Kleita

Līdz pat nesenam brīdim nebiju bijusi Viļņā! Skola bija mani vedusi ekskursijās uz visādām Lietuvas pilsētām, bet galvaspilsētu aizmirsuši. Tā nu katrreiz, kad ārvalstu draugi lūdz pastāstīt par Baltijas valstu atšķirībām, man bija robs. Nu robs ir aizlāpīts. Trīs dienas un naktis Viļņā pabūtas.

Viļņā biju ekskursijā ar nelielu mērķi priekšvēlēšanu laikā (par to, cerams, nākamajā ierakstā). Ar romantiku. Patīkami iesēsties skaistā eurolines lux express autobusā, kas piedāvā iedzert tavu mīļāko zaļo tēju ar jasmīnu garšu, lasīt rīta avīzes. Pagūglēt to, kas Viļņā bez priekšzināšanām jādara. Laiks ceļā tieši tik garš, lai to visu izbaudītu un vēl mazliet piemigtu.

Pirmais iespaids – hmm, kāpēc autobuss pietur atsevišķi arī pie iepirkumu centra. Vai tiešām viņiem tur ir kas tik interesants, kā mums nav. Uz to atbildi es nemēģināju atrast.

Nākamais iespaids  – ārprāc, viņiem ir daži debesskrāpji, bet visa pārējā pilsēta ir par stāvu vai diviem zemāka nekā mums. Un nākamais iespaids – te ir forši, bet kur ir labu kafejnīcu piedāvājums! Rezultātā pirmā maltīte Viļņā bija cūkas auss ar kartupeļu pankūkām. Plāns vārīts skrimslis. Kur man bija prāts? Bet nu rezultātā gandrīz visu arī notiesāju.

Varētu teikt, ka Viļņu izstaigāju krustām šķērsām. Gan apmaldoties ar sabiedrisko transportu, gan mēģinot viesnīcu sasniegt ar kājām. Forši, ka tur pilsēta nav tik līdzena kā Rīga un tur (Užupē) var atrast romantiskus paugurus, ar skatu uz visu pilsētu, no kura vērot, vai arī neviļus palaist garām saulrietu, kā man tas gadījās.

Mani pārsteidza, ka parastā ķīniešu restorānā par vakariņām diviem samaksājām kā par viesnīcu 3 naktīm. Gluži vienkārši lija lietus un ieskrējām pirmajā vietā, kas dod ēst pēc 22 viesnīcas apkārtnē. Žēl.

Vēl pārsteidza mans mulsums, jo nezināju, kurā valodā sarunāties ar brāļiem lietuviešiem. Sākumā angliski, tad latviski un tikai tad pārslēdzos uz krievu valodu.

Vēl uzzināju, ka lietuvā dzīvo tauta, kas sevi sauc par karaīmiem. Ar viņiem iepazināmies Trāķos. Iepriekš par tādiem Trāķiem arī neko nebiju dzirdējusi. Tagad zinu, ka tur var dabūt gardas mazās dzeltenās plūmītes, zušus, šaut ar loku un apēst foršus karaīmu pīrāgus. Vēl pilsētā ir burito iestādījums, kas vilina, bet nomēģināts netika (jo drīz jau Meksikas īstie gardumi priekšā). Bez tā visa tur ir arī forša pils, kur var dabūt zilumus no loka šaušanas,  skaists parks gar ezeru, kur var izīrēt visādas laiviņas, kuģīšus un katamarānus. Tā noteikti ir laba ekskursijas izvēle Viļņas tuvumā.

Vēl Viļņā ir visai neglīts parlaments, bet tā tuvumā ir garšīgi kebabi. Un tos pārdot kioskos! Patiess fast foods, kas nodrošina arī zemu cenu. Vēl tur ir kvalitatīvs, interaktīvs, aizraujošs deportāciju, čekas un okupācijas muzejs. Tur traģiski atspoguļoti izvestie, racionāli izmantotas dažādas tā laika atribūtikas, kanceljas preces u.c., un skumīgi aizraujoši atvērti čekas pagrabi. Var gan izstaigāt, gan pasēdēt, gan iejusties, gan izjust tirpiņas, iedomājoties, kas vērušies ārā pa šīm logu šķirbiņām, kas nošauti un spīdzināti. Muzejs ar paliekošu vēstījumu gan interesantam, gan latvietim – atgādinot, kas mums ir, bet nav.

Prom braucot jāatzīst, ka neizdevās Viļņu saprast. Neizdevās sajust tās smaržu, bet palika iespaids, ka šamējie ir vienkāršāki. Un tas man patīk.