Uzkoda “Vilšanās” Fotomuzejā – 0,5 Ls.
Kā izrādās mums ir ne tikai Kino muzejs (uzreiz nevaru nepastāstīt kā pirms gada gribot uzrīkot saviem draugiem tur kādu kinoseansu savā dzimšanas dienā, protams par to samaksājot, man paziņoja, ka muzejs strādā līdz 18.00 un ne minūti vēlāk), bet 2 kvartālus sāņus ir arī Fotomuzejs. Skaistā ēkā ar satriecoši skaistām druvīm un trepēm – čīkstošām un pēc veca parketa smaržojošām. Fotomuzejā mūs sagaidīja jaukas sievietes un par 50 santīmiem nokļuvām izstādē, kura solīja kailus vīriešus. Žēl, ka modeļi bijuši tādi kautrīgi – neviena krāniņa. 
Var jau būt, ka īsti fotomākslas baudītāji ievēro ēnas un gaismas un to saspēli – bet mums meitenēm – bija liela vilšanās. Un protams, jautājums – kāpēc nevar šos muzejus apvienot vienā un kāpēc Fotomuzejā uz 2 apmeklētājiem ir 3 darbinieces???
Otrais ēdiens ” Blumberger Hamburger” Galerijā Daugava - for free.
Ilmārs Blumbergs ir traks, protams, nenoliedzami talantīgs (vai vispār cilvēkus, kuri jau saņēmuši balvas par mūža ieguldījumu, sauc par talantīgiem???), bet traks. Apmēram nojaušot no kā dzīvo galerijas, rodās jautājums, kam šie darbi kārotos mājās pie sienas? Asinis, lozungi, nokrāsotas bērnu rotaļlietas – tas viss lieliski iederētos kādā modernās mākslas muzejā – bet kāpēc jāizstādās galerijā? Kaut, protams, tāpat kā uz pasaules ir cilvēki, kas pārtiek no burgeriem, noteikti ir arī cilvēki, kas ķer kaifu no šīs “mākslas”.
Trīskāršais deserts “Meditācija akvarelī” Rīgas Mākslas Telpā - 2 Ls.
Pēc pavisam bezgaršīgas uzkodas Fotomuzejā un Blumbergiski Hamburgeriski smagā otrā, RMT beidzot pasniedza, lielu, smaržīgu un skaistu saldo, kas ar savu garšu pārsteidza trīskāršīgi. Subača izstāde – lieliska, it īpaši Subača agrākie darbi, pirms sadarbības sākuma ar Rubeni. Kuratorei Šteimanei noteikti vajadzētu pamest Kultūras Foruma redaktores darbu un beidzot sākt 100% pievērsties tam, kas viņai sanāk. Izstādei tiešām var pamanīt, ka kuratoram ir bijusi liela nozīme un bez tā, tai būtu pavisam cita garša. Pēc brītiņa parādījās arī pats Subačs, kurš pastaigājās pa zāli, vērodams tos, kas vēro viņa darbus. Pēc tam turpat blakustelpā Patrīcijas Brektes izstāde ar viņas akvareļa ilustrācijām multenei “Sieviete un Vējš”. Multene noteikti būs jāredz. Akvareļu skices apburoši skaistas.
Un pēdējais arī turpat, dziesmenieces Helēnas Kozlovas un grupas Levīti koncerts. Viņu dziesmas gabaliņu dzirdēju raidījumā Tautas Balss un sapratu, man šī grupa ir jādzird. Izrādās Levītiem ir daudz cienītāju. Dziesmas ieaijā – aiztaisi acis, klausies un domā savas domas – tāda viegla meditācija. Ja gribas turēt acis vaļā, var vērot, manuprāt skaistāko sievieti Latvijā (mana vīraprāt – otru skaistāko 
) – Levītu čellisti Undīni.
Rozā vīns, rostbifs un intelektuālā Marta Neiburgā kā lielisks noslēgums – par to gan nācās samaksāt mazliet vairāk kā par intelektuāļu vakariņām, bet tāda tā dzīve mūsdienās ir. Protams, Pērkons gan apgalvo, ka tālajos 80.tajos bija citādāk…: ” Mēs pārtiekam viens no otra, nevis no pārtikas precēm, un gaisma no tavām acīm nāk lielāka nekā no svecēm.” Es gan neko tādu neatceros. 
Jau gandrīz gadu mājās darbojos Mac datoru un pavisam klišejiski gandrīz momentāli pārgāju Mac aizstāvju frontes pusē. Savukārt, vīrs, lai arī uzskatu viņu par progresīvu cilvēku, ietiepīgi nēsā apkārt savu mega smago Sony. Vakar man ievajadzējās dažas bildes no Sony, tad nu es mēģināju izveikt ierastās darbības, lai atvērtu folderus, bet man nekas neizdevās un es sāku stresaini raustīties un pacelt balsi uz vīra datoru. Šeit svarīgi pieminēt, ka darbā, lai arī ar sakostiem zobiem, klusi un pacietīgi sēžu pie klasiskās vērtības – IBM, līdz ar to ir skaidrs, ka nepavisam neesmu aizmirsusi kā iekaro folderus frontes otrā pusē.
Pirms nedēļas dodoties pārgājienā man tika “uzbraukts”, ka es izskatos pēc tīnes. Un es nesapratu:
Es tikai gribēju pateikt, ka es vēl esmu. 
Kā mans vīrs saka: “Šī bija TĀ mēneša diena”. Tā mēneša diena, kad es nebiju nekas sabiedrībai – bet gan tikai sev, dēlam un savām mājām. Šodien pavadīju visu dienu mājās vienatnē ar sevi, Krišu, netīrām drēbēm, traukiem un citiem ideālās sievietes pienākumiem. Jocīgi, ka lai gan citreiz pēc šādas dienas esmu ellīgi feministiski noskaņota, šovakar jūtos lieliski atpūtusies. Bērna dienas ritms, trauku mazgājamās mašīnas gurdoņa, izvārīto un izcepto garaiņu gaisīgums atgrieza arī mani pie tādiem kā mierīgākiem sirdspukstiem.
Uz Čaka ielas jau gadiem izpārdošanu laikos vienmēr ar interesi gāju garām tieši vienam skatlogam. Tur veikala pārdevējas katras sezonas noslēgumā spēja pārvērst bezkāju plastmasas manekenes ar spicajām krūtīm par romantiskām laumiņām rozā kreppapīrā. Šodien bēdīga ziņa – tie aplīmēti ar dzletanām plēvēm. Bankrots. Izpārdod visu par gandrīz neko. Devos iekšā. Atlaides bija tiešām ievērojamas – tā piemēram, pārstilīgs caurspīdīgs peldkostīms no 350 – uz 75 Ls. Tad pārdevējas mani ieinteresēja par “ļivčikiem” – daži visai skaisti piemēri no 60 uz 15 Ls. Nu jā tikai bērna barošana ir pārvērtusi manas klasiskās C(ute) par neaktuaalajām D(angerous). Protams, ka šāda izmēra nav – pārdevēja gan ieteica nopirkt “jauko” izmēru tālākai nākotnei. Nopūtos un atteicu. Bet tad manām acīm uzmanību pievērsa stikla lete, zem kuras gulēja Kaut Kas interesantas formas ar rišiņām. Izrādās – etji pantalonchiki adīti no zīda diegiem. Eto shichas ochenj stilno i erotjichno. Hmmm… Atteicu, ka interesanti, tomēr pantaloniem vajag nobriest.
Krišam ir izlīdis pirmais zobs. Šodien viņš pirmo reizi pats saviem spēkiem pievarēja pusi istabas roņu stilā. Māte nu ir izslējusi savu pāva asti un nevar atrast ne mazāko iemeslu, kāpēc pasaulē būtu jānodarbojas ar tik mazsvarīgām lietām kā mācības.
Laura
Marta
Pēdējie komentāri