Bija vasaras, kad katru pēcpusdienu čāpoju uz veikalu pēc baltmaizes batona un saldējuma, un katru svētdienu ar pilsētas autobusu vai ar onkuļa zilo Volgu kopā ar vecmammu un tanti braucām uz kapiem.
Un šodien kāda meitene man pasniedza savu saņurcīto biļeti un teica, ka viņa jau tūlīt kāpjot ārā. Cilvēki saausījās un gaidīja, vai es pieņemšu. Un es pieņēmu.
Atceros, kā toreiz tajās vasaru svētdienās autobusu biļetes tika pasniegtas katru reizi, kad kāpām iekšā. Tas bija tāds kopības akts.
Arī es šodien nolēmu piedalīties šajā aktā un, kad kāpu ārā piedāvāju to pašu biļeti tālāk. Nepaņēma, tikai noskatījās kā uz jocīgo. Žēl, ka šādas tradīcijas aizmirstās.
Bēdas slīcināju turpat pie pieturas Latvijas Balzama viekalā iegādājoties 300g konfektes Vinnijs.
P.S. Lasi šo un citus blogus arī www.espati.lv
Laura
Marta
Interesanti, ka man pirms pāris dienām Tamperē autobusa pieturā, kāda kopta sieviete piedāvāja savu autobusa biljeti (tamperē biļete derīga vienu stundu – brauc cik gribi). Man likās, ka Somijā šādas izdarības tiek uzskatītas par krāpšanos, bet iespējams, ka kaut kas ir mainījies.
Diemzēl gan biļeti nepaņēmu, jo man ir braukšanas kartiņa. Taču, ja nebūtu, labprāt ietaupītu 2 eiro un biļeti paņemtu.
Tātad, sociālajā antropoloģijā šo aktu sauc par “vispārējo reprocitāti”. Tā ir apmaiņa, kurai īsti nav sākums un nav gals. Tas, ka tu kādam kaut ko iedod, negarantē, ka tev kāds kaut ko iedos, taču tā kā apmaiņa ir vispārēja, tad galarezultātā tu saņem kādu labumu no tā vien, ka tajā piedalies.
Labs piemērs par “vispārējo reprocitāti” ir Wikipedia – arī tur visi liek iekšā rakstus, kaut pašiem to īsti nevajag. Bet citiem noder.