Līdz ar atkušņa iestāšanos, iestājies ideāls laiks sniegavīriem.
Tamperes pilsētas centrālajā laukumā sašķūrēto sniegu vietējie izmatojuši lietderīgi un tagad tur slejas teju divdesmit dažādi sniegavīri. Ik viens var šo kolekciju papildināt ar savējo. Izskatās gan, ka laiki grūti un gandrīz visi burkāni no sniegavīriem aizmukuši. Taču vairākiem priekšā plāksnītes ar palīdzības saucieniem – APUA! Kas zina, vai tas izkušanas,vai kā cita dēļ.
Izmēģināju ko jaunu distanču slēpošanas jomā, kā arī atklāju vēl vienu Tamperes seju.
Es te dzīvoju blakus reģiona lielākajam ezeram vārdā Näsijärvi. Ezers tik liels, ka teju nevar redzēt ne galu, ne malas. Vasarā, braucot ar riteņiem, virzienā uz dullo vēl pēc 20 km pie tā paša ezera bijām.
Tagad ziemā, ik dienas braucot vai ejot garām ezeram, redzu, ka cilvēku pa aizsalušo ezeru klīst un nodomāju, ka jāpaklīst man arī.
Paņēmu slēpes un devos ezera virzienā. Te ezeru iekļauj nelielas klintis, uz kurām siltā laikā forši piknikot vai sauļoties. Taču tagad pa šīm klintīm jākāpj ezeram virsū. Mazliet bailīgi, lai gan krietns sals jau teju divus mēnešus. Bet neko. Uzkāpju, apvelku slēpes un meklēju kādu galamērķi.
Kaut kur tālumā ieraugu baru cilvēku sapulcējušos pie nelielas bākas un arī pūķus tur lidināmies. Mērķis atrasts. Tā nu pa līdzenu vietu un bez ieslēpotām sliedēm cīnījos, lai nokļūtu sava galamērķī. Es pieņemu, ka Latvijā šāda slēpošanas tehnika ir gana ierasta.. te un manā pieredzē, nav. Vienmēr esmu slēpojusi apgaismotās, labiekārtotās slēpošanas takās ar krietniem kalniņiem. Bet neko.. jaunā ainava bija tik aizraujoša, ka straujo nogurumu un greizo slēpošanu tik ļoti nemanīju.
Galamērķī tiešām pūķotāji, bāka, kas izrādās atrodas uz nelielas klinšu saliņas, un kafejnīca teltī. Kafejnīcā iegādājami silti dzērieni un cīsiņi. Ļoti man gribējās to cīsiņu, bet es naudu, slēpojot, līdzi neiedomājos paņemt. Tā nu ar muguru pret siltajiem cīsiņiem apsēdos uz klinšu saliņas un ļāvu skarbajam vējam ezera vidū mani paplosīt. he:)
Vēl uz ezera atklāju izveidotu aptuveni 2 metrus platu slidošanas ceļu, kura gali gan sniedzas citos Tamperes rajonos un man vairs nebija spēka tos izpētīt. Jā, atpakaļceļš bija visai pagrūts. Pretvējš un nogurums. Tāpat būtu sirdij mierīgāk ar kādu kompanjonu, jo tomēr vienai klīst pa nepazīstamu, it kā aizsalušu, ezeru nav super omulīgi.
Šī jau ir gana pasena ballīte, taču piektdienas vakarā, mājās sēžot, gluži vai laikā to atcerēties.
Nekad nebiju piedalījusies pārsteiguma dzimšanas dienas ballītē un nekad neviens tādu arī man nav uzrīkojis. Man īsti pārsteigumi nepatīk. Varbūt arī patīk, bet mazliet bail no tiem, jo ja nu manis ieplānotais man aizvien interesē vairāk nekā pārsteigums.. vai kaut kā tā. Bet es domāju, ka iekviens cer, ka kādreiz dzīvē, kādam izdosies uzrīkot kaut ko pārsteidzošu tieši tev!
Nu lūk. Te Tamperē ir viens tāds kārtējais internacionālais pārītis – somu meitene un flāmu izcelsmes beļģu puisis. Pārītis satikās, puisim stopojot Somijā, un meitene itin žigli piedāvājās viņu izmitināt un iekrita mīlas slazdā, kas ilgst jau vairākus gadus. Un tā nu šogad šī sadomājusi, ka puisim ir laiks pārsteiguma ballītei dzimšanas dienā. Nevarētu teikt, ka viņam ir daudz draugu, ko ielūgt, tāpēc ielūgti tiek teju visi, kas ar šo kaut mazliet saskārušies.. arī es:).
Ballīte tiek rīkota nevis dzimšanas dienā, bet piektdienā. Jokaini, manuprāt, bet nu vismaz garantēti, ka lielākā daļa cilvēku izrādīs atsaucību piedalīties.
Sākotnēji tiek sadomāts, ka puisis tiek izvilināts kaut kur ārā un tikmēr viesi sapulcējas dzīvoklī. Taču plāns neizdodas, jo rodas pārāk daudz jautājumu. Plāns divi nostrādā un ir pat asprātīgs, bet ļoti nepraktisks. Tiek izdomāts, ka pie pārīša nakšņot pieteicies kāds naktsmītnes meklētājs (coach seeker) no Belģijas, kurš it kā tajā vakarā ierodas Tamperes stacijā. Tiek atrasta reāla persona, kas pat samesidžojās ar vakara vaininieku.
Tā nu čalītis ierodas stacijā, bet tur priekšā viņu gaida aptuveni 15 cilvēku bariņš, kas dzied.. Tiek spēlēta vijole, flauta, ģitāra un vēl kaut kādi instrumenti. Un visi salst, jo ārā aptuveni -18 grādi.
Tad viesi dodas uz ļoti tuvu esošo dzīvokli, kur priekšā gaida nesen ceptas kanēļmaizītes:).
Diemžēl izskatījās, ka pārsteigums likās patīkamāks meitenei un ciemiņiem nevis ex-gaviļniekam. Ierodoties stacijā viņa seja bija pat saviebta (nu mazliet:)), ar mākslīgu smaidu un piepūli, apkampjot visus viesus. Likās, ka nav ielūgts kāds, kuru viņš būtu vēlējies redzēt. Tāpat arī ielūgti tādi, kas viņam neko absolūti nenozīmē – kā, piemēram, es.
Vēl kāda praktiska detaļa, par kuru šādos gadījumos tomēr ir jāpiedomā ir.. apģērbs. Nevis salstošo ciemiņu, bet gan viņa. Viņš visu vakaru pavadīja vecā bītlenē, jo tādā bija ieradies stacijā savākt dīvāna meklētāju.
Valentīndienu neesmu svinējusi kopš kādas ceturtās piektās klases, kad ar puikām krustām šķērsām apmainījāmies mīlestības vēstulēm, atklājot to, ka tieši viņš ir tas, kas iekritis sirdī. Toreiz tas bija dikti patīkami, jo šajā vecumā nez kāpēc patiku tam, kurš patika man. Vēlāk gan šādas vai tādas vēstules izpalika un nekad vairs tā arī nav atgriezušās.
Arī esot attiecībās šī diena bijusi nebijusi. Protams, ka es nesūdzētos, ja kaut kas debesķīgs vai vienkārši patīkams būtu atgadījies. Tomēr, ne.
Šis gads nebija izņēmums. Nekas netika plānots, bet sestdien kādā brīdī (sākotnēji pat mazliet negribīgi) attapos Pasaules Čempionāta Kyykkas sporta veidā norises vietā, ap simt ļaužu priekšā, kaila, karstā āra baļļā, ar viņu sev blakus. Mēma, bet dikti smaidīga.
Tās nebija svinības, ne mīlestības apliecinājums. Tā bija karsta vanna lielā aukstumā, ļaužu priekšā, kas brīžiem uzņēma vairāk nosalušos nekā vietas. Tā satrauca ar savu kautrības trūkumu, aizrāva kā jaunatklājums un sildīja kā pienākas.
Nejauši skaisti!
P.S Lūdzu You Tube nemeklējiet čempionāta ierakstus! 
Dārgā draudzene,
Mums gan pēdējā gada laikā nav izdevies pavadīt kopā pietiekamu daudzumu laika, tomēr tev jazina, ka turu tevi cienījamā un mīlamā sirdskambarī.
Lai tavi 24 būtu tikpat sasodīti skaisti kā manējie (egoistiskais apsveikums)!
Lai tavi 24 būtu neparasti, aizraujoši, bagātinoši un neaizmirstami! Tāpat arī jautri, jauneklīgi un dauzonīgi! Vēl lai tev šogad pietiek laika, spēka, pacietības, intereses un harmonijas! Un vēl lērums sajūtu un sasniegumu! (nesavtīgais apsveikums)
Daudz laimes dzimšanas dienā!
Mīlu!
Esmu iesaistījusies jaunā avantūrā – blogošanā par Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kas norisināsies jūnijā. Projekts TH!NK ABOUT IT izveidots, lai motivētu Eiropas Savienības pilsoņus būt atsaucīgākiem un iesaistītākiem ES politikas veidošanā.
Šodien ir pirmā diena, kad saite, kurā ierakstus veido ap 80 blogeru, ir uzsākusi savu bloga dzīvi un diemžēl mani pārņēma vilšanās. Haoss, jo vienā platformā blogo tik daudzi, teju vienveidīgi ieraksti – cik ļoti eiropeiski mēs esam - un vizuāli nepārskatāmi. Izskatās, ka bez pašiem projekta dalībniekiem un dažiem viņu draugiem lasītāju nebūs. Taču tā ir vien pirmā diena un blogeri rādās arvien vēl sajūsmā par ES dāsnumu un apmaksāto 2 dienu semināru Briselē. Un sajūsmai ir pamats.
Aizgājušās nedēļas sākumā Brisele pulcēja kopā pa trim jauniešiem un arī sirmiem blogeriem no katras ES dalībvalstis, kur centās izglītot un aizraut par to, cik kolosāli būtu blogot par EP un Eiropu kopumā.
Pirmā diena pagāja sarunās, par to, cik īpaši mēs katrs esam:). Dalībniekus priecēja tādi paši īpašie viesi, kas stāstīja par savu neparastumu un blogošanas pieredzi. Mēs saņēmām padomus kā tehnoloģiski modernāk (piemēram ar Flip kameru) veidot savus ierakstus, kā neintegrēt twiteri ar facebook un kā ar diviem klikšķiem, nekopējot adreses, nopublicēt video no YouTube. Tāpat dzirdējām, ka nekas neizglābs blogeri no publiskās pašnāvības, ja tas būs neorģināls, garlaicīgs un masu informācijas izplatītājs.
Otrajā dienā teju visus wireless limitētā telpā garlaikoja EP birokrāti. Pirmo reizi viesojoties EP pērn oktobrī, man viņi likās sasodīti interesanti savā pelēcībā. Taču šoreiz, atrodoties citā auditorijā un skatoties atkārtojumu runām par neko riņķī apkārt, nespēju aizrauties. Jautri bija vien mirklī, kad kādas politiskās grupas runas persona atzina, ka grupas blogā netiek pieļauti komentāri, lai izvairītos no konkurentu ļaunprātīga negatīvisma. Šāds fakts izraisīja līdzīgu blogeru sašutumu kā mediju pētnieku atzinums, ka blogeri tie paši žurnālisti vien ir, tikai vēl amatieri.
Tomēr kā jau atzinu sajūsmai ir pamats. Satiku jaunu meiteni no Beļģijas, kas aizraujas ar bērnu grāmatu rakstīšanu un publicēšanu; sirmu īru kungu, kas dienas vada Minhenē atlasot nozīmīgas žurnālu izdevniecības publikāciju saturu un norādīja man, cik neticami man būs rudenī atrast darbu; somu meiteni, kas apprecējusies jauna un visu laiku aplauž savu kaislīgo vēlmi padzīvot Francijā; lietuvieti, kas atzīst, ka viņai vairāk draugu ir virtuāli nekā dzīvē un ka viņa ir jaunmodīgā aptauju tipa blogere; holandieti, kas aizraujas ar sociālo mārketingu un web dizaina konsultācijām, un kurai politika ir šķērma, taču TH!NK projekts aizraujošs; itāļu puisi, kas tirgojas netā un patiesi nomaksā visus nodokļus; slovāku puisi, kas studē politikas zinātni un atzina, ka blogojis, taču blogs nomiris, u.c.
Tāpat satiku pārējās divas latviešu meitenes, kas mūs pārstāvēs šajā projektā – Agniju Kazušu un Anitu Kalmani. Abas man zināmas, abas aktīvas un abas līdz projekta sākumam ar blogiem nav saskārušās.
Tagad cītīgi jādomā, ko pati varētu radīt priekš TH!NK, lai žigli nekatapultētos, bet saglabātu intrigu sev un attīstītu prasmes rakstīt angliski.
Un ak jā.. tas ir konkurss ar balvām – iphone un makintošs šogad turpina būt modē.
P.S Kleitu lasi arī kleita.espati.lv/
Pēdējās nedēļas laikā sajutos mazliet eiropeiska. Galvenokārt to veicināja nevis tas milzīgais eiropiešu bars, ko satiku/satieku, bet transporta komunikācijas. Lidoju no Tamperes uz Helsinkiem un tad uz Briseli. Briselē iesēdos super ātrvilcienā, kas devās uz Londonu un pa ceļam izmeta mani Francijā, Lillē. Pēdējais posms tika paveikts pusstundas laikā! Kolosāli! Šlesers pat varētu palikt ministra amatā vēl kādu gadiņu, ja viņam izdotos ātrvilcienus, attiecīgā izmēra sliedes un aizraujošus maršrutus radīt arī Latvijai.:) Tās tādas fantāzijas. Tikmēr droši vien palikšu neziņā kā izskatās Vilņa, par Tallinu turpināšu neinteresēties un par citām pilsētām nemaz nerunāšu.
Taču Lille. Pirmais un pēdējais priekšstats par šo pilsētu – tipiska Ziemeļfrancijas, Beļģijas un Holandes stila pilsētiņa. Ar mīlīgiem, kožleņu aplīmētiem un kurpju noapaļotiem bruģakmeņiem, romantiskām kafejnīcām, specifiskiem veikaliņiem un jautriem, skaļiem ļaudīm uz ielas. Lille izskatījās arī lieliska iepirkšanās pilsēta, kurā nesen atvēries arī Francijā iecienītais lielveikals Lafayette. Pat savā studenta trūcībā es kritu kārdinājumam un ar atlaidi manā īpašumā nonāca jauna kleita ziemai. Par to vēl runāt nevēlos:). Vispirms jāiekar tā skapī vai vēlreiz jāuzvelk.
Vēl Lillē atrodas otra prestižākā universitāte Francijā – Sciences Po Lille. Tur var mācīties politikas zinātni, jurisprudenci, Eiropas studijas, starptautiskās attiecības un socioloģiju ar tendenci uz žurnālistiku. Šīs skolas beidzējiem bezdarbs nedraud. Tā būs elite, bet vai cienījama, tas gan atkarīgs no katra paša (aktuāla moralizēšana).
Universitāte atrodas pilsētas nabadzīgākajā – dienvidu – daļā. Dislokācijas vieta izvēlēta speciāli, lai celtu šī rajona prestižu. Franči atzīst, ka iespējams, daļēji nodoms ir pozitīvi piepildījies, taču arvien vēl izsauc mazāk sociālistiski noskaņoto pretenzijas un degunu raukšanu.
Vēl Lillē atrodami pārpildīti grāmatveikali un Wazemmes tirgus, kur var iegādāties svaigi ceptas vafeles ar cukurbiešu cukura pildījumu (tas man izklausaas maz ticami, jo draudzene, kas to skaidroja, arī neatšķir kāpostu no puķukāposta). Lai nu kā, bet saldas un gardas.
Pilsēta nekāda un kaut kāda. Atkal jāsaka, ka labāk jutos blakus esošajā Lomme (s) pilsetā. Tāpat kā labāk jutos Nemours (Nemūrā?) nevis Parīzē.
P.S Kleitu daļēji lasi arī kleita.espati.lv
Patīkami, ka arī Kleita ir saņēmusi stafeti uzrakstīt savas septiņas lietas. Vaininieks Signis.
Stafeti tālāk nododu:
Olgai – makelovenotwar.livejournal.com – jo viņai acīmredzami nepieciešams, ko uzrakstīt biežāk.
Rolandiņam – kapēc gan ne viņam.
Ceru, ka Laura stafeti nodos vēl kādiem.
Atklāju mīlīgu 2-gadīgas īru meitenītes fotoblogu. Izskatās pēc asprātīga veida kā bērnu pievērst hobijam, internetam, varbūt nedaudz vai īpaši daudz narcismam, radošumam un pašizpausmei. Iespējams, arī vecāki varētu ciest vai iegūt kādas no šīm īpašībām.
Aizraujoši!
Esmu dzīva un laimīga, vienkārši vienu mēnesi neizdevās sevi pierunāt neko te uzrakstīt.
Pa Ziemassvētkiem un Jauno gadu mani pārņēma vaļība un negribējās neko rakstīt pat par izlasītajām grāmatām – Hulio Kortasāra “Kāds vārdā Lūkass”, Gunta Bojāra “Zīda čūska” un Edvarda Lūkasa “Jaunais Aukstais karš”. (Pirmā no minētajām lieliski bagātina sajūtas par Latīņameriku.)
Negribējās pieminēt šo laiku, kad teju visi man novēlēja atgriezties mājās pēc maģistrantūras beigšanas. Kad mājās tagad durvis tiek slēgtas divām atslēgām, logi aiztaisīti ar visiem kloķiem, un ģimenei jāpieņem dažādi mēri saistībā ar masu noskaņojumu.
Negribējās arī atcerēties, ka šajā laikā man izdevās sastrīdēties ar gandrīz ik vienu. Un arvien vēl neesmu beigusi strīdēties. Galvenais, ka par muļķībām! Vakar, piemēram, draudzeni mēģināju nokaitināt līdz baltkvēlei, bet šodien dusmojos un kaunos par sevi. Es sirsnīgi atbalstu strīdēšanos, bet ne muļķīgu.
Vēl mēģināju aizmirst, ka Jaungada naktī man nebija apņemšanās saraksta. Man prātā bija vien apjukums, kura laikā mēģināju uzburt kādu vēlēšanos. Vajadzēja apņemties vismaz ko vienkāršu – piemēram, mans draugs apņēmās tupmāk veikalos nepirkt maisiņus, bet staigāt apkārt ar mugursomu vai auduma kuli. Īzī.
Un šīs piezīmes nav sūdzības vai bēdas. Tās vienkārši nav jautrības kā Lauras “Suns funs”.
Taču esmu bijusi divās dzimšanas dienas ballītēs, nakamnedēļ laižos uz Lilli un Briseli, tā, ka ceru, ka sekmīgi atgriezīšos Kleitā.
Diezgan stulbi blogā rakstīt par sen izdotām grāmatām, taču, ko lai dara, ka to rinda pienāk tikai tad, kad pienāk un grāmata ir ievērības cienīga.
Izlasīju Gabriela Garsijas Markesa “Mīlestība holēras laikos”, kas Atēnas izdevniecībā izdota jau 2006.gadā. Jau agrāk vairāki draugi sacīja, ka grāmata ir ļoti baudāma. Bet tobrīd domāju, ka atslēga ir tajā, ka Markess vispār ir interesanta lasāmviela un to jau esmu secinājusi no viņa skarbajiem stāstiem, kā arī “Simts vientulības gadiem”. Taču izrādījās (lai gan tā arvien ir mana hipotēze), ka atslēga ir romāna nepārtraukti un neremdināmi atspoguļotajā seksualitātē. Un ja tā labi padomā, par tiem, kas man grāmatu ieteikuši, tad viņu seksuālā dzīve ir visai koša (vismaz stāstos priekš manis), līdz ar to grāmata ir vienkārši viņu gaumē.
Markess interesanti uzrakstījis par mīlestību vai iedomātu aizraušanos mūža garumā, kas ietver nebeidzamu atdošanos visiem citiem, izņemot to, par kuru prāts nebeidz domāt. Tāda iluzora mīlestība ar ārkārtīgi naturālām, kaislīgām, neķītrām un vienkāršām atdošanās un iegūšanas ainām.
Lai gan stāsts par koloniālisma laikiem, taču mūsdienām tas deva arvien aktuālas pieredzes. Nosaukšu divas, lai gan visi mīlēšanās akti bija gana aizraujoši un neslikti rūdījumam.
Pirmā, par to kā atdoties, kad sekss vēl ir nepazīstams. Šai pieredzei Markess dod divus variantus – atdoties pirmo reizi laulībā vīram ar pieredzi un gādīguma un ieintriģēšanas māku; vai arī gaidīt, kamēr kāda, pēc seksuāla apmierinājuma izslāpusi, pieredzējusi sieviete, neprasot ievelk tevi seksuālos sakaros.
Otrā pieredze, par to, ka vecums un sekss nav nošķirami. Tas nav būtiski, ka sievietei vai vīrietim tuvojas astoņdesmit gadu slieksnis un viņi zina, ka no viņiem nes vecuma smārds, miesa sakrunkojusies un viss reiz skaistais nokarājas. Viņi arvien vēlas mīlēties, viņi arvien ir traki un viņi ir neremdināmi. Gadījumā, ja parādās kāds vecītis, kurš nokāris rokas vairs negrib kails/a rādīties un tikt pamanīts tik nodzīvotā paskatā, tad arī šis stavoklis ir maināms, sastopot tādu pašu vecīti – tikai pavedinātāju. (Vai vienkārši izslēdzot gaismu.)
Aidā mīlēties un lasīt Markesu!
Dažas atziņas un interesanti fragmenti no romāna: (vairāk…)
www.qzartoledo.com
Šajā mazliet drūmajā Ziemassvētku laikā, kad no Latvijas plūst grūtsirdības dvaka, bet Tamperē studenti ik rītu un vakaru atvadās uz neredzēšanos, nolēmu piedalīties sev netipiskā pasākumā – lāzeru kaujās.
Varbūt, ka tas nemaz nav man tik netipisks pasākums, bet es nekad nebūtu iedomājusies, ka kariņu spēlēšana man (atkal) sagādās tik lielu azartu.
It kā jau lāzeru kaujām nevajag daudz priekšnoteikumu, lai tas būtu aizraujoši, jo kāda gan starpība, kuru tu atkārtotas reizes nošauj. Taču draugus nošaut vai ar draugiem kopā pa kaktiem slēpties un rāpties ir jautrāk, nevis, piemēram, ar svešiem maziem un šaušalīgi izveicīgiem puisīšiem.
Tā nu mēs draugu un paziņu bariņš sapulcējāmies, mūs ietērpa kosmiski mirguļojošās vestēs, ar caurspīdīgiem ieročiem pie sāniem. Katram tika piešķirts tikpat kosmisks vārds (es tiku pie Lithos) un tad mēs sadalījāmies komandās, kuru atlases princips bija – kuru man vairāk gribētos nošaut. Apbrīnojami, ka šajā brīdī tik tiešām ir skaidrs – kuru!
25 minūtes nenormāli noskraidījos pa tumšu zāli apšaudīdama pretiniekus un nereti arī savas armijas biedrus. Gluži kā īstā karā, zaudējumi bija lielāki nekā ieguvumi, t.i. kaujinieki nomira biežāk, nekā nogalināja. Un gluži kā īstā karā vēl pēc spēles salīdzinājām savas trofejas..
Lāzeru kariņš izrādījās gluži vai sports, jo tas mūs visus apveltīja ar sārtiem vaigiem, slapjām mugurām un nogurumu. Domāju, ka miermīlīga domāšana nav šķērslis šādam nelielam azartam un izlādei. Un kas gan ir miermīlība?!
Atradu, ka Rīgā šo prieku var nobaudīt nebaudāmajā Go Planet, un glītajā Bowlero.
Kleitu lasi arī http://kleita.espati.lv
Ir beidzies trešais no četriem semestriem manām maģistrantūras studijām Somijā. Kopā te pavadīti vairāk nekā 1,5 skaisti gadi. Nenožēloju gandrīz nevienu dienu. (Izņemot vienu pavasara dienu, kad nolēmu neko nepasākt ar kādu itāļu puisi. Nopietni nenopietns sasodīts!)
Protams, reizēm mani šausta, ka pametu ārkārtīgi aizraujošu darbu, (daļēji arī attiecības), lai būtu te, taču tagad šķiet, ka nevarēja būt citādāk. Un tam visam ir vaininieks – Erasmus.
Sasodītais Erasmus, kas noliek tevi blakus simtiem tādu kā tu, tādu, kas ieradušies svešā zemē, zinot vai nezinot, ko sagaidīt. Un es nezināju ne nieka!
Mans Erasmus sākās pirms trīs gadiem, kad draugs un kursa biedrs nolēma atteikties no savas stipendijas interesanta darba dēļ un es biju rindā nākamā. Man likās, ka braucu “mācīties ārzemēs” , bet atbraucu un nokļuvu studenta paradīzē – apkārt pilns ar apķērīgiem jauniešiem, kas dabūjuši stipendijas par sekmīgām studijām, starptautiski orientēti, apjukuši un izslāpuši pēc dažādām brīvībām. Universitāte ārkārtīgi moderna, varu mācīties jebkuru priekšmetu, ja vien saprotu tā pasniegšanas valodu, varu rakstīt, lasīt un domāt par tieši tām idejām un notikumiem, kas man aizraujoši. Varu dzīvot kompītnēs un beidzot salīdzināt savus priekštatus par tām ar saviem vecākiem, un par laimi nesūdzēties par izgulētām gultām, prusakiem un 4 cilvēkiem dažos kvadrātmetros. Varu aizrauties un iemīlēties starptautiskā garā. Varu sadraudzēties un sķirties ar lielām asarām, un varu iedomāties, ka veidoju draugus/paziņas visā pasaulē, par kuru nacionālajām īpatnībām jau kārtīgi esam izsmējušies.
Erasmus beidzās, taču kad sāku savas maģistrantūras studijas te, es ļāvu tam turpināties. Erasmusiešiem gan šķiet teju nepieņemami, kad es tiem pasaku, ka esmu te jau gadu un vairāk. Viņi tad skatās uz mani kā mēbeli, tāpēc labāk bieži nepasaku visu, lai tikai varētu lidot noskaņojumam līdzi. Lai ballītē, skanot Draugu tituldziesmai, vai Titānika mīlestības dziesmām, varētu apķert pulciņu draugu un gaudot līdzi. Un jau sākt ilgoties.
Taču vakarnakt nosmējos. Varbūt mans Erasmus laiks ir beidzies. Mana Erasmus draudzene ballītē bildējās ar ikvienu. Viņa katru apķēra ar tādu pašu mīlestību kā mani, katram tā smaidīja un pēc katra solīja ilgoties. Kad skanēja kārtējā draudzības apliecinājuma dziesma un apkārt visi skāvās un vērās dziļi asarainajās acīs, es savu maģistrantūras biedru pulciņā ielenkta, jutos vēsāka.
Nesen kursa biedrs sacīja, ka mums būtu jāiet un šādās atvadu ballītēs jāsmejas viņiem sejās ar vēstījumu, ka viņiem nabadziņiem redz ir prom jābrauc, bet mēs turpinām baudīt. To mēs tā, lai mazliet mierinātu sevi, jo mums te tomēr ir arī visādi pienākumi, atšķirībā no viņiem. Taču vēl pusgads un tad jaunajiem erasmusiešiem, kas atbrauks janvārī, vairs nevarēšu sejā smieties, jo tās būs arī manas pēdējās dienas.
Nesen satiku kādu 40 gadīgu maģistrantūras studenti, kas nupat bijusi Erasmusā Norvēģijā. Viņa ar to saindējās. Nez, kas tagad notiks ar viņu. Nez, kas notiks ar mani.
P.S
Eiropas Parlamenta vēlēšanas gaidot, jāpiebilst, ka valda uzskats, ka Erasmus paaudze būs vairāk ieinteresētāka un atvērtāka Eiropas Savienības valstu kopējai institucionālajai nākotnei, jo nācijas būs satuvinātas jau agrā jaunībā.
Lasi Kleitu arī šeit – kleita.espati.lv
Esmu starp tiem ekonomikas politikas un biznesa žurnālistiem, kam nav ekonomista izglītības. Līdz ar to vienmēr gājis pasmagi, bet aizraujoši.
Tagad man ir bijis laiks mazliet paskoloties arī teorijas, tāpēc Tamperē apmeklēju ekonomikas semināru pie pasniedzējas Katri Sieberg.
Viņa ir somu izcelsmes amerikāniete, ar entajiem stāstiņiem par draudzeni Sūziju, kas viņai vienmēr palīdzējusi un arī kaitinājusi, par māsu, kas mašīnu vada neprātīgi, piemēram, tumsā apzināti bez gaismām, par vīru pēc kā trakoti ilgoties un no kā mācīties, un bērniem, kas vienmēr trokšņaini, prasa uzmanību un saldumus, bet ar kuriem jautri pārbaudīt ekonomikas un politikas zinātnes teorijas.
Pasniedzēja, kas ierodoties var paziņot kā viņai sāp galva, nāk miegs, kā viņa vakar nokrita no riteņa, vai ka viņa nevar ciest savas grāmatas līdzautorus. Viņa var nebūt sagatavojusies uz lekcijām vai gatavojusi tās vēlu naktī, strādāt pilnīgā bardakā līdz ar to atkārtoti neatrast sagatavotos materiālus. Viņa ir asprātīga un reālistiska, ciniska un stereotipiska. Viņa dara, ko grib, jo to var (because i can! – yes, we can!) un viņa sakās pazīstam John Nash. Kopumā visai aizraujoša būtne.
Un viņa, skaidrojot mums spēļu teoriju, ieteica noskatīties 1987.gada filmu The Princess Bride.
Tā ir skaista, sena pasaku filma par mīlestību. Īsto, protams. Tomēr filmā nav tik daudz brīnumu kā cilvēcisku spēju (un es neapgalvoju, ka īstā ir brīnums:) ). Tur parādās spēja pārliecināt, nobiedēt, izaicināt, izturēt un iedvesmot, (mīlēt un uzticēties – pats par sevi). Bet filmā nav tādu labsirdīgo un nesavtīgo tēlu kā latviešu pasakās, kur sirds parāda īsto ceļu uz laimi. Šajā pasakā katram ir savs aprēķins, kas galu galā tiešām sniedz ieskatu spēļu teorijas pamatos. Forši.
Man šeit silta ziema ar vecmāmiņas mīļi adītiem un eksportētiem cimdiem rokās.
Somijā esmu iemantojusi tādus draugus, ar kuriem jau otro gadu svinam dzimšanas dienas kopā. Izskatās, ka trešā kopīgā dzimšanas dienu svinēšanas gada nebūs.. jo būšu prom.
Šoreiz ciemojos pie sava tuvākā somu izcelsmes drauga – Markusa. Viņam šogad – 28. Foršs, inteliģents puisis, ar vērienu un ar ožu uz leģendārismu. Redzēju viņu ne tikai pašā ballītē, bet arī sagatavošanas procesā.
Ballītes tematika – saģērbties savās labākajās drēbēs un kurpēs ar nelielu smalkuma un lepnuma pieskaņu. Tematika un ballīte izziņota laicīgi ar e-pasta un facebook starpniecību, lai viesi var sagatavoties. Dzimšanas dienas svinības nav spontāns pasākums, jo ballīte, gaviļniekaprāt, kļūst kvalitatīvāka, ja šis tas iepriekš sagatavots.
Piemēram, lielākās raizes un lielākā aizrautība viņam bija ar dziesmu saraksta izveidi. Tā, lai mūzikas neaptrūktos visa vakara garumā, un lai viesi brīžiem varētu dziedāt līdzi, brīžiem uzdancot un citā brīdī vienkārši baudīt. Un pats jaukākais – viesiem nav teikšanas par to, kas šajā vakarā skanēs.
Labākās drēbes jubilāram – balts krekls, melna veste, šaura melna kaklasaite, melnas bikses un melnas boulinga kurpes. Smalki ar un bez lepnumu, un stāju. Pārējiem – galvenokārt melnas kleitiņas, krekli un skaistas rotas.
Viesu skaits – neierobežots, bet patīkams aptuveni līdz 15 cilvēku kompānija, ne visiem vienam otru savstarpēji pazīstot.
Mielasts – pašgatavoti pīrādziņi ar šampinjoniem, tomātu mērci un kazas sieru (īpatnēja kombinācija, bet garda). Dzērieni – visdažādākā veida tumšā alus šķirnes no dažādām valstīm, pasniegtas atšķirīgās lietoto preču veikalā iegādātās glāzēs (teju beļģu alus kultūras imitēšana), un vīns tiem, kam alus nav cieņā,
Interjers – viesistaba, kurai atbrīvots placis kustībai un disko bumba, kas gaismu spēlē liek noticēt, ka ārā snieg.
Dāvanas – lietota grāmata, cepure, kasete u.c. nieki, izglītības nolūkos iemainītas filmas, smieklīgas kartiņas un dzērieni.
Ballīte mājās beidzas līdz ar pirmā kaimiņa zvanu pie durvīm un tad uz klubu pēc gaviļnieka izvēles, protams.
Ballīte jauka un iedvesmo kādreiz arī pašai saņemties ko noorganizēt, nevis kā allaž divatā ar draugu vai draudzeni iemalkot ko dzirkstošu.
Man patīk gatavot un nereti izmēģināt arī viskautko jaunu. Gatavojot, es esmu aizrauta, ziņkārtīga un radoša, bet galu galā arī neiecietīga.
Es, protams, vēlos, lai man palīdz, kad es ko gatavoju, taču es palieku ļoti nelaipna un satraukta, ja kāds kaut ko virtuvē sāk darīt citādāk nekā es esmu ieradusi, vai vienkārši pa savam. Dažreiz man liekas, ka viss saies grīstē, ja nenotiks pēc mana prāta.
Ar sirdsmieru varu uzticēt palīdzēt sagatavot kādas konkrētas lietas, ja šis cilvēks iepriekš ir pārbaudīts – un es zinu kādiem gabaliņiem viņš/viņa griež lietas, kā pieskata, kā maisa un kā darbojas garšas kārpiņas.
Taču, ja tas ir kāds mazāk pazīstams un saka, ka rosolam klāt nav jāliek sāls un pipari, un kāds, kas vārītus kartupeļus pirms pasniegšanas nenosusina (pasniedz ūdenī peldošus), vai kāds, kas makaronus vāra tikai pēc uz paciņas norādītā laika un nepārbauda to gatavību – tad tas mani satrauc.
Bieži gan es pati ar visu netieku vai nepaspēju tikt galā un palīdzība ir nepieciešama, taču kurš gan grib palīdzēt nepatīkamai virtuves biedrenei. Un vēl trakāk ir kad, es pati negatavoju, bet esmu ciemos – man mēdz mēle niezēt ko ieteikt (norādīt), taču tas jau nu ir pavisam nepieklājīgi. Un tā nu es neuzticīgi sēžu un noraizējusies gaidu, ko tad man pasniegs. Bet tik bieži pasniedz ko gardu! (kādi brīnumi:)!)
Man likās, ka man vienkārši dažās jomās ir smags raksturs, taču, iespējams, ka tā ir vien dažu ēst gatavotāju nelāga rakstura īpašība - ar ko jāsamierinās (ha!?).
Tiku uzaicināta ierasties ciemos pie sava kursa biedra uz tematiskām vakariņām, un viņš aicināja atnest labi daudz vīna, lai noslēptu viņa gatavotā ēdiena nepilnības. (To tikpat kā nebija!) Es viņam piedāvāju ierasties laicīgāk, lai palīdzētu, taču viņš par šādu ideju parādīja tik saviebtu seju, ka viss bija skaidrs. Viņš ir manējais. Viņš atzinās, ka arī viņam neliekas sasodīti aizraujoši stundām ko griezt un gatavot, bet arī viņš nav gatavs, lai kāds mazpazīstams tajā palīdzētu.
Prieks par šādu atklājumu ir tikpat liels, kā atrodot kādu ar sev ļoti tīkamu un tuvu humora izjūtu.
Man patlaban neesot aktīvajā žurnālistikā, svētdien no rīta pamostoties un ieraugot ziņas par Parex bankas nedienām, tās likās līdz kaulam aizraujošas. Sasodīti gribējās būt valdības ēkā un uzzināt to pašai, nevis nākamajā dienā lasīt portālos (diemžel Latvijas TV kanālu tiešraides man nav pieejamas Somijā).
Iepriekšējā nedēļā sekoju līdz valsts budžeta veidošanai, ASV vēlēšanām un pasaules ekonomiskās situācijas nedienām, bet tagad tik intriģējošai valdības un banķieru rīcībai sestdienas pievakarē un turpmāk.
Jāatzīst, ka man notikušais bija pārsteigums, lai gan jau sestdienas priekšpusdienā man tuvie atklāja šādas savas bažas un rīcību, izņemot naudu no šīs bankas piedāvātajiem fondiem. Man tā likās lieka trauksme. Bet tā gan viennozīmīgi parādījās svētdienas rītā.
Taču neesot finansistei man nav skaidrs, ko šāda situācija nozīmē man, bankas klietniem un valstij, un tāpat nav skaidrs, kā varētu likt sabiedrībai nepakļauties trauksmei, ko radījusi iepriekš tik skaļas publicitātes piedzīvojušu bankas vadītāju kā Kargina un Krasovicka banka.
Visi patlaban runā par uzticību un paļaušanos banku sistēmai, un savas naudas īpašu nekustināšanu. Par to arī kāds mans pasniedzējs runāja vēl nesen, skaidrojot ASV ekonomikas krīzes cēloņus. Tad es nodomāju – jā, paļauties.. bet tajā brīdī gribas, lai visi paļaujas. Tāpat gribas, lai visi aiziet uz vēlēšanām un es varetu uz viņiem paļauties, ka viņi paudīs savu viedokli, nevis būs pasīvi un domās, ka neko neiespaido. Tāpat es paļaujos, ka daudzi seko līdzi un uztur svaigā atmiņā pieredzēto, lai pēc tam redze skaidrāka.
Šorīt Pans Kleckis ieminējās par kādu vienošanos publiskajā telpā necelt trobeli, lai neietekmētu ekonomisko stabilitāti (nezinu īsti, vai pareizi to sapratu). Taču, vai tas būtu iemesls tik nelielajam pieejamajam interpretāciju apjomam publiskajā telpā? Dienas blogu sadaļa gandrīz tukša (pirmais ieraksts parādījās, mana ieraksta tapšanas laikā), NRA – tukša, db.lv teju tukša, nozare.lv – nekā .. kolēģi, uz kuru blogiem parakstos, arī neinterpretē vien smīkņā, Streips gan ko uzrakstījis, taču viņš arī nav speciālists. Laikrakstu komentētāji sniedz virspusēju skaidrojumu, bet ne vērtējumu un ne analīzi..
Saprotu, ka temats piņķerīgs un nevienam īsti negribas neko prognozēt, spekulēt un vērtēt, jo tas nesasauktos ar miera ieviešanu, taču man likās, ka ir vairāk spējīgu un varbūt tieši neiesaistītu nozares speciālistu, kas tam ir gatavojušies un ir spējīgi ko sakarīgu par to pavēstīt. Neredzu un turpinu meklēt!
Es dažkārt mēdzu uzjautrināti sarunāties ar cilvēkiem. Par kaut ko vienkāršu, bet nez kāpēc slēpjamu. Par kaut ko sarežģītu, bet primitivizētu. Par kaut ko pārāk publisku un varbūt izrādīšanos. Par kaut ko skaistu, aiz greizsirdības, un par kaut ko aizraujošu, dēļ neprātības. Arī par kaut ko naivu, aiz rūgtuma un par ko nopietnu, aiz vieglprātības. Un par sevi, protams, dēļ.. visa.
Patiesībā dažkārt tas nav pat uzjautrināti, bet tā ir vienkārši saruna vai vienkārša pasmiešanās, pasakot ko vairāk, skaļāk, un mulķīgi apbružātāk nekā varētu.
Dēļ šīs īpašības draugi reizēm atviegloti nopūšās, kad aizeju. Taču šī īpašība ir ļoti saistāma ar dvēseles stāvokli. Ja nav rūgtuma, tad var nebūt arī smieklu (bet ir kas cits). Ķīmija.
Taču šodien laba draudzene pasūtīja manus smieklus. Sacīja, ka ir kaut kas vienkāršs, ko viņa pati nevar pateikt, bet es kādā savā izelpā to varētu ātri un nevērīgi izpaust vai iztirzāt, pēc tam pasmieties un aizmirst, bet viņi abi par to varētu beidzot sākt sarunāties (interesants attiecību sarežģījuma risinājums).
Es pasūtījumu neizpildīju, jo nemāku. Man gan pašai jau bija ienācis prātā par to pasvilpot, taču brīdī, kad tas kļuvis par pasutījumu, tad gribas arī šo pašu faktu pieminēt vai nepieminēt neko no tā, lai nenodarītu lielāku skādi.
Jāskatās kāds būs ķīmiskais sastāvs un atlīdzība par smiekliem.
Man ir kaudze ar grāmatām, kuras gribētos izlasīt. Tostarp, Markesa un Rušdi darbi (diemžēl), kā arī čupa akadēmiskās un populārvēsturiskās literatūras.
Taču ikmēneša grāmatveikala tūres laikā un apzinoties īso lasīšanai paredzēto laiku šajā nedēļā, manu rindu apsteidza meksikāņa Huana Rulfo (Juan Rulfo) vienīgais jebkad sacerētais romāns “Pedro Paramo“ (Atēna, 2007). Orientējoši 150 lapu garam romānam aizņemtības laikā ir ļoti viegli izvirzīties priekšplānā.
Romānu izvēlējos vienīgi dēļ intereses par Meksiku un tās kultūru. Par kultūru uzzināju, ka viņi 19 gadsimta nogalē ēduši daudz kukurūzas plāceņu (neparasti:)). Tad parādās visādi mistiski fakti un fantāzijas par to kā meksikāņi piedzīvojuši tautas nemierus, kuros atbalstītāmos izvēlējušies pēc skata, balss vai kādām citām nebūtiskām pazīmēm. Vēl bagātie pavedinājuši un arī regulāri izvarojuši meičas, taču mīlā ieņemtos bērnus, labprāt atzinuši. Meksikāņi ir reliģiski, bet visai dramatiski grēki arvien notiekas – kopdzīve ar māsu vai brāli, izvarošana, slepkavības, utt. Mirušo pasaules bagātība – tev būs ar aizgājušajiem sadzīvot vienmēr.
Šis stāsts pat nav stāsts. Tas ir tāds haoss Meksikas ciemā, ar mistisku sevis, savas izcelšanās un vecu notikumu meklēšanu. Nevienā brīdī netiek sniegtas atbildes, bet rodas arvien jauni sarežģījumi. Taču tie nav tādi latviskā reālisma sarežģījumi – zeme jāiekopj, trūkst naudas, jābaro bērni un vecīši, jāpārvācās, režīms draudīgs. Tie ir sarežģījumi par mīlu un naidu, par palikšanu un bēgšanu, par kopdzīvi un šķiršanos, par spītību un atdošanos, par esamību un nāvi.
Romāns viegli lasāms, jo sarakstīts tādās īsās ainiņās. Vienīgi katrā no tām mainās varoņi, kuriem ir mums visai nepierasti un visai līdzīgi vārdi, tāpēc uzmanību zaudēt nevar, bet arī negribas. (Un lasās arī vannā!)
Ja negribas lasīt, ir uzņemti arī vairāki romāna ekranizējumi.
Un daži citātiņi: (vairāk…)
Mazliet izslāpusi pēc kultūras pasākumiem, sestdien, ierodoties Rīgā, kāri izlasīju Dienu, kas pavēstīja par drīz gaidāmu gospeļu koncertu – Sing Gospel, Latvia! - festivāla ietvaros. Šodien nobaudīju tā galā koncertu.
Par gospeļmūziku manu priekšstatu veidojušas filmas un seriāli. Visspilgtāk laikam filma Romeo un Džuljeta ar dziesmu no laulāšanās baznīcā un seriāls Alija Makbīla, kur varoņi lāpīja savu līdzsvaru baznīcā. Tātat kopumā priekštats visai romantisks, apgarots un pat jautrs. Mūzika ļoti melodiska, dziedoņi – pacilāti, klausītāji – iesaistīti.
Taču šodien koncertā sajūtas bija pavisam citādas. Festivāla gospeļmūzikas pasniedzēji ne vien daiļi dziedāja, bet arī slavināja, sprediķoja un aicināja pielūgt.. Es uz sprediķi nebiju bijusi kādu prāvu laiciņu (ja neskaita nesenas kāzas) un man tik aizrautīga pielūgsme ļoti samulsināja. Dziedāt par garīgām lietām ir viens, bet aicināt pacelt rokas un vērst acis uz augšu, kas cits. Pieņemu, ka sprediķošana ir klasisko gospeļu sastāvdaļa, taču, ja tā laikā tiek pieminēta Jaunā paaudze un tās dalībnieki auditorijā, tad pārņem pavisam dīvaina sajūta (galvā sāk rasties jautājumi, vai neesmu pārpratusi koncerta programmu; vai esmu iekļuvusi šaurā reliģiskā sektā; vai mani gadījumā nenohipnotizēs un es necelšos kājās un transā nedziedāšu līdzi, utt.).
Taču mūzika lieliska. Dziedātāji tiešām pacilāti. Viņi aktīvi mēģināja plaudēt un šūpoties (nezin vai tas viņiem izdodas tikpat grūti kā man dejot reggaetonu, jo gospeļu mūzika ne pavisam nav latvisks dziedāšanas veids). Daļa klausītāju tiešām bija iesaistīti un klausīja sprediķu aicinājumam. Un galu galā arī es tiku parauta līdzi, kad, pēdējo dziesmu uzsākot, Malcolm Williams lika celties kājās, plaudēt un taču beidzot piedalīties. Viņi dziedāja – We are family! Ko gan citu es būtu varējusi darīt?!
Aizmirstot Jauno paaudzi un lielo uzstājību būt garīgai, koncerts bija ļoti patīkams. Kas zina, varbūt Gunāra Kalniņa gospeļkoris būtu sirdij tuvāks. Bet tas vēl nav dzirdēts.
Briselē viesojos jau otro reizi. Pirmā bija tāda pāris stundu pastaiga skolas kora ekskursijas laikā, kurā aizrāvāmies ar augļu garšu bagātinātajām alus šķirnēm. Otrā bija it kā professionālos nolūkos – trīs dienas viesojoties Eiropas Parlamentā un diskutējot par ES žurnālistikas cerībām.
Atšķirībā no žurnālistikas semināra, pret Briseli manas gaidas bija niecīgas. Drošības pēc, lai garantētu sev kādu izklaidi brīvajos brīžos, nopirku DK Briseles ceļvedi, kurš izrādās Somijā ir 8 eiro dārgāks nekā Briselē. Kaitinoši, bet man bija lasāmviela lidojumam.
Tā nu Briselei izdevās aizraut ar vairākām lietām. (vairāk…)
Mēs dzīvojam vienotā Eiropā. Es vēl esmu ļoti jauna. ES institūcijas labprāt tērē naudu jaunatnes projektiem un tiem pat nav jābūt ļoti vērtīgiem – tātad baudi kā vari!
Tas ir tas, ko es sev vairākas dienas mēģināju atkārtot European Youth Media Days (Eiropas Jaunatnes mediju dienas) 2008 ietvaros.
Šīs mediju dienas Briselē ES parlamentā notika jau otro gadu. Es par tām neko nezināju, līdz mans daudzpusīgais Tamperes Universitātes epasts man piegādāja vēstuli ar paziņojumu par to eksistenci un iespēju piedalīties. Iespēju izmantoju un 3 dienas un naktis spēlēju jaunieti – žurnālisti Briselē.
Pasākuma mērķis ir/bija veicināt un radīt vairāk publikāciju par ES, sasaitot to interesanti kopā ar nacionālajiem jautājumiem, un iespējams, kādu dienu tuvoties visas ES kopīgā medija izveidei.
Temats man likās interesants, turklāt vēl EP vēlēšanu priekšvakarā. Vienīgi organizētājs bija Eiropas Parlaments, kas pats neprātīgi vēlas tikt atspoguļots. Līdz ar to daļu no laika aptuveni 200 Eiropas jaunajiem žurnālistiem deputāti stāstīja kā viņi redz ES medijus. Diezgan jokaina kombinācija. Plus vēl daļa no šiem parlamentāriešiem norādīja, ka paši gadiem ilgi bijuši žurnālisti. Bet nu politiķi.. Latvijā arī ir tādi kadri, vienīgi viņi pagaidām nerīko apmācības žurnālistiem.
Pārējo laiku aizņēma darba grupas, kuras dalībnieki varēja paši izvēlēties. Es izvēlējos Nuclear Windmills – TV debate. Tik nogarlaikojusies sen nebiju – un nevis ekoloģijas un vides jautājumu dēļ, bet gan organizēšanas procesa dēļ. Tik bezdarbīga, beztabildīga, vienaldzīga, pamataskolas tipa organizācija, kas liek skaļi kliegt un trīties. Un tas viss tikai tāpēc, ka man bija lielas gaidas (nākamreiz gan nolaidīšos pie zemes). Taču tehniski iemācījos ko mazliet jaunu, jo TV līdz šim nav bijis mans interešu objekts. Bet nu tā dēļ tik tālu gan nebūtu jābrauc.
Sasodīti grūti bija sevi pārliecināt, ka šī pasākuma saturs nav jāņem īpaši vērā, bet gan jācenšas iepazīties ar citu valstu žurnālistiem, lai nepieciešamības gadījumā varētu viņus izmantotu kādiem foršiem projektiem. Nejaušas satikšanās un iepazīšanās izdevās (tik tiešām ir kādi 4 cilvēki, kurus labprāt kādreiz patrobelētu), lai arī cik ļoti man šādi iepazīšanās pasākumi jau nogurdinājuši (Tamperē man šādi iepazīšanās raundi notiek katru pusgadu, jo ierodas jaunie apmaiņas studenti, kas ir neremdināmi un viņi savu enerģiju daļēji izlādē arī manā virtuvē).
Kopumā sajutu daudz šķēršļu, lai izbaudītu šo neorganizēto, bet galu galā jautro pasākumu. Domāju, ka patīkamākā puse tam bija, ka neiztērēju tam nevienu savu centu (santīmu), lai piedalītos un pēc tam, lai atgrieztos ar jauniem iespaidiem. Iztērēju tikai savu laiku, kas arvien nav līdzvērtīgs naudai, tāpēc varu mazliet šķērdēties.
Somijā pašvaldību vēlēšanas var piedalīties arī tās pastāvīgie iedzīvotāji ne vien pilsoņi.
Es tajā nesaredzu sev piešķirtu kolosālu iespēju izpausties un dot savu novērtējumu, jo, valodu nesaprotot, nesekoju vietējām politiskajām aktivitātēm. (Taču jūtos noteikti līdzvērtīgāka ar šādām tiesībām.) Man te teju viss liekas tik akurāti noorganizēts un taisnīgs, ka nevaru tā momentāli iedomāties, ko gribētu izmainīt. Varbūt vienīgi, lai man aiz loga jau kuro mēnesi atkārtoti neuzraktu asfaltu (tā nav pārāk grandioza vēlēšanās).
Tādējādi sevi neapgrūtinu ar iedziļināšanos par Tamperes vietējiem kandidātiem, kuru vēlēšanu numuri izlīmēti malu malās (un tiešām visādos nostūros nevis popularās vietās, jo tam ir strikti ierobežojumi).
Taču kārtējās jaunu saunu iepazīšanas tūres ietvaros gribot vai negribot uzdūros uz vēlēšanu kampaņu, kura uz brīdi savaldzināja.
Tamperei ir tāds īpašais rajons Pispala - uz kalna starp diviem milzīgiem ezeriem vēsturiski izveidojies koka māju dzīvojamais rajons. Noteikti ekskluzīvākā vieta šajā pilsētā. Tur atrodas arī Somijā vecākā funkcionējošā sauna – Rajaportin sauna, kas nozīmē Robežvārtu sauna. Iespaidīga vieta! Karsē ļoti patīkamā veidā un sniedz pirmatnējās saunošanās pieredzi. Pēc tam nobaudītā Nokiā ražotā brūkleņu limonāde iekonservē šo pieredzi uz mūžu.
Bet kā gadās kā ne Pispalas vietējā politiskā kandidāte Marita ierīkojusi savu vēlēšanu biroju iepretīm saunai. To nevar nepamanīt. Visa apkārtne izrotāta košiem mākslas priekšmetiem, viņas vēlēšanu numuru un lozungiem – Vēliet par Maritu un esiet laimīgi, Vēliet par Maritu un smaidiet!.
Vēlēšanu materiālos Marita ir lietišķa sieviete, kas cenšas/centīsies saglabāt pispaliešu vērtības. Bet dzīvē viņa ar mums bija brīvdomātāja, mazliet hipijiska dāma, kas smejās kā kutināta. Birojs viņai izrotāts draudzenes Paulas košajām gleznām, kas lieliski iederas aptuveni 4 kvadrātmetru lielajā telpā.
Neviens no mums, kas izbaudīja Maritas viesmīlību, nesajuta vēlēšanos par viņu atdot savu balsi, tomēr, vēlāk satiekot viņu arī saunā, palika iespaids, ka priekš pispaliešiem viņa noteikti ir piemērota kandidāte.
(Ar šo es jokojoties varu atklāt savu rakstu sēriju – pa pliko saunā ar slavenībām! Iepriekšējais sērijas raksts atrodams zem ieraksta Akadēmiskās sarunas.)
Atrodoties Pispalā, obligāti esot (somuprāt) jāaiziet arī uz pabu Vastavirta (Pret straumi) – ļoti sens iestādījums ar teicamām koncertēšanas tradīcijām un iespējām palasīt dažādas pret straumes publikācijas, kas ir tā interjera sastāvdaļa.
Tātad kārtējā tematiskā ballīte – dzimšanas diena zirņu zupas gaumē!
Ballītes organizācija, iekš facebook! Ticu, ka draugiem arī varētu gana labi noorganizēt slēgtu pasākumu. Nevienu gan tādu neesmu redzējusi.
Dzimšanas diena tiek organizēta kā slepens notikums. Ballīte ceturtdienā, lai mazliet limitētu dalībnieku skaitu un lai sasauktos ar ballītes tematiku – viss zaļā, jo taču ceturtdienās Somijā un šķiet arī Zviedrijā sabiedriskajās iestādēs pasniedz zirņu zupu (ar pankūkām un ievārījumu). + Lai viss nebūtu pavisam zaļš un lai jautrāk- jāierodas ar apzīmētām sejām (taču viesi netiek briesmīgi apgrūtināti un tiek jau iepriekš paziņots, ka gadījumā, ja pietrūkst laika (bet drīzāk iztēles) seja tiks nokrāsota ballītē uz vietas. Tas arī sekmīgi darbojās un sagādāja viesiem papildu jautrību.
Vieta – bezpersoniska kompītņu kopptelpa – tātad kaut vai kāpņu telpa, vai jebkura dzīvojamā istaba būtu gana atbilstoša, jo telpu neviens īsti neizvērtē daudzo ielūgto un atnākušo viesu dēļ.
Vēl interesanti, ka salīgts vai sarunāts draugs DJ, kurš, bez bailēm sabojāt, ieradies ar visu aparatūru un sekmīgi kontrolē atmosfēru.
Viesu izklaidei un atbilstoši gaviļnieka izcelsmei – Meksikai – tiek organizēta atrakcija Pinata – kartona (bet 
mēdz būt arī māla) dažādu formu veidojums izkrāsots un pilns ar konfektēm. Mājas apstākļos pagatavojama un tiešām negaidīti aizraujoša atrakcija. Viesi tiek izdzīti sētā, kur uz volejbola tīkla āķiem un striķa uzstutēta pinata, kuru no viena gala kustina, lai tā mainītu savu atrašanās pozīciju. Tad visiem pēc kārtas pa vienam aizsien acis, iedod alkoholisku šotu, sagriež uz riņķi, iedod mietu un norāda, kur atrodas konfekšu pilnā pinata. Atliek vien sist cik spēka ar nodomu pinatu pārplēst. Taču pinata visu laiku maina atrašanās vietu, tā, ka viesiem izdodas izsmieties vienam par otru, akliem dzenājoties pēc konfektēm.
Manas ballītes gadījumā pinatas bija izgatavotas tik stipras, ka kādi viesi neizturot kāri pēc konfektēm sākā tās mežonīgi sist pret celi, izraisot vērotāju gaviles. Un viesi tiešām metās uzlasīt pa zemi izbārstītās konfektes.
Vēl sasaucoties ar ballītes mērķi – dzimšanas dienu – viesiem tika pasniegtas tortes. Pašceptas, gardas un zaļi noglazētas vai izdekorētas (piemēram, ar zaļiem gumijas lācīšiem).
Atmiņā paliekoši! ( Un ja ierodas policija – tā nav ballīte, bet gan bēres! (Atbilstoši situācijai labs joks!))
Ēdu vakariņas ar diviem puišiem – meksikāni un turku. Mēs mēģinājām dalīties savā kultūru pieredzē un papildināt savas zināšanas vienam par otru.
Saruna nonāca līdz tautu rituāliem un izrādās Meksikā katrai meitenei, kas sasniedz 1
5 gadu vecumu tiek rīkota baigā ballīte. Ballīte, kurā meitenei iedod pēdējo rotaļlietu, jo nu viņa kļūst par sievieti. Sabrauc daudz radu un draugu, tiek spēlēta mūzika un kopumā dzīrots godam. Ap šo meiteni dejo desmitiem puišu, dejā iekļaujot godinošas kustības, kā princesi cildinot. Ballīte ir dārgs pasākums, tāpēc vecākiem nereti nākas pārdot mašīnu vai ilgstoši iekrāt naudu, lai atļautos šādu meitas ievešanu dzīvē.
Puišiem Meksikā nekādas ballītes rīkotas netiek, taču viņiem tiek tas prieks (un tas tiešām tiek uztverts kā prieks) uzdejot māsām un citām meitenēm, tādējādi nostiprinot viņos pārliecību, ka pret meitenēm un sievietēm jāizturas kā pret princesēm. Un šāda izturēšanās viņiem ir tikpat dabiska kā no rīta mosties.
Savukārt Turcijā īpaši puišiem ir paredzēts rituāls – apgraizīšana. (Ticiet man, es par to netaujāju!)
Viņš sacīja, ka, sasniedzot septiņu gadu vecumu, viņam ģimene izstāstījusi par lielo godu, kas viņa tiks izrādīts un kas viņam jadara šajā sakarā. Ģimene sarīkojusi milzu ballīti, kur radi un draugi varēja nosvinēt puiša apgraizīšanas svētkus. Viņš neesot sabijies, taču izrādās visvairāk bijis pārsteigts par to, ka viņa gadījumā šī procedūra nenotika publiski, bet divatā un, ka viņam aizklātas acis pirms tam, brīdinot, ka viss viņa lepnums nogriezts netiks.
Visnepatīkamākais šajā procesā esot bijusi pārsēja noņemšana (šajā brīdī, viņš atzina, ka, iespējams, notikumu man atspoguļo pārāk sīkās detaļās, taču atzina, ka to nepieminēt nevar). Viņš sacīja, ka tās esot bijušas spēcīgākās sāpes viņa mūžā. Taču no procedūras brīža līdz pārsēja noņemšanai viņam aptuveni nedēļu bija jāvalkā tādi plati pantoloni, lai sevi lieki netraumētu. Šo pantolonu valkāšana gan esot bijis ļoti patīkams process. Pēc pantoloniem uz ielas arī varot noteikt, kurš puisītis nesen apgraizīts.
Vēl arvien šodien viņš domā, ka apgraizīšana bija tā vērta (arī meksikānis, viņu atbalstoši, piekrīt) – par godu šai ballītei viņš esot ieguvis savu pirmo datoru un riteni. Šādas mantas tik viegli Turcijā viņš citādāk nedabūtu. Arī savus bērnus viņš plāno vest cauri šai pašai pieredzei, ja viņš tos radīs Turcijā.
Es diemžēl, uzklausot šos bagātīgos stāstus, paliku bez vārdiem. Nevarēju iedomāties par kādiem īpašiem rituāliem Latvijā, kas būtu ar to salīdzināmi.
Biju uz randiņu/iem! Tajā barā, kas tikai prasās ciemos, ir arī pieklājīgi gadījumi, kam ir mēra izjūta – kad, kur un kāpēc. Arī šiem ir divas mēra galējības – ar romantiku vai bez, kas abas savā ziņā ir interesantas.
Līdz šim randiņi, to organizēšana, gaidas, tikšanās un pļāpāšana par kaut ko nebūt, likās nejēdzīgi.
Pirmais īstais randiņš man bija 13 gadu vecumā ar nometnes biedru. Iepazināmies autobusā atceļā no nometnes, apmainījāmies telefoniem, un viņš mani uzaicināja uz sliktāko filmu ever (tur bija kaut kāds mafijas jociņš par šcvarcneigera un pinokio bērniem un pautiem no koka un dzelzs !!! ). Pēc filmas aizsteidzos mājās, nekad viņu vairs nesatikdama. Bet nu viņam bija mēra izjūta, saprotot, ka nekas nesanāks, un man bija pirmais randiņš mūžā, tā, ka paldies par samērā cienījamu pieredzi.
Tā mana randiņu epopeja varēja sākties. Vispār nesaprotu, kas tie varēja būt par randiņiem padsmit gadu vecumā. Taču atbilstoši vecumam – sāku mukt no randiņiem, kautrēties, tiepties, pat mazliet ņirgāties. Diezgan skumīgi. (Stundām ilgas telefonsarunas gan man patikās.)
Pavisam briesmīga droši vien nebiju, jo ar kādu/kādiem ik pa laikam šo procedūru atkārtoju ilgstošāk un galu galā kaut kā arī aizmirsu, ka tie it kā ir randiņi. Tātad, brīdī, kad tie kļuva par ikdienu, tie vairs kaut kā neskaitījās randiņi un kļuva panesami un patīkami. Atkal necik aizraujoši.
Ir bijis tā, kad beidzot sasodīti ļoti gribas tikties. Prātā izdomāts, ka šis ir randiņam lielisks laiks un ir cilvēks, ko gribas satikt. Pat bez romantikas, bet ar interesi. Taču čiks un nekā. Otrs piedāvā simts iemeslu, kāpēc nevar/nesanāk/negrib.
Tā nu manu randiņu koppaina līdz šim ir bijusi visai garlaicīga (gadījās viena randiņa laikā, skatoties filmu kino, pat aizmigt).
(Vispār man ir radušās pārdomas, no kā cēlies vārds randiņš? No random?:) Te manai draudzenei jaunajai filoloģei būs japalīdz.)
Bet nu liekas, ka ir notikušas pārmaiņas. Kopaina mainās.
Vispār sajūta (šodien), ka esmu lieliskā vecumā!
Vēl atradu briesmīgi nepārskatāmu, muļķīgu, bet reizē arī smieklīgu (izskatās, ka gados jaunu datoriķu) forumu ar padomiem, par ko runāt pirmajā randiņā.
Man ļoti garšo sēnes. Es tās lasu, tīru, gatavoju un ēdu. Neko grandiozu no tām nemāku gatavot, bet tās ir gardas visādos veidos. Man īpaši garšo gaileņu kaviārs (drausmīgi darbietilpīgs), baraviku krēmzupa (nav ne jausmas kā pie tās tiek) un vēl visādas sēņu mērces un sacepumi.
Somijā šogad sēņoju vienreiz un sekmīgi. Taču šoreiz nolēmu neizaicināt pret sevi dīvainus skatienus un sēnes 
vienkārši nopirkt. Jau pērn biju pamanījusi tirgū tādas it kā apsalušas, brūnīgas gaileņtipa sēnes, taču tikai tagad nolēmu pārbaudīt tās. Tās ir piltuves tipa gailenes jeb dzeltenkājes (vismaz manā tulkojumā no Funnel chanterelles). Sastopamas sūnās vēlu rudenī. Neatbildētais jautājums – vai sastopamas arī Latvijā?!
Bet patīkamais Somijā - var tikt pie gaileņtipa garduma arī ārpus to sezonas, tās ir vieglāk tīrāmas nekā gailenes un lētākas nekā šampinjoni.
Mana jaunā recepte: dzeltenkāju risoto, kur gaileņu vietā vienkārši izmantojam dzeltenkājes:). Ja interesē, lasiet tālak: (vairāk…)
Manas melleņu naktis bija jokaina, garlaicīga un prognozējama filma. Taču meitene filmā visu laiku ēda melleņu plātsmaizi/pīrāgus, kas ir ārkārtīgi izplatīti Somijā. Ja filmā tos neviens nepirka un neēda, tad šeit tie varētu būt iecienītākie vai teju vienīgie ko te piedāvā.
Filmu noskatījos sen un to nav vērts daudz pieminēt, taču Tamperē gadījās tikt pie melleņu plātsmaizes līdzīgi kā filmā. Vienīgi bez Džūdas.
Iegājām kafejnīcā Kahvila Taikapapu (kas nozīmē Kafejnīca maģiskā pupiņa) pilsētas centrā puspiecos pēcpusdienā. Kafejnīca ļoti maza, cietiem koka krēsliem ar spilveniem, papīra lampām un gleznām pie sienām. Aiz letes stāv kafejnīcas saimniece – skaista, harmoniska somiete. Kad apsēdāmies viņa pabrīdināja, ka kafejnīca drīz slēgsies, bet mums nekur nav jāiet, jo viņa vēl uzkops līdz gandrīz sešiem. Pienāca pieci un viņa atnāca ar diviem melleņu pīrāgiem, sakot, ka, ja mēs tos neēdīsim, viņa tos metīs ārā. Melleņu pēcpusdiena bija sākusies.
Mazā kafejnīca noteikti pieskaitāma pie apmeklējamām kafijas meklējumos Tamperē. Izrādās, tā ir iecienīta vieta arī kā galerija un šīs pilsētas aktīvie mākslinieki tur regulāri izstāda un pārdod savus darbus. Rinda uz darbu izstādīšanu sniedzas teju gada garumā. Kafejnīcas klientūru veido mākslinieku draugi un paziņas un iespējams garāmskrējēji kā mēs.
Tomēr kafejnīca slēdzas piecos. Vēl arvien Somijai tipiski, bet kas zina, vai uz ilgu laiku.
Vēlāk, riteņojot mājup, noskaņojumu vēl uzlaboja kāds soms, kuru iztramdīju ar riteņa zvanu, novēlot man jauku piektdienu – somiski, protams! Novēlējumu nevar nepieņemt!:)
Vakar biju foršā ballītē. Tā saucās saunas ballīte aktīvajiem studentiem, kas palīdzējuši citas ballītes rīkošanā mazāk aktīviem studentiem. Vieta interesanta – pie Tamperes stacijas senatnīgā vagonu noliktavā (skat.bildē), kur ikdienā kāju spert negribētu un, iespējams, tur tika novērots vienīgais klaiņojošais kaķis Tamperē. Vieta pieder tehnisko studentu Tējas klubam, kas nodarbojas ar studentu izklaidēšanu un nodarbināšanu. 
Vispār Somijā ir ļoti aktīvas studentu organizācijas vai studentu klubi. Tādu var izveidot teju jebkādu interešu vadīts un nemaz ļoti nepiepūloties ir iespēja saņemt arī valsts finansējumu savam mērķim. Es esmu organizācijas ISOT bez-atbildības un pagaidām nereģistrēta biedre. Arī šī organizācija nodarbojas ar Tamperes starptautisko studentu izklaidēšanu un viņu dzīvju uzlabošanu. Sekmīga organizācija. Ar ballītēm tiek pelnīta nauda citām ballītēm.
Un tomēr, kad notikusi jauka/jautra ballīte ar visiem atbilstošajiem faktoriem, nākamā diena ir draņķīga diena. Un nevis tāpēc, ka iepriekšējā vakarā būtu lietots alkohols vai vēlu nākts mājās, vai tāpēc, ka Somijā kāds nolēmis tieši šajā laikā nošaut savus līdzcilvēkus.. bet vienkāršu egoistisku iemeslu dēļ – nākamā diena nav jautra. Un, ja nākamā diena nav jautra, tad sākās paģiras no iepriekšējās dienas priekiem. Viss šķiet slikti. Apkārt nav kaudze cilvēku ar ko sarunāties, pasmieties un aizrauties. Ja nav melns, tad ir balts.. un te to nozīme, iespējams, jāsaprot ačgārni.
Laura
Marta
Pēdējie komentāri