Kleita

Patīkami, ka arī Kleita ir saņēmusi stafeti uzrakstīt savas septiņas lietas. Vaininieks Signis.

1. Rakstot, virsrakstu ienāca prātā pirmā lieta. Mans mīļākais skaitilis, ja maz skaitļi var būt mīļi, ir 7. Tas laikam tāpēc, ka mana dzimšanas diena un vārda diena ir 27. datumā. Un reiz pirms kādiem 8-10 gadiem, bērnišķīgi guļot Lauras gultā blakus šaušalīgi jaukam puisim, izdomāju puišu vērtēšanas skalu – protams, 7 baļļu sistēmu. Pēc tam, kad viņš man bija skaļi nodziedājis Mežrozīti, novērtēju viņu uz visām septiņām.
2. Kad pamatskolā trešajā klasē mums mācīja lāpīt zeķes, es no savas caurās zeķes tā kautrējos, ka lāpīju to zem galda. Saprotams, ka par pagaldē lāpītu zeķi, labu atzīmi nedabūju.
3. Apmēram mēnesi pēc savas 14 dzimšanas dienas es uzrakstīju vēstuli sev 24 – gadīgajai. Par vēstuli atcerējos dažas dienas pēc šā jaunā gada, man tiešām bija/ir 24 gadi un es drīkstēju to izlasīt. Vēstulē skaidri norādīts, ka ar tās saturu dalīties nevaru, taču sevis pašas radīto aizliegumu lauzu. Toreiz man šķiet sāpēja sirds un rakstīju par tādām globālām lietām kā mīlestība un darbs. Diezgan garlaicīga vēstule.
4. Mēnešreizes man sākās tikai 15 gadu vecumā. Precīzāk – aptuveni nedēļu pēc dzimšanas dienas. Vairākus iepriekšējos gadus mocījos ar kompleksiem, ka nevarēju dalīties ar meitenēm, par to, ko viņas dara šajās dienās. Ak, vai. Tagad gan liekas, ka nekāda skāde nebūtu bijusi, ja mēnešreizes sāktos kaut 20 gadu vecumā.
5. Sasodīti grūti izdomāt, ko tālāk uzskaitīt.. Nu labi.. nekad neesmu smēķējusi zālīti vai lietojusi kaut kādas halucigēnās sēnes un super tabletes. Šad tad man par to ir žēl, jo ja tas būtu izdzīvots, tad būtu izdzīvots. Bet ko vairs tagad? Tagad man acis ieplešas lielas, kad kāds Amsterdamā saēdies marihuānas kūciņas vai rindā pie kluba sajūtu citādu smēķu aromu. Tomēr arvien negribas un bail.
6. Es ar lielu aizraušanos esmu izlasījusi visas Harija Potera grāmatas. Pēc vienas no tām – droši vien priekšpēdējās – smagi raudāju kādas 10 minūtes un solījos sūtīt autorei vēstuli par netaisnībām, kas HP jāpiedzīvo. Pagāja desmit minūtes un viss aizmirsās. Autorei laikam vairāk patika mīlestība nevis ģimene kā vērtība, kas saglabājama.
7. Un septītā, hmm.. Pirmajā kursā liku autovadītāja tiesības, un man ļoti patikās mans instruktors. Un nevis patikās tāpat kā man ir patikušies skolotāji, pasniedzēji vai kolēģi, bet vienkārši likās ļoti patīkams. Kad pienāca laiks likt CSDD gala eksāmenu un kad izdevās to nolikt ar pirmo reizi, nekāda prieka man nebija. Zināju, ka braukšanas stundas man ir beigušās un instruktoru vairs nesatikšu. Gribēju viņam uzdāvināt zefīru šokolādē, bet sakautrējos. Un nešaubīgi pirms fotogrāfēšanās tiesībām, noraudājos.

Stafeti tālāk nododu:

Olgai – makelovenotwar.livejournal.com – jo viņai acīmredzami nepieciešams, ko uzrakstīt biežāk.

Rolandiņam – kapēc gan ne viņam.

Ceru, ka Laura stafeti nodos vēl kādiem.