Kleita

Esmu dzīva un laimīga, vienkārši vienu mēnesi neizdevās sevi pierunāt neko te uzrakstīt.

Pa Ziemassvētkiem un Jauno gadu mani pārņēma vaļība un negribējās neko rakstīt pat par izlasītajām grāmatām – Hulio Kortasāra “Kāds vārdā Lūkass”, Gunta Bojāra “Zīda čūska” un Edvarda Lūkasa “Jaunais Aukstais karš”. (Pirmā no minētajām lieliski bagātina sajūtas par Latīņameriku.)

Negribējās pieminēt šo laiku, kad teju visi man novēlēja atgriezties mājās pēc maģistrantūras beigšanas. Kad mājās tagad durvis tiek slēgtas divām atslēgām, logi aiztaisīti ar visiem kloķiem, un ģimenei jāpieņem dažādi mēri saistībā ar masu noskaņojumu.

Negribējās arī atcerēties, ka šajā laikā man izdevās sastrīdēties ar gandrīz ik vienu. Un arvien vēl neesmu beigusi strīdēties. Galvenais, ka par muļķībām! Vakar, piemēram, draudzeni mēģināju nokaitināt līdz baltkvēlei, bet šodien dusmojos un kaunos par sevi. Es sirsnīgi atbalstu strīdēšanos, bet ne muļķīgu.

Vēl mēģināju aizmirst, ka Jaungada naktī man nebija apņemšanās saraksta. Man prātā bija vien apjukums, kura laikā mēģināju uzburt kādu vēlēšanos. Vajadzēja apņemties vismaz ko vienkāršu – piemēram, mans draugs apņēmās tupmāk veikalos nepirkt maisiņus, bet staigāt apkārt ar mugursomu vai auduma kuli. Īzī.

Un šīs piezīmes nav sūdzības vai bēdas. Tās vienkārši nav jautrības kā Lauras “Suns funs”.

Taču esmu bijusi divās dzimšanas dienas ballītēs, nakamnedēļ laižos uz Lilli un Briseli, tā, ka ceru, ka sekmīgi atgriezīšos Kleitā.