Kleita

šis stāsts nav par krekliem, bet par sirdsapziņām

Jaunas meksikāņu ēdienu receptes Jūlijs 20, 2011

Filed under: ēdieni — Marta @ 1:14 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

Kaut kā nav noskaņojums receptes stāstīt daudz detaļās. Daudz svarīgāk ēst gatavotājam ir būt radošam un paeksperimentēt visādas produktu kombinācijas.
Tā piemēram, šajā Meksikas ceļojumā, visdīvainākā kombinācija līdz šim bijusi ar cūkas ādiņām.

Cūkas ādiņas tomātu mērcē

Te cūkas ādiņas nav kaut kas mazs kraukšķīgs, bet gan liela no mucas izvilkta cūkas āda, kas acu priekšā izcepta lielā daudzumā eļļas. Tās izmēri varētu tikt pielīdzināti spilvendrānai. Tā nu šo fritēto cūkas ādu nes mājās, salauž gabaliņos, kas jau sāk līdzināties tiem, kas atrodami mūsu veikalos. No ādas nokasa tur saskatāmās taukvielas un tad gatavojas šo čipšu masu iegremdēt kādā mērcē. Te iecienītāka ir zaļo tomātu salsa – silta. Var apcept drusku gaļu, jebkādu un tad pievienot sablenderētus zaļos tomātus ar vidēji stipriem zaļajiem čili. Neesmu pārbaudījusi, bet man liekas, ka mūsu veikalos var nopirkt 3 veidu meksikānu salsas. Sarkano, avakado un tad būtu jābūt zaļajai. Somijā vismaz var. Varbūt Prismā var nopirkt. Tad šajā siltajā masā iemērcē cūkas ādiņas un ļauj tām piesūkties. Tas neizklausās diez ko apetlītīgi, tomēr gardi. Tad šo visu ēd ar skābu krējumu un maigu sarīvētu sieru. Man sacīja, ka droši zaļo tomātu vietā var izmantot sarkanos. Nebūs tik skābeni, bet gardi tāpat. Un kāpēc, lai neizmantotu arī tās cūkas ādiņas, ko var nopirkt skaisti safasētas pie mums..

Vēl cūku ādiņas var arī izmantot salsās tortijām. Tikai šādā gadījumā derēt tās pavisam nelielos gabaliņos un saspiestas kopā ar tomātu salsu un sīpoliem. Garša spēcīga, sāļgana un meksikāniska.

Sausi makaroni tomātos

Šis ēdiens varētu būt ļoti iecienīts bērniem, kas neēd daudz garšu piesātinātus ēdienus. Vispār jau šis ēdiens ir visai līdzīgs makaronu zupai, par ko rakstīju iepriekš. Tomēr tā nav zupa, bet sausi makaroni.
Nelielā daudzumā eļļas apcep makaronus. Mans pavārs lietoja tādus mazus tievus makaroniņus kā spagetti – fideos vai kaut kā tamlīdzīgi. Acīmredzot makaronam šajā ēdienā nav jābūt resnam un košļājamam, bet viegli apēdamam. Makaronus cep uz mazas liesmiņas un noteikti to nevar devēt par fritēšanu kā iepriekš. Kad smalkie makaroni drusku apbrūnējuši, tad tiem pievieno samblenderētus pavārītus tomātus ar nelielu sīpoliņu un ķiploka daiviņu. Tomātu masu pievieno apmēram tādās pašās proporcijās, kā vārot rīsus, pievieno šķidrumu. Vēl šajā masā uz vārīšanas laiku ievieto zaļumus. Pavārs ielika kādus man nezināmus zaļumus, bet manuprāt te var likt sev iemīļotākos un tad pēc novārīšanas buntīti izņem ārā.
Tad ļauj makaroniem ātri izvārīties, sasūkties ar šķidrumu. Makaroni neizskatās ļoti izteiksmīgi, tomēr tie taču vārīti tomātos un tās ir spēcīgi :) . Vēl jau, protams, ir sāls lieta. Tam ieteikumus nedodu.
Šo pasniedz ne pārāk karstu, ar karoti skāba krējuma pa virsu, nedaudz uzgriezta avakado un sarīvēta maiga, labāk svaiga siera. Neticami, bet garšīgi!

Vēl dažas idejas, bet ne gluži receptes..

-) Galvenokārt visos iespējamos mājās un manā restorāniņā gatavotajos gaļas ēdienos, gaļa tiek novārīta pirms tiek izmantota tālāk. Vistas ēdienus, kur galvenā sastāvdaļa. piemēram, ir vistas šķiņķis, tas viennozīmīgi būs vārīts. Tam ir priekšrocība, jo no tā pāri paliek buļjons. Un arī vista nav tik trekna.
-) To pašu meksikāņi dara arī ar cūkas un liellopu gaļu. Izplatīti ir gaļu un arī pupiņas vārīt augsta spiediena katlos. Ātrāk gatavs un garšas paliek iekšā. Vēl šāda gaļa biežāk ir tik mīksta, ka pat šķīst ārā.  Un tas ir vēl viens no padomiem. Kad gaļa gatava, tad nepasniedz kaut kādu gabalu no tās, bet gaļu saplēš šķiedrās. Šādas šķiedras, tad liek visādās mērcēs un zupās, vai arī tortijās.

 

Gatavošanas pieraksti – otrā diena Jūlijs 14, 2011

Filed under: ēdieni — Marta @ 3:23 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Cūkgaļa meksikāņu gaumē

Sagriež cūkgaļu plānās šķēlītēs, ne kā gulašam, bet kā caurspīdīgai karbonādei. Apcep eļļā un uzber sāli.

Apcep daudz sīpolu un vidēji maigus zaļus čili piparus. Čili liek tik daudz, cik pats var paciest un kāda ir patikšana. Kad tas ir apglazējies pievieno apcepto cūkgaļu. Visam pievieno ilgi blanšētus blenderētus tomātus un arī tomātu pastu krāsai un garšai. Visu šo maisījumu sautē kādu pusstundu vai pat stundu. Kamēr gatavs.

Pasniedz ar rīsiem, makaroniem vai vislabāk ar tortijām. Man gatavojot radās jautājums, kāpēc tomāti pirms tam ir kādu brīdi jāblanšē/jāpavāra ar mizām un tad jablendē, jāpievieno un atkal jāvāra. Atbildi super labi nesapratu, bet iespējams tomātu skābuma dēļ. Garša tā ir labāka.

Sopes ar vistu

Šis ir kaut kas ļoti meksikānisks. Latvijā grūti dabūjams, bet ne neiespējami. Sope ir tāda tortija, kam pēc izcepšanas maliņas uzlocītas uz augšu kā tādam sklandu rausim vai karjalan piirakka. Tā rezultātā tortija liekās tāda kā biezāka. Tādai tai jābūt, lai uz tās noturētos dažādi gardumi. Brīva improvizācija kādi.
Sopes, ko šodien gatavoja mans pavārs bija tāda..
Sagatavo vistu. Vienkārši novārītu vistu saplēš strīpiņās. Meksikā viskaut ko labāk plēš nekā griež un vista tiešām labi plēšas. Vistai pievieno čili un sablendētu tomātu. Tad apcep eļļā no abām pusēm sopi jeb tortiju. Vēlams, lai tortija ir auksta, citādi tā uzsūc daudz eļļas. Kad sope apcepta un ir drusku kraukšķīga, tad tai virsū jāliek kāda mērce. Pavārs lika pupiņu pastu. (Kā to gatavo izstāstīšu nakamajā receptē). Pa virsu pastas slānītim uzliek sasildītu vistu, bet vēl pa virsu mazliet skāba krējuma un svaiga siera. Un tad vēl ēdot pa virsu vēl liek kādu no svaigajām pikantajām meksikāņu salsām.
Cits variants. Uz sopes var likt sarkanu salsu. To iegūst no sablendētiem, pavārītiem sarkaniem čili. Protams ne tādiem, ko var dabūt parastos mūsu veikalos. Tāpēc to droši vien varētu aizstāt ar kādu no meksikāņu gatavajām mērcēm. Tad pa virsu liek skābu krējumu, svaigu sieru un vēl ļoti gardu sarīvētu parmezānu, kas šai veģetārajai sopei piedod drusku sāļuma un kreptīguma.
Ja paveicas dabūt melnas kukurūzas sopes, vēl jo garšīgāk un aizraujošāk. Varam iedomāties, ka tas ir kas līdzīgs rupjmaizei.

Tātad pupiņu pasta.

Izvāra pupiņas. Mazas brūnas, mazas raibas, vai kādas citas pupiņas. Tā kā tas aizņem vairākas stundas, tad droši var ņemt kādas no jau koncervētajām pupiņām, kas nopērkamas veikalos. Tikai ne baltās, tās ir mīkstākas un nebūt neizskatās meksikāniski.
Apcep nedaudz sīki sagrieztu sīpolu, tam pievieno pupiņas. Pupiņu sķidrumu daļeji arī. To ārā nelej, bet skatās, vai masa sanāk baigi bieza un vai nav drusku jāatšķaida. Pupiņām gan piemīt īpašība sabiezēt. Tāpēc kādu laiku pupiņas silda un tad ņem stampu/glāzi vai burciņu un visu sastampā. Pupiņām ir jāizšķīst un jāveidojas biezai šokolādīgai masai. To vēl drusku pavāra un tā ir gatava lietošanai jebkur.
Pupiņu pastu garšīgi ēst brokastīs ar olu kulteni un tortijām. Vēl var olas cept/vārīt tieši pupiņās iekšā. Vēl liek uz šīm pieminētajām sopēm. Vēl ēd ar visu citu iekš tortijām.

Padoms!
Ja kādu garšu gribas vēl atsvaidzināt un padarīt meksikāniskāku, spiežam virsū laimu! Piemēram vistas zupa ar laimu ir burvīga. Arī tortiju čipsi, ko pie mums sauc par nachos ar svaigu laima sulu ir gardi.

 

Pirmā diplomēta pavāra mācībstunda Jūlijs 13, 2011

Filed under: ēdieni — Marta @ 6:58 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Atkal esmu Meksikā. Šoreiz man ir tā laime atvaļinājuma laikā attīstīt savu kāri uz ēst taisīšanu un ēšanu. Drauga ģimene man ir sarunājusi apmācības pie vietējā restorāna/kafejnīcas pavāra mācībstundas. Tām nav nekādu priekšnoteikumu un tās ir bez maksas. Laipnais pavārs pat labprāt man maksātu, ja es viņam palīdzētu visas dienas garumā ne tikai rīta pusē, pagatavot ēdienu. Šodien vēl uz darbu dienas garumā nebiju gatava, bet tikai kāri mācīties. Un tātad pēc kolēģes ieteikuma te es varētu piefiksēt receptes. Visas protams nav pasakainas un ir gluži vienkāršas, tas ir tāds ekonomiskais restorāniņš. Un vispār daudz kas Meksikā tiek gatavots no lētām sastāvdaļām. Diemžēl ir arī tādas, kuru mums nav. Par to aizstāšanu katram jādomā radoši.

Sēņu zupa jeb sopa de hongos
Katlā apcep videji sagrieztu sīpolu. Ļauj tam nedaudz karamelizēties. Pievieno četrās daļās sagrieztus svaigus šampinjonus. Tos arī pacep kādu brīdi. Tā kā sēnēs ir daudz ūdens, tad tomēr negaida kamēr tās izcepsies un saruks pavisam maziņas. Tad pievieno ķirbja ziedus. Šī ir sastāvdaļa kādas mums nav. Tas ir tāds saldens veidojums, ko varētu aizstāt ar pašu smalki sagrieztu ķirbi, cukini vai kādu līdzīgu maz izteiksmīgu dārzeni. Tad zupai pievieno buljonu no sīpolos un ķiplokos novārītas vistas. Un apjomam, ja vēl vajag var pievienot ūdeni un tad kādu kubiņu, vai pulveri kas līdzīgs vegetai, bet ne tik nomācošai.
Zupu kādu laiku pavāra un garšai vārīšanas laikā katlā ievieto ar diegu sasietu zaļumus. Tomēr tos zupā neatstāj un pirms pasniegšanas izņem. Laikam, lai zupa būtu dzidrāka.
Zupa ir gatava. Tā ir viegla, bez spēcīga aromāta, bet patīkama. Lai tā būtu meksikāniskāka pavārs zupas šķīvī iemaisa nedaudz zaļo tomātu salsu vai pie mums to gluži vienkārši varētu aizstāt ar saberztu/svaigu čili pipariņu.

Makaronu zupa jeb sopa de pasta
Kā saka mans skolotājs/pavārs :) , tad meksikāņu ēdienu pamatā ir tomāti, kas sablenderēti ar sīpolu un ķiploku. Arī šai zupai tas ir pamatā.
Sāk gan ar ko citu. Kā izrādās, ja vēlas likt zupā makaronus un zupa netiks uzreiz apēsta, vai arī grib nodrošināties pret gluži ierastu makaronu pārvārīšanu/izšķīšanu tos pirms tam ir jāapcep. Makaronus – maza izmēra – cep vai fritē lielā daudzumā eļļas. Tad tos notecina. Tad veic iepriekš aprakstīto blenderēšanu. Pēc manas mājas mātes rādītā, tad šādā veidā pat varētu sablendēt lielāko daļu zupai nepieciešamā sķidruma. Pavārs gan ir taupīgāks un sablendē vien kādu litru, bet pārējo aizstāj ar ūdeni un tomātu pastu. Zupā var likt arī spinātus vai ko citu kas ir mājās. Un tad vāra kamēr makaroni gatavi. Laikam vajag arī sāli, bet par to īsti izteikties nevaru, jo tas man nav super būtisks.
Zupu pasniedz ar tādu pašu, vai meksikāniskāku. Tajā var iespiest laimu, pievienot nedaudz avokado, iegriezt zaļu čili pipariņu vai pat iemaisīt kādu gluži spēcīgu pipariņu.

Vista ar rīsiem un čipotles piparu krēmu

Vista vienkārši vārīta. Rīsi vienkārši balti un vārīti. Čipotles piparu krēms, vienkāršs, bet ne tik iespējami izdarāms Latvijā. Jāpārbauda veikali vai tiešām šos brīnumainos pipariņus koncervētus nevar nopirkt. Somijā retos veikalos var. Tātad krēms. Nav jau baigais krēms, bet drīzāk silta mērce.
Atkal sablendē iepriekš minēto masu ar svaigiem tomātiem, nedaudz sīpola un ķiploka. Ielej to siltā katlā, kurā ir drusku izkausēts sviests. Pacep/silda. Pievieno vēl šādu pašu masu tikai ar kādiem diviem koncervētiem čipotles pipariņiem un to mērci. Un pievieno kādu devu skābena krējuma. Šķidrais un saldais krējums nez vai derēs. Tad šo jaunu blendēto masu pievieno siltajai masai, bet pievienojot visu laiku maisa, lai krēms nesaiet kunkuļos. Pavāra kādas minūtes 10 – 15, lai tomāts izvārās. Un gatavs. Pasniedz kā mērci baltajiem rīsiem un vārītajai vistai, bet pa virsu kaisa sagrieztas koreandra lapas.
Ar ko varētu aizvietot čipotles īsti ideju nav. Tas ir tāds ass, dūmakains pipariņš. Varbūt atbilde jāmeklē citur.

Gaļas sautējums Meksikas ziemeļnieku gaumē

Šis ir tāds dīvains sautējums. It kā daudz sastāvdaļu, daudz gaļas, bet grūti saprotams, jo nav nekādas baigās mērces, īpašas garšas dominances vai kā tamlīdzīga. Gluži vienkārši sautējums, kas mūsu apstākļos der pie kartupeļiem, bet Meksikā pie tortijām.
Apcep sīpola strīpiņas. Apcep daudz zaļas paprikas strīpiņās. Pievieno kaut ko kas te līdzīgs chorizo. Svaiga, bet tāda kā vītināta desa. Tad pievieno kādu sauju bekona. Visu turpina cept. Pievieno maltu liellopa un arī maltu cūkas gaļu. Visu cep līdz visu gaļu sulas ir saplūdušas kopā. Pievieno kaut ko sālsveidīgu. Principā tas ir viss. Nekādu čili, piparu, nekā tāda. Es gan pievienotu labu birumu melno piparu un vēl kaut ko prasās, bet pavārs tik apber ar svaigu pēc govs drusku garšojošu sieru un iedod tortijas.

Šovakaram pietiks, citādi vēders sāk kurkstēt. Ne jau tāpēc ka atminas, ka šodien viesojās arī vietējā McDonalds, bet droši vien tāpēc, ka rīts atkal gaidāms ar gatavošanas idejām, kuras atvaļinājumā šoreiz nav jārada man.

 

Kā es pabrīnījos Meksikā! Februāris 7, 2010

Filed under: atklājumi,ēdieni — Marta @ 10:54 pēcpusdienā
Tags: , , , , , , , ,

Lai atskaitītos, sakopotu domas un lai mans draugs neteiktu, ka ceļojums uz Meksiku bija tik neveiksmīgs, ka pat par to Kleitā nevar uzrakstīt, tad nu man jāpastāsta, kā tad īsti tur bija. Patiesībā, ar to rakstīšanu arī ir visai jokaini. Kopš es pa radio ņemos, liekas, ka man būtu jātrennē stāstīšanas spējas, un varētu te kādu audio ievietot. Tomēr, kaut kā nejūtos vēl īsti par to pārliecināta. Tā, ka moš pēc nākamā ceļojuma uz Meksiku:).

Jā, kad atbraucu no Meksikas, es pārlieku nedomāju par to, ka gribētos tur steidzami atgriezies (ja nu vienīgi pludmalē pagulēt). Bet tagad, kad esmu sagremojusi visus kultūrjaunumus, gribas sevi atkal izaicināt un tiešām iedziļināties. Ja tikai mani, ar visām manām kaprīzēm,vēl aicinās ciemos.

Uz Meksiku nedevos, lai trīs nedēļas baudītu siltu pludmali. Lai gan tas arī būtu vērtīgi.. Devos ciemos uz Mehiko pie drauga un viņa ģimenes un pa vidam devāmies visādās ekskursijās.

Lai neviltos, draugs man sirsnīgi ieteica par Meksiku nelasīt un baigi nefantazēt. Tomēr mazliet es pafantazēju. Manas lielākās gaidas bija par ēdienu. Kopš seniem laikiem Rīgā vislabāk varēju paēst Čarlito. Tā bija liela sāpe, kad restorāns aizvērās. Un paralēli tam arī mājās spēlējos ar čili pipariņiem un tortiljām. Iedomājos, kāda ēdienu paradīze ir Meksika! Šīs savas gaidas Meksikā sāku pārbaudīt jau pirmajā ierašanās stundā. Bija seši no rīta, kad kādas viesnīcas restorānā ēdām daudz siltas gaļas ēdienu, visu tinot tortiljās jeb takos. Bija gardi!

Mana sajūsma un satraukums par ēdienu ilga aptuveni nedēļu. Visu nedēļu labprāt vairākas reizes dienā ēdu tako satītu jebko.. ēdu uz ielām, ko tūristiem neiesaka, ēdu mājās brokastīs un vakariņās, ēdām skaistos restorānos utt.. Pēc nedēļas bija gana.. aizgājām uz suši un pēc tam mani piemeklēja Moktecumas atriebība (ne tās klasiskajā izpausmē gan, bet ačgārnajā). Tad pagāja vēl viena nedēļa un atkal varēju ēst takos.

Par ēdieniem un idejām ceru uzrakstīt atsevišķu ierakstu. Taču secināju, ka ēdieni ir vienkāršāki nekā iedomājos, tiek jauktas kopā nesavienojamas sastāvdaļas, bet pavisam asus ēdienus tik bieži sastap nevar un galu galā ēdājam ir jābūt mazliet brīvdomātājam. Brīvdomātājam, lai nebūtu aizspriedumu paziņot, ka mīļākie tako man ir zarnu tako jeb machitos. Tiešām labi.

Tomēr daudz negribu par Meksiku vispārināt. Gribu palikt atverta jaunajam. Jā, es aizgāju uz baznīcu biežāk nekā vēlējos. Jā, es uzmanījos uz ielām no iespējamiem zagļiem ar ieročiem, nolaupītājiem, narkokaraļiem u.c.  Es sēdēju stundām sastrēgumos, noskatoties ka trūcīgie bērni cenšas nopelnīt iztiku, dejojot mašīnu priekšā. Es ļāvos citu sieviešu apkalpošanai mājās pie galda, un atļāvos viņām teikt, ka darbs ārpus mājas padara dzīvi interesantāku, nemaz nerunājot par neatkarību. Es strīdējos un mocījos domājot, kāpēc viss ir jādara lielai ģimenei kopīgi.  Es brīnijos, ka privātmājas Meksikā var celt bez nopietniem plāniem un tad it kā loģiski cīnīties ar to brukšanas sekām. Es biju pārsteigta par noflīzētiem dārziem un jūsmoju lielo daudzumu puķu podu tā vietā. Es biju pretrunās par viņu tradicionālismu un principiem, bet reizē par atvērtību pret, piemēram, homoseksualitāti. Es domāju, kāpēc latvieši nevarētu uz turieni eksportēt savu alu. Jo alu tur dzer tik daudz, bet ražotāju un izvēles ir tik maz. Bija jābrīnās par milzīgajiem dubultaugstuma žogiem, kas sargā vien ģimenei dārgos suvenīrus un dārza piederumus. Tāpat es guvu pierādījumu tam, ka ja tev laimējies nākt no turīgākas ģimenes, tad skolas, grāmatas, muzeji, un viskas cits tur ir tik augstā līmenī, ka man tā priekšā trūkst pat vārdu. utt.utt.

Jābrīnās bija daudz, bet lai baudītu skaistumu, kas tur arī atrodams, ir jāpārvar šīs patiesības. Liekas, ka palīdzētu lielāka elastība, vairāk zināšanu un galu galā plašāka uzticamo sajūtu pasaule.

 

Gardie sīpoli Oktobris 6, 2009

Filed under: atklājumi,ēdieni — Marta @ 8:57 pēcpusdienā
Tags: , , , , ,

Atkal atklāju vienreizēji garšīgu sīpolu ēdienu. Vēlreiz atgādinu  – man sīpoli negaršo! Taču pagājušajā nedēļas nogalē, saulainā sestdienā, mani draugi meksikaņi mani pārsteidza ar viņu gaumē gatavotām pusdienām. Man pat gribas to nosaukt par vasaras pēdējo grilla ballīti.

Nav nemaz vērts stāstīt, cik ļoti garšīgus ēdienus baudīju. Pamata ēdienam – īpašā čili mērcē marinētiem cūkgaļas tako (tortiljām), man diemžēl receptes nav. Arī četrām asajām un nekad iepriekš nebaudītajām salsām, recepšu nav. Taču arī tām nebūtu liela jēga, jo atrast īstos čili pipariņus te  gandrīz nav iespējams.

Tomēr ir kāda recepte, ļoti garda un pārsteidzoši vienkārša, kas varētu atbilst gan latvieša gaumei, gan iespējām. Tie ir ugunskurā cepti vai grillēti sīpoli.

Grillēti sīpoli

Tātad recepte:

Paņem parasto dzelteno sīpolu. Nemizotu ietin folijā un iemet oglēs. Cep apmēram tikpat ilgi kā kartupeļus. Tātad ņem ārā, kad mīksts.

Iztin, pāršķeļ un izņem visu mīkstumu. Sīpols ir tik mīksts, ka vairs nekraukšķ, bet arvien ir tādās kā sīpollapās.

Pasniedz tieši tādu siltu un saldu. Vai arī meksikāņu gaumē pārlaista ar laimu.

Gatavs!

 

“Blūza brāļi” Vappu laikā Aprīlis 24, 2009

Pēdējā gada laikā esmu diezgan intensīvi iepazinusies ar tehniskās universitātes studentiem, kas allaž, uzzinot manu studiju specialitāti, izrāda nelielu apbrīnu un pauž, cik tas noteikti ir interesanti. Jā, žurnālistiku studēt ir interesanti, bet kopš pazīstu šo plašo tehnisko studentu loku, es mēdzu apskaust arī viņus. Piemēram, šajā laikā vappu jeb maija svētku laikā. Uz to, ka man taču beidzot būtu viņi jāapskauž, viņi man norādīja paši, lai gan man jau  pašai bija skaidrs, ka tieši tas ar mani notiek.

Jau divas dienas Tamperē svinam Vappu un svinības turpināsies vēl vismaz nedēļu vai pusotru. Tas ir ideāls laiks, kad būt studentam, tūristam vai vienkāršam somam Somijā. Šajā laikā valda trakulības, pārģērbšanas un piedzeršanās. Kāds soms vakar sašutis sprauslāja, ka nupat nejauši iedzēris ko bezalkoholisku un tas izjaucis viņa šā gada vappu apņemšanos.

Un smieklīgi, ka šis ir jau mans trešais vappu Tamperē, bet es arvien vēl tik daudz nezinu. Tomēr ar katru gadu manas svinības paliek garākas un intensīvākas. Aizvakar klausījos Big Band koncertu, kur muzikanti jautros tērpos saģērbušies vairāk spēlēja savam priekam un iesildījās savai pirts ballītei, ne tik daudz citiem. Bet tāpat patīkami. Savukārt vakar baudīju ekskluzīvu iespēju un skatījos Vappu filmu – The Blues Brothers.

Tā nav vienkārša filmas skatīšanās. Tai ir jāgatavojas, jāstāv rindā un tad tā ir īpaši jāskatās. Pie tās ir jādejo, to ir jāmīl un jāapbrīno. Tradīcija turpinās jau aptuveni 20 gadus.

Filmu katru gadu šajā laikā izrāda vietējais rajona kino teātris. Lai filmu redzētu nevar vienkārši nopirkt biļeti, un ja tā būtu, tad no tās nebūtu nekāda jēga. Uz filmu ir jāstāv rindā. Lai noteikti to redzētu, rinda jāieņem trīs stundas iepriekš. Ja palaimējas, laiks ir jauks un var brīvi sēdēt kino pagalmā, sauļoties un ar alkoholu sagatavoties filmas noskaņai. Ģērbšanās stils – meitenes kā mūķenes ar mazliet vai pamatīgi vieglprātīgu pieskaņu, puiši – hūtēs, melnās baķenēs, saulesbrillēs un uzvalkā ar baltu kreklu. Vēl pastāv arī puišu pirts variants, kur uzvalka vietā mugurā ir vien dvielis. Viss dabiski, nekādas šmaukšanās ar apakšbiksēm saunā nenotiek. (Mūķenēm filmā gan nav nekāda loma, taču tā ir vietējo meiteņu ilgu gadu izstrādāta tradīcija, lai pieskaņotos puišiem.) Sīkāk skatīt bildēs, kas gan telefona kameras dēļ mazliet miglainas:

Filma ir diezgan dramatiska, kur galvenie varoņi vienmēr ir īpaši veiksmīgi. Par filmu pat nav vērts daudz runāt. Tā ir jautra, bet vēl jautrāka Vappu laikā. Skatītājiem ir pienākums zināt, kurā brīdī filmas varoņi dzied un dejo, lai paši mestos ekrāna priekšā un sekotu viņu paraugam. Tāpat nav slikti zināt, ko kurš varonis kurā brīdī saka, lai to pateiktu reizē ar aktieriem. Alkoholu ienest zālē nav aizliegts.

Lipīgākā filmas dziesma:

Pēc filmas ideāli svinības būtu turpināt ar Vappu laika alkoholisko paštaisīto limonādi Sima. Limonāde paliekot alkoholiska, ja to gatavina vairāk dienas nekā receptē norādīts.

Tad kāpēc jāskauž, ja reiz pati tur piedalījos? Tāpēc, ka bez “sakariem” es par to nebūtu uzzinājusi. Sociālo un citu akadēmisku zinātņu studenti šādās izpriecās parasti nepiedalās, vai nu par to nezinot, vai arī augstprātīgi ignorējot. Man skauž, ka mani studiju biedri nav tik tradīciju bagāti un jautri. Bet nu nepārmērīgi un labdabīgi protams.

 

Sīpolainie atklājumi Marts 25, 2009

Filed under: atklājumi,ēdieni — Marta @ 12:24 priekšpusdienā
Tags: , , , , , , , , ,

Kopš esmu izceļojusi uz Somiju, ar mani ir notikušas pārmaiņas. Protams, dažādas, taču šodien satrieca kāda gastronomiskas dabas..

Es notiesāju krietnu gabalu sīpolu picas un gribēju vēl!!pizza-cipolla

Ar sīpoliem es īpaši nedraudzējos, taču ja tie ir izvārīti zupā, iecepti sautējumos vai kotletēs, tad mani īpaši nekaitina. Taču jau pirms trīs gadiem, kad te piedzīvoju Erasmus, ar mani sāka notikt pārmaiņas.

Es dzīvoju kopā vienā dzīvoklī ar ķīniešu izcelsmes puisi, kas nemacēja gatavot, taču skaidri zināja, ka sīpoliem ik dienas ir jābūt viņa ēdienkartē. Tā nu mūsu dzīvoklis pastāvīgi oda pēc sīpoliem, līdz kādu dienu man to smaka pārvērtās par smaržu. Tā taču uz laiku bija mana māju smarža.

Tā nu sāku eksperimentēt ar ļoti labi saceptiem sīpoliem, tā lai tie nekraukšķ. Gardi:).

Manas sīpolu gardēža dienas turpinājās un ikdienišķie makaroni ar tomātu mērci un zilo sieru tagad noteikti garšo krietni labāk ar saceptiem sīpoliem. (Parasti es  gan sīpolus diez ko nejūtu, tomēr kaut kā kopējā garša liekas uzlabojusies.)

Un šodien, kārtējo reizi nokaitināju draugus un paziņas ar paziņojumu, lai lūdzu viņi, picu cepot, neliek klāt sīpolus, vai arī vismaz sagriež tos lielos gabalos, lai varu tos izmakšķerēt ārā.. Bet tad kāda itāļu meitene paziņoja, ka viņai gan padomā, kas cits – baltā sīpolu pica. Tā neko. Garšīgi. Nezinu, kā gan būtu apēst veselu picu tikai ar sīpoliem, bet kā viena no picas šķēlēm, tā noteikti ir aizraujoša.

Uz kurieni tas mani ved?

Recepti skatīt tālāk..

(vairāk…)

 

Mājas solis oranžajās apakšbiskēs Novembris 15, 2008

Krišs mīļoKā mans vīrs saka: “Šī bija TĀ mēneša diena”. Tā mēneša diena, kad es nebiju nekas sabiedrībai – bet gan tikai sev, dēlam un savām mājām. Šodien pavadīju visu dienu mājās vienatnē ar sevi, Krišu, netīrām drēbēm, traukiem un citiem ideālās sievietes pienākumiem. Jocīgi, ka lai gan citreiz pēc šādas dienas esmu ellīgi feministiski noskaņota, šovakar jūtos lieliski atpūtusies. Bērna dienas ritms, trauku mazgājamās mašīnas gurdoņa, izvārīto un izcepto garaiņu gaisīgums atgrieza arī mani pie tādiem kā mierīgākiem sirdspukstiem.
Vienu dienu mēnesī jau var neatstāt pasaulei neko paliekošu, bet gan staigāt pa mājām smieklīgās biksēs, skaļi dziedāt The Power of Orange Knickers, nēsāt Krišu kukaragā un ļaut sev plēst matus.

 

Pavāra neiecietība Novembris 14, 2008

Filed under: atklājumi,ēdieni — Marta @ 12:32 priekšpusdienā
Tags: , , , , , ,

Man patīk gatavot un nereti izmēģināt arī viskautko jaunu. Gatavojot, es esmu aizrauta, ziņkārtīga un radoša, bet galu galā arī neiecietīga.

Es, protams, vēlos, lai man palīdz, kad es ko gatavoju, taču es palieku ļoti nelaipna un satraukta, ja kāds kaut ko virtuvē sāk darīt citādāk nekā es esmu ieradusi, vai vienkārši pa savam. Dažreiz man liekas, ka viss saies grīstē, ja nenotiks pēc mana prāta.

Ar sirdsmieru varu uzticēt palīdzēt sagatavot kādas konkrētas lietas, ja šis cilvēks iepriekš ir pārbaudīts – un es zinu kādiem gabaliņiem viņš/viņa griež lietas, kā pieskata, kā maisa un kā darbojas garšas kārpiņas.

Taču, ja tas ir kāds mazāk pazīstams un saka, ka rosolam klāt nav jāliek sāls un pipari, un kāds, kas vārītus kartupeļus pirms pasniegšanas nenosusina (pasniedz ūdenī peldošus), vai kāds, kas makaronus vāra tikai pēc uz paciņas norādītā laika un nepārbauda to gatavību  – tad tas mani satrauc.

pavars_paligs

Bieži gan es pati ar visu netieku vai nepaspēju tikt galā un palīdzība ir nepieciešama, taču kurš gan grib palīdzēt nepatīkamai virtuves biedrenei. Un vēl trakāk ir kad, es pati negatavoju, bet esmu ciemos – man mēdz mēle niezēt ko ieteikt (norādīt), taču tas jau nu ir pavisam nepieklājīgi. Un tā nu es neuzticīgi sēžu un noraizējusies gaidu, ko tad man pasniegs. Bet tik bieži pasniedz ko gardu! (kādi brīnumi:)!)

Man likās, ka man vienkārši dažās jomās ir smags raksturs, taču, iespējams, ka tā ir vien dažu ēst gatavotāju nelāga rakstura īpašība -  ar ko jāsamierinās (ha!?).

Tiku uzaicināta ierasties ciemos pie sava kursa biedra uz tematiskām vakariņām, un viņš aicināja atnest labi daudz vīna, lai noslēptu viņa gatavotā ēdiena nepilnības. (To tikpat kā :) nebija!) Es viņam piedāvāju ierasties laicīgāk, lai palīdzētu, taču viņš par šādu ideju parādīja tik saviebtu seju, ka viss bija skaidrs. Viņš ir manējais. Viņš atzinās, ka arī viņam neliekas sasodīti aizraujoši stundām ko griezt un gatavot, bet arī viņš nav gatavs, lai kāds mazpazīstams tajā palīdzētu.

Prieks par šādu atklājumu ir tikpat liels, kā atrodot kādu ar sev ļoti tīkamu un tuvu humora izjūtu.

 

Briselē forši! Oktobris 21, 2008

Briselē viesojos jau otro reizi. Pirmā bija tāda pāris stundu pastaiga skolas kora ekskursijas laikā, kurā aizrāvāmies ar augļu garšu bagātinātajām alus šķirnēm. Otrā bija it kā professionālos nolūkos – trīs dienas viesojoties Eiropas Parlamentā un diskutējot par ES žurnālistikas cerībām.

Atšķirībā no žurnālistikas semināra, pret Briseli manas gaidas bija niecīgas. Drošības pēc, lai garantētu sev kādu izklaidi brīvajos brīžos, nopirku DK Briseles ceļvedi, kurš izrādās Somijā ir 8 eiro dārgāks nekā Briselē. Kaitinoši, bet man bija lasāmviela lidojumam.

Tā nu Briselei izdevās aizraut ar vairākām lietām. (vairāk…)

 

Dzeltenkājes Septembris 29, 2008

Filed under: ēdieni — Marta @ 9:20 pēcpusdienā
Tags: , , , , , ,

Man ļoti garšo sēnes. Es tās lasu, tīru, gatavoju un ēdu. Neko grandiozu no tām nemāku gatavot, bet tās ir gardas visādos veidos. Man īpaši garšo gaileņu kaviārs (drausmīgi darbietilpīgs), baraviku krēmzupa (nav ne jausmas kā pie tās tiek) un vēl visādas sēņu mērces un sacepumi.

Somijā šogad sēņoju vienreiz un sekmīgi. Taču šoreiz nolēmu neizaicināt pret sevi dīvainus skatienus un sēnes vienkārši nopirkt. Jau pērn biju pamanījusi tirgū tādas it kā apsalušas, brūnīgas gaileņtipa sēnes, taču tikai tagad nolēmu pārbaudīt tās. Tās ir piltuves tipa gailenes jeb dzeltenkājes (vismaz manā tulkojumā no Funnel chanterelles). Sastopamas sūnās vēlu rudenī. Neatbildētais jautājums – vai sastopamas arī Latvijā?!

Bet patīkamais Somijā -  var tikt pie gaileņtipa garduma arī ārpus to sezonas, tās ir vieglāk tīrāmas nekā gailenes un lētākas nekā šampinjoni.

Mana jaunā recepte: dzeltenkāju risoto, kur gaileņu vietā vienkārši izmantojam dzeltenkājes:). Ja interesē, lasiet tālak: (vairāk…)

 

Mana melleņu pēcpusdiena Septembris 26, 2008

Filed under: ēdieni — Marta @ 4:54 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Manas melleņu naktis bija jokaina, garlaicīga un prognozējama filma. Taču meitene filmā visu laiku ēda melleņu plātsmaizi/pīrāgus, kas ir ārkārtīgi izplatīti Somijā. Ja filmā tos neviens nepirka un neēda, tad šeit tie varētu būt iecienītākie vai teju vienīgie ko te piedāvā.

Filmu noskatījos sen un to nav vērts daudz pieminēt, taču Tamperē gadījās tikt pie melleņu plātsmaizes līdzīgi kā filmā. Vienīgi bez Džūdas.

Iegājām kafejnīcā Kahvila Taikapapu (kas nozīmē Kafejnīca maģiskā pupiņa) pilsētas centrā puspiecos pēcpusdienā. Kafejnīca ļoti maza, cietiem koka krēsliem ar spilveniem, papīra lampām un gleznām pie sienām. Aiz letes stāv kafejnīcas saimniece – skaista, harmoniska somiete. Kad apsēdāmies viņa pabrīdināja, ka kafejnīca drīz slēgsies, bet mums nekur nav jāiet, jo viņa vēl uzkops līdz gandrīz sešiem. Pienāca pieci un viņa atnāca ar diviem melleņu pīrāgiem, sakot, ka, ja mēs tos neēdīsim, viņa tos metīs ārā. Melleņu pēcpusdiena bija sākusies.

Mazā kafejnīca noteikti pieskaitāma pie apmeklējamām kafijas meklējumos Tamperē. Izrādās, tā ir iecienīta vieta arī kā galerija un šīs pilsētas aktīvie mākslinieki tur regulāri izstāda un pārdod savus darbus. Rinda uz darbu izstādīšanu sniedzas teju gada garumā. Kafejnīcas klientūru veido mākslinieku draugi un paziņas un iespējams garāmskrējēji kā mēs.

Tomēr kafejnīca slēdzas piecos. Vēl arvien Somijai tipiski, bet kas zina, vai uz ilgu laiku.

Vēlāk, riteņojot mājup, noskaņojumu vēl uzlaboja kāds soms, kuru iztramdīju ar riteņa zvanu, novēlot man jauku piektdienu – somiski, protams! Novēlējumu nevar nepieņemt!:)

 

Hospitālis uzšķērsts! Septembris 21, 2008

Filed under: atklājumi,ēdieni — Marta @ 11:40 pēcpusdienā
Tags: , , , ,

Vasarā Rīgas restorānu mīļotāji mazliet sašūmējās, jo bija atvēries jauns tematiskais restorāns – medicīna, slimnīca, ārsti, māsiņas – Hospitālis. Avīzes, žurnāli un internets ir pilni ar iespaidīgām bildēm, par to cik asprātīgs ir jaunais ārstu izveidotais restorāns. Svētdien nelielā privātā ballītē ēdu tur vakariņas un varēju to novērtēt.

Mazliet kautrīgi, taču ziņkārības vadīta izstaigāju iestādījumu. Tur tik tiešām daudz interjera elementu, kas, man ar medicīnu attālināti pazīstamai, šķita aizraujoši. Brīžiem gan uznāca bažas vai pie sienas piestiprinātā šļirce ar adatu galā ir labi piestiprināta un man pēkšņi neuzkritīs virsū.. un vēl kas zina, ar ko tā šļirce reiz saskārusies. Tatad neliela paranoja.

Vēl neliels apmulsums piemeklē vienā no divām tualetēm, kura veidota tikai no spoguļiem (vienīgi santehnika klasiska). Tādējādi var saskatīt sevi visneiedomākamajos rakursos arī palielinājumā (iespējams noderīgi pirms un pēc friziera apmeklējuma, vai lai sevi pārliecinātu doties vingrot, vai vienkārši pārpārēm papriecāties par sevi.

Paranoja neiestājas psihiatriskajā nodaļā ar tapsētajām sienām un durvīm uz nekurieni, ne arī no mākslīgajiem galvaskausiem, kas ar tukšiem acu dobumiem dus plauktos (varbūt tāpēc, ka man mājās ilgi tāds īsts gozējās plauktā), ne arī no asiņainām salvetēm pie saldēdiena.

Liekas, ka restorānā gan varētu sašokēties no zupas trako kreklā, bet var arī diezgan mierīgi izvairīties no nepatīkamā/tematiskā.

Bet nu galvenais restorāna uzdevums ir tomēr ēdināšana. Par to palika dalītas izjūtas. Pirmajā ēdienā nomēģināju provansas zivju zupu jeb bouillabaise, kas bija ļoti baudāma, taču par latviešu zvejnieka darinātu zupu īpašāka bija vien ar dienvidnieciskajām sastāvdaļām. Buļjona aromāts likās vēl bagātināms, taču pieņemams.

Otrajā ēdienā nācās mazliet pacīnīties ar jēra kājas šķēli. Reti kur Rīgā iespējams nobaudīt gardu jēra gaļu (piemēram, viesnīcas Alberts restorānā Bestsellers jērs ir ļoti baudāms), bet Hospitālis noteikti svētdien nebija īstā vieta. Tāda zobu asināšana/trulināšana/mocīšana vien sanāca. (Papildinošā piparmētru mērcīte gan bija ļoti baudāma.)

Saldēdienā kāri notiesāju (patiesi) ābolu kūku (ceptu ābolu) ar saldējumu un tējkaroti (!) vaniļas mērces. Gards.

Hospitālī noteikti jāņem visi trīs ēdieni, lai justos paēdis un arī pēc tam nepārņem smaguma sajūta. Tas patīkami. Tomēr nepārņem arī sajūta, ka šī viesošanās tur būtu jāatkārto. Varbūt vienīgi darba dienas pusdienlaikā, kad varot nobaudīt slimnīcu vienkāršos ēdienus. Varbūt varētu arī atgriezties, lai nobaudītu dzērveņu morsu vai kādu kokteili. Vai varbūt, lai paskatītos uz kādu jauku māsiņu (viena tur ļoti atgādināja stereotipus par seksīgajām māsiņām – augstpapēžu kurpēs, īsā uzsvārcī, garām slaidām kājām un bez iepriekš piesolītajām tīkliņa zeķubiksēm; cita savukārt  – ar visu iepriekšminēto, tikai ne tik tipiska skaistule, bet ar viedokli).

Forši, ka ārsti izvēršas citās jomās un mēģina iepazīstināt publiku ar savu specifisko vidi. Taču liekas, ka šis iestādījums iemīļots būs vien pašiem ārstiem, kas, visticamāk, tur saņemto rēķinu ar nosakumu Pateicība apmaksās ar pateicībām.

 

sasodītā cūka! Jūnijs 26, 2008

Filed under: ēdieni — Marta @ 10:55 pēcpusdienā
Tags: ,

Kāda jēga stundu griezt, diennakti marinēt alū, un gatavot 3 stundas mežacūku, ja tā tik un tā nesanāk tā kā cerēts!! Garšīgi, bet ne “burvelīgi”:)!

Pēc šitāda nogurdinoša pasākuma, gatavot netīk!

 

Sieva, viņas kašķis un Cēzara salāti Jūnijs 26, 2008

Filed under: vīrieši,ēdieni — Laura @ 1:52 priekšpusdienā
Tags: , , , , ,

Viss sākās ar to, ka vīrs (man klāt neesot) pasūtīja Cēzara salātus, lai gan viņam teicu: “Pasūti manā vietā lūdzu, tikai ne Cēzara salātus”. Tā nu es iecirtos, ka neēdīšu un ka vajag klausīties, ko es saku. Bū, bū, bū. Vēl nejaukāk bija tad, kad tika atnesti slavenie salāti, jo biju jau izdomājusi plānu, kā visu dienu kašķēšos. Izrādās, ka salātos nav klasiskā anšovu mērce ( kuru, kā uzzināju, ka anšovi ir zivis – kategoriski atsakos ēst), bet gan lielisks itāļu pesto. Kašķis izrādījās vārgāks par cēzara salātiem ar parmas sķiņķi un pesto un nācās atzīt, ka ēdīšu gan. Salāti bija gardi, lai gan beigās noburkšķēju, ka pesto bija par daudz. Nabaga sievas kašķim nācās meklēt citu iemeslu.

Restorāns, kur kašķim nav vietas, ir atrodams šeit.

 

Kastaņu pankūkas un līgo Jūnijs 23, 2008

Filed under: atklājumi,ēdieni — Marta @ 9:08 priekšpusdienā
Tags: , ,

Lai gan shorīt kājas un rokas jau sakostas no odiem, es ceļos un piedalīšos Līgo svētkos, lai kādi arī tie nebūs. Jā, starp citu, ārā līst.

Man patiesībā ir sajūta, ka svētki jau ir nosvinēti. Bijām ar tēti un māsu Mērsragā – pārsteidzām viens otru ar kulinārijas brīnumiem, lasījām jāņu zāles, darbojāmies dārzā, pļāpājām, pērāmies pirtī.  Brīvdienām beidzoties, mums visiem bija kopīgs secinājums – tas jāatkārto šovasar, un nevis uz divām dienām, bet uz nedēļu. Nu tā mums tāda pārspīlēta vēlme, taču skaidri parāda tā brīža noskaņojumu.

Un šīs nedēļas nogales labākais kulinārijas atradums bija kastaņu pankūkas ar mīkstu kazas sieru un zemenēm. :) , jā! Te ļoti gribas izmantot nesen saklausītu vārdu – burvelīgi!

 

zemeņu laiks Jūnijs 20, 2008

Filed under: atklājumi,ēdieni — Laura @ 11:27 pēcpusdienā
Tags: , ,

Sauja zemeņu saispaidītas pret bļodiņas malām, zupas karote skābā krējuma un daudz cukura. Visu samaisot var sagaršot vasaru.

 

 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.