Kleita

Izlasīju mazliet interesantu grāmatu: Īens Votsons “Bābeles maukas”.

Grāmatu izvēlējos pēc nosaukuma, kas likās dzirdēts un nedaudz seksīgs, lai gan grāmatas vāks un fantastikas žanrs nelikās ne cik saistoši. Vāka dizains pat visai atbaidošs:

Fantastikas “Bābeles maukas” laikam vairāk piemērotas tiem, kas zina, kas ir klasiskās Bābeles maukas. Es starp tiem neesmu. Man sanāk vien tāda kā palasīšanās, par to kā autors iedomājies mīlas, zelta un baudas stāstiņu senajā Bābelē. Un nesliktu stāstiņu. Es noticu teju visam un baudu senatnīgo vidi kā sev nepazīstamu un jaunatklājamu. Lasot izjūtu verga iededzināto zīmi uz vaiga un spilgti iedomājos seksuālu aktu ar sievieti lauvas ādā.

Romānam ir interesants sižets, kas ieved lasītāju Arizonas tuksnesī, kur amerikāņu pētnieki uzbūvējuši senās Bābeles imitāciju. Tur ierodas pārītis mūsdienu ziņkārīgo, izglītoto amerikāņu, kas vēlas iejusties antīkajos laikos. Puisis vēlas kļūt par īstu babilonieti, savukārt meitene par Bābeles mauku (neslikta un salīdzinoši cienījama vēlēšanās šajā vietā uz zemes). Babiloniešiem varenā Amerika neeksistē, jo viņi ir veiksmīgi eksperimentu un ziņkārības objekti.

Brīžiem “Bābeles maukas” mulsina un šokē ar naturālām un brutālām ainām, brīžiem iepriecina ar tām. Dažus citātus skatīt tālāk.

“Manā zemē (..)mēs ar mēli darām visādas brīnumu lietas. Daži gudri vīri ar nazi sadala mēli uz pusēm – labajā un kreisajā. Tad viņi abas mēles iebāž katru savā nāsī, tā, ka organismam vairs nepieplūst skābeklis – un tādā stāvoklī viņi meditē. Citi gudri vīri norij savas mēles uz desmit minūtēm. Jā, tieši rīklē lejā. Pēc tam viņi atrij tās atpakaļ. Protams, lai tā kļūtu garāka, līdz tam ir mēnešiem un gadiem jāvingrinās staipot mēli kā ādas siksnu, uz kuras trin nažus.” (50.lpp.)

“Bābele ir milzīgs bordelis – un mēs esam maukas – mēs visi. Saģērbtas , izkrāšļotas, dejojošas maukas. Tas nav tikai Ištaras templis vai striptīza navmi, kur tā arī izskatās. Tu esi mauka. Es esmu mauka, valdnieks arī. Vienmēr. Un arī mans tēvs būs tāds, ja viņš dejos pēc cita stabules.” (185.lpp.)

“(..) kāpēc gan nedot vaļu vēlmēm un fantāzijām? Citādi mēs sevi apslāpējam (..). Nepeldies kails ar savu māsu, tev nebūs piekopt asinsgrēku un laist pasaulē kroplus bērnus. Nevairo apkārt homoseksualitāti ar sava dzimuma glītiem jauniešiem, – mums jāvairo iedzīvotāji uz zemes. Un nekādu nejaušu laulības pārkāpšanu ar svešiem zēniem un meitenēm; svešinieks ir potenciāls klana ienaidnieks, pārtikas laupītājs, izvarotājs, slepkava, komunists, Jūdass. Bruņoto iedzīvotāju tikumība.

Bet ja cilvēkus neapslāpētu, no kā gan celtos mežonīgā kaislība? Kaislība radīja vēsturi. Sabiedrība, kas vienkārši priecājās par sevi, neatstāj pēdas vēsturē. Polinēzijas lotosu ēdāji palikuši dzīvi tikai tāpēc, ka neviens tos nav atradis.

Bābele sastādīja jaunu vienādojumu: kaislības piepildījums plus soda briesmas, verdzība, nāve.” (194.lpp.)