var sagatavoties. Dzimšanas dienas svinības nav spontāns pasākums, jo ballīte, gaviļniekaprāt, kļūst kvalitatīvāka, ja šis tas iepriekš sagatavots.

Piemēram, lielākās raizes un lielākā aizrautība viņam bija ar dziesmu saraksta izveidi. Tā, lai mūzikas neaptrūktos visa vakara garumā, un lai viesi brīžiem varētu dziedāt līdzi, brīžiem uzdancot un citā brīdī vienkārši baudīt. Un pats jaukākais  – viesiem nav teikšanas par to, kas šajā vakarā skanēs.

Labākās drēbes jubilāram – balts krekls, melna veste, šaura melna kaklasaite, melnas bikses un melnas boulinga kurpes. Smalki ar un bez lepnumu, un stāju. Pārējiem – galvenokārt melnas kleitiņas, krekli un skaistas rotas.

Viesu skaits – neierobežots, bet patīkams aptuveni līdz 15 cilvēku kompānija, ne visiem vienam otru savstarpēji pazīstot.

Mielasts – pašgatavoti pīrādziņi ar šampinjoniem, tomātu mērci un kazas sieru (īpatnēja kombinācija, bet garda). Dzērieni – visdažādākā veida tumšā alus šķirnes no dažādām valstīm, pasniegtas atšķirīgās lietoto preču veikalā iegādātās glāzēs (teju beļģu alus kultūras imitēšana), un vīns tiem, kam alus nav cieņā,

Interjers – viesistaba, kurai atbrīvots placis kustībai un disko bumba, kas gaismu spēlē liek noticēt, ka ārā snieg.

Dāvanas – lietota grāmata, cepure, kasete u.c. nieki, izglītības nolūkos iemainītas filmas, smieklīgas kartiņas un dzērieni.

Ballīte mājās beidzas līdz ar pirmā kaimiņa zvanu pie durvīm un tad uz klubu pēc gaviļnieka izvēles, protams.

Ballīte jauka un iedvesmo kādreiz arī pašai saņemties ko noorganizēt, nevis kā allaž divatā ar draugu vai draudzeni iemalkot ko dzirkstošu.

 

Vakariņās par pēdējo rotaļlietu un apgraizīšanu Oktobris 5, 2008

Filed under: atklājumi,vīrieši — Marta @ 2:51 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Ēdu vakariņas ar diviem puišiem – meksikāni un turku. Mēs mēģinājām dalīties savā kultūru pieredzē un papildināt savas zināšanas vienam par otru.

Saruna nonāca līdz tautu rituāliem un izrādās Meksikā katrai meitenei, kas sasniedz 15 gadu vecumu tiek rīkota baigā ballīte. Ballīte, kurā meitenei iedod pēdējo rotaļlietu, jo nu viņa kļūst par sievieti. Sabrauc daudz radu un draugu, tiek spēlēta mūzika un kopumā dzīrots godam. Ap šo meiteni dejo desmitiem puišu, dejā iekļaujot godinošas kustības, kā princesi cildinot. Ballīte ir dārgs pasākums, tāpēc vecākiem nereti nākas pārdot mašīnu vai ilgstoši iekrāt naudu, lai atļautos šādu meitas ievešanu dzīvē.

Puišiem Meksikā nekādas ballītes rīkotas netiek, taču viņiem tiek tas prieks (un tas tiešām tiek uztverts kā prieks) uzdejot māsām un citām meitenēm, tādējādi nostiprinot viņos pārliecību, ka pret meitenēm un sievietēm jāizturas kā pret princesēm. Un šāda izturēšanās viņiem ir tikpat dabiska kā no rīta mosties.

Savukārt Turcijā īpaši puišiem ir paredzēts rituāls – apgraizīšana. (Ticiet man, es par to netaujāju!)

Viņš sacīja, ka, sasniedzot septiņu gadu vecumu, viņam ģimene izstāstījusi par lielo godu, kas viņa tiks izrādīts un kas viņam jadara šajā sakarā. Ģimene sarīkojusi milzu ballīti, kur radi un draugi varēja nosvinēt puiša apgraizīšanas svētkus. Viņš neesot sabijies, taču izrādās visvairāk bijis pārsteigts par to, ka viņa gadījumā šī procedūra nenotika publiski, bet divatā un, ka viņam aizklātas acis pirms tam, brīdinot, ka viss viņa lepnums nogriezts netiks.

Visnepatīkamākais šajā procesā esot bijusi pārsēja noņemšana (šajā brīdī, viņš atzina, ka, iespējams, notikumu man atspoguļo pārāk sīkās detaļās, taču atzina, ka to nepieminēt nevar). Viņš sacīja, ka tās esot bijušas spēcīgākās sāpes viņa mūžā. Taču no procedūras brīža līdz pārsēja noņemšanai viņam aptuveni nedēļu bija jāvalkā tādi plati pantoloni, lai sevi lieki netraumētu. Šo pantolonu valkāšana gan esot bijis ļoti patīkams process. Pēc pantoloniem uz ielas arī varot noteikt, kurš puisītis nesen apgraizīts.

Vēl arvien šodien viņš domā, ka apgraizīšana bija tā vērta (arī meksikānis, viņu atbalstoši, piekrīt) – par godu šai ballītei viņš esot ieguvis savu pirmo datoru un riteni. Šādas mantas tik viegli Turcijā viņš citādāk nedabūtu. Arī savus bērnus viņš plāno vest cauri šai pašai pieredzei, ja viņš tos radīs Turcijā.

Es diemžēl, uzklausot šos bagātīgos stāstus, paliku bez vārdiem. Nevarēju iedomāties par kādiem īpašiem rituāliem Latvijā, kas būtu ar to salīdzināmi.

 

Ar randiņu uz Tu! Oktobris 4, 2008

Filed under: vīrieši — Marta @ 5:11 pēcpusdienā
Tags: , , ,

Biju uz randiņu/iem! Tajā barā, kas tikai prasās ciemos, ir arī pieklājīgi gadījumi, kam ir mēra izjūta – kad, kur un kāpēc. Arī šiem ir divas mēra galējības – ar romantiku vai bez, kas abas savā ziņā ir interesantas.

Līdz šim randiņi, to organizēšana, gaidas, tikšanās un pļāpāšana par kaut ko nebūt, likās nejēdzīgi.

Pirmais īstais randiņš man bija 13 gadu vecumā ar nometnes biedru. Iepazināmies autobusā atceļā no nometnes, apmainījāmies telefoniem, un viņš mani uzaicināja uz sliktāko filmu ever (tur bija kaut kāds mafijas jociņš par šcvarcneigera un pinokio bērniem un pautiem no koka un dzelzs !!! ). Pēc filmas aizsteidzos mājās, nekad viņu vairs nesatikdama. Bet nu viņam bija mēra izjūta, saprotot, ka nekas nesanāks,  un man bija pirmais randiņš mūžā, tā, ka paldies par samērā cienījamu pieredzi.

Tā mana randiņu epopeja varēja sākties. Vispār nesaprotu, kas tie varēja būt par randiņiem padsmit gadu vecumā. Taču atbilstoši vecumam – sāku mukt no randiņiem, kautrēties, tiepties, pat mazliet ņirgāties. Diezgan skumīgi. (Stundām ilgas telefonsarunas gan man patikās.)

Pavisam briesmīga droši vien nebiju, jo ar kādu/kādiem ik pa laikam šo procedūru atkārtoju ilgstošāk un galu galā kaut kā arī aizmirsu, ka tie it kā ir randiņi. Tātad, brīdī, kad tie kļuva par ikdienu, tie vairs kaut kā neskaitījās randiņi un kļuva panesami un patīkami. Atkal necik aizraujoši.

Ir bijis tā, kad beidzot sasodīti ļoti gribas tikties. Prātā izdomāts, ka šis ir randiņam lielisks laiks un ir cilvēks, ko gribas satikt. Pat bez romantikas, bet ar interesi. Taču čiks un nekā. Otrs piedāvā simts iemeslu, kāpēc nevar/nesanāk/negrib.

Tā nu manu randiņu koppaina līdz šim ir bijusi visai garlaicīga (gadījās viena randiņa laikā, skatoties filmu kino, pat aizmigt).

(Vispār man ir radušās pārdomas, no kā cēlies vārds randiņš? No random?:) Te manai draudzenei jaunajai filoloģei būs japalīdz.)

Bet nu liekas, ka ir notikušas pārmaiņas. Kopaina mainās.

Vispār sajūta (šodien), ka esmu lieliskā vecumā!

Vēl atradu briesmīgi nepārskatāmu, muļķīgu, bet reizē arī smieklīgu (izskatās, ka gados jaunu datoriķu) forumu ar padomiem, par ko runāt pirmajā randiņā.

 

Viva Mexico! Septembris 14, 2008

Filed under: atklājumi,vīrieši — Marta @ 1:37 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Dažas ballītes tomēr ir liktenīgas un liekas, ka man tāda būs bijusi tematiskā ballīte – Meksikas Neatkarības diena.

Meksika ir sena valsts un tas meksikānim neliekas šaušalīgi nezināt, cik tad sena tā ir. Skaidrs, ka priekš viņiem spāņi ir nelieši un viņu pēcpuses šajā vakarā ir nospārdāmas. (Nu tā poētiski, nevis burtiski.)

Kaut kādas nelaimīgas sagadīšanās dēļ man izdevās no meksikāņiem izvairīties 1.5 gadus. Es zināju, ka viņi Tamperē ir un ar vienu arī nodibināju kontaktu, taču man allaž mācās raizes par to īpašo draudzīgo atmosfēru, ko šāda pazīšanās piedāvāja. Tāpēc līdz vakardienai ignorēju to. Un par laimi tas nu ir galā!

Izrādās meksikāņi un to draudzība ir teju uz izķeršanu (lai gan izskatās, ka to draudzībai nav gala). Somi, rumāņi, franči ballītē nebeidza apgalvot, ka meksikāņi ir viņu labākie draugi. Galvenais zināt pāris vārdus spāniski – ar hola, viva un cerveza pilnīgi pietiek – un tad draudzība var sākties.

Ierodoties ballītē, man tiek iedota gaļas tortilja un Miguelito, kas esot brīnišķīgs meksikaņu gardums. Tas ir oranžs, mazliet skābs un piparots pulverītis. To iegūglējot, parādās ASV ziņojumi, ka to labāk nelietot kādām konkrētām cilvēku grupām.

Meksikāņi ir tik laipni, ka labprāt tekilu ielej tev mutē, vārdu atceras ar pirmo reizi un aicina ciemos tepat vai pāri jūrām, (un nav tādu brutālu gadījumu kā ierakstā “Nu, davai taču!”, bet galanti, džentelmeniski izrāda savu patikšanu).

No ballītes nevaru (un nemaz negribu) tikt prom, kamēr meksikāņu dejas nav apgūtas. Viens pēc otra pie manis pieiet muchacho un katrs iemāca pa kādam jaunam solim. Līdz ko kaut kas padodas un es labāk varu izsekot viņu meistarīgajiem soļiem, dzirdu daudz komplimentu. Un ne tikai muchacho, bet arī muchachas man to saka. Un, sasodīts, viņi visi dejo brīnišķīgi. (Daļa dejošanu apguvuši ballītēs, bet citus māmiņas spiestā kārtā padsmit gados sūtījušas mācīties. Un ir tā vērts!)

Ballīte liktenīga, jo meksikāņi liek sevi iemīlēt un tad nekādīgi vairs viņus neaizmirst! Viva Mexico jeb ilgu dzīvi Meksikai!

 

Nu, davai taču! Septembris 6, 2008

Filed under: vīrieši — Marta @ 4:36 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Atkal par ballītēm.. šoreiz internacionālām, studentu, vecuma grupa 19-33.

Ja uz ballīti klubā ierodas šmigaina seksa meklējumos, tad viss ir kārtībā. Taču, ja ierodas padejot, iepazīties, izsmieties, tad nepieciešams sagatavot kaudzi pieklajīgu (jo taču pusgadu vai gadu ar šiem cilvēkiem jādzīvo kopā) atbilžu uz sekojošajiem jautājumiem:

  • Kāpēc tu vairs nevēlies ar mani dejot? Nu, kāpēc tu ej prom?
  • Kāpēc es nedrīkstu tevi skūpstīt? Atvaino. .. ai!. Es taču francūzis esmu. .. atvaino. Tiešām, ne?
  • Kur tu vēlies šonakt gulēt? Kopā ar mani vai viena? .. Kāpēc mēs nevaram gulēt kopā? Vai tad tev nepatīk no rīta pamosties kādam blakus? Tu nevēlies arī vienkārši gulēt kopā? Bet tad apsoli, ja šonakt negulēsim kopā, tad rīt gan, obligāti, ja? Nu, kāpēc zaudēt vienu nakti?
  • Kad tu man prasīsi telefona numuru – tagad vai rīt no rīta?

    • Un, protams, jābūt skaidrībai, ko tad vispār es vēlos (no viņa/viņiem:))?! (Ar noskaņu, kāpēc, sasodīts, es esmu ballītē un nevēlos šmigainu seksu?!!)

     

    Deja ar emo Septembris 3, 2008

    Filed under: vīrieši — Marta @ 6:15 pēcpusdienā
    Tags: , , , , , ,

    Tātad ballīšu sezona ir atklāta. Uz to nebija ilgi jāgaida un, protams, nekādu officiālu ballīšu sezonas sākšanas pasākumu nav. Tā vienkārši sākās negribēti, spontāni un kopumā neticami labi otrdienas naktī Tamperē.

    Foršas ballītes noslēpums ir labs noskaņojums, kompānija un vieta. Noskaņojums bija – vēlme ballēties + alus. Kompānija arī – laba, izklaides alkstoša draudzene un divi tikpat alkstoši itāļu puiši ar dūmakainu jeb guļamistabas skatienu (kā reiz rakstīja Cosmo). Vieta – Doris – tātad ideāla. Un kas mazsvarīgāk, taču arī nozīmīgi – laiks – kad vēl ārvalstu studenti nezina uz kurieni doties, tāpēc Dorisa pilna gandrīz vienīgi somu.

    Somi Dorisā dažādi  – Čandlera (no Draugi) tipa, trako hipiju un emo veidīgie (ļoti paviršs un optimistisks iedalījums). Somietes – gaišmates un tumšmates – ar maziem uzrautiem deguntiņiem, stīpīņām, tamborētām cepurītēm, H&M modēs tērpušās.

    Mūzika, no kuras maz ko saprotu, vilinoša un vienmēr patīkami pārsteidz. Vakaru var iedalīt aptuveni trijās daļās: Common People, Sexy MF (draņķigs video, bet var klausīties) un Too Drunk to Fuck. Tas izklausās mazliet brutāli, taču nekā tamlīdzīga.

    Un tā nu vakara gaitā izdodas ieskatīties gan dūmakainajās, gan Čandlertipa, gan melnu matu šķipsnas piesegtajās acīs. And the winner is … EMO! Tāpēc, ka veiklāks, asprātīgāks un noslēpumaināks.

    Laiks ar viņu bija satraucošs. Nepazīstams veidols. Un tas, ka tā sasodītā matu šķipsna visu laiku priekšā labajai acij, un viņam ar to arī ir čut čut jānodarbojas, jo taču traucē. Un apjukums vai skatīties caur to, vai skatīties uz otru aci, rada tādu pirātisku atmosfēru. Taču drošu atmosfēru, jo nelaupa jau manus dārgumus, bet mēs laupām kopā. ha!

    Lai nu kā, bet viņš – emo – šodien devās uz ziemeļiem, bet dūmakainās acis – uz dienvidiem. Palieku Čandleru zemē.

     

    Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama Augusts 27, 2008

    Filed under: atklājumi,vīrieši — Laura @ 10:45 pēcpusdienā
    Tags: , , , , ,

    Šodien guvu 5 dzīves gudrības.

    1. Mīlējies ar 3 vīriešiem ar mazu laika atstarpi, tad tavai meitai būs trīs pievilcīgi un veiksmīgi tēvi.

    2. Rūpējies par vecu un bagātu tanti un nosauc viņas vārdā savu meitu, tad tiksi pie mantojuma un varēsi iegādāties viesnīcu Grieķijā.

    3. Neprecies, ja nezini, kas esi un kas vēlies būt.

    4. Grūtos dzīves brīžos vienkārši uzdziedi kādu Abbas dziesmu.

    5. Ja tevi bildina Pīrss Brosnans, saki “Jā”.

    Jokaina, bet tomēr jautra filma. Šeit gaudulīgākais filmas brīdis – meitenes, mācāmies dziedāt!

     

    Pavisam īsts Barišņikovs Augusts 22, 2008

    Filed under: atklājumi,vīrieši — Laura @ 12:01 priekšpusdienā
    Tags: , ,

    Es kā īsta latviete nekad nelūgtu kādai slavenībai, kas vienkārši atpūšas, ar sevi nofotogrāfēties. Kur nu vēl  ne tikai slavenam, bet arī ļoti cienījamam cilvēkam. Man tas liekas vienkārši nepieklājīgi un stulbi. Taču, ja parastā trešdienas vakarā pustukšā Andalūzijas Sunī ienāk Mihails Barišņikovs, vaigi paliek sārtāki un sirds sāk pukstēt straujāk.

    Tad nu lūk te ir pierādījums. Viņš tur mana dēla roku un mēs esam metuši pie malas savu latvietību. Krišs būs baletdejotājs – tur nav šaubu.

    Lai gan viņa slaveno deju ar krēslu YouTubaa nekādīgi nevarēju atrast, apskatiet šo no filmas “Baltās naktis”, ko vajazētu laikam noskatīties ( esot tās pašas, ko Marta lasījusi krieviski). Vēl arī atradu viņa fanu lapu – būs jāreģistrējas un jānosūta viņiem mūsu bilde. Tas, ka esmu viņam pieskārusies, noteikti dos man kadas privilēģijas. :) http://www.mikhailbaryshnikov.net

    Diez vai Kerijai Bredšovai arī tā dega vaigi kā man… Noteikti.

     

    Kā izrādās viss ir pavisam vienkārši Jūlijs 31, 2008

    Filed under: atklājumi,vīrieši — Laura @ 1:33 priekšpusdienā
    Tags: , ,

    Iz dzīves.

    Meita pārnāk no skolas un prasa mammai; kāpēc skolā māca, ka cilvēks cēlies no Darvina, bet baznīcā – no Dieva. Mamma brīdi padomājusi un paskaidrojusi, ka pasaulē ir 2 veidu cilvēki: vieni cēlušies no Darvina, otri – no Dieva. :)

    Beidzot pasaules kārtība top skaidrāka. Tagad satiekot vecās un jaunās paziņas novērtēju, kurš līdzīgāks pērtiķim, kurš Ādamam. Un interesanti, kuram šajā pasaulē paveicies vairāk?

     

    Vārds, Manējais Jūlijs 28, 2008

    Filed under: vīrieši — Marta @ 12:11 priekšpusdienā
    Tags: ,

    Kopš liela daļa draugu dzīvo valstīs, kurās vārda dienas nesvin, jāsāk apzināties, cik maznozīmīgi svētki tie ir vai var būt. Negribu izklausīties pec tādas, kas šogad saņēmusi īpaši maz apsveikumu, taču pašai nez kāpēc radies mazais kauns citiem stāstot, ka šī diena var būt teju tikpat svarīga kā dzimšanas diena. Tāpēc krietni mierīgāk ir nestāstīt.

    Interesanti tomēr vienmēr pavērot, kas par sevi atgādinājuši šajā dienā un kas ne. Dažus cilvēkus ir viegli attaisnot – gan saprotot, kāpēc ir apsveikuši, gan kāpēc ne. Taču ar citiem tas nav prognozējami. Šogad ļoti sasmējos (labsirdīgi, protams). Rindiņā vienu pēc otra (nav diez ko gara rinda, bet tomēr) saņēmu sveicienus no reiz dārgajiem vai saistošajiem. To varbut nepamanītu, ja tie saplūstu, piemēram, ar draudzeņu vai kolēģu sveicieniem. Bet tā negadījās. Pēdējās un pēdējie bija pasīvāki un citas diennakts stundas tiem tuvākas.

    Lai nu kā un kāpēc, paldies! Ir par ko padomāt un pats svarīgākais – pasmaidīt.

     

    Morāles 1 un 2 Jūlijs 7, 2008

    Filed under: atklājumi,vīrieši — Marta @ 9:58 pēcpusdienā
    Tags: , , ,

    Šodien grūtā brīdī un naiva seriāla ietekmē mēģināju sadzirdēt morāli/es.  Diemžēl visu dienu mocījos ar savu brokastu atdošanu atpakaļ pasaulei tādā pat veidā, kā es tās uzņēmu. Mans imidža konsultants/konsultantu grupa droši vien teiktu, ka tādas lietas jau nu točna nav blogā jāraksta. A kāpēc ne. Moš kādam pēc tam būs iemesls par mani pajokot. Pārāk bieži tas nenotiek.

    Tātad nevienā brīdī nebiju īsti gatava, ka brokastis mani atkal pārsteigs.

    Situācija  - autobuss.

    Iekāpju pilnā autobusā, novērtēju situāciju, ka līdz māju pieturai noteikti netikšu apsēsties. Ieraugu jaunu, glītu puisi, kuru varētu celt kājās, ja man atkal paliek slikti, taču nolemju, ka šis jau nu nebūtu brīdis, kad jātraucē jauki puiši:). Iesēžos blakus tantei/kundzei, kas sēž pusotrvietīgā krēslā. Tieši pusei no manis arī vieta tur bija. Sēdēšana gan man nepalīdzēja, un jautāju tai pašai, vai šai nebūtu kāds maisiņš. (Viņai starp kājām liels maiss, pilns ar sazin ko.) Neesot. Jautāju vēl kādai citai- nope. Tad kāda cita kundzīte ieklausījusies manās nopūtās, vienu man piešķīra, un es lielā pateicībā to uzreiz izmantoju.

    Pamanījusi cirku/nožēlojama paskata būtni sev blakus, kundzīte, kurai nebija maisiņš, pēkšņi atrod maisiņu un sacīja, ka takš nav zinājusi kādam nolūkam man tas. Un tā nu man tagad, līdzjūtību saņēmušai, divi maisiņi, ko arī izmantoju.

    Nožēlojams stāsts. Taču tas beidzas brīdī, kad ar saviem maisiņiem caur mežu dodos uz mājām, un pēkšņi (nez no kurienes, negaidīti) izskrien melns, vidēja izmēra suns un metas man virsū riedams un noteikti ne mīlīgu motīvu vadīts. Šajā brīdī sevis žēlošana tiek izbeigta (ne jau aiz drausmīgām bailēm).

    Morāle 1: ja ko vajag, jāizsakās skaidri.

    Morāle 2: katram nožēlojamam stāstam kaut kā beigas tiek pieliktas, pat bez piekrišanas.

     

    Slinkums bez sirdsapziņas pārmetumiem

    Filed under: atklājumi,vīrieši — Laura @ 6:18 pēcpusdienā
    Tags: , , ,

    Pagājušonedēļ biju Spaaaa Sāmsalā. Ja atbalsta uzskatu, ka par savu ķermeni jārūpējās tikpat daudz, cik par savu galvu – tad spā apmeklējums līdzinās kādam semināram vai kursiem un ir tikpat vērtīgs un vajadzīgs. :) Un man nekas nav pretim, ka mani palutina – dažādas tantes izmasē, izvanno un iztvaicē manu dārgo ķermeni, kas pēc pēdējā gada piedzīvojumiem, to noteikti ir pelnījis. Vislielākais pārsteigums bija rožu eļļas vanna – es pat teiktu – mega vanna, kurā ne tikai pūtās burbuļi, bet bija arī vakuuma sūkņi un ilgāk par 15 minūtēm tādā nosēdēt liekas nav veselīgi. Spā igauņu tante, kas atbildēja par šo procedūru bija iemācījusies angliski tieši trīs teikumus: 1. Pirms vannas ieslēgšanas pajautāja “Are you ready?”; 2. ” Fifteen minutes – I will be back”; 3. “You like it?” . I like it. :)

    Pēc šī pasākuma slinkums un laiskums liekas pilnīgi normāls dvēseles stāvoklis un neko citu īsti negribās. Principā, domāju, ka dažkārt sievietes (arī es) parspīlē spā iedarbību; speciāli izskaistina iegūto pieredzi, lai paildzinātu spā efektu, kas būtībā ir nekas vairāk kā slinkuma piekopšana bez sirdsapziņas pārmetumiem.

    Priecē tas, ka ar Spājošanās palīdzību, vīrieši ir uzoduši veidu, kā iepriecināt savas dārgās. Apmeklētāji ir sākot no latviešu un igauņu pārīšiem ( kas man aiz sienas astoņos no rīta skaļi nodarbojās ar mīlestību, kamēr es baroju bērnu) līdz sirmiem dažāda svara somu vīriem un sievām. Respektīvi vīrs iegūst smaidīgu sievu vismaz uz trijām dienām ( tiesa gan visai slinku :) ), kaut gan spājošanās iegūtais rezultāts spēj ilgt pat līdz mēnesim un pat vairāk, atkarīgs no sievietes specifikas. Līdz ar to Spā iztērētā nauda visticamāk atmaksājas.

    P.S. Izrādās SPA vārds ir cēlies no kādas Beļģijas pilsētas Spa, kur kopš viduslaikiem tās iedzīvotājiem ir bijis dzelzs trūkums organismā un tas ticis ārstēts, dzerot īpašu ūdeni. Anglijas pilsēta Bath ir ieguvusi savu nosaukumu tieši tajā atrodamo “vannu” dēļ.

     

    Kā neaizgāja Jūnijs 30, 2008

    Filed under: atklājumi,vīrieši — Marta @ 6:15 pēcpusdienā
    Tags: , ,

    Izrādās es pazīstu sekstūristu. Mans jaukais, smaidīgais, izpalīdzīgais darba kolēģis Somijā, ierodoties Rīgā, trinas, jo vēl nav aizgājis uz masāžas salonu.

    Viņš ir lietuvietis, kas jau sešus gadus dzīvo Somijā, ir tikpat vecs dēlēns, bet jau trīs gadus nav bijušas ilgstošas attiecības. Ne var atrast, ne ir drosme. Vieglāk nopirkt. Viņš domā, ka Rīgā tas maksā ap 50-70 eiro.

    Satiekoties likās, ka viņš vairākas reizes tūliņ celsies un skries uz masažas salonu, pirms vēl jābrauc uz lidostu. Viņš skatās pulkstenī un domā, kā saplānot pasēdēšanu ar mani un viņa somu draugiem un aizdošanos pie kādas.

    Viņš izskatās romantisks un maigs pēc dabas. Tāds ar kuru varētu, ja vien būtu patikšana. Un kāre pēc pērkamas/pērkamām sievietēm nemaina šo attieksmi. Ir zināms ne viens vien tāds. Taču neviens vēl nebija tik nervozi man blakus sēdējis, ka man pat viņam bija jāsaka – ej, taču! Neaizgāja, bet teica, ka nākamreiz, ciemos atbraucot, gan aizies.

     

    Ar ko sākas ideāls vīrietis?

    Filed under: atklājumi,vīrieši — Laura @ 6:05 pēcpusdienā
    Tags: , , ,

    Šodien ar Krišu bijām pie ārsta – fizioterapeita rehabilitatora – vai kaut kā tamlīdzīgi. Gājām tāpēc, ka it kā viena kāja ir mazliet īsāka par otru, bet kā izrādās Krišam ir arī šķība galva. Un nu lai galvu iztaisnotu vinš ir īpaši jātur, jāveļ un jāved uz vingrošanu.

    Šī vizīte man lika aizdomāties par cilvēka šķībumu. Man patīk mans šķībais pakausis, sķībais smaids, šķībais deguns; varbūt vienīgi šķībie zobi mazliet apbēdīna. Protams, es vēlos, lai mana dēla galva būtu simetriska, taču kas vainas tam, ka tevī ir kaut kas ču ču iešķībs un kā tad mēs visi esam izauguši bez šādiem ārstiem? Par to pie sevis domājot, ļoti labi apzinos, ka skaļi izteikt šādu pieņēmu – “nu un, ka viņam galva ir mazliet nesimetriska” būtu muļķīgi, jo mūsdienās ir moderni uztraukties par jebko, vest pie desmit dažādiem ārstiem, lai kaut ko atrastu un izlabotu tuvāk iedomātajam ideālam. Un tikpat moderni ir būt ideālai mātei, kas to vien dara, kā izdomā jaunus veidus, kā palīdzēt savam bēbim kļūt visideālākajam – varbūt vest peldēt, varbūt vest uz Alpiem elpot īpaši svaigo gaisu, varbūt lasīt priekšā angliski, varbūt vest vingrot pie diviem dažādiem fizioterapētiem? Ir jau arī pozitīvā puse – visi šie ārsti ir patiesi jauki un draudzīgi cilvēki, kas aprunājās un ļoti interesējās par manu bērnu. Un tā nu es neko nevienam neteikšu un klusi, pat paklausīgi vedīšu savu dēlu pie dažādiem “pātiem” un “logiem”, lai viņi kopīgiem spēkiem tuvinātu Bakuci ideālam vīrietim. Ceru tikai, ka pēc gadiem sievietes novērtēs to, ka manam dēlam ar galvu viss ir ideālā kārtbā.

     

    Sieva, viņas kašķis un Cēzara salāti Jūnijs 26, 2008

    Filed under: vīrieši,ēdieni — Laura @ 1:52 priekšpusdienā
    Tags: , , , , ,

    Viss sākās ar to, ka vīrs (man klāt neesot) pasūtīja Cēzara salātus, lai gan viņam teicu: “Pasūti manā vietā lūdzu, tikai ne Cēzara salātus”. Tā nu es iecirtos, ka neēdīšu un ka vajag klausīties, ko es saku. Bū, bū, bū. Vēl nejaukāk bija tad, kad tika atnesti slavenie salāti, jo biju jau izdomājusi plānu, kā visu dienu kašķēšos. Izrādās, ka salātos nav klasiskā anšovu mērce ( kuru, kā uzzināju, ka anšovi ir zivis – kategoriski atsakos ēst), bet gan lielisks itāļu pesto. Kašķis izrādījās vārgāks par cēzara salātiem ar parmas sķiņķi un pesto un nācās atzīt, ka ēdīšu gan. Salāti bija gardi, lai gan beigās noburkšķēju, ka pesto bija par daudz. Nabaga sievas kašķim nācās meklēt citu iemeslu.

    Restorāns, kur kašķim nav vietas, ir atrodams šeit.

     

     
    Follow

    Get every new post delivered to your Inbox.