Kleita

Diezgan stulbi blogā rakstīt par sen izdotām grāmatām, taču, ko lai dara, ka to rinda pienāk tikai tad, kad pienāk un grāmata ir ievērības cienīga.

Izlasīju Gabriela Garsijas Markesa “Mīlestība holēras laikos”, kas Atēnas izdevniecībā izdota jau 2006.gadā. Jau agrāk vairāki draugi sacīja, ka grāmata ir ļoti baudāma. Bet tobrīd domāju, ka atslēga ir tajā, ka Markess vispār ir interesanta lasāmviela un to jau esmu secinājusi no viņa skarbajiem stāstiem, kā arī “Simts vientulības gadiem”. Taču izrādījās (lai gan tā arvien ir mana hipotēze), ka atslēga ir romāna nepārtraukti un neremdināmi atspoguļotajā seksualitātē. Un ja tā labi padomā, par tiem, kas man grāmatu ieteikuši, tad viņu seksuālā dzīve ir visai koša (vismaz stāstos priekš manis), līdz ar to grāmata ir vienkārši viņu gaumē.

Markess interesanti uzrakstījis par mīlestību vai iedomātu aizraušanos mūža garumā, kas ietver nebeidzamu atdošanos visiem citiem, izņemot to, par kuru prāts nebeidz domāt. Tāda iluzora mīlestība ar ārkārtīgi naturālām, kaislīgām, neķītrām un vienkāršām atdošanās un iegūšanas ainām.

Lai gan stāsts par koloniālisma laikiem, taču mūsdienām tas deva arvien aktuālas pieredzes. Nosaukšu divas, lai gan visi mīlēšanās akti bija gana aizraujoši un neslikti rūdījumam.

Pirmā, par to kā atdoties, kad sekss vēl ir nepazīstams. Šai pieredzei Markess dod divus variantus – atdoties pirmo reizi laulībā vīram ar pieredzi un gādīguma un ieintriģēšanas māku; vai arī gaidīt, kamēr kāda, pēc seksuāla apmierinājuma izslāpusi, pieredzējusi sieviete, neprasot ievelk tevi seksuālos sakaros.

Otrā pieredze, par to, ka vecums un sekss nav nošķirami. Tas nav būtiski, ka sievietei vai vīrietim tuvojas astoņdesmit gadu slieksnis un viņi zina, ka no viņiem nes vecuma smārds, miesa sakrunkojusies un viss reiz skaistais nokarājas. Viņi arvien vēlas mīlēties, viņi arvien ir traki un viņi ir neremdināmi. Gadījumā, ja parādās kāds vecītis, kurš nokāris rokas vairs negrib kails/a rādīties un tikt pamanīts tik nodzīvotā paskatā, tad arī šis stavoklis ir maināms, sastopot tādu pašu vecīti – tikai pavedinātāju. (Vai vienkārši izslēdzot gaismu.)

Aidā mīlēties un lasīt Markesu!

Dažas atziņas un interesanti fragmenti no romāna:

“(..) viņai nekad nebija ienācis prātā, ka ziņkārība varētu izrādīties vēl viena no nedaudzajām mīlestības lamatām.” (85.lpp.)

“(..) nekas no tā, ko divi dara gultā, nav netikumīgi, ja tas palīdz mīlestībai pastāvēt mūžīgi.” (187.lpp.)

“(..) cilvēks ierodas šai pasaulē ar iepriekšnoteiktu mīlēšanās reižu skaitu un tās reizes, kas netiek izmantotas – paša vai citu dēļ, labprātīgi vai piespiesti – tās pazūd uz visiem laikiem.” (187.lpp.)

“Galu galā viņi viens otru iepazina tik labi, ka vēl pirms trīsdesmitās kāzu gadskārtas jau bija kā viena vesela divas puses un jutās neērti, pārāk bieži nojaušot otra domas, kad to nemaz nevēlējās, vai tādā smieklīgā situācijā, kad citu klātbūtnē viens pateica tieši to, ko bija grasījies sacīt otrs. Kopīgiem spēkiem viņi bija pārvarējuši gan ikdienišķos pārpratumus, piepešos naida uzplaiksnījumus un abpusējās nekrietnības, gan pasakainos slavas zibšnus, ko bija dāvinājusi laulāto saskanīgā spēle. Tas bija laiks, kad viņi viens otru mīlēja visprasmīgāk, bez steigas un pārmērības, un kad abi visskaidrāk apzinājās, ka guvuši neticamu uzvaru pār visām nedienām un jutās par to priecīgi.” (277-278.lpp.)

“Viņš (..) būtu vēlējies uzzināt, kā, viņasprāt, būtu jāiemīlas sievietēm kinofilmās, lai to mīlestība neizraisītu tikpat daudz sāpju kā tā, kas dzīvē.” (316.lpp.)

“Viņas pleci bija krunkaini, krūtis nošļukušas un ribām uzspīlētā āda šķita pelēkbāla un vēsa kā vardei. Viņa piesedz krūtis ar tikko novilkto blūzi un izslēdza gaismu.” (419.lpp.)

“(..) viņi vairs nejutās kā jaunlaulātie un vēl jo mazāk kā novēlojušies mīlnieki. Viņi jutās, it kā būtu pārlēkuši laulības dzīves golgātai un taisnā ceļā nonākuši pie mīlas kodola.” (428.lpp.)

Lasi Kleitu arī http://kleita.espati.lv/