Kleita

Man ir kaudze ar grāmatām, kuras gribētos izlasīt. Tostarp, Markesa un Rušdi darbi (diemžēl), kā arī čupa akadēmiskās un populārvēsturiskās literatūras.

Taču ikmēneša grāmatveikala tūres laikā un apzinoties īso lasīšanai paredzēto laiku šajā nedēļā, manu rindu apsteidza meksikāņa Huana Rulfo (Juan Rulfo) vienīgais jebkad sacerētais romāns “Pedro Paramo“ (Atēna, 2007). Orientējoši 150 lapu garam romānam aizņemtības laikā ir ļoti viegli izvirzīties priekšplānā.

Romānu izvēlējos vienīgi dēļ intereses par Meksiku un tās kultūru. Par kultūru uzzināju, ka viņi 19 gadsimta nogalē ēduši daudz kukurūzas plāceņu (neparasti:)). Tad parādās visādi mistiski fakti un fantāzijas par to kā meksikāņi piedzīvojuši tautas nemierus, kuros atbalstītāmos izvēlējušies pēc skata, balss vai kādām citām nebūtiskām pazīmēm. Vēl bagātie pavedinājuši un arī regulāri izvarojuši meičas, taču mīlā ieņemtos bērnus, labprāt atzinuši. Meksikāņi ir reliģiski, bet visai dramatiski grēki arvien notiekas – kopdzīve ar māsu vai brāli, izvarošana, slepkavības, utt. Mirušo pasaules bagātība – tev būs ar aizgājušajiem sadzīvot vienmēr.

Šis stāsts pat nav stāsts. Tas ir tāds haoss Meksikas ciemā, ar mistisku sevis, savas izcelšanās un vecu notikumu meklēšanu. Nevienā brīdī netiek sniegtas atbildes, bet rodas arvien jauni sarežģījumi. Taču tie nav tādi latviskā reālisma sarežģījumi – zeme jāiekopj, trūkst naudas, jābaro bērni un vecīši, jāpārvācās, režīms draudīgs.  Tie ir sarežģījumi par mīlu un naidu, par palikšanu un bēgšanu, par kopdzīvi un šķiršanos,  par spītību un atdošanos, par esamību un nāvi.

Romāns viegli lasāms, jo sarakstīts tādās īsās ainiņās. Vienīgi katrā no tām mainās varoņi, kuriem ir mums visai nepierasti un visai līdzīgi vārdi, tāpēc uzmanību zaudēt nevar, bet arī negribas. (Un lasās arī vannā!)

Ja negribas lasīt, ir uzņemti arī vairāki romāna ekranizējumi.

Un daži citātiņi:

“Ak, dzīve, tu mani nebiji pelnījusi.” (41.lpp.)

“Pēc tam viņa vairs neko neatcerējās un atguvās tikai pēc vairākām dienām, iesalusi ledū – ledū, ar ko viņu saldēja tēva skatieni.” (110.lpp.)

“Un viņš aizgāja. Bet es atgriezos. Es vienmēr būtu atgriezusies. Jūra apskalo manas potītes un atkāpjas, tā apskalo manus ceļgalus, manus gurnus, ar savu glāsno roku aptver manu vidukli, apskalina manas krūtis, apskauj manu kaklu, apņem ap pleciem. Pēc tam es tajā ienirstu ar visu augumu. Es pasniedzu sevi tās spēcīgajiem skāvieniem, tās maigajai iegūsmei visu sevi bez atlikuma. (116.lpp.)

“Bet tev jau rūp vienīgi dvēseles, nekas cits. Taču es no viņa gribu ko citu – ķermeni. Kailu un vērsmainu mīlā, verdošā kaislē, tādu kura apskāviens liek trīcēt manām krūtīm un manām rokām. Mans caurspīdīgais ķermenis turas tikai viņa skaujās. Mans kaisles pilnais ķermenis, ko notur un atbrīvo viņa spēks. Ko es tagad iesākšanu ar savām lūpām, ja nebūs viņa lūpu, kam tās pārklāt? Ko lai es daru ar savām sāpēs sakodītajām lūpām?” (121.lpp.)