Kleita

Ozgurs ir turks, ar kuru iepazinos diezgan interesantā veidā Almatā – sava Kazakhstānas perioda laikā. Protams, žēl, ka Kleitas vēl nebija toreiz – jo tad arī man būtu daudz jo daudz ierakstu par ballītēm Kazakhstānā. Bet lai nu paliek. Tā nu lūk dodoties uz futbola spēli Tallinā, viņs 2 dienas pabija ari Rīgā. Kā īsts Rīgas apmeklētājs, viņš pazaudēja pasi. Par to – kur un kā – ir tikai dažādas hipotēzes. Tā nu mēs divatā – viņs kā “turks bez pases” un es kā “turka draugs tulkotājs”, devāmies iegūt atgriešanās atļauju. Lasiet tālāk.

Mūsu ceļojums sākās Matīsa 9 policijas iecirknī. Tā kā šādu iestādi savas tikumiskās uzvedības dēļ apmeklēju pirmo reizi – nevarēju visu uzreiz ierādīt. Mums abiem par pārsteigumu, tur mūs sagaidīja  smaidīgs un jauns inspektors Lācis. Un viss var sākties:

1. Kad apsolījos pēc vislabākās sirdsapziņas visu precīzi tulkot, Lācis noskaidroja visu notikušo un ieprotokolēja, tad man vajadzēja lasīt un tulkot, kas tad sarakstīts. Tad viss 15 minūtēs tika sarakstīts datorā un ar smaidu izsniegts Ozi. Tas pats Lācis jau pēkšņi pats varēja Ozi angliski paskaidrot, kur jāparakstās un novēlēt labu laiku Rīgā. Mūsu policisti mēdz būt ne tikai smaidīgi, bet arī bez ūsām un angliski runājoši. Neticami!

2. Tad Ozi gribēja zināt, kur Rīgā ir nozaudēto un atrasto mantu birojs. Inspektors gan to nezināja, bet uz karstām pēdām noskaidroja – tur kur pilsētas atskurbtuve. Pašam gan ar tas likās diezgan komiski. Bet lai nu būtu, caur 1188 sazvanu atskurbtuvi. Tur atkal paceļ klausuli pavisam laipns un lādzīgs policists. Uz jautājumu vai nav atrasta Turcijas pilsoņa pase, atbild skan šādi. “Vai, ziniet, mums jau te tikai tāda izgulēšanās iestāde – nekāda oficiāla biroja jau te nav. Ja ko atnes, tad paturam kādu laiciņu. Ziniet te ir dažas Lielbritānijas pilsoņu pases, Turcijas – gan neviena. Atvainojiet.”
3. Neko daudz nepārdzīvojot ar mazu ekspress ekskursiju cauri 1. slimnīcas pagalmiem, devāmies uz Turcijas vēstniecību. Tā atrodas uz Valdemāra ielas lielā skaistā 4 stāvu ēkā, kā jau vēstniecībai pienākas. Tur mūs sagaidīja atkal jauks apsargs un nogarlaikots turks. Pārējā ēka škita tukša. Tur pavadījām ap pusotru stundu – kamēr viss tika noskaidrots un izgatavots atgriešanās dokuments. Šeit pieminami 2 bloga vērti notikumi:
3.1. Apmēram 15 minūtes pašā Rīgas centrā es pavadīju vienā telpā ar 4 turkiem. Sajūta jokaina. Bez Ozi un vestniecības darbinieka, bija atnākuši piereģistrēties dzīvošanai 2 SSE Riga studenti no Turcijas. Studentei bija jokains uzvārds, kas tulkojumā no turku val. nozīmē “Patērētāja”. Visi turki smējās un tincināja, kur viņa tādu ieguvusi. Viņa tik atteica, ka kapitālismā viss iespējams. Tad arī uzzināju, ka ieskaitot šos 2 jaunos Rīgas iedzīvotājus, tagad Rīgā dzīvo veseli 57 turki.
3.2. Izturējuši garo gaidīšanu, izskatījušies bukletus par Latvijas novadiem, jau cēlāmies lai dotos tikt pie kaut kā ēdama. Tad vēstniecibas darbinieks man jautā: “Kā Jums patīk Turcijā? ” Saku, ka Stambula man ļoti patika – esmu bijusi vienu reizi. Viņs paliek tāds jokains – un nomurkšķ – dīvaini – kā vienu reizi? Un tad noris saruna turciski, kuru nesaprotu – tikai Ozi smejas un saka “Kazakhstan, Kazakhstan”. Beigās pieklājīgi angliski man tika paskaidrots, ka darbinieks domājis, ka mēs esam “iepazinušies interetā”, kas esot visbiežākais iemesls, kāpēc turku vīrieši ierodas Rīgā.

Viss beidzās labi – Tikām pie ēdamā, Ozi nokļuva mājās, bet es tiku pie maza mazītiņa piedzīvojuma.