Kleita

“Dzīvē bieži mēs mēģinām atvērt jau atvērtas un aizvērt jau aizslēgtas durvis.” Tā šodien teica meitene, kas bija satikusi savu vidusskolas mīlestību pēc 5 gadiem skolas salidojumā.
Tā bija teātra studijas “Pagrabs” izrāde “Vīnogas”. Šodien šī studija svinēja 15 gadu jubileju un arī es esmu daļa no tā vēstures.
Satiku vecos “cīņu” biedrus, samīļoju režisori, paspēlējām etīdes. Riktīgi izsmējos – nu tā pa īstam kā kutināta. Ēdu ļoti gardu plātsmaizi un dzēru īstu piparmētru tēju no lielas māla krūkas. Savā skolā atkal justies kā mājās ir ļoti laba sajūta – te ir daudz nozīmīga un skaista noticis.
Sajauktie teksti izrāžu laikā: lieliskais GG citāts “Es esmu karalis, nevis muļķis” vietā pateiktais “Es esmu muļķis, nevis karalis”. Skriešana uz Ziemassvētku izrādi, kad biju sajaukusi sākšanās laiku. Un tā es burtiski uzskrēju uz skatuves, kur man bija jāsēž ļoti mierīgi uz podesta, bet no skriešanas tā tek deguns, ka briesmas; taču jāsēž klusām un nekustīgi. Un vēl daudz kā cita, kas man ir nozīmīgi, bet uzrakstot izskatās pagalam neinteresanti. Ballītes, sarunas, izbraukumi, viegli iereibusi skolotāja, kas met ritentiņus parkā utt.

Tā atvērto un aizvērto durvju sajūta tagad ir manī palikusi. Skolai durvis ir vaļā. Tagad zinu, ka jāatnāk uz šejieni biežāk, jo sen nebiju šitā izsmējusies, kā šodien. Taču ir durvis, kas jau sen kā aizvērtas un ko tur vēl žvadzināt tās atslēgas ap atslēgas caurumu.