Noticis, kas pavisam vienreizējs un šķiet tikai mazajai Latvijai atbilstošs!
Man ir vecmāmiņa, kuru ne reizes neesmu sastapusi. Viņa nomira vēl pirms sāku savu dzīvi. Ja kāds agri aiziet, tad par viņu ir grūtāk runāt. Un pat man, ar savu lielo zinātkāri, uzradās robežas, kurām pāri nelīdu. Tā nu stāvēju neziņā, kāda viņa bija, kas viņai patika, par ko priecājās un skuma. Taču tagad zinu mazliet vairāk.
Izrādās viņai bijusi laba draudzene, kas vecmāmiņu neaizmirsa un turēja spilgtā atmiņā. Un pat izkrāsoja. Viņa – Dzintra Žuravska – uzrakstīja grāmatu par viņu.
Katru pagājušās nedēļas dienu es pavadīju ar vecmāmiņu. No rītiem nevarēju sagaidīt, kad autobusā apsēdīšos, lai izzinātu tālāk.
Viņai nebija viegla dzīve. Viņa jauniņa skolotāja, pārcēlās uz svešu Latvijas galu, tuvāk pie jūras. Un ieskatījās zvejniekā, pie kura sāniem arī nodzīvoja īso mūžu. Pārējo viņai nolaupīja slimība.
Smeldzīgs stāsts. Nereti manas acis bija pilnas mīļu asaru, jo īpaši brīžos, kad viņa uzrunāja, skatīja vai apcerēja man ko pazīstamu un dārgu – manu tēti, papu un mūsu “Birztaliņas”.
Laura
Marta
Līdzīgi kā kino (zaudējis atmiņu atgūtas, pateicoties grāmatu un izmēru Latvija)
Pārsteidzoši un skaisti. Un neiedomājami mūsu Latvijā.