Kad būs vairāk saules un mazāk šļurgas es sākšu atkal rakstīt.
KJFG No.5 – ououou! Marts 5, 2009
Vakar Tamperē sākās Filmu festivāls. Liela filmu dažādība.
Noskatījos vienu no starptautiskā filmu konkursa filmu izlasēm un pēc vairākām nopietnām filmiņām, izsmējos pie šīs:
Sniegavīri Marts 5, 2009
Līdz ar atkušņa iestāšanos, iestājies ideāls laiks sniegavīriem.
Tamperes pilsētas centrālajā laukumā sašķūrēto sniegu vietējie izmatojuši lietderīgi un tagad tur slejas teju divdesmit dažādi sniegavīri. Ik viens var šo kolekciju papildināt ar savējo. Izskatās gan, ka laiki grūti un gandrīz visi burkāni no sniegavīriem aizmukuši. Taču vairākiem priekšā plāksnītes ar palīdzības saucieniem – APUA! Kas zina, vai tas izkušanas,vai kā cita dēļ.
Uz milzu ezera – slēpot Februāris 22, 2009
Izmēģināju ko jaunu distanču slēpošanas jomā, kā arī atklāju vēl vienu Tamperes seju.
Es te dzīvoju blakus reģiona lielākajam ezeram vārdā Näsijärvi. Ezers tik liels, ka teju nevar redzēt ne galu, ne malas. Vasarā, braucot ar riteņiem, virzienā uz dullo vēl pēc 20 km pie tā paša ezera bijām.
Tagad ziemā, ik dienas braucot vai ejot garām ezeram, redzu, ka cilvēku pa aizsalušo ezeru klīst un nodomāju, ka jāpaklīst man arī.
Paņēmu slēpes un devos ezera virzienā. Te ezeru iekļauj nelielas klintis, uz kurām siltā laikā forši piknikot vai sauļoties. Taču tagad pa šīm klintīm jākāpj ezeram virsū. Mazliet bailīgi, lai gan krietns sals jau teju divus mēnešus. Bet neko. Uzkāpju, apvelku slēpes un meklēju kādu galamērķi.
Kaut kur tālumā ieraugu baru cilvēku sapulcējušos pie nelielas bākas un arī pūķus tur lidināmies. Mērķis atrasts. Tā nu pa līdzenu vietu un bez ieslēpotām sliedēm cīnījos, lai nokļūtu sava galamērķī. Es pieņemu, ka Latvijā šāda slēpošanas tehnika ir gana ierasta.. te un manā pieredzē, nav. Vienmēr esmu slēpojusi apgaismotās, labiekārtotās slēpošanas takās ar krietniem kalniņiem. Bet neko.. jaunā ainava bija tik aizraujoša, ka straujo nogurumu un greizo slēpošanu tik ļoti nemanīju.
Galamērķī tiešām pūķotāji, bāka, kas izrādās atrodas uz nelielas klinšu saliņas, un kafejnīca teltī. Kafejnīcā iegādājami silti dzērieni un cīsiņi. Ļoti man gribējās to cīsiņu, bet es naudu, slēpojot, līdzi neiedomājos paņemt. Tā nu ar muguru pret siltajiem cīsiņiem apsēdos uz klinšu saliņas un ļāvu skarbajam vējam ezera vidū mani paplosīt. he:)
Vēl uz ezera atklāju izveidotu aptuveni 2 metrus platu slidošanas ceļu, kura gali gan sniedzas citos Tamperes rajonos un man vairs nebija spēka tos izpētīt. Jā, atpakaļceļš bija visai pagrūts. Pretvējš un nogurums. Tāpat būtu sirdij mierīgāk ar kādu kompanjonu, jo tomēr vienai klīst pa nepazīstamu, it kā aizsalušu, ezeru nav super omulīgi.
Pārsteiguma ballīte – nu tā tā Februāris 20, 2009
Šī jau ir gana pasena ballīte, taču piektdienas vakarā, mājās sēžot, gluži vai laikā to atcerēties.
Nekad nebiju piedalījusies pārsteiguma dzimšanas dienas ballītē un nekad neviens tādu arī man nav uzrīkojis. Man īsti pārsteigumi nepatīk. Varbūt arī patīk, bet mazliet bail no tiem, jo ja nu manis ieplānotais man aizvien interesē vairāk nekā pārsteigums.. vai kaut kā tā. Bet es domāju, ka iekviens cer, ka kādreiz dzīvē, kādam izdosies uzrīkot kaut ko pārsteidzošu tieši tev!
Nu lūk. Te Tamperē ir viens tāds kārtējais internacionālais pārītis – somu meitene un flāmu izcelsmes beļģu puisis. Pārītis satikās, puisim stopojot Somijā, un meitene itin žigli piedāvājās viņu izmitināt un iekrita mīlas slazdā, kas ilgst jau vairākus gadus. Un tā nu šogad šī sadomājusi, ka puisim ir laiks pārsteiguma ballītei dzimšanas dienā. Nevarētu teikt, ka viņam ir daudz draugu, ko ielūgt, tāpēc ielūgti tiek teju visi, kas ar šo kaut mazliet saskārušies.. arī es:).
Ballīte tiek rīkota nevis dzimšanas dienā, bet piektdienā. Jokaini, manuprāt, bet nu vismaz garantēti, ka lielākā daļa cilvēku izrādīs atsaucību piedalīties.
Sākotnēji tiek sadomāts, ka puisis tiek izvilināts kaut kur ārā un tikmēr viesi sapulcējas dzīvoklī. Taču plāns neizdodas, jo rodas pārāk daudz jautājumu. Plāns divi nostrādā un ir pat asprātīgs, bet ļoti nepraktisks. Tiek izdomāts, ka pie pārīša nakšņot pieteicies kāds naktsmītnes meklētājs (coach seeker) no Belģijas, kurš it kā tajā vakarā ierodas Tamperes stacijā. Tiek atrasta reāla persona, kas pat samesidžojās ar vakara vaininieku.
Tā nu čalītis ierodas stacijā, bet tur priekšā viņu gaida aptuveni 15 cilvēku bariņš, kas dzied.. Tiek spēlēta vijole, flauta, ģitāra un vēl kaut kādi instrumenti. Un visi salst, jo ārā aptuveni -18 grādi.
Tad viesi dodas uz ļoti tuvu esošo dzīvokli, kur priekšā gaida nesen ceptas kanēļmaizītes:).
Diemžēl izskatījās, ka pārsteigums likās patīkamāks meitenei un ciemiņiem nevis ex-gaviļniekam. Ierodoties stacijā viņa seja bija pat saviebta (nu mazliet:)), ar mākslīgu smaidu un piepūli, apkampjot visus viesus. Likās, ka nav ielūgts kāds, kuru viņš būtu vēlējies redzēt. Tāpat arī ielūgti tādi, kas viņam neko absolūti nenozīmē – kā, piemēram, es.
Vēl kāda praktiska detaļa, par kuru šādos gadījumos tomēr ir jāpiedomā ir.. apģērbs. Nevis salstošo ciemiņu, bet gan viņa. Viņš visu vakaru pavadīja vecā bītlenē, jo tādā bija ieradies stacijā savākt dīvāna meklētāju.
Nejauši Valentīndienā Februāris 17, 2009
Valentīndienu neesmu svinējusi kopš kādas ceturtās piektās klases, kad ar puikām krustām šķērsām apmainījāmies mīlestības vēstulēm, atklājot to, ka tieši viņš ir tas, kas iekritis sirdī. Toreiz tas bija dikti patīkami, jo šajā vecumā nez kāpēc patiku tam, kurš patika man. Vēlāk gan šādas vai tādas vēstules izpalika un nekad vairs tā arī nav atgriezušās.
Arī esot attiecībās šī diena bijusi nebijusi. Protams, ka es nesūdzētos, ja kaut kas debesķīgs vai vienkārši patīkams būtu atgadījies. Tomēr, ne.
Šis gads nebija izņēmums. Nekas netika plānots, bet sestdien kādā brīdī (sākotnēji pat mazliet negribīgi) attapos Pasaules Čempionāta Kyykkas sporta veidā norises vietā, ap simt ļaužu priekšā, kaila, karstā āra baļļā, ar viņu sev blakus. Mēma, bet dikti smaidīga.
Tās nebija svinības, ne mīlestības apliecinājums. Tā bija karsta vanna lielā aukstumā, ļaužu priekšā, kas brīžiem uzņēma vairāk nosalušos nekā vietas. Tā satrauca ar savu kautrības trūkumu, aizrāva kā jaunatklājums un sildīja kā pienākas.
Nejauši skaisti!
P.S Lūdzu You Tube nemeklējiet čempionāta ierakstus! 
Laurai dzimšanas dienā! Februāris 12, 2009
Dārgā draudzene,
Mums gan pēdējā gada laikā nav izdevies pavadīt kopā pietiekamu daudzumu laika, tomēr tev jazina, ka turu tevi cienījamā un mīlamā sirdskambarī.
Lai tavi 24 būtu tikpat sasodīti skaisti kā manējie (egoistiskais apsveikums)!
Lai tavi 24 būtu neparasti, aizraujoši, bagātinoši un neaizmirstami! Tāpat arī jautri, jauneklīgi un dauzonīgi! Vēl lai tev šogad pietiek laika, spēka, pacietības, intereses un harmonijas! Un vēl lērums sajūtu un sasniegumu! (nesavtīgais apsveikums)
Daudz laimes dzimšanas dienā!
Mīlu!
It’s business time Februāris 9, 2009
Kādreiz iedomājos, cik tomēr būtu jauki pēc kādiem 50 gadiem atcerēties cik reižu, kā un ar ko savā dzīvē esmu mīlējusies. IR, beidzot ir iespēja!
Pieteicos izmēģinājuma versijai. Šovakar veikšu pirmo ierakstu. 
Taupīgais zaķis Februāris 1, 2009
Vakar lidostā sagaidīju ģimeni no slēpošanas ceļojuma. Mazais Aleksis 4 gadu vecumā visus pārsteidzis un 3 dienas braucis pats pa zilo trasi. Vēl mazākais Pēterītis 12 stundas nosēdējis savai mammai klēpī. Ir atvestas dāvanas. Notiek rosība un stress. Kamēr astoņi cilvēki mēģina vienoties kurā mašīnā bāzīs slēpes, es cilpodama kā zaķis, aši dodos samaksāt par stāvvietu.
Ārā auksts – paši zināt. Kad automāts atsakās piekto reizi pieņemt manu laša monētu, pielecu pie lodziņa un, tirinādamās no aukstuma, pieklavēju. Hmmm… atver tiešām smuks jauns vīrietis. Vai pie vainas bija labais noskaņojums vai pirms 2 stundām iedzertā vīna glāze, netipiski sev, uzsāku small talk par skaudrajiem laikapstākļiem.
VIŅŠ: 2 latiņi būs…
ES: Kā 2! Tikko bija automātā lats un tagad jau divi! (Vēljoprojām ir auksts, instinktīvi uzsmaidu, norisinās abpusēja neverbālā komunikācija.)
VIŅŠ: Bet tikko pārgāja minūte pāri pusstundai un nu ir 2 lati.
ES: Nu beidziet taču – ārā ir tik auksts!
Pēc pārdomu brīža – viņš padevās un atļāva man samaksāt tikai pusi no oficiālās summas jebšu vienu latu. Sasmaidījāmies, es pateicos, novēlēju “Lai silti!” un aizcilpoju pie salstošās ģimenes.
Var jau būt, ka tas bija mazliet koķeti – nu un? Ģimenes budžetam tāpat vienalga, kā es ietaupu.
P.S. Lasi Kleitu arī www.espati.lv
Pa ceļam Lillē Janvāris 28, 2009
Pēdējās nedēļas laikā sajutos mazliet eiropeiska. Galvenokārt to veicināja nevis tas milzīgais eiropiešu bars, ko satiku/satieku, bet transporta komunikācijas. Lidoju no Tamperes uz Helsinkiem un tad uz Briseli. Briselē iesēdos super ātrvilcienā, kas devās uz Londonu un pa ceļam izmeta mani Francijā, Lillē. Pēdējais posms tika paveikts pusstundas laikā! Kolosāli! Šlesers pat varētu palikt ministra amatā vēl kādu gadiņu, ja viņam izdotos ātrvilcienus, attiecīgā izmēra sliedes un aizraujošus maršrutus radīt arī Latvijai.:) Tās tādas fantāzijas. Tikmēr droši vien palikšu neziņā kā izskatās Vilņa, par Tallinu turpināšu neinteresēties un par citām pilsētām nemaz nerunāšu.
Taču Lille. Pirmais un pēdējais priekšstats par šo pilsētu – tipiska Ziemeļfrancijas, Beļģijas un Holandes stila pilsētiņa. Ar mīlīgiem, kožleņu aplīmētiem un kurpju noapaļotiem bruģakmeņiem, romantiskām kafejnīcām, specifiskiem veikaliņiem un jautriem, skaļiem ļaudīm uz ielas. Lille izskatījās arī lieliska iepirkšanās pilsēta, kurā nesen atvēries arī Francijā iecienītais lielveikals Lafayette. Pat savā studenta trūcībā es kritu kārdinājumam un ar atlaidi manā īpašumā nonāca jauna kleita ziemai. Par to vēl runāt nevēlos:). Vispirms jāiekar tā skapī vai vēlreiz jāuzvelk.
Vēl Lillē atrodas otra prestižākā universitāte Francijā – Sciences Po Lille. Tur var mācīties politikas zinātni, jurisprudenci, Eiropas studijas, starptautiskās attiecības un socioloģiju ar tendenci uz žurnālistiku. Šīs skolas beidzējiem bezdarbs nedraud. Tā būs elite, bet vai cienījama, tas gan atkarīgs no katra paša (aktuāla moralizēšana).
Universitāte atrodas pilsētas nabadzīgākajā – dienvidu – daļā. Dislokācijas vieta izvēlēta speciāli, lai celtu šī rajona prestižu. Franči atzīst, ka iespējams, daļēji nodoms ir pozitīvi piepildījies, taču arvien vēl izsauc mazāk sociālistiski noskaņoto pretenzijas un degunu raukšanu.
Vēl Lillē atrodami pārpildīti grāmatveikali un Wazemmes tirgus, kur var iegādāties svaigi ceptas vafeles ar cukurbiešu cukura pildījumu (tas man izklausaas maz ticami, jo draudzene, kas to skaidroja, arī neatšķir kāpostu no puķukāposta). Lai nu kā, bet saldas un gardas.
Pilsēta nekāda un kaut kāda. Atkal jāsaka, ka labāk jutos blakus esošajā Lomme (s) pilsetā. Tāpat kā labāk jutos Nemours (Nemūrā?) nevis Parīzē.
P.S Kleitu daļēji lasi arī kleita.espati.lv
Lauras 7 lietas Janvāris 24, 2009
- Pašā dziļākajā būtībā esmu neārstējama estēte. Es pamanu visas grumbiņas, krociņas, acu zīmuļa vilcienu vai pūderkrēma kārtiņu. Šito nekad nestāstu, jo varētu nokļūt situācijā, kad cilvēki ar mani vairs nevēlas satikties. Bet tā nu tas ir – es augstu vērtēju koptu ādu, skaisti uzkrāsotas acis, gludu vēderu utt. Lai arī pati, protams, neatbilstu saviem standartiem, man ļoti patīk smuki un kopti cilvēki, jo ir vienkārši ļoti patīkami viņus vērot.
- Vienu reizi esmu bijusi iemīlējusies sievietē – libānietē. Viņai bija ugunīgi sarkani mati un man viņa likās patiesi seksīga. Tā bija nedēļu gara iemīlēšanās un vēljoprojām nožēloju, ka pēc dejas viņu nenoskūpstīju. Tā arī nekad neesmu bučojusies ar meiteni. Žēl.
- Man vienmēr ir gribējies kļūt par balerīnu. Vai arī par dziedātāju, ja man būtu tāda samtaina balss, es noteikti būtu ļoti laba dīva. Vai vismaz par dzejnieci, kas raksta sirdi atplēsošus gabalus. Bet nekā. Pragmatisms kaut kā ir ņēmis priekšroku. Varbūt pensijā…
- Man ir pēdu fetišs. Ja cilvēkam ir skaistas pēdas, visam pārējam vairs nav nozīmes. Ja kas – manas pēdas ir ļoti skaistas.
- Četrus mēnešus 2007. gadā nodzīvoju Kazakhstānā. Tas ir atstājis dažādus nospiedumus manā dzīvē, bet pieminēšanas vērta ir mana mīļākā filma. Tā ir kazahu filma, par kuru Kazakhstānā neviens nezin. Tāpēc arī nekur nevar dabūt. Saucās ” Chelovek Vetjer” jeb ” The Wind Man”.
- Cool zilie prezervatīvi smaržo pēc piparmētru košļenēm. Un es ceru, ka esmu pirmā, kas to ir atklājusi.
- Mans vīrs mani nenormāli savaldzināja. Tik ļoti, ka vēljoprojām nespēju atgūties.
Paldies Signim, kas mums nodeva stafeti.
Gribētu izlasīt:
Saulīša un misis Geidas lietiņas www.otraisaugusts.lv - viņi ir rikstīgi stilīgs pāris,
Ingas Oliņas un Pētera Pūrīša dienasgrāmatās – viņi gan nav pāris, bet abi šad tad ieraksta interesantus graudus draugiem.lv dienasgrāmatās.
Martas 7 lietas Janvāris 22, 2009
Patīkami, ka arī Kleita ir saņēmusi stafeti uzrakstīt savas septiņas lietas. Vaininieks Signis.
- Rakstot, virsrakstu ienāca prātā pirmā lieta. Mans mīļākais skaitilis, ja maz skaitļi var būt mīļi, ir 7. Tas laikam tāpēc, ka mana dzimšanas diena un vārda diena ir 27. datumā. Un reiz pirms kādiem 8-10 gadiem, bērnišķīgi guļot Lauras gultā blakus šaušalīgi jaukam puisim, izdomāju puišu vērtēšanas skalu – protams, 7 baļļu sistēmu. Pēc tam, kad viņš man bija skaļi nodziedājis Mežrozīti, novērtēju viņu uz visām septiņām.
- Kad pamatskolā trešajā klasē mums mācīja lāpīt zeķes, es no savas caurās zeķes tā kautrējos, ka lāpīju to zem galda. Saprotams, ka par pagaldē lāpītu zeķi, labu atzīmi nedabūju.
- Apmēram mēnesi pēc savas 14 dzimšanas dienas es uzrakstīju vēstuli sev 24 – gadīgajai. Par vēstuli atcerējos dažas dienas pēc šā jaunā gada, man tiešām bija/ir 24 gadi un es drīkstēju to izlasīt. Vēstulē skaidri norādīts, ka ar tās saturu dalīties nevaru, taču sevis pašas radīto aizliegumu lauzu. Toreiz man šķiet sāpēja sirds un rakstīju par tādām globālām lietām kā mīlestība un darbs. Diezgan garlaicīga vēstule.
- Mēnešreizes man sākās tikai 15 gadu vecumā. Precīzāk – aptuveni nedēļu pēc dzimšanas dienas. Vairākus iepriekšējos gadus mocījos ar kompleksiem, ka nevarēju dalīties ar meitenēm, par to, ko viņas dara šajās dienās. Ak, vai. Tagad gan liekas, ka nekāda skāde nebūtu bijusi, ja mēnešreizes sāktos kaut 20 gadu vecumā.
- Sasodīti grūti izdomāt, ko tālāk uzskaitīt.. Nu labi.. nekad neesmu smēķējusi zālīti vai lietojusi kaut kādas halucigēnās sēnes un super tabletes. Šad tad man par to ir žēl, jo ja tas būtu izdzīvots, tad būtu izdzīvots. Bet ko vairs tagad? Tagad man acis ieplešas lielas, kad kāds Amsterdamā saēdies marihuānas kūciņas vai rindā pie kluba sajūtu citādu smēķu aromu. Tomēr arvien negribas un bail.
- Es ar lielu aizraušanos esmu izlasījusi visas Harija Potera grāmatas. Pēc vienas no tām – droši vien priekšpēdējās – smagi raudāju kādas 10 minūtes un solījos sūtīt autorei vēstuli par netaisnībām, kas HP jāpiedzīvo. Pagāja desmit minūtes un viss aizmirsās. Autorei laikam vairāk patika mīlestība nevis ģimene kā vērtība, kas saglabājama.
- Un septītā, hmm.. Pirmajā kursā liku autovadītāja tiesības, un man ļoti patikās mans instruktors. Un nevis patikās tāpat kā man ir patikušies skolotāji, pasniedzēji vai kolēģi, bet vienkārši likās ļoti patīkams. Kad pienāca laiks likt CSDD gala eksāmenu un kad izdevās to nolikt ar pirmo reizi, nekāda prieka man nebija. Zināju, ka braukšanas stundas man ir beigušās un instruktoru vairs nesatikšu. Gribēju viņam uzdāvināt zefīru šokolādē, bet sakautrējos. Un nešaubīgi pirms fotogrāfēšanās tiesībām, noraudājos.
Stafeti tālāk nododu:
Olgai – makelovenotwar.livejournal.com – jo viņai acīmredzami nepieciešams, ko uzrakstīt biežāk.
Rolandiņam – kapēc gan ne viņam.
Ceru, ka Laura stafeti nodos vēl kādiem.
Kolektīvā biļete Janvāris 22, 2009
Bija vasaras, kad katru pēcpusdienu čāpoju uz veikalu pēc baltmaizes batona un saldējuma, un katru svētdienu ar pilsētas autobusu vai ar onkuļa zilo Volgu kopā ar vecmammu un tanti braucām uz kapiem.
Un šodien kāda meitene man pasniedza savu saņurcīto biļeti un teica, ka viņa jau tūlīt kāpjot ārā. Cilvēki saausījās un gaidīja, vai es pieņemšu. Un es pieņēmu.
Atceros, kā toreiz tajās vasaru svētdienās autobusu biļetes tika pasniegtas katru reizi, kad kāpām iekšā. Tas bija tāds kopības akts.
Arī es šodien nolēmu piedalīties šajā aktā un, kad kāpu ārā piedāvāju to pašu biļeti tālāk. Nepaņēma, tikai noskatījās kā uz jocīgo. Žēl, ka šādas tradīcijas aizmirstās.
Bēdas slīcināju turpat pie pieturas Latvijas Balzama viekalā iegādājoties 300g konfektes Vinnijs.
P.S. Lasi šo un citus blogus arī www.espati.lv
Vienkārši Ivonna Janvāris 22, 2009
Šodien biju uz boksu. Jautri un atvieglojoši. Izrādās – tieši sišana un speršana bija tas, kas man vajadzīgs.
Nodarbības vidū pie durvīm sāka pulcēties daži vīrieši – skats noteikti bija par rubli. Padsmit tievas un resnas sievietes ar pārgrieztām sejām diezgan nekoordinēti vicina kulakus un svaida pa gaisu kājas. Arī treneres mūzikas izvēle bija cienījama – kādas krievu mākslinieces dziesma ar izteikti feministiksu noskaņu. Lirika apmēram šāda: ” Nenāc man klāt, es esmu stiprāka nekā tu domā. Es nosargāšu savu mīlestību. Ti ņegaģaj!”.
Kā izrādās tas ir visai populārs sporta veids sieviešu vidū. Piemēram, apburošā dāma attēlā ir Ivonna Trevino, 90-to gadu Pasaules čempione vieglajā svarā.
P.S. Kleitu un par sievietēm cīnītājām lasi arī www.espati.lv.
Divgadīgas meitenītes fotoblogs Janvāris 20, 2009
Atklāju mīlīgu 2-gadīgas īru meitenītes fotoblogu. Izskatās pēc asprātīga veida kā bērnu pievērst hobijam, internetam, varbūt nedaudz vai īpaši daudz narcismam, radošumam un pašizpausmei. Iespējams, arī vecāki varētu ciest vai iegūt kādas no šīm īpašībām.
Aizraujoši!
Kad vaļība un negribas Janvāris 18, 2009
Esmu dzīva un laimīga, vienkārši vienu mēnesi neizdevās sevi pierunāt neko te uzrakstīt.
Pa Ziemassvētkiem un Jauno gadu mani pārņēma vaļība un negribējās neko rakstīt pat par izlasītajām grāmatām – Hulio Kortasāra “Kāds vārdā Lūkass”, Gunta Bojāra “Zīda čūska” un Edvarda Lūkasa “Jaunais Aukstais karš”. (Pirmā no minētajām lieliski bagātina sajūtas par Latīņameriku.)
Negribējās pieminēt šo laiku, kad teju visi man novēlēja atgriezties mājās pēc maģistrantūras beigšanas. Kad mājās tagad durvis tiek slēgtas divām atslēgām, logi aiztaisīti ar visiem kloķiem, un ģimenei jāpieņem dažādi mēri saistībā ar masu noskaņojumu.
Negribējās arī atcerēties, ka šajā laikā man izdevās sastrīdēties ar gandrīz ik vienu. Un arvien vēl neesmu beigusi strīdēties. Galvenais, ka par muļķībām! Vakar, piemēram, draudzeni mēģināju nokaitināt līdz baltkvēlei, bet šodien dusmojos un kaunos par sevi. Es sirsnīgi atbalstu strīdēšanos, bet ne muļķīgu.
Vēl mēģināju aizmirst, ka Jaungada naktī man nebija apņemšanās saraksta. Man prātā bija vien apjukums, kura laikā mēģināju uzburt kādu vēlēšanos. Vajadzēja apņemties vismaz ko vienkāršu – piemēram, mans draugs apņēmās tupmāk veikalos nepirkt maisiņus, bet staigāt apkārt ar mugursomu vai auduma kuli. Īzī.
Un šīs piezīmes nav sūdzības vai bēdas. Tās vienkārši nav jautrības kā Lauras “Suns funs”.
Taču esmu bijusi divās dzimšanas dienas ballītēs, nakamnedēļ laižos uz Lilli un Briseli, tā, ka ceru, ka sekmīgi atgriezīšos Kleitā.
Suns funs Janvāris 14, 2009
- Ārprāts, ko tu dari! Suņa gabals tāds! Škic… Tā taču nedara sabiedriskā vietā… jābūt pieklājīgam.
Ik pa reizei mājās no darba dodos ar 5.to trolejbusu. Tas ir viens no diviem Rīgas trolejbusiem (otrs ir 1.mais), kas nekad nenāk, kad tu viņu gaidi, bet laiski staigā garām, visos citos gadījumos. Dažkārt izdodas tomēr uztrāpīt. Un jocīgi, ka tieši šo trolejbusu izmanto dažādu performanču izrādīšanai tautai. Pagājušo nedēļ trolejbusā iekāpa 5 vīriešu grupa, kas visu ceļu skaļi dziedāja krievu karavīru dziesmas, pie reizes mēģinot ieņemt trolejbusa vadītājas kabīni. Šodien savukārt, Bruņinieku ielas pieturā iekāpa jauns vilka suns, lepni pašā vidū pakakāja un izvēma savas pusdienas. Savu padarījis jauki izkāpa nākamajā pieturā.
Kamēr citi zākā valsti, tikmēr gudrs suns – iekāpj un uzliek kluci cilvēkam.
Kariņš pirms Ziemassvētkiem Decembris 17, 2008
www.qzartoledo.com
Šajā mazliet drūmajā Ziemassvētku laikā, kad no Latvijas plūst grūtsirdības dvaka, bet Tamperē studenti ik rītu un vakaru atvadās uz neredzēšanos, nolēmu piedalīties sev netipiskā pasākumā – lāzeru kaujās.
Varbūt, ka tas nemaz nav man tik netipisks pasākums, bet es nekad nebūtu iedomājusies, ka kariņu spēlēšana man (atkal) sagādās tik lielu azartu.
It kā jau lāzeru kaujām nevajag daudz priekšnoteikumu, lai tas būtu aizraujoši, jo kāda gan starpība, kuru tu atkārtotas reizes nošauj. Taču draugus nošaut vai ar draugiem kopā pa kaktiem slēpties un rāpties ir jautrāk, nevis, piemēram, ar svešiem maziem un šaušalīgi izveicīgiem puisīšiem.
Tā nu mēs draugu un paziņu bariņš sapulcējāmies, mūs ietērpa kosmiski mirguļojošās vestēs, ar caurspīdīgiem ieročiem pie sāniem. Katram tika piešķirts tikpat kosmisks vārds (es tiku pie Lithos) un tad mēs sadalījāmies komandās, kuru atlases princips bija – kuru man vairāk gribētos nošaut. Apbrīnojami, ka šajā brīdī tik tiešām ir skaidrs – kuru!
25 minūtes nenormāli noskraidījos pa tumšu zāli apšaudīdama pretiniekus un nereti arī savas armijas biedrus. Gluži kā īstā karā, zaudējumi bija lielāki nekā ieguvumi, t.i. kaujinieki nomira biežāk, nekā nogalināja. Un gluži kā īstā karā vēl pēc spēles salīdzinājām savas trofejas..
Lāzeru kariņš izrādījās gluži vai sports, jo tas mūs visus apveltīja ar sārtiem vaigiem, slapjām mugurām un nogurumu. Domāju, ka miermīlīga domāšana nav šķērslis šādam nelielam azartam un izlādei. Un kas gan ir miermīlība?!
Atradu, ka Rīgā šo prieku var nobaudīt nebaudāmajā Go Planet, un glītajā Bowlero.
Kleitu lasi arī http://kleita.espati.lv
Erasmus saldme Decembris 13, 2008
Ir beidzies trešais no četriem semestriem manām maģistrantūras studijām Somijā. Kopā te pavadīti vairāk nekā 1,5 skaisti gadi. Nenožēloju gandrīz nevienu dienu. (Izņemot vienu pavasara dienu, kad nolēmu neko nepasākt ar kādu itāļu puisi. Nopietni nenopietns sasodīts!)
Protams, reizēm mani šausta, ka pametu ārkārtīgi aizraujošu darbu, (daļēji arī attiecības), lai būtu te, taču tagad šķiet, ka nevarēja būt citādāk. Un tam visam ir vaininieks – Erasmus.
Sasodītais Erasmus, kas noliek tevi blakus simtiem tādu kā tu, tādu, kas ieradušies svešā zemē, zinot vai nezinot, ko sagaidīt. Un es nezināju ne nieka!
Mans Erasmus sākās pirms trīs gadiem, kad draugs un kursa biedrs nolēma atteikties no savas stipendijas interesanta darba dēļ un es biju rindā nākamā. Man likās, ka braucu “mācīties ārzemēs” , bet atbraucu un nokļuvu studenta paradīzē – apkārt pilns ar apķērīgiem jauniešiem, kas dabūjuši stipendijas par sekmīgām studijām, starptautiski orientēti, apjukuši un izslāpuši pēc dažādām brīvībām. Universitāte ārkārtīgi moderna, varu mācīties jebkuru priekšmetu, ja vien saprotu tā pasniegšanas valodu, varu rakstīt, lasīt un domāt par tieši tām idejām un notikumiem, kas man aizraujoši. Varu dzīvot kompītnēs un beidzot salīdzināt savus priekštatus par tām ar saviem vecākiem, un par laimi nesūdzēties par izgulētām gultām, prusakiem un 4 cilvēkiem dažos kvadrātmetros. Varu aizrauties un iemīlēties starptautiskā garā. Varu sadraudzēties un sķirties ar lielām asarām, un varu iedomāties, ka veidoju draugus/paziņas visā pasaulē, par kuru nacionālajām īpatnībām jau kārtīgi esam izsmējušies.
Erasmus beidzās, taču kad sāku savas maģistrantūras studijas te, es ļāvu tam turpināties. Erasmusiešiem gan šķiet teju nepieņemami, kad es tiem pasaku, ka esmu te jau gadu un vairāk. Viņi tad skatās uz mani kā mēbeli, tāpēc labāk bieži nepasaku visu, lai tikai varētu lidot noskaņojumam līdzi. Lai ballītē, skanot Draugu tituldziesmai, vai Titānika mīlestības dziesmām, varētu apķert pulciņu draugu un gaudot līdzi. Un jau sākt ilgoties.
Taču vakarnakt nosmējos. Varbūt mans Erasmus laiks ir beidzies. Mana Erasmus draudzene ballītē bildējās ar ikvienu. Viņa katru apķēra ar tādu pašu mīlestību kā mani, katram tā smaidīja un pēc katra solīja ilgoties. Kad skanēja kārtējā draudzības apliecinājuma dziesma un apkārt visi skāvās un vērās dziļi asarainajās acīs, es savu maģistrantūras biedru pulciņā ielenkta, jutos vēsāka.
Nesen kursa biedrs sacīja, ka mums būtu jāiet un šādās atvadu ballītēs jāsmejas viņiem sejās ar vēstījumu, ka viņiem nabadziņiem redz ir prom jābrauc, bet mēs turpinām baudīt. To mēs tā, lai mazliet mierinātu sevi, jo mums te tomēr ir arī visādi pienākumi, atšķirībā no viņiem. Taču vēl pusgads un tad jaunajiem erasmusiešiem, kas atbrauks janvārī, vairs nevarēšu sejā smieties, jo tās būs arī manas pēdējās dienas.
Nesen satiku kādu 40 gadīgu maģistrantūras studenti, kas nupat bijusi Erasmusā Norvēģijā. Viņa ar to saindējās. Nez, kas tagad notiks ar viņu. Nez, kas notiks ar mani.
P.S
Eiropas Parlamenta vēlēšanas gaidot, jāpiebilst, ka valda uzskats, ka Erasmus paaudze būs vairāk ieinteresētāka un atvērtāka Eiropas Savienības valstu kopējai institucionālajai nākotnei, jo nācijas būs satuvinātas jau agrā jaunībā.
Lasi Kleitu arī šeit – kleita.espati.lv
Azartiskā Dzintra Decembris 11, 2008
Kā katru darba dienas rītu šorīt devos uz universitāti ar trolejbusu. Kā katru rītu mierīgi apsēdos un gaidīju savu pieturu. Jūtu, ka uz mani kāds skatās. Sāku lokoties apkārt un saprotu, ka tā ir pavecāka kundzīte, kas sēž iepretim divas rindas tālāk un vēršas manī ar cienījamās Valsts Kontrolieres Sudrabas cienīgu skatienu. Kā īsta latviete novērsos, jo palika neomolīgi.
Te pēkšņi viņa pieraušas kājās un ar lielu soli ielec manā intīmajā zonā. Prasa, vai biļeti netaisos iegādāties? Saku, ka nē – paldies. Tad ar veiklu detektīva kustību no krūšu kabatas izvelk savu kontrolieres apliecību – un ja Jūs redzētu viņas uzvarošo sejas izteiksmi! Pēc lūguma uzrādīt nenopirkto biļeti, mierīgi izvilku studenta braukšanas kartīti. Kāda neveiksme veiklajai kundzei. 
Pēc dubultas manas mēnešbiļetes un studentu apliecības pārbaudes un jautājuma, vai bildē tā tiešām esmu es, kundzes kolēga aicināja viņu tomēr kāpt ārā.
Un vēl, kas interesants: kad abas tantes izkāpa, trolejbusā izskanēja: ” Juri, kāpjam ārā – re, kur Dzintra!”. Izrādās šīrīta trolejbusā situāciju kontrolēja pašiem nezinot veseli četri kontrolieri – vieni prieksā, otri pakaļā. Un tad gan bija lieli prieki!
Tagad vakarā atceroties – tas bija viens labs rīts. Kaut vairāk cilvēki savu darbu darītu ar tādu azartu.
Lasi Kleitu arī šeit – kleita.espati.lv
Are you spanish? Decembris 4, 2008
Man ļoti patīk pārģērbšanās ballītes – es tās gaidu pat vairāk kā dāvanas dzimšanas dienā. Un re, vakar saņēmu kaujinieciski sarkanu ielūgumu uz darba Ziemassvētku ballīti. Dress code: spanish.
Tā šodien brīvbrīdī trolejbusā meklēju sevī spānisko. Pirmais meklēšanas rezultāts: Sarkanas lūpas, puķe matos un iznīcinošs skatiens. Cik garlaicīgi! Kas es par spānieti – balta āda un pelēki mati.
Un te pēkšņi vēl kas atausa amiņā:
Are you spanish?
No.
But you have the spanish ass!
Tas bija sen kādā koncertā Amsterdamā un tas noteikti bija kāds orģināls iepazīšanās triks. Taču atceroties, seja tāpat ataust smaidā. Nē nu var jau būt, ka mans dibens tiešām toreiz atgādināja ko spānisku… Katrā ziņā varbūt šo atklāsmi attīstot, sanāks kāds patiesi španierisks tērps.
Nekaunīgā krīze Decembris 1, 2008
Viņa it kā netraucē. Man nav lielas mājas uz krīta, Ziemassvētku ballēs nekoncertēju un saņemu apburošo, vēl labajos laikos piešķirto māmiņalgu. Es dzīvoju savu dzīvi un Viņa savu.
Taču, nekauņa, pamanās iespraukties arī pa durvju spraugu!
Lūk piemērs iz dzīves. Apmeklējums pie ginekologa.
Ārsts: Kādus izsargāšanās līdzekļus jūs lietojat?
Mana draudzene: Nekādus.
Ārsts, neizpratnē: Kā, vai tad jūs gribat bērnus?
Tā pati draudzene: Man ir 24. Manuprāt, tas ir normāli gribēt bērnus.
Ārsts: Bet ir taču krīze!
P.S. Turoties Nekauņai pretī, no šodienas Kleitai ir jaunums. To var lasīt ne tikai šeit, bet arī jaunā foršā portāla www.espati.lv blogu sadaļā jeb kleita.espati.lv.
Princese līgava skaidro spēļu teoriju Novembris 27, 2008
Esmu starp tiem ekonomikas politikas un biznesa žurnālistiem, kam nav ekonomista izglītības. Līdz ar to vienmēr gājis pasmagi, bet aizraujoši.
Tagad man ir bijis laiks mazliet paskoloties arī teorijas, tāpēc Tamperē apmeklēju ekonomikas semināru pie pasniedzējas Katri Sieberg.
Viņa ir somu izcelsmes amerikāniete, ar entajiem stāstiņiem par draudzeni Sūziju, kas viņai vienmēr palīdzējusi un arī kaitinājusi, par māsu, kas mašīnu vada neprātīgi, piemēram, tumsā apzināti bez gaismām, par vīru pēc kā trakoti ilgoties un no kā mācīties, un bērniem, kas vienmēr trokšņaini, prasa uzmanību un saldumus, bet ar kuriem jautri pārbaudīt ekonomikas un politikas zinātnes teorijas.
Pasniedzēja, kas ierodoties var paziņot kā viņai sāp galva, nāk miegs, kā viņa vakar nokrita no riteņa, vai ka viņa nevar ciest savas grāmatas līdzautorus. Viņa var nebūt sagatavojusies uz lekcijām vai gatavojusi tās vēlu naktī, strādāt pilnīgā bardakā līdz ar to atkārtoti neatrast sagatavotos materiālus. Viņa ir asprātīga un reālistiska, ciniska un stereotipiska. Viņa dara, ko grib, jo to var (because i can! – yes, we can!) un viņa sakās pazīstam John Nash. Kopumā visai aizraujoša būtne.
Un viņa, skaidrojot mums spēļu teoriju, ieteica noskatīties 1987.gada filmu The Princess Bride.
Tā ir skaista, sena pasaku filma par mīlestību. Īsto, protams. Tomēr filmā nav tik daudz brīnumu kā cilvēcisku spēju (un es neapgalvoju, ka īstā ir brīnums:) ). Tur parādās spēja pārliecināt, nobiedēt, izaicināt, izturēt un iedvesmot, (mīlēt un uzticēties – pats par sevi). Bet filmā nav tādu labsirdīgo un nesavtīgo tēlu kā latviešu pasakās, kur sirds parāda īsto ceļu uz laimi. Šajā pasakā katram ir savs aprēķins, kas galu galā tiešām sniedz ieskatu spēļu teorijas pamatos. Forši.
Vecpuiša matracis Novembris 26, 2008
Ja:
1. TAS ir šķībs;
2. Notievējot, sāc just ribās atsperes;
3. Klājot jaunu gultas veļu pēc iespējas ātrāk klāj tam pāri jauno palagu;
4. Bieži neesi izgulējusies,
tad tas 100% ir Vecpuiša matracis. Pēc divu gadu klusas gandrīz “partizāniskas” cīņas, TAS beidzot stāv koridorī, gaidot izsūtīšanu uz laukiem. Viņa vietā ir jauns, jauks, paciets Lauleņu matracis.
P.S. Diemžēl arī dārgs, tāpēc kopīpašums. Tas tikai nozīmē to, ka tam ir potenciāls kādreiz kļūt par Šķirtenes pusmatraci.
Mazliet smalka dzimšanas dienas ballīte Novembris 18, 2008
Somijā esmu iemantojusi tādus draugus, ar kuriem jau otro gadu svinam dzimšanas dienas kopā. Izskatās, ka trešā kopīgā dzimšanas dienu svinēšanas gada nebūs.. jo būšu prom.
Šoreiz ciemojos pie sava tuvākā somu izcelsmes drauga – Markusa. Viņam šogad – 28. Foršs, inteliģents puisis, ar vērienu un ar ožu uz leģendārismu. Redzēju viņu ne tikai pašā ballītē, bet arī sagatavošanas procesā.
Ballītes tematika – saģērbties savās labākajās drēbēs un kurpēs ar nelielu smalkuma un lepnuma pieskaņu. Tematika un ballīte izziņota laicīgi ar e-pasta un facebook starpniecību, lai viesi var sagatavoties. Dzimšanas dienas svinības nav spontāns pasākums, jo ballīte, gaviļniekaprāt, kļūst kvalitatīvāka, ja šis tas iepriekš sagatavots.
Piemēram, lielākās raizes un lielākā aizrautība viņam bija ar dziesmu saraksta izveidi. Tā, lai mūzikas neaptrūktos visa vakara garumā, un lai viesi brīžiem varētu dziedāt līdzi, brīžiem uzdancot un citā brīdī vienkārši baudīt. Un pats jaukākais – viesiem nav teikšanas par to, kas šajā vakarā skanēs.
Labākās drēbes jubilāram – balts krekls, melna veste, šaura melna kaklasaite, melnas bikses un melnas boulinga kurpes. Smalki ar un bez lepnumu, un stāju. Pārējiem – galvenokārt melnas kleitiņas, krekli un skaistas rotas.
Viesu skaits – neierobežots, bet patīkams aptuveni līdz 15 cilvēku kompānija, ne visiem vienam otru savstarpēji pazīstot.
Mielasts – pašgatavoti pīrādziņi ar šampinjoniem, tomātu mērci un kazas sieru (īpatnēja kombinācija, bet garda). Dzērieni – visdažādākā veida tumšā alus šķirnes no dažādām valstīm, pasniegtas atšķirīgās lietoto preču veikalā iegādātās glāzēs (teju beļģu alus kultūras imitēšana), un vīns tiem, kam alus nav cieņā,
Interjers – viesistaba, kurai atbrīvots placis kustībai un disko bumba, kas gaismu spēlē liek noticēt, ka ārā snieg.
Dāvanas – lietota grāmata, cepure, kasete u.c. nieki, izglītības nolūkos iemainītas filmas, smieklīgas kartiņas un dzērieni.
Ballīte mājās beidzas līdz ar pirmā kaimiņa zvanu pie durvīm un tad uz klubu pēc gaviļnieka izvēles, protams.
Ballīte jauka un iedvesmo kādreiz arī pašai saņemties ko noorganizēt, nevis kā allaž divatā ar draugu vai draudzeni iemalkot ko dzirkstošu.
Mājas solis oranžajās apakšbiskēs Novembris 15, 2008
Kā mans vīrs saka: “Šī bija TĀ mēneša diena”. Tā mēneša diena, kad es nebiju nekas sabiedrībai – bet gan tikai sev, dēlam un savām mājām. Šodien pavadīju visu dienu mājās vienatnē ar sevi, Krišu, netīrām drēbēm, traukiem un citiem ideālās sievietes pienākumiem. Jocīgi, ka lai gan citreiz pēc šādas dienas esmu ellīgi feministiski noskaņota, šovakar jūtos lieliski atpūtusies. Bērna dienas ritms, trauku mazgājamās mašīnas gurdoņa, izvārīto un izcepto garaiņu gaisīgums atgrieza arī mani pie tādiem kā mierīgākiem sirdspukstiem.
Vienu dienu mēnesī jau var neatstāt pasaulei neko paliekošu, bet gan staigāt pa mājām smieklīgās biksēs, skaļi dziedāt The Power of Orange Knickers, nēsāt Krišu kukaragā un ļaut sev plēst matus.
Pavāra neiecietība Novembris 14, 2008
Man patīk gatavot un nereti izmēģināt arī viskautko jaunu. Gatavojot, es esmu aizrauta, ziņkārtīga un radoša, bet galu galā arī neiecietīga.
Es, protams, vēlos, lai man palīdz, kad es ko gatavoju, taču es palieku ļoti nelaipna un satraukta, ja kāds kaut ko virtuvē sāk darīt citādāk nekā es esmu ieradusi, vai vienkārši pa savam. Dažreiz man liekas, ka viss saies grīstē, ja nenotiks pēc mana prāta.
Ar sirdsmieru varu uzticēt palīdzēt sagatavot kādas konkrētas lietas, ja šis cilvēks iepriekš ir pārbaudīts – un es zinu kādiem gabaliņiem viņš/viņa griež lietas, kā pieskata, kā maisa un kā darbojas garšas kārpiņas.
Taču, ja tas ir kāds mazāk pazīstams un saka, ka rosolam klāt nav jāliek sāls un pipari, un kāds, kas vārītus kartupeļus pirms pasniegšanas nenosusina (pasniedz ūdenī peldošus), vai kāds, kas makaronus vāra tikai pēc uz paciņas norādītā laika un nepārbauda to gatavību – tad tas mani satrauc.
Bieži gan es pati ar visu netieku vai nepaspēju tikt galā un palīdzība ir nepieciešama, taču kurš gan grib palīdzēt nepatīkamai virtuves biedrenei. Un vēl trakāk ir kad, es pati negatavoju, bet esmu ciemos – man mēdz mēle niezēt ko ieteikt (norādīt), taču tas jau nu ir pavisam nepieklājīgi. Un tā nu es neuzticīgi sēžu un noraizējusies gaidu, ko tad man pasniegs. Bet tik bieži pasniedz ko gardu! (kādi brīnumi:)!)
Man likās, ka man vienkārši dažās jomās ir smags raksturs, taču, iespējams, ka tā ir vien dažu ēst gatavotāju nelāga rakstura īpašība - ar ko jāsamierinās (ha!?).
Tiku uzaicināta ierasties ciemos pie sava kursa biedra uz tematiskām vakariņām, un viņš aicināja atnest labi daudz vīna, lai noslēptu viņa gatavotā ēdiena nepilnības. (To tikpat kā nebija!) Es viņam piedāvāju ierasties laicīgāk, lai palīdzētu, taču viņš par šādu ideju parādīja tik saviebtu seju, ka viss bija skaidrs. Viņš ir manējais. Viņš atzinās, ka arī viņam neliekas sasodīti aizraujoši stundām ko griezt un gatavot, bet arī viņš nav gatavs, lai kāds mazpazīstams tajā palīdzētu.
Prieks par šādu atklājumu ir tikpat liels, kā atrodot kādu ar sev ļoti tīkamu un tuvu humora izjūtu.
Vecmeita Novembris 12, 2008
Lai spēcīgāk iedegtos par Latviju, nolēmu šodien iepirkties. Tad nu lūk stāvu pie kases veikalā Cropp. Aiz manis šī veikala mērķauditorija – vidusskolnieki platājās biksēs. Lai gan darbdiena un dienas vidus – no aizmugures nāk alkohola dvaka un stulbi joki. Es dusmīgi veltu viņiem savu ” nicinošo skatienu”. Pēc brīža viņi velta šo un to manā virzienā:
” Re, arī Bridžita Džonsa šodien iznākusi iepirkties.”
Lai gan izlikos, ka to nedzirdu, joks šoreiz izdevās. Biju pelnīti saņēmusi “vecmeitas ar lieko svaru” nosaukumu.
1. Iepērkos viņu teritorijā;
2. Atļaujos izrādīt savas augstības nepatiku;
3. Kā saka mana mamma, tad sievietei ar bērnu jau nu beidzot vajadzētu iegādāties kādu smuku kostīmiņu, nevis knakstīties gar tīņu drēbēm.
Pantaloni Novembris 5, 2008
Marta, Tavs veikals ir slēgts!
Uz Čaka ielas jau gadiem izpārdošanu laikos vienmēr ar interesi gāju garām tieši vienam skatlogam. Tur veikala pārdevējas katras sezonas noslēgumā spēja pārvērst bezkāju plastmasas manekenes ar spicajām krūtīm par romantiskām laumiņām rozā kreppapīrā. Šodien bēdīga ziņa – tie aplīmēti ar dzletanām plēvēm. Bankrots. Izpārdod visu par gandrīz neko. Devos iekšā. Atlaides bija tiešām ievērojamas – tā piemēram, pārstilīgs caurspīdīgs peldkostīms no 350 – uz 75 Ls. Tad pārdevējas mani ieinteresēja par “ļivčikiem” – daži visai skaisti piemēri no 60 uz 15 Ls. Nu jā tikai bērna barošana ir pārvērtusi manas klasiskās C(ute) par neaktuaalajām D(angerous). Protams, ka šāda izmēra nav – pārdevēja gan ieteica nopirkt “jauko” izmēru tālākai nākotnei. Nopūtos un atteicu. Bet tad manām acīm uzmanību pievērsa stikla lete, zem kuras gulēja Kaut Kas interesantas formas ar rišiņām. Izrādās – etji pantalonchiki adīti no zīda diegiem. Eto shichas ochenj stilno i erotjichno. Hmmm… Atteicu, ka interesanti, tomēr pantaloniem vajag nobriest.
Smiekli risinājumam Novembris 3, 2008
Es dažkārt mēdzu uzjautrināti sarunāties ar cilvēkiem. Par kaut ko vienkāršu, bet nez kāpēc slēpjamu. Par kaut ko sarežģītu, bet primitivizētu. Par kaut ko pārāk publisku un varbūt izrādīšanos. Par kaut ko skaistu, aiz greizsirdības, un par kaut ko aizraujošu, dēļ neprātības. Arī par kaut ko naivu, aiz rūgtuma un par ko nopietnu, aiz vieglprātības. Un par sevi, protams, dēļ.. visa.
Patiesībā dažkārt tas nav pat uzjautrināti, bet tā ir vienkārši saruna vai vienkārša pasmiešanās, pasakot ko vairāk, skaļāk, un mulķīgi apbružātāk nekā varētu.
Dēļ šīs īpašības draugi reizēm atviegloti nopūšās, kad aizeju. Taču šī īpašība ir ļoti saistāma ar dvēseles stāvokli. Ja nav rūgtuma, tad var nebūt arī smieklu (bet ir kas cits). Ķīmija.
Taču šodien laba draudzene pasūtīja manus smieklus. Sacīja, ka ir kaut kas vienkāršs, ko viņa pati nevar pateikt, bet es kādā savā izelpā to varētu ātri un nevērīgi izpaust vai iztirzāt, pēc tam pasmieties un aizmirst, bet viņi abi par to varētu beidzot sākt sarunāties (interesants attiecību sarežģījuma risinājums).
Es pasūtījumu neizpildīju, jo nemāku. Man gan pašai jau bija ienācis prātā par to pasvilpot, taču brīdī, kad tas kļuvis par pasutījumu, tad gribas arī šo pašu faktu pieminēt vai nepieminēt neko no tā, lai nenodarītu lielāku skādi.
Jāskatās kāds būs ķīmiskais sastāvs un atlīdzība par smiekliem.
Laura
Marta
Pēdējie komentāri