Kleita

Es pēc pārliecības esmu pilsētniece ar daudziem pilsētas peles netikumiem. Man patīk dzīvot savā pilsētā un – lai gan tagad man ir ļoti daudz citu svarīgu iemeslu, kāpēc nedoties dzīvot citur – tieši Rīgas dēļ es neesmu vēlējusies ilglaicīgi dzīvot kādā citā pilsētā. Man Rīga pietrūkst un ilgu sajūta neatlaižas. Taču ne par Rīgu būs stāsts. Stāsts būs par Parīzi…
Nekad nebiju bijusi Parīzē. Vīrs solīja mani aizvest un solījumu nu beidzot ir izpildījis. Uz jautājumu, kā man tur gāja, atbildēt liekas bezjēdzīgi. Protams, ka gāja labi. Parīzē kā jau stāstos par Parīzi – pat dīvainis Hemingvejs kādreiz pārcēlies tieši uz Parīzi. Un noteikti vēl daudzi citi mani domubiedri ( pārliecībā pilsētnieki) ir nolēmuši par mājām saukt tieši viņu. Tātad pati Parīze mani ne ar ko nepārsteidza, jo viss dzirdētais – stereotipos atražotais ir gandrīz patiesība.

Taču mani pārsteidza parīzietes. Viņas ir tik skaistas. Tik dūmakainas. Tik apskaužamas. Tik it kā nevīžīgas. Un dažas patiesi valkā elegantas cepures. Neticētu, ja pati neredzētu. Parīzietēm ir īpaša skaistuma izjūta jeb – “Parīzes estētisms”.
Iespējams, ka kaudzei ar bezgaumību sirgstošo, ārsti varētu izrakstīt ilgas pastaigas Parīzē. Un iespējams, ka daži arī atlabtu. Vēl var izmēģināt dažādo kafejnīciņu ēdienu piedāvajumu un to ārstniecisko iedarbību – “parīzietes brokastis”, “parīzietes salāti”, “parīzietes kafija”. Kā zināms, mēs esam tas, ko mēs ēdam.

Atgriežoties manā Rīgā, es izvilku no skapja savu burvīgo rudens pančo, kuru nevilku, jo liekas, ka rīdzinieces uz mani skatās. Vēl arī pārliecība, ka vajadzētu pierakstīties pie friziera, pamazām pieņemas spēkā. Un vēl – Parīzē noteikti ir jāatgriežas, jo nepaguvu nopirkt sev parīzietes cienīgu cepuri.

P.S. Attēlā ļoti skaista kleita – bildēta Parīzes Kenzo skatlogā. Burtiski apēdama – tāpat kā Parīzes kūkas… Ak jā, vēl viens pārsteigums – kūkas. Lūk, vēl viens iemesls, kāpēc jātgriežas. Uz Parīzi kūkās!