Kleita

Briselē viesojos jau otro reizi. Pirmā bija tāda pāris stundu pastaiga skolas kora ekskursijas laikā, kurā aizrāvāmies ar augļu garšu bagātinātajām alus šķirnēm. Otrā bija it kā professionālos nolūkos – trīs dienas viesojoties Eiropas Parlamentā un diskutējot par ES žurnālistikas cerībām.

Atšķirībā no žurnālistikas semināra, pret Briseli manas gaidas bija niecīgas. Drošības pēc, lai garantētu sev kādu izklaidi brīvajos brīžos, nopirku DK Briseles ceļvedi, kurš izrādās Somijā ir 8 eiro dārgāks nekā Briselē. Kaitinoši, bet man bija lasāmviela lidojumam.

Tā nu Briselei izdevās aizraut ar vairākām lietām. Pirmā, kas man ārkārtīgi patika ir nacionalitāšu dažādība. Mans hostelis (Auberge de Jeunesse Generation Europe – ļoti primitīvs, bet apmierinošs) atradās musulmaņu rajonā, bet vakariņas ēdām grieķu, itāļu un indiešu kvartālos. Ļoti kulturāli bagātinoša sajūta. Manuprāt, arī kultūru dažādība devusi iemeslu tik daudz dažādu jokainu veikaliņu un salonu attīstībai  – pārdod tikai spilvenus, vai, piemēram, tikai sēnes. Sēņu veikals man likās īpaši aizraujošs, jo tur pārdeva arī manis iepriekš aprakstītās dzeltenkājes un viņu radniecīgās sēnes. Vēl tur pamanīju rudmieses un sirsnīgi priecājos, ka arī Briselē atrodas kāds, kas novērtē to brīnisķīgās garšas īpatnības:).

Mani aizrāva arī Briseles birokrātiskums. Eiropas Parlaments un Komisija atrodas mazliet ārpus krāšņā pilsētas centra. Taču to ievērojamais saistīto ēku apjoms un ierēdņi, kas klīst pa tiem, ir tik stereotipiski aizraujoši. Vēl EP satiktā draudzene, uz kuru paskatoties, gan nevarētu teikt pelēka, tik kolosāli iedzīvina šo iestādījumu. Viņa norādīja, ka ir divu veidu ierēdņi – tie, kas uzpūtušies, un tie, kas patīkamie. Viņu es noteikti pieskaitu pie patīkamajiem, bet jau lidmašīnā satiku arī uzpūtīgo. (Kurš skaļi telefona sarunā mētāja piezīmes, par to, ko viņš darīs, kad dabūs pilnvaras no ministra, utt.) Arī EP tāpat kā Saeimā var dabūt neparasti lētu ēdienu un dzērienus. Espresso EP bija divas reizes lētāks nekā manā universitātē. (Izstāstiet man šo ekonomikas likumsakarību!)

Vēl Briselē ir daudz jūras velšu, restorāni ar tām pārpildīti. Gadījās uzskriet virsū jautram zivju restorānam – Noordzee, kuram bija āra lete, pie kuras stāvot ļaudis nobaudīja austeres. Ārā lija un austeru rijēji noteikti nebija pārliecinoši sausi. Restorānu gan nepārbaudīju, taču tas noteikti vilināja.

Un, protams, beļģu alus. Man acīmredzot nebija saglabājušās ļoti spilgtas atmiņas par to, jo visticamāk tobrīd vairāk bija aktuāli – vai varēs nopirkt neesot pilngadīgai un žigli izdzert, nevis baudīt un baudīt. Es nomēģināju aptuveni 6 -7 alus šķirnes, no kurām visgardākais likās slavenais trapistu Chimay alus, kuru var nopirkt arī Somijā, nezinu vai arī Rīgā. (Jā, nav diez ko oriģināla izvēle, ņemot vērā simtiem citu alus šķirņu, tomēr iepriekš diemžēl nebiju to baudījusi.) Taču vislielāko jautrību man sagādāja Leute Bokbier. Visas alus šķirnes ir jābauda no īpašām glāzēm, bet šim alum glāze ir īpašāka no īpašajām. Tā ir teju apaļa un nāk kopā ar statīvu. Lai klientam pasniegtu šo alu, bārmenim jāiekasē arī 10 eiro drošības nauda, lai glāzi nesaplēstu viņš varētu atgūt. Šī šķirne arī ļoti garda, bet atrodama retāk.

Alus baudīšanai izvēlējāmies Delirium Cafe. Pavisam vienkāršs alus bārs un pagrabā arī pabs, taču ar īpaši bagātīgu alus izvēli un leģendāru sajūtu. Laba izvēle.