Kādā 1909. gada vācu konversācijas vārdnīcā par latviešiem sacīts, ka tie ir strādīgi (agrākajā izdevumā “strādīgi” vietā ir ” bailīgi”), pacietīgi un lokani, vaļsirdīgi, viesmīlīgi, bet neuzticīgi un apslēpti pret saviem kungiem. Savukārt, kādā tā paša laika J. Velmes izdevumā minēts, ka latvieši ir lieli individuālisti, kas grib rīkoties katrs par sevi. Tie ir sīksti un izturīgi. Pat visnelabvēlīgākajos apstākļos viņi palikuši nesalauzti un izturējuši līdz galam.
Kad man cittautietim jāstāsta par to, kāds tad ir tas latvietis, neko vairāk par “strādīgi” un “skopi” nevar izdomāt – tagad varēšu izvilkt špikeri. Jo pa šiem simts gadiem gandrīz nekas jau nav mainījies.
Un tomēr… Latvieši, sajūtot, ka tie “kungi” ir sen jau kā projām, sāk no gultas apakšām pa lēnām izvilkt savu godīgumu un taisnīgumu. Par to liecina 2 neapgāžami fakti:
1. Shodien manam turku draugam Ozi piezvanīja no Turcijas vēstniecības Rīgā un paziņoja, ka kāds (pieņemsim, ka latvietis) ir atnesis pirms 2 nedēļām nozaudēto pasi un telefonu. Ozi lūdza man nodot sveicienus visiem foršajiem latviešiem, kas lasa Kleitu. “My respect for latvians.” – viņš saka. 
2. Arī es, kad nesen vienkārši atstāju telefonu 18-tajā trolejbusā – jau vieglprātīgi cerēju, ka drīz būs jauns nesaplīsis telefons. Iztēlojos, kā visiem draugos sūtu vēstuli par telefongrāmatiņas nozaudēšanu un tad vismaz kādu nedēļu saņemu daudz vēstuļu. Bet nekā. Tika sazvanīta mana mamma un kāda nenormāli jauka Elīna no Purvciema, atrasto telefonu nodeva atpakaļ. Un bija visai pierunājama pieņemt nelielo atlīdzību.
Nu ko, foršais latvieti, paldies par 2 telefoniem un pasi. Tiešām paldies. Pastāsti, kas tur vēl Tev zem tās gultas labs paslēpies!?
Laura
Marta
man arī patīk atdod atrastās lietas. Piemēram, šobrīd somā stāv meitenes x maks un mēģinam satikties jau vismaz nedēļu, lai nodotu to atpakaļ īpašnieces rokās.
Latvija ir maza.