Diemžēl nenāku ar labiem jaunumiem. Šodien konstatēju, ka man ir daži sirmi mati. SIRMI! Draugi palīdzēja saskaitīt piecus. Varbūt ir vairāk.
Manā ģimenē vecāki nesāka sirmot tik agri, varbūt vien kādus desmit gadus atpakaļ. Taču man ir arī māsa, kas viltīgi matus krāso, tāpēc nav skaidri zināms, cik sirma ir viņa.
Vispār kādu laiku pagaudoju, bet tad pie pusdienu galda mani draugi atzinās par saviem sirmajiem matiem. Nevarētu teikt, ka palika labāk, jo man likās, ka mani tas pirms gadiem 40 jau nu tiešām nepiemeklēs. Taču sapratu, ka jāsamierinās. Neiešu taču tāpēc matus plēst ārā vai arī histēriski krāsot. Varbūt vienīgi fotokamerai griezīšu otru pusi. Un vēl, nāksies pārstāt smīkņāt par citiem jauniem sirmiem cilvēkiem. 
Laura
Marta
laipni lūdzam klubiņā. es pirms kāda gada arī trīs sirmus matus atradu
he, he – a man nav. Bet ir grumbas – tā kā turpat vien esam.
Galvenais ir novecot ar glanci
Nu, re, kļūst nopietnāk…
Man pirmie sirmie mati tika pamanīti 25 gados man ļoti nepatīkamā veidā – kādā tusiņā viens jaunāks vīrietis teica, ka man kaut kas matos balts iesmērējies un piedāvājās notīrīt
Pēc mirkļa jau skanēja izsauciens “Tie taču ir sirmie mati!” Lieki bilst kā pēc tam jutos 