Kleita

Šodien aizvadīju savu pēdējo (vismaz pagaidām) lekciju Tamperes Universitātē. Sagadījās tā, ka šī bija arī pēdējā lekcija manam maģistra darba vadītājam un ilggadējam universitātes profesoram Kārlem Nordenstrengam (Kaarle Nordenstreng). Viņš oficiāli beidzis savu akadēmisko karjeru un tagad var vēl vairāk nodoties grāmatu rakstīšanai, projektiem un ceļojumiem, kur dalīsies savā pieredzē un prātojumos. Savus pensijas gadus viņš neplāno pavadīt mierīgi vasaras kotedžā (kesämökki) kā liela daļa somu, un izskatās, ka viņš pēc tā arī nemaz nealkst.

Nevarētu teikt, ka mani viņš ir būtiski iespaidojis, tomēr devis paraugu gan. Vinš ir asprātīgs, harmonisks, mazliet neorganizēts, patiess un ar spēcīgām maņām. Viņš nav tāds, kuru klausoties mute paliks vaļā un sāksies neliela panika, ka tikai neaizmirstu kaut vienu vārdu, ko viņš sacījis. Kārles lekcijas nav bagātību krātuves, tomēr tajās viņš paver durvis uz tām. Viņš parāda, kas ir būtiskais, bet neliegs arī studentam klīst ap nebūtisko un pašsaprotamo. Līdz beigas, viņam un ap viņu esošajiem, vienmēr ir vērtīgas.

Kārles pēdējā lekcija bija somiski, tāpēc nevarētu teikt, ka pilnībā sapratu viņa vēstījumu. To vairāk palīdzēja saprast blakus sēdošais somu draugs, kā arī lielais klausītāju pulks, kas sirsnīgi smējās un atvadījās no viņa. Šodien viņš bija neparasti zolīds tumšzilā uzvalkā, lai gan ikdienā ir vienkārši somisks. Viņā gribējās skatīties un skatījos tā, kā uz atvadām vēroju arī savu bakalaura darba vadītāju Ojāru Skudru (ieguvumi no abiem gan krietni atšķirīgi).

Mans somu profesors klausītājiem rādīja, ka viņa vecums nekādā gadījumā nav šķērslis izprast medijus, žurnālistiku un tendences. Viņš “nav bijis pionieris, bet laika/vēja/modes līdzskrējējs“. Viņš ir bijis kontroversiāls aukstā kara gados, par ko vēl tagad nākas skaidroties, lai klausītāji nejustos kā “čurājot uz elektriskā žoga“. Un viņš ir romantisks! Viņa “Tamperes Universitātē pavadītās dekādes ir kā mīlas stāsts“.

Nešaubīgi arī mani divarpus gadi te ir stāsts par un ap mīlestību.