Kleita

Veselu mūžību nav rakstīts, taču pārmaiņu noticis bezgala daudz. Par tām vēl negribas runāt. Taču es izlasīju grāmatu, kas liekas ievērības cienīga un aprakstāma. Tā ir Laimas Muktupāvelas “Totēmi”. Izdota izdevniecībā “Jumava” 2007.gadā.

“Totēmi” ir stāstu krājums, par attiecību situācijām un lomām dažādu personāžu dzīvēs. Lielākoties stāstu pamatā ir sieviete, šķietami pašas autores vecumā. Sieviete stāstos iemīlās, mīlējās, ir greizsirdīga, valdzina, krīt histērijā un ir lepna. Stāstu varoņiem ir gluži vai dzīvnieku instinkti, starp kuriem stāsti ir arī sadalīti.

Liekas, ka krājums izveidots tā, lai ik viena lasītāja atrastu sevi kaut vienā stāstā. Pārējie stāsti ir kā čalojoša draudzeņu pulka aizvietotāji. Šie stāsti ir kā izvērstas Rukšānes Sestdienas seksa slejas, bez apnīcīgā ievada un nobeiguma, ar saturu un papildinātas ar literāru apvalku un jau pieminētajiem salīdzinājumiem ar dažādiem radījumiem.

Stāsti ir lielākoties raiti lasāmi. Ideāla autobusa literatūra un tie atspoguļo par tik pazīstamo Latvijas vidi. Tiek pieminēts Teātra bārs, kredītu maksājumi, četrdesmitgadīgie vīrieši ar solārijā apceptām augstskolas jaunkundzēm, kā arī virkne sevi neatradušo. Ir gan arī pa kādam vecam stāstam, kas ieslīdējis grāmatā no “Šampinjonu derības” laikiem un pat stāsts ar Sibīrijas garšu. Tomēr tie labi iederas, jo ir koši, romantiski un mazliet arī seksuāli.

Nevarētu teikt, ka “Totēmi” būtu iedvesmojoši, kā turpretī tas izdodas Virdžīnijai Vulfai savos “Esības mirkļos”. Muktupāvelas stāstos sievietes tomēr šķiet vājākas, lai gan ar potenciālu spēcināties. (Jāņem vērā, protams, konteksts kādā Vulfa rakstīja.) Arī vārdu spēles brīžiem šķiet radītas ar taustīšanos, tomēr liekas, ka no autores var gaidīt arvien iespaidīgakus gara darbus nākotnē.