Veiksmīgi dabūjām biļetes uz Pasaules čempionātu futbolā jauniešiem līdz 17 gadiem. Meksika fināla cīņā pret Urugvaju. Spēle notiek pēc pašu stāstītā pasaulē trešajā lielākajā stadionā – Acteku stadionā. Tajā var ietilpt puse Tamperes iedzīvotāju, kādi 120 tūkstoši cilvēku.
Uz spēli ļaudis sarodas karogiem, cepurēm, sakrāsojušies, sadzērušies.. jautri, satraukti un patriotiski.

Futbolu skatoties jāzina dažas lietas. Pretinieku valsts himnu var nosvilpt tikai īpašos gadījumos – izšķirīgās cīņās ar pretiniekiem/ienaidniekiem kā meksikāņiem varētu būt ASV. Tomēr citos gadījumos pret to ir respekts. Savukārt pret pretinieka vārtsargu nekāda respekta nav. Katrreiz kad viņš izspēlē bumbu, skatītāji izstiepj roku, tirina pirkstus, dauza kājas un sitiena brīdī sinhroni nobļaujas…. p u t o o o. Iedomājoties pusaudzi urugvajieti, kuru visu spēli šādi lamā teju viss stadions, tad viņam droši vien pēc tam jāmeklē speciālista palīdzība. Joks, protams, bet dzīvē skarbinieks.

Šoreiz futbols izcēlās ar vēl kaut ko – ar FUA! Jauna youtube video iespaidā meksikāņu jauniešus pārņēmis Lāčplēša gars. Vai kaut kas līdzīgs somu Sisu. Viens sadzēries kundziņš video saka, ka ar fua viss ir iespējams. Un tad nu kad savukārt bumbu bija jāizspēlē Meksikas komandas vārtu sargam, tad visi kā viens izkliedza šo. Un Fua gars spēles gaitā tikai attīstījās. Bet nu tas droši vien nesaglabāsies kā kaut kas paliekošs.

Vēl futbolā ir nedrīkst ieklīst pie pretinieku līdzjutējiem. Tevi apsvaidīs un pazemos. Ja pretinieka kreklu novilksi, tad sauks tevi par par staiguli.

Vēl ir labi saglabāt kādu drusku aliņa noslēgumam, jo ja gadās, ka tava komanda uzvar, tad ar to ir gluži patīkami apliet tev līdzcilvēkus. Šī iemesla dēļ apkārtnē pirms spēles pārdod arī lietus mētelīšus.

Un bet, protams, spēlē neiztikt bez dziedāšanas (cielito lindo) un viļņiem kuru laikā jācenšas degunu nepabāzt zem ūdens. Par to gan brīdina arī rībināšana ar kājām. Nezinu gan vai tam ir spāņu valodas izcelsme, bet arī dziesmā izdziedātais vārds – olē, ole, ole, olē nozīmē apspēlēt. Meksikāņiem tas patīk un padodas gluži labi.

Skaidrs, ka ir ko teikt, bet nesaku. Un citkārt pasaku tik daudz, ka pašai pietrūkst drosmes cīnīties ar sekām.  Bet te, Kleita, nekas pārgalvīgs, bet vairāk romantisks. Arī nostaļģisks.

Šajās dienās paciemojos atkal Tamperē. Nezinu vai tas saistīts ar biroja darbu vai pārmaiņu izsalkumu, bet mani šī mazā pilsēta ar vienu galveno ielu atkal iejūsmināja. Somi ir izlīduši no ziemas miega, puiši uzvilkuši sarkanas kedas, gaiši violetas bikses, bet trakie rokeri atkal plikās galvas ietērpuši, mums jau aizmirstajos, melnraibajos lakatiņos. Vasaras kafejnīcas pilnas, zemās sētas riteņu nostutētas. Smaidi, smaidi.. un es saldējuma laiku negaidu, bet ēdu nost. Pat ja meža ceļš uz ezeru vēl aizsnidzis, strauti tērgā starp vāveru noēstajiem čiekuru kodoliem. Man arī pavasaris sācies!

Nav jau tur paradīze. Mašīnas netīras tāpat kā manējā pie mājas. Pavasara vai vissezonas ziedu buķetes vairs nav jāmeklē no dzīva cilvēka rokām, bet stacijā tos var iegādāties automātā. Vissaulainākajā vai ēnainākajā bārā alus tiks malkots gan piektdienas agrā pēcpusdienā, kad vēl varētu sauļot vaigus, gan arī vēlēšanu svētdienas rītā. Viņi izskatoties pēc čempioniem, sacīja draugs. Un vēl arī izskatās pēc zaudētājiem. Tādiem, kam nākas teikt vecajai Nokijai ardievu un nemieram, bezdarbam, pārmaiņām – sveiki!

Bet nebūs jau tas soms, kas veco kleitu neapmainīs pret šaurām biksēm un vaļīgu kreklu. Viņš ienesīs mājās ko jaunu. Tik radoši ir satikt cilvēku, kas būvē roku robotam, kas uzlabos drošību atomelektrostacijās. Līdzīgam kā tam, kas tagad cīnās Fukusimā. Radoši satikt cilvēku, kurš domā, kā ar saules baterijām lādējamus mūzikas atskaņotājus varētu ieviest tur, kur saules netrūkst. Pelnot vien četriem somiem. Radoši redzēt, kā ik viens topošais parlamentārietis vēlēšanās cīnās par saviem atbalstītājiem, jo te soms ar plusiņu uzticēs varu tikai vienam.

Un vēl.. es neesmu tāda vienīgā. Atpakaļceļā redzēju šīs ainas arī citu pilsētas viesu sejās. Pavasara smieklu pavadītas!

Šis lauku stāsts nav ieliekams nekādos rāmjos. Tas bija pārsteigums, pasaka, nebeidzama jūsma un pārvērtības manā dzīvē. Es tiešām neticu, ka vēl kāds no mums (man pazīstamajiem, vai kādiem, kas lasa šo ierakstu) tik drīz vai jelkad tur nokļūs. Lai gan Olinala ir maza skaista, neapbružāta un kultūrvēsturiska pilsēta, tā ir arī īsta Meksika un aptuveni 10 stundu! brauciena attālumā ar autobusu no Mehiko. Jā, ļoti tālu. Tikpat, cik lidojums no Amsterdamas uz Meksiku.

Stāsta vērts ir ne tikai ciematā redzētais, bet arī viss sagatavošanās process, ceļš un pēc tam atskaņas.

Iedomājamies meksikāņu ģimenes daļu – vecmāmiņu, mammu, dēlu un viņa latvisko draudzeni. Tad iedomājamies mazo Olinalu, kas ir vecmāmiņas un mammas dzimtā vieta. Gaisā virmo ideja par ciemošanos tur, kur tajā nedēļas nogalē ir arī svētki. Ģimene ciematā nav bijusi vismaz 20 un dažs arī 30 gadu. Autobusa biļetes internetā tiek pasūtītas, vēl pirms kādam ciematā noziņots, ka mēs ierodamies. Un ciematā netrūkst kam to paziņot, jo teju visi ir kaut kādā ziņā radinieki. Tomēr neilgi pirms izbraukšanas, tiek sazvanīta radiniece, kura uzreiz ir mūs gatava uzņemt. Viņu sauc Lola un viņas mājā valda sēras, jo pirms 2 nedēļām ģimene aizvadījusi jau trešo dēlu.

Ciematā ierodamies 4 naktī, pēc vairāk nekā 10 stundu brauciena pa šauriem kalnu līkločiem. Olinalā teju visi guļ. Ciematā dzimušās, nolemj iet kājām un meklēt Lolas māju. Uz ielas parādās kāds vīrietis, bet šīm bailīgajām meksikāņu sievietēm ir skaidrs, ka ciematā baidīties nav no kā (atceramies kāda milzu piesardzība valda Mehiko).

Virs Lolas mājas durvīm redzam sēru lentu. Baltu, jo nomirušais bijis teju bezgrēcīgs. Es maz saprotu no sarunām, bet jūtu, ka viņi bēdājās un ka mums jābūt nemanāmiem. Nemanāmi mājā gan nepaliek daži iemītnieki – neliela ķirzaka guļamistabā un trekni gari prusaki vannas istabā. Ak vai, prusakus nebiju ļoti ilgi redzējusi. Un arī blusas. Viss izskatījās tīrs, silts un sauss, bet redz kā.

Tā jau varētu ilgi turpināt stāstu. Par to kā pirmajās brokastīs kāri notiesāju meksikāņu pupiņas, olas, salsu, tortiljas un gardu saldu kafiju. Par to kā gājām iepazīt pilsētu un nespējām ne dažus soļus paspert, kad pretī nāca kāds radinieks vai iepērkoties tirgū, pārdevējs izrādās atkal kaut kā saistīts ar ģimeni. Par to kā šie jaunie, daži nekad neredzētie radinieki mūs laipni aicināja savās mājās, cienāja ar gardumiem, stāstīja savus dzīvesstāstus. Par to kā satikām to meksikāņu paaudzi, kas jau izdzīvojusi savu emigrācijas laiku ASV un tagad labprātāk dzīvojas pa laukiem. Varētu izstāstīt par mācītāju, kurš pec dievkalpojuma un trūcīgajiem savā durvju priekšā, pats lepni tiesāja bagātīgas pusdienas un ne šādu tādu konjaku.

Šie visi ir tādi cilvēkstāsti, bet vēl jau ir pati Olinala. Olinala ir maza pilsētiņa – ciemats, kur dažas ielas ikdienā atgādina tirgus placi, citas ielas – filmas uzņemšanas laukumu. Taču, kad izbrauc no ielejas, ceļā uz kādiem rančo, tu nonāc pasaules vidū bez likumiem. Laukā auguša arbūza sēkliņas un mizas ir  droši jāmet sētsvidū. Tu esi saimnieks, kam pagalvī bise un pistole negaidītu ciemiņu aizgaiņāšanai. Pa labi mango ogas, pa kreisi čilli lauki, bet starp tām tiek novākti kukurūzas lauki. Un no laukiem prombraucot, tu tiec cienāts kā Latvijā -  ar visu, kas viņiem ir. Pašu gatavoto sieru, gan ir jāpērk. Bizness, paliekot bizness.

Pilsētā ir romantiska baznīca ap kuru arī notiek galvenie notikumi. Šoreiz tie bija pilsētas svētki, par godu svētajam Safrancisko de Asis (iezīmētajā saitē var atrast labus video, dziesmas un kopsavilkumu par Olinalu).  Ciematā visas dienas garumā ciemos ieradās kaimiņu ļaudis. Saģērbušies, ar mūzikas instrumentiem, jautri noskaņoti un gatavi ballēties. Zīmīgi, ka saģērbušies gan varēja būt vien vīrieši. (Pūlī ir gan manāmas dažas sievietes ar bērniem) Kad es piedāvājos pievienoties, vecāki vīrieši mani pieklājīgi nolika savā vietā. Un tomēr kājas mani ienesa šajā saģērbto vīru pulkā. Es gan nesaģērbos, bet dejoju līdzi. Sievietēm šajā dienā loma būtu stāvēt skaistām ietves malās, vērot un meklēt tīģeri, kam atdot savu samteņu ziedu virteni vai veltīt to svētajam. Mans tīģeris bija man blakus, kuram gan savu ziedu virteni neatdevu. Tā palika manis krāšņošanai. Un šādi tik virpuļot un virpuļot cauri pilsētai, līdz vakarā to papildina salūts (ar neparasti senatnīgām uguņošanas metodēm) un zaļumballe, kuru nogulēju.

Pēc svētkiem nākamajā dienā var vērot buļļu rodeo sacensības. Satraukties, kad kādu jātnieku samin kājām un pārdomāt, vai gadījumā tieši šo sajūtu dēļ buļļu jāšanas sacensības apmeklēju.

Vēl par Olinalu svarīgi pieminēt, ka tieši no šī ciemata nāk slavenās linaloe koka kastītes. Tās var atrast tirdziņos visā Meksikā, bet Olinala ir to izcelsmes vieta. Te ir skola, kur apgūt šo arodu un nodot to nākamajām paaudzēm. Viss tiek radīts no dabas materiāliem, jo Meksikas dabā krāsu netrūkst. Kādā brīdī mēs radījām arī dabas dezodorantu – ielikām jasmīna ziedus padusēs:). Kā puķītes smaržojām..

Ciematā ir satraucoši ierasties, un skumji no tā doties projām. Lola man vairākas reizes atkārtoja, lai es viņu neaizmirstot. Es neaizmirsīšu.  Žel, ka divas nedēļas pēc aizbraukšanas viņa zaudēja arī ceturto dēlu. Bet tur vainīgi  gēni, ne atriebība, kas paņēmusi dažu citu dzīvību šajā ciemā un ģimenē.

Viļņā biju ekskursijā ar nelielu mērķi priekšvēlēšanu laikā (par to, cerams, nākamajā ierakstā). Ar romantiku. Patīkami iesēsties skaistā eurolines lux express autobusā, kas piedāvā iedzert tavu mīļāko zaļo tēju ar jasmīnu garšu, lasīt rīta avīzes. Pagūglēt to, kas Viļņā bez priekšzināšanām jādara. Laiks ceļā tieši tik garš, lai to visu izbaudītu un vēl mazliet piemigtu.

Pirmais iespaids – hmm, kāpēc autobuss pietur atsevišķi arī pie iepirkumu centra. Vai tiešām viņiem tur ir kas tik interesants, kā mums nav. Uz to atbildi es nemēģināju atrast.

Nākamais iespaids  – ārprāc, viņiem ir daži debesskrāpji, bet visa pārējā pilsēta ir par stāvu vai diviem zemāka nekā mums. Un nākamais iespaids – te ir forši, bet kur ir labu kafejnīcu piedāvājums! Rezultātā pirmā maltīte Viļņā bija cūkas auss ar kartupeļu pankūkām. Plāns vārīts skrimslis. Kur man bija prāts? Bet nu rezultātā gandrīz visu arī notiesāju.

Varētu teikt, ka Viļņu izstaigāju krustām šķērsām. Gan apmaldoties ar sabiedrisko transportu, gan mēģinot viesnīcu sasniegt ar kājām. Forši, ka tur pilsēta nav tik līdzena kā Rīga un tur (Užupē) var atrast romantiskus paugurus, ar skatu uz visu pilsētu, no kura vērot, vai arī neviļus palaist garām saulrietu, kā man tas gadījās.

Mani pārsteidza, ka parastā ķīniešu restorānā par vakariņām diviem samaksājām kā par viesnīcu 3 naktīm. Gluži vienkārši lija lietus un ieskrējām pirmajā vietā, kas dod ēst pēc 22 viesnīcas apkārtnē. Žēl.

Vēl pārsteidza mans mulsums, jo nezināju, kurā valodā sarunāties ar brāļiem lietuviešiem. Sākumā angliski, tad latviski un tikai tad pārslēdzos uz krievu valodu.

Vēl uzzināju, ka lietuvā dzīvo tauta, kas sevi sauc par karaīmiem. Ar viņiem iepazināmies Trāķos. Iepriekš par tādiem Trāķiem arī neko nebiju dzirdējusi. Tagad zinu, ka tur var dabūt gardas mazās dzeltenās plūmītes, zušus, šaut ar loku un apēst foršus karaīmu pīrāgus. Vēl pilsētā ir burito iestādījums, kas vilina, bet nomēģināts netika (jo drīz jau Meksikas īstie gardumi priekšā). Bez tā visa tur ir arī forša pils, kur var dabūt zilumus no loka šaušanas,  skaists parks gar ezeru, kur var izīrēt visādas laiviņas, kuģīšus un katamarānus. Tā noteikti ir laba ekskursijas izvēle Viļņas tuvumā.

Vēl Viļņā ir visai neglīts parlaments, bet tā tuvumā ir garšīgi kebabi. Un tos pārdot kioskos! Patiess fast foods, kas nodrošina arī zemu cenu. Vēl tur ir kvalitatīvs, interaktīvs, aizraujošs deportāciju, čekas un okupācijas muzejs. Tur traģiski atspoguļoti izvestie, racionāli izmantotas dažādas tā laika atribūtikas, kanceljas preces u.c., un skumīgi aizraujoši atvērti čekas pagrabi. Var gan izstaigāt, gan pasēdēt, gan iejusties, gan izjust tirpiņas, iedomājoties, kas vērušies ārā pa šīm logu šķirbiņām, kas nošauti un spīdzināti. Muzejs ar paliekošu vēstījumu gan interesantam, gan latvietim – atgādinot, kas mums ir, bet nav.

Prom braucot jāatzīst, ka neizdevās Viļņu saprast. Neizdevās sajust tās smaržu, bet palika iespaids, ka šamējie ir vienkāršāki. Un tas man patīk.

Mani pat neaicināja, tomēr zināju, ka esmu tur ļoti gaidīta. Kāda īpaša Somijā iepazīta francūziete Erevānā strādāja praksē un zināju, ka mani priecātos redzēt, tāpēc aptuveni 3 mēnešus iepriekš iegādājos biļetes. Izrādās turp aizlidot izmaksā tikpat, ja ne letāk kā uz Londonu, Briseli vai Barselonu. Un kam man šobrīd tās, ja priekšā var būt nesamākslots piedzīvojums.

Draudzene gan mani priekšā negaidīja. Ārkārtas situācija. Tomēr neaizlidoju viena, bet labā kompānijā, tāpēc daudz negaudos. Naktsmājas un pavadoņus draudzene vēl paspēja sarunāt.

Šobrīd ir sajūta, ka neko vēl nezinu par Armēniju. Aizbraucu aizrauta un atgriezos nenoremdināta.

Ir pats jūnija sākums. Agrs rīts Erevānā un divi taksometru firmas darbinieki mūs jau ir apvārdojuši, ka ceļam ir jāizvēlas tieši viņi. No lidostas ceļs ved gar vietējo LasVegasu, kas pēc nakts uzdzīves mazliet atvēsināta. Pabraucam garām konjaka ražotnēm, uzsmaidām Araratam. Un taksis mūs pieved pie augstām kāpnēm, kas ved uz mūsu mājām nākamajām 5 dienām. Kāpnes sajūsmina. Tām ir gan stāvlaukumi, gan sēžammalas.

Mūs pie sevis uzņem kāds ilggadīgs coachsērferis, kurš šoreiz izmitina par citiem noteikumiem. Draudzību. Viņš pats ir armēnis, tomēr valstī dzīvojis vien nepilnus trīs gadus. Vēl jūsmīgs par Armēniju un savas sajūtas viegli nodod arī tālāk. Man.

Ierados Armenijā ar gaidām par gardu gaļu un augļiem. Un viss. Tomēr nevajag gaidīt tos. Tie ir, bet nav jāgaida. Ir jājūsmo par lībāņu picveidīgajām maizēm ar piparmētrām. Par kefīraino jogurtu ar ledu, par parastu Kotayk alu, nevis konjaku (to gan pamēģināju, bet ne tā vienkārši).

Tur viss ir tāpat un citādāk. Aizņemta pilsēta ar dažādiem cilvēkiem:

-) Vernisāžas tirdziņā ar suvenīru un lietoto preču tirgotājiem. Starp viņiem arī mākslnieki, kas rada ne vien tradicionālos granātābolu izbāzeņus, bet arī izcilas rotas, skaistas zandales un kvalitatīvus tradicionālās stabulītes  – duduka – uzgaļus.

-)Vasaras alus dārzā parastie alus dzērāji, kā arī mūsu pašu somi, igauņi, kas vien ķiploku grauzdiņu vietā uzkož Sevana ezera kaltētās mazās garnelītes.

-)Rokeru bārā, bet tomēr nelimitējošā iestādījumā, spēlē to pašu pop mūziku un rāda futbolu; pēc pasūtījuma mēģina uzjaukt mojito šotus, bet sauc sevi par That place, pēc kura tu vairs nezini, kas ir kas.

-) Uz kaskādēm. Daudz bērnu, romantiķu, tūristu un vienkāršu pilsētnieku, kas šķerso kalnu, lai nokļūtu mājup. Es un draudzene vieglās vasarīgās drēbēs, pretī viņam, kurš runā tikai armēniski, un pusaudzim, kas runā saprotamā valodā, bet skumīgi izvirtušiem vārdiem.

-) Pie krāsainām strūklakām ar klasisko mūziku. Tur ir gan viņi, gan viņas. Laimīgi, apmulsuši, sakarsuši veldzējas un sajūsminās. Un mēs pasauli, iepazīstot.

-) Pie Sevana ezera, ja negrib īsto kūrortu tad cilvēku nav. Ir tikai augstu kalnos, virsotņu ieskauts ezers. Fonā govis, neveiklas zilas plēves apvilkti piknika galdiņi un vasaras nogribējušās rīdzinieces peldam. Pārējie uzsūc mūsu nesto pieredzi un aliņus.

-) Erevānas tirgū – viss ir pārdodams un pērkams. Viss ir garšojams un sarunājams. Ja piedāvā konjaku un aprikožu šņabi, tad tie ir dzerami, jo ir tik labi. Tas arī ļauj piekrist basturmas tipa desas iegādei. Nopirku arī pudelē sastūķētas vīnogu lapas. Vienīgi jāmāk arī atteikt, lai nu pilnīgi zaļas, cietas plūmes neiegādātos. Tirgoņi draudzīgi un nebēdā, kad ko līdzīgu iegādājies pie kaimiņa. Jo tas taču tirgus ar sacensību!

-) Ciemojāmies arī armēņu ģimenē. Nogādājām pasaku paciņu rīdzinieka meitiņai, kas ciemojas pie armēņu vecmāmiņas. Vecvecāki kā jau vecvecāki. Labestīgi, izdarīgi, pieredzējuši. Tomēr tā arī izrādījās viena no divām retajām vietām, kur nogaršot lavašu. Un nekas dzīvē no tā nemainījas!

Varbūt, ka kaut kas mainījās no Armēnijā padzīvojušās draudzenes ieteikuma izmantot sabiedrisko transportu, stopus un paļauties vienkārši uz cilvēku atsaucību. Tādā veidā nokļuvām Garni un Geghard. Skaistas vietas, tomēr pats interesantākais bija redzēt kādās apkārtnēs tie atrodas. Kā dzīve laukos iesūnojusi; cik viegli garāmgājējas sievietes lūdz, lai ņemam viņas līdzi uz ārzemēm; cik tipiski ir smēķus, saldējuma papīriņus un biļetes mest zemē; cik viegli atsaukties vietējā kultūras nama direktora uzaicinājumam uz kafiju un pretī saņemt degvīnu un vietējo meiteņu glamūra izgājienu. Cik tur viegli! Un cik daudz darba priekšā!

Tāpēc ļoti labi saprotu mūsu izmitinātāja vēlmi palikt tur uz dzīvi, lai arī tā nav dzimtene. Tur ir daudz darāmā un ja tev padodas, tad dzīvot var skaisti, aizrautīgi un veiksmīgi. Gluži kā Rīgā reiz bija un būs.

Uz Armēniju ir jābrauc, kaut lai saprastu, kāpēc mans vectētiņš savā jaunajā un vēl nepublicētajā romānā tik bieži piemin armēņu konjaku. Ne jau garšas, bet iespēju un nostaļģijas dēļ.

Lai gan redzēju gana daudz mazvērtīgu skatu, tomēr smaidīju, burzījos un domāju par sevi. Skatījos, kam cilvēki pievērš uzmanību, kāda humora un gaumes izjūta ir muzeja darbiniekiem, un meklēju, kas mani sajūsmina. Pie reizes vēl mēģināju to visu izskaidrot šeit dzīvojošam somu draugam.

Šādu nakšu mērķis ir pievērst plašākas sabiedrības uzmanību muzejiem un vispār atrādīt, kas tad tur ieraugāms.. un aicināt atcerēties par kultūru, būt starp nozares pārstāvjiem un būt starp citiem mums. Pamanīju, ka pasākumus apmeklēja daudz padsmitnieku – meiteņu un zēnu – nelielās kompānijās. Vēl pamanīju, ka uz muzejiem rindās stāvēja daudz krievvalodīgo jauniešu, kurus muzejos mana reti. Vēl arī ģimenes, kurām noteikti sanāk lētāk izklaidēties šādi.

Bet tomēr, domājot par sevi kā auditoriju, es sapratu, ko es meklēju šādā naktī. Es meklēju izklaides alternatīvu. Vakaros var iet pie kāda ciemos uz mājas ballīti/pasēdēšanu/vakariņām, vai var iet uz kādu bāriņu – iedzert un pagrozīties. Vēl vakaros var iet arī uz kino, teātri, ja laicīgi biļetes nopirktas, vai kādu koncertu. Un lielākoties ar to arī piedāvājums izsmelts. Un te rodas jautājums/piedāvājums.. kāpēc muzeji individuāli, katrs pa savam nevarētu būt atvērti arī vakaros? Reiz biju Rīgas Mākslas telpā uz koncertu/izstādi, par kuru jau Laura uzrakstījusi, un tas bija iespaidīgs un interesants piedzīvojums. Sociāli aktīvs, kulturāls un izklaidējošs.. un arī gluži laba paburzīšanās.

Vēl man ir līdzīga pieredze, bet no Meksikas. Mehiko centrā ir brīnišķīgs Bērnu muzejs. Tur atrodami izskaidrojumi dažādām pasaules parādībām, tur ir mazais dabas muzejs, tur ir rotaļu laukumi, spēles ar ziepju burbuļiem, mediju muzejs, kur var izmēģināt radio, tv, avīzes veidošanu, utt. Tur ir mazs veikals, kur var apgūt iepirkšanās paradumus. Tur ir telpa, kurā vari sajusties akls, jo tur gaisma neiespīd, bet priekšā milzums šķēršļu. Tas ir muzejs, kas bērniem māca, stāsta un izklaidē. Bet tādiem kā man, kam fizika skolā bija izsmiekls, tas ir brīnumains muzejs. Bet mans stāsts nav par to, ka kaut kur ir daudz labāki muzeji nekā mums (lai gan daļa no šiem eksponātiem neprasa lielus līdzekļus un mums noteikti vajadzētu tādu muzeju), stāsts ir par to, ka muzejs ir arī pieaugušajiem. Jau mājaslapā ir iedalījums bērniem, pieaugušajiem, skolotājiem un citiem. Izrādās muzejs spēj regulāri piesaistīt ne tikai savu pamata auditoriju un viņu vecākus, bet arī individuālus pieaugušos. Muzejs katru nedēļu pēc darba laika rīko nakti pieaugušajiem (arī bērniem muzejs ir atvērts, tomēr šoreiz auditorija ir cita). Šajos vakaros pieaugušie var bez pārmetumiem iepazīties, kā pārvietojas elektrība, var spēlēties kā traki ar milzu ziepju burbuļiem un spēlēties, un spēlēties. Vēl muzejam ir kafejnīca (drīzāk jau restorāns ar krēslas gaismu), kas pasniedz uzkodas un dzērienus, spēlē mūziku un piedāvā arī kādus priekšnesumus. Manā gadījumā, tas bija tango. Priekšnesumam beidzoties, arī es nokļuvu uz skatuves un apguvu pamatsoļus, un aizrāvos.

Nu ko lai saka.. kolosāli! Muzejs apmeklēts un iepazīts, interesanta socializācija, paburzīšanās un izklaide. Kāpēc Nacionālais teāris savā Jaunajā zālē, kur muzeju naktī iepazinu Zigurda Neimaņa intīmo disko, nevarētu tādus vakarus rīkot arī citkārt? Kāpēc Nacionālais mākslas muzejs nevarētu būt reizēm atvērts līdz 23 un piedavāt vakaru ar Kasparu Zariņu. Vai vienkārši vajadzētu vairāk atkārtot garos vakarus Rīgas Mākslas telpā. Muzeju nakts rāda, ka mēs esam izslāpuši publisku sabiedrisku aktivitāšu, kas nav tik sarežģītas kā sarīkot ballīti mājās, kā pavadīt kvalitatīvu vakaru bārā, kā iepazīties, kā izklaidēties. Domāju, ka pat ieejas biļetes, neierobežos pasākumu apmeklētību ievērojami. To rāda arī Arteļa popularitāte. Jo šis iestādījums arī atradis interesantu alternatīvu izklaidi. Protams, mans aicinājums nav vienkāršs, jo tas prasa radošu piepūli. Bet es ļoti vēlētos, lai kāds priekš manis tā piepūlētos.

Uzkoda “Vilšanās” Fotomuzejā – 0,5 Ls.

Kā izrādās mums ir ne tikai Kino muzejs (uzreiz nevaru nepastāstīt kā pirms gada gribot uzrīkot saviem draugiem tur kādu kinoseansu savā dzimšanas dienā, protams par to samaksājot, man paziņoja, ka muzejs strādā līdz 18.00 un ne minūti vēlāk), bet 2 kvartālus sāņus ir arī Fotomuzejs. Skaistā ēkā ar satriecoši skaistām druvīm un trepēm – čīkstošām un pēc veca parketa smaržojošām. Fotomuzejā mūs sagaidīja jaukas sievietes un par 50 santīmiem nokļuvām izstādē, kura solīja kailus vīriešus. Žēl, ka modeļi bijuši tādi kautrīgi – neviena krāniņa. Var jau būt, ka īsti fotomākslas baudītāji ievēro ēnas un gaismas un to saspēli – bet mums meitenēm – bija liela vilšanās. Un protams, jautājums – kāpēc nevar šos muzejus apvienot vienā un kāpēc Fotomuzejā uz 2 apmeklētājiem ir 3 darbinieces???

Otrais ēdiens ” Blumberger Hamburger” Galerijā Daugava - for free.
Ilmārs Blumbergs ir traks, protams, nenoliedzami talantīgs (vai vispār cilvēkus, kuri jau saņēmuši balvas par mūža ieguldījumu, sauc par talantīgiem???), bet traks. Apmēram nojaušot no kā dzīvo galerijas, rodās jautājums, kam šie  darbi kārotos mājās pie sienas? Asinis, lozungi, nokrāsotas bērnu rotaļlietas – tas viss lieliski iederētos kādā modernās mākslas muzejā – bet kāpēc jāizstādās galerijā? Kaut, protams, tāpat kā uz pasaules ir cilvēki, kas pārtiek no burgeriem, noteikti ir arī cilvēki, kas ķer kaifu no šīs “mākslas”.

Trīskāršais deserts “Meditācija akvarelī” Rīgas Mākslas Telpā - 2 Ls.

Pēc pavisam bezgaršīgas uzkodas Fotomuzejā un Blumbergiski Hamburgeriski smagā otrā, RMT beidzot pasniedza,  lielu, smaržīgu un skaistu saldo, kas ar savu garšu pārsteidza trīskāršīgi. Subača izstāde – lieliska, it īpaši Subača agrākie darbi, pirms sadarbības sākuma ar Rubeni. Kuratorei Šteimanei noteikti vajadzētu pamest Kultūras Foruma redaktores darbu un beidzot sākt 100% pievērsties tam, kas viņai sanāk. Izstādei tiešām var pamanīt, ka kuratoram ir bijusi liela nozīme un bez tā, tai būtu pavisam cita garša. Pēc brītiņa parādījās arī pats Subačs, kurš pastaigājās pa zāli, vērodams tos, kas vēro viņa darbus. Pēc tam turpat blakustelpā Patrīcijas Brektes izstāde ar viņas akvareļa ilustrācijām multenei “Sieviete un Vējš”. Multene noteikti būs jāredz. Akvareļu skices apburoši skaistas.
Un pēdējais arī turpat, dziesmenieces Helēnas Kozlovas un grupas Levīti koncerts. Viņu dziesmas gabaliņu dzirdēju raidījumā Tautas Balss un sapratu, man šī grupa ir jādzird. Izrādās Levītiem ir daudz cienītāju. Dziesmas ieaijā – aiztaisi acis, klausies un domā savas domas – tāda viegla meditācija. Ja gribas turēt acis vaļā, var vērot, manuprāt skaistāko sievieti Latvijā (mana vīraprāt – otru skaistāko ) – Levītu čellisti Undīni.

Rozā vīns, rostbifs un intelektuālā Marta Neiburgā kā lielisks noslēgums – par to gan nācās samaksāt mazliet vairāk kā par intelektuāļu vakariņām, bet tāda tā dzīve mūsdienās ir. Protams, Pērkons gan apgalvo, ka tālajos 80.tajos bija citādāk…: ” Mēs pārtiekam viens no otra, nevis no pārtikas precēm, un gaisma no tavām acīm nāk lielāka nekā no svecēm.” Es gan neko tādu neatceros.

Turpina tētis:

1.marts

Šodien sakopām savu biroju. Viss pa zemi, putekļi un apmetums no griestiem.
Dzīve normalizējas. Santjago jau esot 90% apgāde ar elektrību. Degvielas
stacijas daļēji strādā, bet degvielu pilda ne vairāk par 25 litriem. Vakar
veikali bija ciet arī pārtikas veikali. Vienu atradu, kas vaļā, piedurvīm
dežurē karabinieri, jo Concepcion laupīja veikalus, jo tur dzīve pilnībā
apstājusies. 200.000 cilvēku bez ūdens, pārtikas un naudas un daudzi arī
bez pajumtes.Izsludināts ārkārtas stāvoklis.
Runā par iespaidigu cunami vilni, kas drīz pē zemestrīces dažas salas
pārsteidzis, bet dažas nē, jo cilvēki 7 min laikā paspējuši uzkāpt kalnā.
Nav iespējams aizdoties uz dinvidiem, ceļi sagruvuši.

Tas pagaidām.
Tētis

2.marts

Čau!

Šito [kārtējo zemestrīci] pa nakti nepamanīju, nogulēju, labi vien ir mazāk kreņķu. Ir jau bijuši 90 zemestrīču gadījumi, bet visi paldies dievam, vājāki. Tas tā var turpināties veselu gadu, kamēr zeme nomierinās. Labāk lai daudz maziņas, kurās zemes spriedze samazinās, nekā sabriest 1 liela. 1961 gadā esot bijusi lielāka pasaulē reģistrētā 9,… balles, kur bojā gāja 3 milj.

Tētis

Cerams, ka šie ieraksti, būs motivējuši  mani vairāk pievērsties Kleitai.

Pirmā vēsts:

Sveikiņi!

Ar mani viss kārtībā, mobilais tel.nedarbojas, bet nakts pagāja nemierīgi,
jo liela zemestrīce, bet postījumi nav tik lieli un upuri ir kādi 60
cilvēki.
Ceru, ka šo ziņu saņemsiet.

Otrā vēsts:

Vēreiz no Santjago,

Interesanti, ka parastais mails nedarbojas, bet skaips darbojas, tad
sapratu, ka varu ko nosūtīt caur web mailu.
Naktī tas bija šādi:
Sajutu lielu troksi, vibrācijas, viss sāka arvien stiprāk šūpoties, suņi
rēja, ģērbos ātri, nauda biksēs, pase seifā, ko pa tumsu nezin kā atvēru,
nosākuma nevarēju izkļūt no istabas, jo rokturītis ar ko aizsēdz bija no
vibrācijas nokritis uz grīdas, sapratu, ka jātaustās pa grīdu un atradu,
kamēr ieskŗvēju to, pārdomāju vai nav jālec pa logu. Dators un brilles
palika istabā. To sapratu vēlāk. Nakts ari nebija silta, kādi 13 grādi. jo
zemestrīce notika 3.35 naktī.
Kad atgriezos istabā pēc 2 st domāju pagulēt, bet
2 reizes vēl bija jālec augšā, jo bija pēcgrūdieni, bet tie nebija gari,
kamēr biju gatavs doties lejā, tie jau beidzās. Televizorā var redzēt
sagruvušas mājas, tiltus, stikli pilnas ielas.

Tas pagaidām.

Trešā vēsts:

Es tikai domāju, kāpēc manas acis bija slapjas no asarām. Nemaz nejutu, ka
būtu raudājis. Varbūt no pārdīvojumiem. Sapratu, ka svarīgs ir ūdens,
siltums un informācija. Es pat nevienam neko prātīgu nevarēju paprasīt, jo
neviens nerunāja angliski.
Nezinu, ko pasākt, nav sakaru ar E. , nezinu, vai veikali strādā. Vai
varēs nopirkt ko ēdamu. Pa TV rāda Concepcion, kura vistuvāk epicentram:
8,5 balles pēc Rihtera skalas. Daudz. Cilvēli plūst uz pulcēšanās vietām.
Ir tādi kuri stumj bērnu gultiņas ar visiem bērniem. Cilvēki apsegušies ar
segām. Jaunie ceļi izskatās cietuši, nogruvumi, citi kļuvuši līdzīgi mūsu
kuprainītim.
Labi, ka ir elektrība. Man tiešā tuvumā nav cietušas mājas, jo šis rajons
ir jauns un mājas celtas ņemot vērā seismisko aktivitāti. Bet rāda, ka
Santjago ir nogruvumi no mājām un bojāti ceļi.

Tētis

Traki, ka tētis tur nevar sazināties un saprast, kā tad viņam rīkoties. Bet brīnums, ka klusējot mobilajiem sakariem, viņš var vienkārši atrakstīt epastu pāri jūrām un stāstīt šo stāstu.

Jā, kad atbraucu no Meksikas, es pārlieku nedomāju par to, ka gribētos tur steidzami atgriezies (ja nu vienīgi pludmalē pagulēt). Bet tagad, kad esmu sagremojusi visus kultūrjaunumus, gribas sevi atkal izaicināt un tiešām iedziļināties. Ja tikai mani, ar visām manām kaprīzēm,vēl aicinās ciemos.

Uz Meksiku nedevos, lai trīs nedēļas baudītu siltu pludmali. Lai gan tas arī būtu vērtīgi.. Devos ciemos uz Mehiko pie drauga un viņa ģimenes un pa vidam devāmies visādās ekskursijās.

Lai neviltos, draugs man sirsnīgi ieteica par Meksiku nelasīt un baigi nefantazēt. Tomēr mazliet es pafantazēju. Manas lielākās gaidas bija par ēdienu. Kopš seniem laikiem Rīgā vislabāk varēju paēst Čarlito. Tā bija liela sāpe, kad restorāns aizvērās. Un paralēli tam arī mājās spēlējos ar čili pipariņiem un tortiljām. Iedomājos, kāda ēdienu paradīze ir Meksika! Šīs savas gaidas Meksikā sāku pārbaudīt jau pirmajā ierašanās stundā. Bija seši no rīta, kad kādas viesnīcas restorānā ēdām daudz siltas gaļas ēdienu, visu tinot tortiljās jeb takos. Bija gardi!

Mana sajūsma un satraukums par ēdienu ilga aptuveni nedēļu. Visu nedēļu labprāt vairākas reizes dienā ēdu tako satītu jebko.. ēdu uz ielām, ko tūristiem neiesaka, ēdu mājās brokastīs un vakariņās, ēdām skaistos restorānos utt.. Pēc nedēļas bija gana.. aizgājām uz suši un pēc tam mani piemeklēja Moktecumas atriebība (ne tās klasiskajā izpausmē gan, bet ačgārnajā). Tad pagāja vēl viena nedēļa un atkal varēju ēst takos.

Par ēdieniem un idejām ceru uzrakstīt atsevišķu ierakstu. Taču secināju, ka ēdieni ir vienkāršāki nekā iedomājos, tiek jauktas kopā nesavienojamas sastāvdaļas, bet pavisam asus ēdienus tik bieži sastap nevar un galu galā ēdājam ir jābūt mazliet brīvdomātājam. Brīvdomātājam, lai nebūtu aizspriedumu paziņot, ka mīļākie tako man ir zarnu tako jeb machitos. Tiešām labi.

Tomēr daudz negribu par Meksiku vispārināt. Gribu palikt atverta jaunajam. Jā, es aizgāju uz baznīcu biežāk nekā vēlējos. Jā, es uzmanījos uz ielām no iespējamiem zagļiem ar ieročiem, nolaupītājiem, narkokaraļiem u.c.  Es sēdēju stundām sastrēgumos, noskatoties ka trūcīgie bērni cenšas nopelnīt iztiku, dejojot mašīnu priekšā. Es ļāvos citu sieviešu apkalpošanai mājās pie galda, un atļāvos viņām teikt, ka darbs ārpus mājas padara dzīvi interesantāku, nemaz nerunājot par neatkarību. Es strīdējos un mocījos domājot, kāpēc viss ir jādara lielai ģimenei kopīgi.  Es brīnijos, ka privātmājas Meksikā var celt bez nopietniem plāniem un tad it kā loģiski cīnīties ar to brukšanas sekām. Es biju pārsteigta par noflīzētiem dārziem un jūsmoju lielo daudzumu puķu podu tā vietā. Es biju pretrunās par viņu tradicionālismu un principiem, bet reizē par atvērtību pret, piemēram, homoseksualitāti. Es domāju, kāpēc latvieši nevarētu uz turieni eksportēt savu alu. Jo alu tur dzer tik daudz, bet ražotāju un izvēles ir tik maz. Bija jābrīnās par milzīgajiem dubultaugstuma žogiem, kas sargā vien ģimenei dārgos suvenīrus un dārza piederumus. Tāpat es guvu pierādījumu tam, ka ja tev laimējies nākt no turīgākas ģimenes, tad skolas, grāmatas, muzeji, un viskas cits tur ir tik augstā līmenī, ka man tā priekšā trūkst pat vārdu. utt.utt.

Jābrīnās bija daudz, bet lai baudītu skaistumu, kas tur arī atrodams, ir jāpārvar šīs patiesības. Liekas, ka palīdzētu lielāka elastība, vairāk zināšanu un galu galā plašāka uzticamo sajūtu pasaule.