Kleita

Mazliet izslāpusi pēc kultūras pasākumiem, sestdien, ierodoties Rīgā, kāri izlasīju Dienu, kas pavēstīja par drīz gaidāmu gospeļu koncertu – Sing Gospel, Latvia! - festivāla ietvaros. Šodien nobaudīju tā galā koncertu.

Par gospeļmūziku manu priekšstatu veidojušas filmas un seriāli. Visspilgtāk laikam filma Romeo un Džuljeta ar dziesmu no laulāšanās baznīcā un seriāls Alija Makbīla, kur varoņi lāpīja savu līdzsvaru baznīcā. Tātat kopumā priekštats visai romantisks, apgarots un pat jautrs. Mūzika ļoti melodiska, dziedoņi – pacilāti, klausītāji – iesaistīti.

Taču šodien koncertā sajūtas bija pavisam citādas. Festivāla gospeļmūzikas pasniedzēji ne vien daiļi dziedāja, bet arī slavināja, sprediķoja un aicināja pielūgt.. Es uz sprediķi nebiju bijusi kādu prāvu laiciņu (ja neskaita nesenas kāzas) un man tik aizrautīga pielūgsme ļoti samulsināja. Dziedāt par garīgām lietām ir viens, bet aicināt pacelt rokas un vērst acis uz augšu, kas cits. Pieņemu, ka sprediķošana ir klasisko gospeļu sastāvdaļa, taču, ja tā laikā tiek pieminēta Jaunā paaudze un tās dalībnieki auditorijā, tad pārņem pavisam dīvaina sajūta (galvā sāk rasties jautājumi, vai neesmu pārpratusi koncerta programmu; vai esmu iekļuvusi šaurā reliģiskā sektā; vai mani gadījumā nenohipnotizēs un es necelšos kājās un transā nedziedāšu līdzi, utt.).

Taču mūzika lieliska. Dziedātāji tiešām pacilāti. Viņi aktīvi mēģināja plaudēt un šūpoties (nezin vai tas viņiem izdodas tikpat grūti kā man dejot reggaetonu, jo gospeļu mūzika ne pavisam nav latvisks dziedāšanas veids). Daļa klausītāju tiešām bija iesaistīti un klausīja sprediķu aicinājumam. Un galu galā arī es tiku parauta līdzi, kad, pēdējo dziesmu uzsākot, Malcolm Williams lika celties kājās, plaudēt un taču beidzot piedalīties. Viņi dziedāja – We are family! Ko gan citu es būtu varējusi darīt?!

Aizmirstot Jauno paaudzi un lielo uzstājību būt garīgai, koncerts bija ļoti patīkams. Kas zina, varbūt Gunāra Kalniņa gospeļkoris būtu sirdij tuvāks. Bet tas vēl nav dzirdēts.