Lai gan ļoti gribas beidzot nokļūt Itālijā, es mērķtiecīgi necenšos turp aizceļot. Pie sevis vien apdomāju, un tad ļaujos citām iespējām. Tā es atļāvos aizlaisties uz Armēniju.
Mani pat neaicināja, tomēr zināju, ka esmu tur ļoti gaidīta. Kāda īpaša Somijā iepazīta francūziete Erevānā strādāja praksē un zināju, ka mani priecātos redzēt, tāpēc aptuveni 3 mēnešus iepriekš iegādājos biļetes. Izrādās turp aizlidot izmaksā tikpat, ja ne letāk kā uz Londonu, Briseli vai Barselonu. Un kam man šobrīd tās, ja priekšā var būt nesamākslots piedzīvojums.
Draudzene gan mani priekšā negaidīja. Ārkārtas situācija. Tomēr neaizlidoju viena, bet labā kompānijā, tāpēc daudz negaudos. Naktsmājas un pavadoņus draudzene vēl paspēja sarunāt.
Šobrīd ir sajūta, ka neko vēl nezinu par Armēniju. Aizbraucu aizrauta un atgriezos nenoremdināta.
Ir pats jūnija sākums. Agrs rīts Erevānā un divi taksometru firmas darbinieki mūs jau ir apvārdojuši, ka ceļam ir jāizvēlas tieši viņi. No lidostas ceļs ved gar vietējo LasVegasu, kas pēc nakts uzdzīves mazliet atvēsināta. Pabraucam garām konjaka ražotnēm, uzsmaidām Araratam. Un taksis mūs pieved pie augstām kāpnēm, kas ved uz mūsu mājām nākamajām 5 dienām. Kāpnes sajūsmina. Tām ir gan stāvlaukumi, gan sēžammalas. 
Mūs pie sevis uzņem kāds ilggadīgs coachsērferis, kurš šoreiz izmitina par citiem noteikumiem. Draudzību. Viņš pats ir armēnis, tomēr valstī dzīvojis vien nepilnus trīs gadus. Vēl jūsmīgs par Armēniju un savas sajūtas viegli nodod arī tālāk. Man.
Ierados Armenijā ar gaidām par gardu gaļu un augļiem. Un viss. Tomēr nevajag gaidīt tos. Tie ir, bet nav jāgaida. Ir jājūsmo par lībāņu picveidīgajām maizēm ar piparmētrām. Par kefīraino jogurtu ar ledu, par parastu Kotayk alu, nevis konjaku (to gan pamēģināju, bet ne tā vienkārši).
Tur viss ir tāpat un citādāk. Aizņemta pilsēta ar dažādiem cilvēkiem:
-) Vernisāžas tirdziņā ar suvenīru un lietoto preču tirgotājiem. Starp viņiem arī mākslnieki, kas rada ne vien tradicionālos granātābolu izbāzeņus, bet arī izcilas rotas, skaistas zandales un kvalitatīvus tradicionālās stabulītes – duduka – uzgaļus.
-)Vasaras alus dārzā parastie alus dzērāji, kā arī mūsu pašu somi, igauņi, kas vien ķiploku grauzdiņu vietā uzkož Sevana ezera kaltētās mazās garnelītes.
-)Rokeru bārā, bet tomēr nelimitējošā iestādījumā, spēlē to pašu pop mūziku un rāda futbolu; pēc pasūtījuma mēģina uzjaukt mojito šotus, bet sauc sevi par That place, pēc kura tu vairs nezini, kas ir kas.
-) Uz kaskādēm. Daudz bērnu, romantiķu, tūristu un vienkāršu pilsētnieku, kas šķerso kalnu, lai nokļūtu mājup. Es un draudzene vieglās vasarīgās drēbēs, pretī viņam, kurš runā tikai armēniski, un pusaudzim, kas runā saprotamā valodā, bet skumīgi izvirtušiem vārdiem.
-) Pie krāsainām strūklakām ar klasisko mūziku. Tur ir gan viņi, gan viņas. Laimīgi, apmulsuši, sakarsuši veldzējas un sajūsminās. Un mēs pasauli, iepazīstot.
-) Pie Sevana ezera, ja negrib īsto kūrortu tad cilvēku nav. Ir tikai augstu kalnos, virsotņu ieskauts ezers. Fonā govis, neveiklas zilas plēves apvilkti piknika galdiņi un vasaras nogribējušās rīdzinieces peldam. Pārējie uzsūc mūsu nesto pieredzi un aliņus.
-) Erevānas tirgū – viss ir pārdodams un pērkams. Viss ir garšojams un sarunājams. Ja piedāvā konjaku un aprikožu šņabi, tad tie ir dzerami, jo ir tik labi. Tas arī ļauj piekrist basturmas tipa desas iegādei. Nopirku arī pudelē sastūķētas vīnogu lapas. Vienīgi jāmāk arī atteikt, lai nu pilnīgi zaļas, cietas plūmes neiegādātos. Tirgoņi draudzīgi un nebēdā, kad ko līdzīgu iegādājies pie kaimiņa. Jo tas taču tirgus ar sacensību!
-) Ciemojāmies arī armēņu ģimenē. Nogādājām pasaku paciņu rīdzinieka meitiņai, kas ciemojas pie armēņu vecmāmiņas. Vecvecāki kā jau vecvecāki. Labestīgi, izdarīgi, pieredzējuši. Tomēr tā arī izrādījās viena no divām retajām vietām, kur nogaršot lavašu. Un nekas dzīvē no tā nemainījas!
Varbūt, ka kaut kas mainījās no Armēnijā padzīvojušās draudzenes ieteikuma izmantot sabiedrisko transportu, stopus un paļauties vienkārši uz cilvēku atsaucību. Tādā veidā nokļuvām Garni un Geghard. Skaistas vietas, tomēr pats interesantākais bija redzēt kādās apkārtnēs tie atrodas. Kā dzīve laukos iesūnojusi; cik viegli garāmgājējas sievietes lūdz, lai ņemam viņas līdzi uz ārzemēm; cik tipiski ir smēķus, saldējuma papīriņus un biļetes mest zemē; cik viegli atsaukties vietējā kultūras nama direktora uzaicinājumam uz kafiju un pretī saņemt degvīnu un vietējo meiteņu glamūra izgājienu. Cik tur viegli! Un cik daudz darba priekšā!
Tāpēc ļoti labi saprotu mūsu izmitinātāja vēlmi palikt tur uz dzīvi, lai arī tā nav dzimtene. Tur ir daudz darāmā un ja tev padodas, tad dzīvot var skaisti, aizrautīgi un veiksmīgi. Gluži kā Rīgā reiz bija un būs.
Uz Armēniju ir jābrauc, kaut lai saprastu, kāpēc mans vectētiņš savā jaunajā un vēl nepublicētajā romānā tik bieži piemin armēņu konjaku. Ne jau garšas, bet iespēju un nostaļģijas dēļ.
Var jau būt, ka īsti fotomākslas baudītāji ievēro ēnas un gaismas un to saspēli – bet mums meitenēm – bija liela vilšanās. Un protams, jautājums – kāpēc nevar šos muzejus apvienot vienā un kāpēc Fotomuzejā uz 2 apmeklētājiem ir 3 darbinieces???
) – Levītu čellisti Undīni.
Jau gandrīz gadu mājās darbojos Mac datoru un pavisam klišejiski gandrīz momentāli pārgāju Mac aizstāvju frontes pusē. Savukārt, vīrs, lai arī uzskatu viņu par progresīvu cilvēku, ietiepīgi nēsā apkārt savu mega smago Sony. Vakar man ievajadzējās dažas bildes no Sony, tad nu es mēģināju izveikt ierastās darbības, lai atvērtu folderus, bet man nekas neizdevās un es sāku stresaini raustīties un pacelt balsi uz vīra datoru. Šeit svarīgi pieminēt, ka darbā, lai arī ar sakostiem zobiem, klusi un pacietīgi sēžu pie klasiskās vērtības – IBM, līdz ar to ir skaidrs, ka nepavisam neesmu aizmirsusi kā iekaro folderus frontes otrā pusē.
Es tikai gribēju pateikt, ka es vēl esmu. 
Laura
Marta
Pēdējie komentāri